Argentīnas pašos ziemeļrietumos atrodas province, kurai vietējie indiāņi devuši vārdu Salta skaistā. Lai turp nokļūtu, jāšķērso gandrīz viss kontinents virzienā no austrumiem uz rietumiem. No Buenosairesas līdz Saltas provinces galvaspilsētai Saltai jālido kādas divarpus stundas: vispirms pusotru stundu līdz Tukumanas galvaspilsētai Sanmigela, kas ir iecienīts ziemas sporta un atpūtas centrs, no turienes vēl aptuveni stundu līdz Saltai. Nosaukums Saltas provincei tik tiešām dots pamatoti. Tā tūristu vidū ir iecienīta fascinējošo kalnu ainavu dēļ. Tur stiepjas Andu kalnu Kordiljēru grēda un paceļas Andu kalnu augstākās virsotnes. Tomēr ir arī tādi Argentīnas apceļotāji, kuri uzskata, ka nav vērts triekties tik tālu uz valsts ziemeļiem, lai apskatītu tikai kalnus ar ko gan tie atšķiras no citur redzētajiem? Tūrisma aģentūras Relaks Tūre gids EDVĪNS LAKSTĪGALA atzīstas, ka sākumā arī viņš izturējies nedaudz skeptiski pret Saltas provinces apceļošanu. Bet, tur pabijis, secinājis, ka Dienvidamerikā noteikti ir vērts apskatīt Andu kalnu augstākās virsotnes. Tie ir pilnīgi citi kalni, kas raisa pavisam citas izjūtas. Tā neapšaubāmi ir vieta, kur gribas atgriezties.
Salta Skaistā
Nebija pagājuši ne 50 gadi kopš Amerikas atklāšanas, kad spāņi Andos jau dibināja pirmās pilsētas, to skaitā arī Saltu. No koloniālajiem laikiem ļoti labi saglabājusies pilsētas centrālā daļa ar spāņiem raksturīgo plānojumu: lielu laukumu pilsētas centrā, no kura uz dažādām pusēm atiet šauras ieliņas, stāsta Edvīns Lakstīgala. Pie pilsētas laukuma starp palmām atrodas katedrāle un municipalitātes ēka, arī citas greznas spāņu laika celtnes. Aiz senās pilsētas daļas parādās jaunā Salta ar skaistām divstāvu trīsstāvu ēkām. Tās savulaik Argentīnas valdība uzcēla vietējiem iedzīvotājiem, piešķirot viņiem dzīvokļus bez maksas. Saltas provincē, tāpat kā citos Andu kalnu rajonos, pārsvarā dzīvo indiāņi. Daudzi no viņiem prot arī savu senču valodu, tomēr lielākoties runā spāniski. Šķiet, ka šai apvidū spāņu valodai izveidojies savs dialekts. Vietējie iedzīvotāji ir ārkārtīgi labestīgi un smaidīgi, līdz ar to pilsētā valda ļoti patīkama atmosfēra. Īpaši pārsteidza pusaudži, kuri, kā jau visur, parasti vakaros pulcējas ielās. Viņi šķiet draudzīgi, maz var redzēt viņus smēķējam, arī alkoholu tie lieto pavisam nedaudz un, galvenais, neizstaro ne kripatiņas agresivitātes. Vakarus tur ir iespējams jauki pavadīt kādā krodziņā, nobaudot vietējo alu un vīnus un paklausoties dzīvā izpildījumā ārkārtīgi skaistu mūziku, kas nāk tieši no šīs provinces. Tā veidojusies, savijoties spāņu temperamentīgajai ģitārspēlei ar indiāņu mierīgajām, nosvērtajām melodijām. Tā ir ritmiska, ar izteikti emocionālu dziedājumu un iedarbojas diezgan īpatnēji, bet patīkami: no vienas puses, it kā nomierina, no otras emocionāli uzlādē. Pilsētai blakus atrodas Sanbernandīnī kalns. Tajā var pacelties ar funikuleru un aplūkot apkārtni. Saltas pilsētu no visām pusēm ieskauj Andu kalni, skaidrā laikā tālumā redzamas sniegotas virsotnes. Ārkārtīgi skaists skats, kad agri no rīta saule ceļas pār kalnaino apvidu debesis kļūst izteikti zilas, kalnos atspoguļojas dažādas gaismu spēles, fonā dzirdamas putnu dziesmas.
