Kad lidmašīna uzsāk piezemēšanos, aizmirstas gan garās stundas, kas pavadītas debesīs, gan skaļi krācošais kaimiņš blakus sēdvietā. Ko tur vairs, tagad domas vien pie SAN-FRAN-CISKOOOO... Tā ausīs skan sen dzirdēta, lipīga Scott McKenzie dziesma:
...ja dodies uz Sanfrancisko,
noteikti spraud ziedus sev matos...
ja dodies uz Sanfrancisko,
tur Tu tiksies ar tik jaukiem ļaudīm...
vasarā Sanfranciskoooooo...
Jā, par ohlonu indiāņu klātesamību šodien, klejojot pa Sanfrancisko
ielām, laikam nebūtu prātīgi sapņot, vien atcerēties, ka tieši viņu pārvaldījumā
bija šīs teritorijas pirms eiropiešu ierašanās. Var droši teikt, ka par
indiāņiem, arī spāņiem, kas bija pirmie ieceļotāji šajā reģionā 18.gs. otrajā
pusē, te maz kas vairs liecina, vien vēstures grāmatās aprakstīti notikumi un
fakti. Sanfrancisko ir koša un kolorīta ne tikai arhitektūras, vēstures un dabas
dotumu ziņā, bet arī ļoti daudznacionāla pilsēta. Kalnaina un visbiežāk
saulaina, par līča pilsētu (Bay City) tiek dēvēta ne velti Sanfrancisko
pussala atdala Kluso okeānu no Sanfrancisko līča. Nenoliedzami, šī iedzīvotāju
skaita ziņā ceturtā lielākā pilsēta Kalifornijas štatā un četrpadsmitā lielākā
Amerikas Savienotajās
Valstīs ir ierindojama to pasaules redzamāko un spilgtāko pilsētu
sarakstā, kas var lepoties ar savu krāšņumu un varenību, pateicoties ne tikai
cilvēka klātbūtnei un darbībai, bet arī tik ļoti veiksmīgajam ģeogrāfiskajam
izvietojumam. Ne velti spāņi te uzreiz izbūvēja fortu, ostas, vēlāk misiju tā
teikt, uz palikšanu. Un taisnības labad jāpiebilst, ka veselu gadsimtu (t.i.
pāris paaudžu laikā) pilsētas dzīve risinājās ierasti, nesteidzīgi un mierīgi.
Bet, kas tev dos klusu un mierīgu dzīvi! Deviņpadsmitā gadsimta vidus, precīzāk 1848.gads ne tikai Sanfrancisko, bet arī visa valsts rietumu krasta vēsturē iezīmējās vārda vistiešākajā nozīmē zelta krāsā. Skaidrs, ka runa ir par ZELTA DRUDZI KALIFORNIJĀ! Zelta meklētāji no visas pasaules, no tuvākas un tālākas apkārtnes pārpludināja teritoriju cerībā iegūt bagātību, no ostā ienākošajiem kuģiem dezertēja veselas apkalpes. Notika brīnums, amerikāņi saka miracle.
Šodien klīst pa Sanfrancisko ielām varētu stundām ilgi, nē, piedodiet
dienām un nedēļām ilgi! Viss liecina par sakārtotu, līdzsvarotu un drošu dzīvi.
Glaunu veikalu skatlogu gaismas atspīd uz ietves, un garām aizklabina vecais,
slavenais Sanfrancisko tramvajs atliek vien brīnīties, kā tāds vecmodīgs
vagoniņš var izvizināt tik daudz pasažieru, pie kam tādā kalnainā pilsētā. Kalnā
augšup gan brauciens nav tik ašs...
Iespējas vizināties pa lielās pilsētas ielām ir dažādas, bet viena lieta ir obligāta ir jānobrauc lejā pa Sanfrancisko slavenāko - Lombarda ielu. Kā grezna čūska tā līkumo neticami precīzā un stāvā rakstā no kalna lejā. Kāpēc grezna? Pie katras mājas šeit bagātīga un labi kopta puķu dobe, vien jāpabrīnās, kā tādā stāvumā dārzniece var izrušināt un apravēt savu dārziņu. Ieliņa ir vienvirziena, protams, jo šaura, neredzēti līkumota un stāva kā mūsu Bākūža kalns.
