Uzņēmuma "PAA" direktors PĒTERIS TREICIS par Peru saka, ka tā ir ideāla zeme ceļotājam, kam patīk daudz staigāt un kurš gatavs komfortablu apstākļu vietā sagaidīt nedaudz ekstremālisma.
Zīmējumi smiltīs
Tā jau gluži nebija, ka uzreiz no lidostas sākām iet ar kājām Peru ir milzīga valsts, tāpēc jāizmanto citi pārvietošanās līdzekļi. Vispirms mēs, tūristu grupa no Latvijas, no Limas lidostas devāmies aplūkot Naskas līnijas. Tās ir savdabīgas līnijas, kuru rašanos neviens īsti nevar izskaidrot un kuras atklāja tikai 20. gadsimta sākumā, kad tai vietai pārlidoja pāri ar lidmašīnu, stāsta Pēteris Treicis. Šīs līnijas atrodas netālu no Klusā okeāna tuksnesī un ir kā grāvji, kas kādreiz bijuši izrakti, bet pēc tam aizbērti ciet ar citas krāsas smiltīm. Ejot kājām, zīmējumu saskatīt nevar, bet, paceļoties gaisā, var lieliski redzēt skaidrus zīmējumus: putnu, mērkaķi... Zīmējumu diametrs ir vairāk nekā simts metru. Neviens skaidri nezina, kad un kas šos objektus veidojis. Ir vairākas versijas. Peru kādreiz bija varenās inku impērijas centrs, tāpēc daudzi domā, ka tas ir indiāņu darbs. Taču kā to varēja izdarīt bez precīziem mērinstrumentiem un koordinātu sistēmas? Vēl ir versijas par dievišķām būtnēm, citplanētiešiem. Tomēr Naskas līnijas nebija tas pats iespaidīgākais, kādēļ vajadzētu doties uz Peru.
Jāšus uz mūļa
Arekipa ir viena no Peru pilsētām. Tās ir diezgan vienādas un apmēram vienā laikā tās cēluši spāņu konkistadori: ar kvadrātveida galveno laukumu, kura malā atrodas galvenā pils un ēkas. Parasti kādā pilsētās nomales kalnā ir Jēzus Kristus statuja. Peru pilsētām raksturīgas nepabeigtas mājas (pat vairākstāvu), kurās jau gadiem dzīvo cilvēki un neviens ij nedomā darbus pabeigt. Izrādās: par nepabeigtu māju nav jāmaksā nodoklis... Daudzās Peru vietās lietus ir retums, tāpēc cilvēks labi jūtas arī mājā bez jumta mūsu izpratnē...
No Arekipas sākās jauks trīs dienu ceļojums: nokāpšana Kolkas upes kanjonā, kas ir viens no dziļākajiem pasaulē. No pilsētas mūs pārveda pāri 4800 metru augstai Andu kalnu pārejai, kur nelielā ciemā pārnakšņojām. Pēc tam gājām kanjona augšdaļā skatīties pieminekli viņu nacionālajam un pasaules lielākajam putnam kondoram. Šie putni sniegoto virsotņu fonā mums planēja pāri kādu desmit metru attālumā. Tālāk kāpām lejā kanjonā, kas bija visai grūts pārbaudījums piecu stundu garumā. Kāpām nepārtraukti ar visām mugursomām pa taku serpentīnu. Lejā putojaļoti strauja upe, kas šo kanjonu arī bija izgrauzusi. Tur bija iespēja pārnakšņot, taču mūs augšā gaidīja autobuss, uz kuru noteikti vajadzēja paspēt. Sapratām, ka neesam spējīgi bez ilgākas atpūtas vairs kāpt. Tad speciāli mums no augšas sagādāja mūļus, ar kuriem jājām augšā. It kā jau mūlis skaitās dumjš dzīvnieks, bet pa stāvajām kalnu takām, kurās vienā pusē ir stāvas aizas, šis dzīvnieks rāpās ļoti gudri, ik pa laikam pametot skatienu bezdibenī.
Lielākā daļa tūristu, kurus sastapām, ceļoja līdzīgi mums kājām, ar mugursomām plecos un vietējo sabiedrisko transportu, vairāk paļaujoties uz savu rūdījumu un spēku, nevis naudas maku. Peru vispār ir zeme, kuru tā pa īstam apskatīt un izjust var, daudz ejot kājām, jo pie interesantākajām vietām nepieved klāt lielceļi un dzelzceļi, nav modernas infrastruktūras ja gribam komfortu un tērēties, tad labāk izvēlēties Šveici... Dārgākais ir līdz Peru nokļūt, bet ceļošana pa valsti ir lēta.
Kolkas kanjonu vajadzētu apmeklēt jebkuram, kam palaimējas nokļūt Peru. Ja uz turieni kādreiz aizbraukšu otrreiz, Kolkas kanjonā pavadīšu kādu nedēļu. Kanjonā ir vairākas pārgājienu trases.
