Lapasa Bolīvijas saimnieciskais centrs un faktiskā galvaspilsēta, jo tur atrodas prezidents un valdība, parlaments; oficiālā galvaspilsēta ir Skure.Mazliet neparasti notikumi Bolīvijā gaidīja Rīgas rajona padomes plānošanas un attīstības pārvaldes priekšnieku OJĀRU KLIGINU, par ko gan sākumā nekas neliecināja.
Agrā septembra rītā šķērsojām Peru un Bolīvijas robežu Titikakas ezera diendivrietumu galā, plīvojot Bolīvijas karogam ar sarkanām, dzeltenām un lašu krāsas joslām. Tālāk devāmies uz netālo kūrortpilsētiņu Kopakabanu, kas ir arī viena no lielā Titikakas ezera ostām. Jāpiemin, ka šis ezers ir lielākais augstkalnu ezers pasaulē. Atrodas 3812 metrus virs jūras līmeņa, dziļākā vieta 280 metru, 176 kilometrus garš. Puse ezera atrodas Peru teritorijā, otra puse Bolīvijas teritorijā, stāsta Ojārs Kligins.
Pilsētiņas centrā atrodas mauru stilā 17. gadsimtā celtā Kopakabanas bazilika ar Jaunavas Marijas kapelu. Uz šejieni reizi gadā 6. augustā nākot četru dienu svētceļojumā pat no Lapasas. Šeit Titikakas ezera krastā ir iecienīta peldvieta. Nosaukums tāds pats kā slavenajai Kopakabanas pludmalei Riodežaneiro.
No Kopakabanas braucām ar katamarānu uz Saules salu (Isla del Sol), kuras apkārtnē, kā stāsta leģenda, izkāpuši Inku impērijas dibinātāji: brālis un māsa Manko Kapaks (Manco Ccapac) un Mama Ocilo (Mama Occillo). Salā mūs ārstēja vietējais šamanis saskaņā ar saviem mistiskajiem rituāliem.
Ceļā uz Saules salu un tālāk uz Lapasu visu laiku var redzēt vareno Andu kalnu grēdu ar augstajām virsotnēm Ankoumu (6429) un Potosi (6088).
Salā ir vairākas senas priekšinku un inku kultūras arheoloģiskās drupas, piemēram, Saules templis un labirintam līdzīga būve "Chinkana" (vieta, kur var pazust). Varējām tuvumā aplūkot retos kalnu dzīvniekus vikunjas, kuru vilna ir zelta cenā. Šeit tās, protams, bija iesprostotas palielā aplokā kopā ar pārējiem raksturīgajiem vietējiem dzīvniekiem. Vikunju bija grūti fotografēt tramīga, tomēr ziņkārīga.
Kad uz ceļiem akmeņi
Pievakarē ar paaugstinātas pārgājamības autobusiem sākām ceļu uz 90 kilometru attālo Lapasu. Bagāža tika sakrauta autobusiem uz jumta un pārvilkta ar brezentu. Domājām, ka tur nokļūsim pāris stundu laikā. Diemžēl tur nonācām tikai otrās dienas, 18. septembra, agrā rītā stunda. Bolīvijā bija sākušies nemieri, kas turpinājās apmēram mēnesi. Un, kā tagad zināms no preses, tie beigušies tikai nupat ar daudzu cilvēku upuriem un tagad jau ar bijušā prezidenta Losadas un viņa ģimenes locekļu "laimīgu" izbēgšanu uz ASV. Nobraucot apmēram 25 30 kilometrus no Huatajatas pilsētiņas, mūsu tūristu trīs autobusu kolonna tika apturēta, pa autobusa rāciju paziņojot, ka tālāk nedrīkstam doties, jo visi ceļi uz Lapasu ir nemiernieku nobloķēti.