Esot Sanfrancisko, jāpaspēj daudz, ļoti daudz. Brauciens pāri slavenajam Golden Gate tiltam ir kā medusmaize daudziem, tā vien šķiet redzēt un pārbraukt pār šo tiltu un tad ...mirt? Nu nē, vēl ne. Otrpus līcim skatāma Sausalito promenāde. Te pārņem Vidusjūras reģiona noskaņas, pat neticas, ka esam nokļuvuši hipiju kustības rašanās vietā.
Bet mums vēl tik daudz skatāma Sanfrancisko nokavēt nedrīkst neko, pilsēta
liela un katrā augstceltnē gribētos ja ne iešmaukt, tad to nofotografēt gan.
Slavenākā no šīs skaistās pilsētas būvēm ir Transamerica Piramid, par to
pārliecināmies, kad esam skatu placī Twin Peak, no kurienes paveras
visaptverošs panorāmas skats uz līci, parkiem, celtnēm un visu pilsētu kopumā
piramīdas spice ir viena no Sanfrancisko vizītkartēm. Te arī redzam, ka
leģendārā Alkatraz cietuma saliņa nemaz nav tik liela, kādu to varētu
iedomāties. Un kāpēc gan no turienes nevarēja izbēgt?
Sanfrancisko iepatīkas uzreiz ar savu šarmu, noskaņām un arī kulinārajām baudām, ko nedrīkst palaist garām vakara neatņemama sastāvdaļa ir maltīte Fishermans Wharf (zvejnieku molā). Tur rosība nerimstas ne dienu, ne nakti ja pieklusuši ir tirgotāji un ielu mākslinieki, tad jūraslauvas ar savu skaļo sasaukšanos un cīņām par labāko vietu uz koka mola vilina klejojošos tūristus ik brīdi.
Lai nu kā, visskaistāko pilsētā esam apskatījuši un prombraucot pieķeram sevi pie pārdomām, cik varena un spilgta Sanfrancisko ir šodien, bet 1906.gada 18.aprīlis pilsētas vēsturē uz mūžiem būs šausmu un ciešanu simbols. Todien Sanfrancisko piedzīvoja 7-8 balles smagu zemestrīci (pēc Rihtera skalas), tai sekoja ugunsgrēks, nopostīdams trīs ceturtās daļas pilsētas. Pilsēta ātri atguvās no postījumiem un Sanfrancisko nu ir viens no ASV finanšu un ekonomikas centriem.
Uzliekam fonā Čikāgas piecīšu izpildīto dziesmu Sanfrancisko:
...Sanfrancisko, Sanfrancisko, esi varena, bet sveša gan...
Mūsu ceļš tālāk ved uz Napa ieleju (Napa Valley), un šī diena
mums sola tik brīnumjaukus piedzīvojumus: gan aizraujošas ainavas slīdam garām
logam, kā filmu skatoties, gan vīna degustāciju! Jo Kalifornijā vīna darīšanas
tradīcijas aizsāktas jau zelta drudža laikā, kad toreizējie laimes meklētāji
no Eiropas ātri vien saprata, kādas izcilas vīnogu kultivēšanas iespējas slēpjas
Kalifornijas labvēlīgajos klimatiskos apstākļos. Paši amerikāņi joko, ka Napa
ielejā zelta drudzis ļoti strauji pārvērtās par vīna drudzi. Diemžēl, tāpat
kā citur pasaulē, arī ASV vīna dārzus vairākkārt ir postījusi un gandrīz visu
iznīcinājusi filloksēra, baisā slimība. Cita bēda lauza vīna
darītāju sirdis vēlāk, XX gadsimta divdesmitajos gados, kad ASV piemeklēja vēl
kāda sērga sausais likums, kas noveda pie bankrota daudzas vīna
darītavas.
San Francisko līča ieloks rada gandrīz ideālu klimatu vīnogu audzēšanai. Šodien Napu droši var saukt par pašu vecāko un slavenāko Kalifornijas vīna reģionu.
Bet mēs dodamies uz kādu ļoti omulīgu un ģimenisku vīna darītavu, kas pa gabalu nav pat pamanāma tik milzīgi ir Napa ielejas vīna dārzi. Vīna darītāji te paaudzēs nodod viens otram amata prasmi un noslēpumus. Ar interesi noklausāmies stāstu, kā mazākais ģimenes loceklis izspiedis glāzē vīnogas sulu, lielījies: Tēt, skaties, es esmu vīndaris!!!