Sarkanoranžā Velna rīkle
Pa Panamerikas ceļu, kas vijas cauri
visai Dienvidamerikai, šķērso Centrālameriku un turpinās vēl Ziemeļamerikā,
no Saltas pilsētas var doties gan ziemeļu, gan dienvidu virzienā un izbaudīt
neaprakstāmas dabas ainavas. Uz dienvidiem no Saltas nedaudz vairāk kā 100
kilometru attālumā Andu kalnu priekškalnē atrodas neliela pilsētiņa
Kafajete, kas ir ievērojama ar saviem kalnainajiem vīna laukiem un vīna darītavām.
Tūristi var apskatīt, kā ražo vīnu, to nomēģināt un arī iegādāties. Vīns
tiešām ir labs un kvalitatīvs, to pazīst ne tikai Argentīnā, bet arī citās
pasaules malās.
Dažādus brīnumus sagādā pats ceļš uz Kafajeti. Tas ved gar Rāvinas upi
pa kalnu pārejām, reizēm paceļoties augstāk par Saltas pilsētu 1187
metru augstumu, reizēm atkal nolaižoties nedaudz zemāk. Ceļa malās oranžsarkanbrūnajās
smilšu klintīs redzami interesanti veidojumi, kas līdzinās skulptūrām. Tos
tūkstoš gadu laikā darinājis spēcīgais, karstais vējš, kas šajā apvidū
no rīta pūš vienā virzienā, bet pēcpusdienā gluži pretējā.
Atkarībā no tā, ko klinšu silueti atgādina, vietējie iedzīvotāji devuši
tiem nosaukumus. Tur sastopams gan Cietoksnis, gan Velna rīkle, gan Mēness
ainava. Ļoti iespaidīgs ir Amfiteātris. Ieejot pa šauru eju klinšu ielokā,
tiešām jūties kā amfiteātrī. Jau tā fantastisko noskaņu pastiprina indiāņu
spēlētā smeldzīgā Saltas provinces mūzika, kas tieši tur, klinšu amfiteātrī,
izskan vienreizēji.
Kaktusa baznīca
Vienudien mēs devāmies ziemeļu
virzienā, lai apskatītu kaimiņu provinci Huhuju, kas robežojas ar Čīli un
Bolīviju. Šajā provincē atrodas neprasti skaistais Humakukas kanjons.
Vietumis tā ieži ir dažnedažādās krāsās, tādēļ vietējie iedzīvotāji
to nodēvējuši par mākslinieka paleti. Visapkārt kanjonam, kur vien skaties,
plešas milzīgu kaktusu meži. Kaktusi zied divreiz gadā, un mums laimējās būt
pie Humakukas kanjona tieši ziedēšanas laikā. Skats ir iespaidīgs. Vienīgi
jāuzmanās no klaburčūskām, kuras labprāt mitinās tuksnešainajā apvidū.
Parasti kaktusi aug 300 350 gadus, pa vienam centimetram gadā. Sanāk, tie
var sasniegt līdz pat trīsarpus metru augstumu. Indiāņi kaktusus izmanto ēku
būvniecībā. Lai cik jocīgi tas arī liktos, kaktusam ar laiku veidojas kokam
līdzīgs karkass. Purmamarkas pilsētā biju iegājis baznīciņā, kas celta
no kaktusa koka pirms četriem gadsimtiem. Jāsaka, ka kaktusa koka raksts
izskatās ļoti savdabīgi.
Purmamarkas pilsēta atrodas īpaši skaistā vietā Septiņkrāsu pakalna
pakājē. Tā ieži iekrāsoti visneiedomājamākajos toņos: zaļā, sarkanā,
brūnā, oranžā, violetā. Vietējie indiāņi no pakalna arī aizguvuši
savam apģērbam raksturīgo krāsainību. Pakalna krāsu toņus var sazīmēt
no kazas vai lamas vilnas darinātajos indiāņu pančo, džemperos, cepurēs,
cimdos un zeķēs. Ziemā šīs lietas ļoti noder, jo tur mēdz būt auksts.