Dzīve uz peldošas salas
Titikaka ezers atrodas vairāk nekā 2000 metru augstumā, kur valda diezgan skarbs klimats. Četros no rīta ar laivām braucām pa šo ezeru un vērojām peldošas, no niedrēm pītas... salas, uz kurām niedru būdās dzīvo cilvēki. Tas pīšanas process ir nepārtraukts, jo niedres pamazām pūst. Acīmredzot iepriekšējos gadsimtos uz salām dzīvojošie indiāņi veiksmīgi nodarbojās ar zvejošanu, bet šobrīd viņu galvenais ienākumu avots ir tūristi. Kad piebraucām pie salas, uz tās mītošie ļaudis gulēja, bet, mūs pamanījuši, desmit sekundēs bija kājās, bērni basām kājām spriņģoja pa sasalušajām niedrēm (bija nelieli mīnus grādi) un piedāvāja mums iegādāties savus zīmējumus.
Peru indiāņi ir laipni, pretimnākoši un ļoti delikāti viņi nekad neuzbāžas, kā to mēdz darīt Austrumu un Āfrikas iedzīvotāji. Indiāņi ir gadsimtiem kauti un pazemoti, taču savu lepnumu nav pazaudējuši. Līdzīgi kā latvieši viņi ir klusi, taču atšķirībā no mums, nīgrajiem, viņi dzīvo priecīgi, kaut gan dzīves līmenis Peru ir daudz zemāks nekā pie mums. Vienīgais, ko es līdz galam nesapratu un nespēju pieņemt: indiānis ļoti grib būt baltais, spānis, it kā kautrējas pats no sevis. Ja indiānī rit kaut nedaudz eiropieša asiņu, viņš visādi cenšas to izcelt. Kā zināms, indiāņiem neaug ūsas un bārda. Metisiem kā nu kuram, bet ja tomēr aug, tad sejas apmatojums tiek veicināts visādiem līdzekļiem un cilvēks sevi sauc par spāni.
Mačupikču noslēpums
Tālāk ar vilcienu devāmies uz seno inku valsts galvaspilsētu Kusko. Jau pati braukšana ar šaursliežu vilcienu bija interesants piedzīvojums: tā ceļš gāja pa kalniem ne ātrāk par 20 kilometriem stundā, briesmīgi kratoties un ik pa laikam apstājoties, lai palaistu garām kādu jātnieku ar zirgu. Kā filmās par indiāņiem! Vilcienam braucot caur apdzīvotām vietām, vilciens samazināja ātrumu pat tik daudz, ka varēja mierīgi izkāpt, tirgū ātri iepirkties un pēc tam ielēkt atpakaļ vagonā. Kalnos vilciens brauca zigzaga veidā, katra tāda kā nogriežņa beigās ar pārmiju palīdzību pārceļoties uz citām sliedēm. Kusko no tūrisma industrijas viedokļa ir vissakārtotākā Peru pilsēta, tāda kā Parīzes Monmarta ar restorāniem, suvenīru veikaliem. No Kusko devāmies trīs dienu pārgājienā uz Mačupikču pilsētu, kuru līdzīgi kā Naskas līnijas jaunajos laikos atrada tikai 20. gadsimta sākumā. Pilsēta atrodas mākoņu mežos un bija tajos vienkārši ieaugusi, bet tagad ir iztīrīta. Gājiens un Mačupikču kalnu trekingistiem skaitās viens no populārākajiem. Tas ved pa tā saucamo inku taku: indiāņi pa savu valsti tūkstošu kilometru garumā bija izveidojuši akmenī cirstus un ar tiem noklātus ceļus, pa kuriem gāja kājām vai jāja ar dzīvniekiem (par riteņa izgudrošanu un ar tiem saistītajiem transporta līdzekļiem indiāņi nebija iedomājušies). Uz šiem ceļiem ik pēc vairākiem kilometriem bija nocietinājumi, kuros mainījās ziņneši inki bija aplēsuši, ka aptuveni 30 kilometru attālumu cilvēks var veikt skriešus bez apstājas, bet pēc tam viņš jānomaina. Mačupikču ir sajūta kā pasakā, kā veroties datorgrafikas uzburtā pasaulē. Apbrīnojama bijusi indiāņu būvniecības māka: filigrāna, līdz milimetriem precīza dažādu lielumu un ģeometrisku formu akmens bluķu apstrāde un savietošana, kā saistvielu izmantojot putnu olu un dzīvnieku asins maisījumu. Būvju pamatā ir trapeces, nevis taisnstūru formas: ēkas ir sašaurinātas virzienā uz augšu, jo tādējādi celtnes esot izturīgākas pret zemestrīcēm. Joprojām par Mačupikču vēsturi nav skaidru ziņu: it kā tur dzīvojuši ap 3000 cilvēku, bet nekādos rakstos pilsēta nav minēta, līdzās nav arī nekādu apbedījumu vietu. Nav arī skaidrs, kāpēc cilvēki šo vietu pametuši: pēc vienas no versijām, tur vispār neviens nav mitis cilvēki tur ieradušies kā uz svētvietu, vēl ir versija par epidēmiju, bet kur tad palikušas mirstīgās atliekas?
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Peru Republika.
Platība: 1 285 215 km2.
Iedzīvotāji: 27 012 900 (54% indiāņi, 32% metisi, 12% spāņi)
Valodas: spāņu, kečvu, aimaru.
Reliģija: 90% Romas katoļu.