Ielejā ir ap diviem simtiem vīna darītavu, var vien pabrīnīties, kā iespējams tik draudzīgi sadzīvot nelielajā un nosacīti šaurajā ielejā tik daudz konkurentiem.
Un, kad dodamies prom no Napa ielejas, atceramies, ka dižā Latgales dēla Jāņa Klīdzēja dzīves trimdas laika gadi Amerikā tika pavadīti te, Napas pilsētā, kas ir iegūlusies apkārtējo pakalnu plaukstās.
Kad ierodamies Yosemite nacionālajā parkā, kas pasaules
kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā ietverts jau tālajā 1984.gadā, vietējais
gids slavē un liela 308 ha lielo teritoriju kā unikālu dabas rezervātu, ko ik
gadu savos ASV apceļošanas maršrutos iekļauj ap trīs ar pusi miljoni tūristu.
Oho, tas ir rādītājs, tas mums jāredz! Un patiesi, dabas ainavas un
ūdenskritumi, milzu mežu platības, ledus mēļu izgrauztas granīta klintis un
vulkāniskas izcelsmes kalni ir šī parka trumpis, ko apskatot, ikviens ir
pārņemts ar domu, cik daba ir varena.
Pastaiga Mariposa Grove milzu sakvojas koku birzīs ir tik iespaidīga! Un
apziņa, ka tāds gigantisks koks 100 m augstumu sasniedz tūkstoš gados, liek
sajusties patiesi mazam un sīkam.
Mūsu ceļš turpinās uz vienu no Ziemeļamerikas rietumu krasta slavenākajām vietām Nāves ieleju. Prātā iešaujas doma - kas tik trakoti ērmīgu nosaukumu devis vietai, ko ieraugam ļoti ainavisku? Izrādās, tas noticis 1949.gadā, kad tā paša zelta drudža laikā grupa bagātības iekārojušu zelta meklētāju mēģināja pēc iespējas ātrāk nokļūt uz zelta skalošanas vietām. Jā, ja paskatās kartē, tad visīsākais ceļš uz mērķi ved cauri šim reģionam, bet toreiz jau vēl neviens nebija izpētījis Sierra Nevada kalnu grēdai pieguļošo ieleju, kas ir zemākā visā Ziemeļamerikā un blakus kalniem, kas sasniedz 3000 m augstumu virs jūras līmeņa, zemākais punkts te ir -86 m zem jūras līmeņa! Protams, neciešama svelme un sauss gaiss ir pirmais, ko jūtam, izkāpuši no autobusa. Mēs jau tikai foto pauzi, mēs ilgāk ne... Ne velti šo vietu uzskata par karstāko un sausāko uz pasaules. Bet toreiz, kad ļaužu galvenā doma bija būt pirmajiem un ātrāk izskalot vairāk zelta, šķērsojot šo ieleju, daudziem tas izrādījās pēdējais ceļojums mūžā. Te nav ne mazākā avotiņa, ne ūdens lāsītes, pārtikas krājumi arī beidzās neparedzēti ātri, un daļai zelta meklētāju Nāves ieleja kļuva par mūža mājām.
Neticami, bet šajā sausumā un karstumā aug vairāk kā 9900 augu un koku,
ainavu veido smilšu kāpas, skulpturāli dabas veidoti akmens krāvumi, vulkāniski
krāteri un erozijas procesa rezultātā radušās krāsainas kalnu muguras. XX
gs. sākumā te kāda bora ieguves kompānija sava ģenerāldirektora vārdā nosauca
viskolorītāko no vietām, kas ir izteikti kontrastaina reljefa ziņā un
pārsteidzoša savās krāsu gammās. Jāteic, pat mulsinoši apzināties, ka tas nav
cilvēka radīts objekts (nu, tā vienkārši, tūristu pievilināšanai ). Zabriski
Point ir perfekta vieta, kur pateikt ardievas Nāves ielejai. Protams,
katrs klusībā vēlamies uz atgriešanos...