Pēc apmēram stundas mums garām uz Lapasu devās pilnā kaujas gatavīlā ekipēta armijas kolonna, lai palīdzētu valdībai novērst nemierus. Kolonna apstājās, un tās vadītājs, Bolīvijas armijas virsnieks, norīkoja mūsu transportu iekļaut automašīnu virknē, izvietojot autobusus starp armijas smagajām automašīnām. Pa ceļam uz asfalta parādījās kustību traucējoši speciāli izlikti akmeņi. Mašīnas lavierēja starp šiem akmeņiem. Nobraucot samērā laimīgi kādus 25 kilometrus, pie kādas no degvielas uzpildes stacijām bija sapulcējušies lieli nemiernieku spēki ar smago tehniku (traktoriem, pašizkrāvējiem, buldozeriem, autobusiem). Tā kā braucamā daļa šeit un turpmāk uz Lapasas pusi bija jau pilnībā nokaisīta ar akmeņiem un klinšu gabaliem, gan armijas transportam, gan mūsu autobusiem nācās arvien grūtāk lavierēt starp šķēršļiem. To izmantoja nemiernieki un veiksmīgi mūs nodalīja no armijas automašīnu kolonnas. Lai neizceltos tūlītēja apšaude, armijas daļa pēc pārrunām ar savu vadību un nemierniekiem nolēma doties tālāk bez mums. Mūs (vācu tūristu grupu) un arī angļu tūristu grupu nemiernieki internēja jeb aizturēja un piespieda palikt degvielas uzpildes stacijā uz nenoteiktu laiku. Sākās auksta, neziņu pilna nakts. Tā kā siltās drēbes atradās uz jumta zem brezenta, mēs neriskējām uzsākt to meklēšanu, jo tas varēja beigties ar šo drēbju un citu mantu un suvenīru "labprātīgu" nodošanu (ekspropriāciju) nemierniekiem. Nemiernieki savos džipos patrulēja šurpu turpu pa akmeņiem un klinšu gabaliem nobērtās autostrādes grāvju malām, bet mūs tālāk nelaida. Arī Vācijas un Lielbritānijas sūtniecību pārstāvju daudzu stundu garās nakts pārrunas ar nemierniekiem nekādus rezultātus nedeva. Brīžiem vietējie nemiernieku vadoņi piekrita mūs atbrīvot, bet nemiernieku centrālais štābs pēc kāda brīža to aizliedza. Trīs reizes ar vietējo nemiernieku piekrišanu mēs mēģinājām doties Lapasas virzienā un visas trīs reizes pēc vairāku kilometru pavirzīšanās uz priekšu, lavierējot pa autostrādes grāvju malām, mūs atgrieza atpakaļ sākuma nometinājuma vietā. Vienā no reizēm mūs brīdināja ar trasējošo ložu palīdzību. Ap trim naktī līdz mums pa apkārtceļiem "Toyota" markas džipos izlauzās Bolīvijas tūrisma aģentūras un drošības dienesta pārstāvji, lai izvestu mūs pa kalnu ceļiem un "neceļiem" pāri strautiem un grāvjiem, apkārt nemiernieku posteņiem. Pēc apmēram stundas brauciena bez ieslēgtām automašīnu ugunīm ar lielām grūtībām nokļuvām vienā no Lapasas priekšpilsētām un, tālāk slapstoties pa dažādām ieliņām, ap puspieciem no rīta nokļuvām savā piecu zvaigžņu viesnīcā "Eirope" Lapasas centrā. Labi, ka bija gaiša nakts bez mākoņiem. Tik operatīva izglābšanās izdevās, pateicoties mobilo telefonu un radio sakariem starp sarunās iesaistītajām pusēm un savstarpēji starp mūsu glābējiem.