Lamas vilnas zeķes Andu kalnu indiāņu stilā ir arī ļoti labs suvenīrs. Tā
kā mēs bijām novembrī, kad vasara rit pilnā sparā, baudījām vietējās
zemenes.
Braucot uz Purmamarku, tālumā redzējām Dienvidamerikas augstāko virsotni
Akonkagvu, kas paceļas 6959 metrus virs jūras līmeņa. Jo tālāk mēs
virzījāmies uz ziemeļiem, jo karstāks kļuva. Tas tāpēc, ka tuvojāmies
dienvidu tropu lokam. Patīkami, ka ceļmalās rančo saimnieki ierīkojuši
mazas kafejnīciņas, kur par lētu naudu varējām atspirdzināties ar tikko
spiestu greipfrūtu vai apelsīnu sulu. Mūsu galamērķis bija nelielā kalnu
pilsētiņa Humakuka, kas atrodas kādus trīs kilometrus virs jūras līmeņa.
Karstums briesmīgs, arī lielais augstums liek sevi manīt tikko kā kaut
kur nedaudz jāpakāpjas, pietrūkst elpas un pārņem nogurums. Humakukā baudījām
lieliskas pusdienas tradicionālos indiāņu ēdienus no kukurūzas, kas mēdz
būt visdažādākie. Interesanta likās kukurūza ar gaļu vai nu aitas,
vai kazas, kuru pasniedza, ievīstītu kukurūzas lapās. Fonā indiāņu grupa
spēlēja savu tautas mūziku, ko reizēm var dzirdēt arī Rīgas ielās. Viņi
nodziedāja arī labi zināmo gabalu El Condor sol Kondora saule. Kondori
tik tiešām tur lidinās, ar izplestiem milzīgiem spārniem planējot pār
daudzajiem kalniem un pakalnēm. Daudzviet var sastapt savā nodabā ganāmies
lamas un kazas. Kazas pienu tur plaši izmanto: no tā gatavo sieru, jogurtu,
pat sviestu.
Vilciens uz mākoņiem
Apbrīnas vērta Saltas provincē ir Andu kalnos izbūvētā 217 kilometru garā dzelzceļa līnija, kas tiek pielīdzināta inženierijas brīnumdarbam un ierindojama starp trim pasaules augstākajām dzelzceļa līnijām. Tā sākas Saltas pilsētā, 1187 metrus virs jūras līmeņa, un pa dažādiem līkločiem, zigzagiem, cauri kalnos izcirstiem tuneļiem un pāri daudziem tiltiem uzved augstu Andu kalnos 4200 metru augstumā. Kalnainajā apvidū vilciens pavisam šķērso 29 tiltus un 13 viaduktus, izbrauc cauri 21 kalnos izbūvētam tunelim. Netālu no galastacijas Čīles tuvumā paveras iespaidīgs skats Lapolvorijas viadukts. 70 metru augstumā pār upes gultni uzbūvētais tilts ir vairāk nekā 200 metrus garš un tā gigantiskā metāla konstrukcija sver 1600 tonnas. Tā kā tas ir bez margām, to šķērsojot, rodas sajūta, ka karājies gaisā. Bieži garām slīdošie mākoņi mēdz būt zemāki vai arī vienā līmenī ar viaduktu, tādēļ šī vilciena līnija nodēvēta par "Vilcienu uz mākoņiem". Vilciens stundā nobrauc vidēji 35 kilometrus, tāpēc ceļojums ir ilgs 14 stundas, toties pa to laiku var labi apskatīt fantastisko Andu apkārtni tabakas plantācijas, laikazoba izgrebtos veidojumus kalnos, daudzkrāsainās kalnu aprises, dzelzs raktuves, kā arī iepazīties ar vietējiem indiāņiem. Daudzi no viņiem vēl joprojām ikdienā valkā tradicionālos pančo un platmales, kā arī gan sievietes, gan vīrieši gados savus sirmos matus pin garās bizēs.
Ieva Lūsiņa
"Lauku Avīze"
8. jūlijs