Vēl nupat mēs baudījām spilgtu dabas objektu, bet nu šīsdienas galapunkts iezīmējas jau tālu priekšā izgaismotās debesīs ... pašā tuksneša sirdī... spilgtās neona gaismās... Ar patiesu kārdinājumu redzēt pasaules slavenāko un pretrunīgāko azartspēļu citadeli Las Vegas mēs pametam tuksnesi un iebraucam burtiski mutuļojošās ielās ar ļaužu pūļiem!!! Visapkārt viss ir tik spilgts un vilinošs, ka sevi pieķeram pie domas: mēģināt laimi kādā kazino jau šovakar, tūlīt un tepat un uzreiz, vai tomēr visu pavērot, izvērtēt, saprast... jautājums ir pavisam nopietns.
Ko nu, azartspēļu un lielo performanču lielpilsēta Las Vegas nav īstā vieta,
kur apsvērt, izdomāt vai izrēķināt! Jau pirmajā vakarā dodamies pastaigā, un nav
vārdiem aprakstāmas sajūtas, kas pārņem redzot, cik lielai daļai visā pasaulē
dzīvojošu ļaužu ir bezrūpīga un viegla dzīve. Ne par ko nav rūpes, nav ne
jāknapinās ar ikmēneša maksājumiem, ne jārēķina, cik dārgajā restorānā beigu
galā būs jāsamaksā par vakariņām lielajai ēdāju kompānijai.
Vietā, kur šobrīd ir Las Vegasa, sākotnēji apmetušies bija mormoņi, jo tieši te tika konstatēta ūdens esamība artēziskajos urbumos. Pilsētas oficiālais dibināšanas gads ir 1905., bet patiesā pilsētas izaugsme un uzplaukums datējams ar 1931.gadu, kad Nevadas štata pārvalde legalizēja azartspēles. Jau turpmāko desmit gadu laikā mazais ciemats burtiski pārvērtās, un pastāv uzskats, ka toreizējo mafijas vadoņu nelikumīgi iegūtās naudiņas tika veiksmīgi legalizētas glauno viesnīcu būvniecībā.
Ejam un brīnāmies, pilsētas vecākajā daļā Downtow uzstādīts pasaulē
lielākais TV ekrāns, notiek ielu intervijas. Ieklausāmies un apjūkam. Izrādās,
ka tie gluži jauneklīgie, sirmie kungi un dāmas esot ieradušies uz Las Vegas
... to do my bucket list* . Apžēliņ, nu ko tad tas varētu nozīmēt?
Izrādās, te runa ir par kādu mākslas filmu, un tās galvenie varoņi mēģina pirms
nāves sasteigti izbaudīt visus šīs grēcīgās dzīves labumus meitas mīlēt,
loterijās piedalīties, azartspēles uzspēlēt, utt Ja latvietis saka nolikt
ķelli (nomirt), tad amerikāņiem šis teiciens skan to kick the bucket
** Nu lūk, sirmgalvji ir ieradušies pirmo reizi Las Vegasā uzspēlēt kazino,
uzdzīvot greznos restorānos, noskatīties pasaulslavenus šovus pirms tie noliek
ķelli... Vai, manu dieniņ...!
Mūsu pastaiga ved pārdomātā maršrutā cauri daudzu slavenu viesnīcu kompleksiem, kas ir uzbūvēti un ierīkoti tikai viena iemesla dēļ lai spēlmaņiem būtu perfekta apmešanās un atpūta brīvajos brīžos starp azartspēlēm. Un, jo glaunāk un ārišķīgāk, jo labāk! Redzam gan miniatūru Parīzi, gan Venēciju ar gondolām, gan Luksoru, pat neticas, ka tas vispār iespējams. Priecē doma, ka te nevar apmaldīties, jo viena vienīgā centrālā iela The Strip ir kā orientieris, ap kuru burtiski apauguši visi smalkie kazino ar viesnīcām.
Vai tas bija pats Elvis, kas dziedāja:
...viva Las Vegas, viva Las Vegas... ? *****
Nu ko, tagad viss atkarīgs no katra paša doties vienkāršā pastaigā, iepirkšanās tūrē shopping vai tomēr iemēģināt roku un uzspēlēt kādā no 74 Las Vegasas kazino. Amerikāņi teiktu its up to you... ***
Las Vegasu, pasaules nozīmes azartspēļu un izklaides centru, atstājam ar
patīkamām noskaņām, jo bija vienreizēji izjust šo mūžīgo svētku noskaņu ar milzu
strūklaku šoviem, ielu māksliniekiem un magiem, atrakcijām un iespēju burtiski
atslēgties pat no domāšanas ne rūpēm, ne raizēm, ne klapatām Las Vegasā nav
vietas!