Augstākā lielpilsēta pasaulē
Laimīgi nokļuvuši no rīta Lapasā, augstākajā lielpilsētā pasaulē, visu dienu veltām tās apskatei, miega problēmas atstājot citai reizei. Bija ļoti silta pavasara diena, dāsni spīdēja saule, gaisa temperatūra apmēram 20 °C. Siltās drēbes vairs nebija vajadzīgas. Un nekas neliecināja, ka drīz šī pilsēta tiks nemiernieku plosīta un valstī būs izsludināts karastāvoklis. Kā varens pilsētas simbols, ko vienmēr var redzēt Lapasas ziemeļrietumu pusē, slejas varenais sniegotais Ilimani kalns (6880). Pilsēta, kurā dzīvo 1,2 miljoni iedzīvotāju, sastāv it kā no trīs daļām. Visaugstāk ap 3600 metru augstumu virs jūras līmeņa izveidojušies nabadzīgo iedzīvotāju kvartāli. Vidusdaļā ir vecpilsēta ar katedrāli prezidenta pili, parlamenta ēku un citām spāņu koloniālā laika celtnēm. Nedaudz zemāk pilsētas galvenā iela 16. jūlija avēnija un moderni apbūvētais pilsētas centrs ar augstceltnēm. 16. jūlija laukums sākas ar maršala Sukres pieminekli, kas kopā ar Simonu Bolivaru bija viens no Bolīvijas atbrīvotājiem. Lapasas rietumu daļā ir izvietojušās turīgo iedzīvotāju privātmājas, sūtniecību ēkas, biroji. Vēl tālāk uz leju pa serpentīnveida ielu, Lapsas upes ielejā (ap 3000 metriem virs jūras līmeņa) atrodas samērā jauns pilsētas rajons, kurā izvietojušās bagātnieku un sūtniecību villas un rezidences, golfa laukums, kā arī nesen labiekārtots pilsētas parks. Viena tā daļa atrodas pirms vairākiem miljoniem gadu radušās Mēness ielejas (Valle de la Luna) teritorijā. Ar vēju un lietu "apstrādātie" vulkāniskie ieži veido mēness virsmai līdzīgu unikālu ainavu.
Lapasā apskates vērta ir svētā Franciska baznīca, Tivanaku muzejs ar savu iespaidīgo senās Tivanaku civilizācijas mākslas un amatniecības izstrādājumu kolekciju. Muriljo nams, kas ir restaurētu koloniāllaika ēku komplekss ar tajā izvietotām koloniāllaika gleznām, mēbelēm, sadzīves iekārtām un nacionālajiem tērpiem. Interesants ir daudzveidīgais iezemiešu tirgus, kas izvietojies vairākus pilsētas kvartālus aptverošā teritorijā, samērā netālu no pilsētas centra. Šeit tūrists var nopirkt praktiski visu, ko vien sirds vēlas, sākot no lamu embrijiem (kas it kā nesot laimi) un 96,3° spirta "Quabira" līdz bolīvieša mūzikas instrumentiem, vietējo tautību nacionālajiem tērpiem, citiem tekstila izstrādājumiem, sudraba, zelta un pusdārgakmeņu rotaslietām.
Bolīvijas indiāņu sievietes parasti ģērbjas tikai savos tradicionālajos tērpos kupli svārki, platmale un pauna uz muguras. Atšķirība brunču krāsās un platmaļu formās. Piemēram, kečua indiāņu tērpos vairāk dominē sarkanīgie un brūnie krāsu toņi, bet aimaru indiāņu tērpos arī zilganpelēkie un baltie toņi. Arī keramikas izstrādājumiem ir līdzīgas krāsu toņu atšķirības.
Četros no rīta, kamēr nemiernieki vēl bija eiforijā pēc Bolīvijas futbolistu uzvaras pār Brazīlijas valsts vienību, mēs lielā autobusu kolonnas sastāvā devāmies uz Lapasas starptautisko lidostu "El Alto", lai tālāk lidotu uz Santakrusu. Ielidojot Santakrusā, varēja just, ka esam nokļuvuši citā klimatiskajā zonā. Gaiss bija ļoti silts un mikls, temperatūra 30 °C. Tas izskaidrojams ar to, ka Santakrusa, viena no Bolīvijas lielākajām pilsētām, atrodas Andu kalnu Austrumkordiljeru grēdas piekājē. Pilsēta ir Amazones pieteku rajonā, kas atrodas netālu no džungļu lietus mežu apvidus. Pēc vairāku stundu aizkavēšanās lidostā laimīgi atstājām Bolīviju.
Artis Drēziņš