Lai kā arī būtu, neviens neatzīstas, vai spēlējis kazino, vai ko laimējis. Vai varbūt, tfu-tfu-tfu, zaudējis... Arī zaudēt ir jāmāk, un tālāk dzīve jādzīvo godam. Te atceros kādu uz Strip ielas pamanītu ubagu, kurš pastieptajā rokā neturēja cepuri, bet uz nodriskāta un netīra kartona uzrakstītu viņa tā brīža problēmu :Why to lie, I need a beer ****
Mums maza bēda, jo nu jau domājam par nākošo mūsu ceļojuma pieturas punktu
Zion nacionālo parku. Gandrīz 600 kvadrātkilometru lielā parka
teritorija ir milzu dabas bagātība ne vien Jūtas štatam, bet nepārspīlējot
visai pasaulei. Parku var raksturot ar ļoti vienkāršiem piemēriem pirmatnīga
un neskarta daba, milzīga augstuma klinšu sienas, kanjoni un sarkanā
Navajo smilšakmens torņi, kā arī šur un tur pamanāmiem aktīvās atpūtas
piekritējiem Zion nacionālajā parkā var doties gan pārgājienā, gan
izmēģināt iemaņas alpīnismā, gan laivot ar kanoe. Tas gan prasa laiku un vietējo
reindžeru klātesamību, pašdarbība te nav pieļaujama.
Virgin upe ir izgrauzusi 800 m dziļu un apmēram 24 km garu kanjonu, ko ir iespēja apskatīt Zion nacionālajā parkā, jāpiebilst, ka skatupunktu ir daudz un ainavas savā krāšņumā pārspēj cita citu. Parka teritorijā sastopamas 289 putnu sugas, 75 sugas zīdītāju, īpaši daudz sikspārņu, arī 32 sugu rāpuļi.
Visneredzētākais un pārsteidzošākais skats no Zion nacionālā parka
apmeklējuma paliek atmiņā no kādas foto pauzes pie klints, kas izskatās
sašķēpelēta vertikālās plaisās, un, skatoties uz to, ir vieglāk stādīties
priekšā, ka tik iespaidīgas akmens mūru ainas var izveidot vien lielā un varenā
māte Daba, pie kam nieka 150 miljonu gadu garumā...
Nupat vēl baudījām pelēkus un sārtus akmens sienu masīvus, bet jau domās esam Bryce kanjona nacionālajā parkā, jo par šo dabas brīnumu ir dzirdēts ne viens vien nostāsts.
Brīsa kanjonu atklāja nosacīti nesen, pirms 150 gadiem kāds mormonis vārdā Ebenezer Bryce, kura lopu ganāmpulks, klejojot leknākas zāles meklējumos, nonācis tieši uz šo vietu. Nu jau 75 gadus to sauc atklājēja vārdā Brīsa kanjons. Lopi esot stāvējuši uz klinšu malām, lēni košļājuši atgremoto zāli un vienaldzīgi blenzuši sarkanajos akmensdārzos...
Nē, nu šis mums ir jāredz! Lūdzu, uz Brīsa kanjonu!
Taka viltīgi vienmuļi ved uz kanjona stāvo malu, kur nonākot elpa aizraujas
un skats paralizē jebkuru vienaldzīgo. Un tās govis toreiz tā mierīgi te ganījās
un nesatricināmā mierā atgremoja zāli? Nu, kaut kas traks, zāles te nemaz nav!
Redzam kādu kaktusu, akmenspriedes un ozoliņus. Te ir vienīgā vieta mūsu
ceļojuma laikā, kur pavisam tuvu ieraugām mazos, skaistos, vāverēm līdzīgos
burundukus. Muguras tiem svītrainas, paši tik aši, ka noķert fotogrāfijā izdodas
retajam. Te viņš bija un te viņa nav.
Brīsa kanjonu ir jāredz, aprakstīt ir grūti un patiesībā neiespējami. To varētu nosaukt par amfiteātri, pa kura kori ved skaistas takas ar veiksmīgi izvēlētiem un ierīkotiem skatupunktiem. Nosaukums katram skatuplacim dots ar izdomu un savu iemeslu: Saulrieta laukums, Saullēkta punkts, Pasaku zeme, Sarkanais kanjons.
Skaidrs ir viens, te varētu klīst un labprātīgi apmaldīties, fotogrāfēt un meditēt. Esam veiksminieki, jo saulrieta krāsās kanjons esot viskrāšņākais, un mums tiek tieši šādas noskaņas.
Sakām ardievas vēl vienam debešķīgam dabas brīnumam, ko ar augstu māksliniecisku gaumi saule, lietus, sniegs, vējš, sals- visas šīs dabas parādības ir pārvērtušas kolonnās, piramīdās, arkās, smailēs, torņos. Gluži kā pasaku valstībā, kā viduslaiku karaļvalstī...
Tālākais ceļš jau, šķiet, neko pārsteidzošāku nevar vairs piedāvāt. Nu, vai var būt vēl kas skaistāks? Bet priekšnojautas pieviļ, jo katru vakaru, viesnīcā iemiegot, piekusuši sačukstamies, cik skaista atkal bija šī diena!
Doma viena jau atkal un atkal pārsteigums nomaina izbrīnu. Kā var būt skaistums tik koncentrētās devās vienā reģionā, vienā pasaules malā?!
Šodien mūs savā varā pārņem Kolorado upes mākslas darbi, ja tā drīkst izteikties. Glen kanjons Jūtas štatā ir šīs milzu upes izgrauzta aiza un iekļauts Powel ezera rezervāta teritorijā. Glen kanjona rezervāta teritorijā ļaudis ierodas, lai izbaudītu laivu braucienus, makšķerēšanu, niršanu un peldēšanu. Glen kanjonu raksturo smilšakmens klintis ar šai vietai raksturīgu šarmu, ko pārrauga un sargā Nacionālo Parku dienests.
Powel ezera izmēri un parametri vienkārši mulsina, vai tas maz ir
iespējams? Bet skaitļi ir precīzi otrais lielākais cilvēka mākslīgi
uzpludinātais ezers ASV (Kolorado, Escalante, San Juan upes) tūlīt aiz Mead
ezera ar 
30 kubikkilometru ūdens tilpumu. 299 km garš, 40 km plats, dziļākajā
vietā 170 m. Uhhh, ne apkārt apbraukt, ne pāri pārkāpt tādam milzenim! Tā arī
darām, necenšamies aptvert neaptveramo, baudām skaistās ainavas pār Powel
ezera ūdeņiem un dodamies tālāk.
Nav nemaz jābūt ģeogrāfam vai ģeologam, lai ieraudzītais Monumentu ielejā liktu aizdomāties par it kā vispārzināmo patiesību par akmens cietību, vēja stiprumu un saules svelmes spēku. Sarkanais smilšakmens ir ļāvies šīs teritorijas spēcīgajiem upju ūdeņiem, lietum un vējiem, radot pieminekļiem līdzīgas smilšakmens kolonnas un stabus pasakainos toņos. Daudziem veidojumiem dots nosaukums, kas nemaz neizbrīna, viegli saskatīt gan trīs māsas, gan cimdu. Sajūta mazliet mulsina, vai tik šādi nevarētu izskatīties uz Marsa, jo viss, ko redzam ir viegli iesārts vai sarkans klajumi, klintis...
Ne velti te uzņemtas piecas režisora John Ford mākslas filmas.
Bet kārtību un tīrību šajā reģionā joprojām uzrauga īstenie saimnieki
Novajo cilšu indiāņi. Viņi arī piešķīruši sarkanajiem smilšakmens
veidojumiem īpašu mistiku, tic, ka nebaltā dienā jāiet pie klints un jālūdz
augstākiem spēkiem palīdzība. Kā to darīt, tas tikai un vienīgi indiāņu
ziņā.
Amerikas rietumkrasta nacionālo parku apceļošana ir mūsu brauciena trumpis.
Tie ir neaprakstāmi skaisti skati, kas paveras ikkatrā no šiem dabasparkiem, bet
lielākais un grandiozākais Great Canion mūs sagaida ar sauli debesīs
kā sabiedroto. Ja ir tik ideāli laika apstākļi, ikviens foto būs kā mākslas
darbs. Bet, tiklīdz ķeramies pie fotokamerām un esam šo pasakaino un mazliet
nereālo skaistumu gatavi iemūžināt, apjūkam ne pa jokam
To nav iespējams ne
iekadrēt, ne saformēt! Tā smukuma ir par daudz! Viss ir tik liels, ka top
pilnīgi skaidrs, ka Kolorado upes izgrauztajam kanjonam ir iedots īstais
nosaukums. 446 km garš un vietām līdz 29 km plats, vietām pat 1,8 km 
dziļš!
Smejamies un priecājamies no sirds, jo pastaiga pa klintīs ierīkoto taku ir
bezgala jauka, skati un ainavas mainās kā uz pasūtījumu, pie kam, ik pa laikam
redzam lidināmies milzīgos Kalifornijas kondorus. Pēc vairākiem parametriem tie
ir lielākie putni pasaulē, visiem ticis piešķirts pa numuram, tas putnu
aizsardzības nolūkos. Kalifornijas kondors labvēlīgos apstākļos var nodzīvot
līdz pat 60 gadiem, vienu reizi divos gados mātīte 56 dienās izperē vienu
mazuli. Ligzdas parasti šie putni ierīko klinšu alās, un stāvās kraujās. Kondors
barojas no maitām un ir izteikts plēsoņa.
Ir arī unikāla iespēja Lielo kanjonu skatīt arī no putna lidojuma. Iekārtojamies omulīgos helikopteros, kur tiekam sasēdināti, ņemot vērā katra svaru. Tā teikt, kārtībai jābūt, dzīvsvars jāsabalansē
Lidojums fascinē, austiņās skan klasiskā mūzika un pusstundas lidojums ir galā.
Lielais kanjons mums ilgi būs atmiņās, ne tikai fotogrāfijās, bet arī skaisto un vērtīgo suvenīru veidā. Nopērkam pastkartes, t-kreklus, krūzes ko nu kurš. Un mājās, Latvijā, ziemas vakaros dzerot tēju no Lielajā kanjonā pirktās krūzes, pārņems tā netveramā noskaņa, kas mums vien saprotama
Lai nu kā, bet nu gan saprotam, ka autobusa deguns tiek pagriezts pavisam noteikti jau uz rietumiem, uz Eņģeļu pilsētu, kas būs mūsu ceļojuma noslēdzošais akcents.
Vairākas reizes piebraucam pie slavenā Route 66, kas šodien ASV kartē
nav nemaz atrodams. Vēsture stāsta, ka ceļš, kas savieno Čikāgu un Losandželosu
(jeb Mičiganas ezeru un Kluso okeānu), ir dzīva mūsdienu leģenda. Šis ceļš ir ar
vecu un neatjaunotu segumu. Rentablāk bija uzbūvēt kārtīgu autobāni tieši
blakus, jo pāris gadsimtu laikā ir pierādījies, ka šis maršruts ir populārs un
ceļš noslogots. Bet noskaņu un burvību jaunajai autostrādei mākslīgi nepieburt,
to veco, labo sešdesmito gadu noskaņu kantrī stilā jābrauc baudīt uz Route 66.
Vecu vecie labie dampji, par kuriem vien internetā lasīts un skatīts, te
izstādīti apskatei vecajos un autentiskajos benzīntankos
Eh, kas par smeķi pie
tāda Harley Davidson nofotografēties
Klausāmies Bobby Troup dziesmu:
ja reiz plāno doties uz rietumiem,
brauc pa manu ceļu,
lielceļu, kas vislabākais.
Ķer īpašo noskaņu, braucot pa 66.ceļu
Vēl apmeklējam Calico pilsētiņu, kas kā daudzas citas līdzīgas
izcelsmes mazpilsētiņas ir radusies laikā, kad uz Kaliforniju plūda ļaužu
tūkstoši zelta, sudraba un citu labumu maklējumos. Tas bija tālais 1881.gads,
kad Kalifornijā risinājās ievērojamākais no sudraba meklētāju drudžiem. Beidzās
sudrabs, beidzās pilsētas eksistence. Sudraba meklētāju ģimenes te vairs
nepalika, dodoties tālāk pasaulē laimi meklēt, bet šādas pamestas pilsētas kopš
tiem laikiem Kalifornijā sauc par spoku pilsētām. Ticams, ka kādā no tām pat ir
savs spoks, bet šoreiz jau runa nav par rēgu vai garu. Tukšie nami un
ielas tomēr rada spokainu iespaidu, patiesi. Nav gluži tā, ka nevienu te
nesastopam, atrodas kāds, kas iekasē naudu par ieejas biļetēm, kāds cits
savukārt piedāvā izzīlēt nākotni, bet pāris suvenīru bodītēs piedāvājums
pārsteidz īsts vintage!
Bet ko nu mums vairs Calico pilsētiņas šaurums un rāmā ikdiena, ja esam jau pārņemti ar domu šodien, jau šodien būsim Losandželosā! Eņģeļu pilsētā, skaistajā, košajā, skaļajā!
Losandželosa ir Kalifornijas štata lielākā pilsēta, bet ne
galvaspilsēta un otra lielākā visā valstī. Bieži to dēvē par LA (izrunā EL EI)
pilsētu, saīsināti un mīļi. Te dzīvo gandrīz četri miljoni cilvēku, pilsēta tiek
nosaukta par astoto ekonomiski spēcīgāko pasaulē. Kopš 1781.gada 4.septembra,
kad Losandželosa tika dibinata, tā palēnām ir izaugusi par pasaules līmeņa
piedzīvojumu, atrakciju un lielo notikumu pilsētu. Tās spozme un slava nav
apstrīdama. Apskatot pilsētas ievērojamākās vietas, rodas sajūta, ka
Losandželosa ir pasaules lielākais dzīvais šovs, no kura Tu nevari izkāpt kā no
peļķes, un no malas uz visu noskatīties. Te viss ir pa īstam un daudz. Krāsaini
cilvēki, skaļa mūzika, pasakaini skaistas pludmales un iespēja nokļūt kalnu
slēpošanas kūrortā jebkurā gada dienā divarpus stundu braucienā no LA.
Kalnainā vide, okeāna krasts, maigais klimats ir kā paša Dieva dāvana šai
pilsētai un tās iedzīvotājiem. Tas gan tiesa, ka vairākkārtīgi Losandželosu ir
drebinājušas zemestrīces, dažas ļoti nejauki spēcīgas, bet nami mūsu dienās te
tiek celti, rēķinoties ar šo faktu. Tāpēc paši Losandželosieši saka, ka
zemestrīces laikā visdrošāk esot atrasties debesskrāpja augšējos stāvos.
Mums ir grūti atturēties no kārdinājuma redzēt kaut daļu no Holivudas šika, kaut ko no filmu industrijas aizkulisēm, tāpēc dodamies uz Universal Studios Holivudā. Tingeltangels ne pa jokam, neko neteiksi, pie kam skaidri redzams, ka te nav viss iekārtots vien tūristu pievilināšanai un peļņai, salonos un studijās rit spraigs darbs.
Vēl paklīstam pa ielām, pasēžam kafejnīcās, lai teiktu ardievas viens otram un ASV skaistajam rietumkrastam.
Atkal skan dziesma, šoreiz par īpašo Kaliforniju:
We've been on the run
Driving in the sun
Looking out for number one
California, here we come
Right back where we started fromCalifornia...
Here we come
California, California...
Here we come
Ooo...
California, California...
Kad esam jau mājās un dzeram vakara tēju no tās pašas Great Canyon nopirktās krūzes, ir tik brīnišķīgi atcerēties, cik skaists bija šis ceļojums! Un tad atskan telefona zvans :
Čau, labs vakariņš! Tu zini, es te skatos bildes no mūsu ceļojuma, tāāāāā gribās atpakaļ uz rietumkrastu
* spaiņa (ķipja) saraksts
** saspert un izgāzt spaini (ķipi)
*** tas atkarīgs no Tevis paša, kā vēlies
**** kāpēc melot, man vajag aliņam
***** lai dzīvo Las Vegasa
Jana Iesalniece,
Impro Ceļojumi gide
Foto: Andris un Liāna Upenieki