Kāds reiz teicis: ja cilvēce gribētu pārdot pasauli, tad tās reklamēšanai noderētu Argentīna, jo tur atrodams absolūti viss, kas sastopams citur pasaulē: četri gadalaiki, tropiskie meži, mūžīgie ledāji, pat pingvīni tikai pāris simts kilometru attālumā uz dienvidiem no Buenosairesas. Par pasaules miniatūrā galvaspilsētu Buenosairesu stāsta tūrisma aģentūras Relaks Tūre gids EDVĪNS LAKSTĪGALA.
Pie tango pasniedz steiku
Buenosairesa pirmām kārtām saistās ar tango. Nezin kādēļ daudzi uzskata, ka tango nāk no Francijas. Taču tā tas nav. Tango radās Buenosairesā, pie tam, pie prieka mājām, gaidot rindā uz dāmām. To dejoja vīrietis ar vīrieti, it kā cīnoties raidot viens uz otru niknus skatienus, ekspresīvi mētājot kājas uz visām pusēm. Apbrīnojami, cik meistarīgi tas viņiem sanāk.
Daudz ir skatīts tango moderno deju izpildītāju sniegumā, kas, protams, ir ļoti skaisti un iespaidīgi. Tomēr tango, ko var vērot Argentīnā, nav ne ar ko salīdzināms tas ir kaut kas vienreizējs! Argentīnā dejo klasisko tango, dejotāju apģērbs un frizūras veidoti pēc 20. gadsimta 20./ 30. gadu modes. Dažai labai dejotājai tērps sniedzas gandrīz līdz zemei. Liekas neticami, kā izpildot sarežģītās kustības, pat lēcienus, ne reizi kājas neaizķeras aiz kleitas malas.
Buenosaieresā katru vakaru neskaitāmos lokālos kabarē stilā tiek sniegti tango priekšnesumi apkārt skatuvei izvietoti galdiņi, pie kuriem, cienājoties ar tradicionālo steiku un alu, var vērot elpu aizraujošu tango deju. Dzīvo mūziku turpina spēlēt arī pēc izrādes, un nu jau ugunīgā tango ritmiem var ļauties paši skatītāji. Kad esam Buenosairesā, vienmēr apmeklējam Lielo tango lokālu, kas satilpina līdz pat 2000 apmeklētāju. Skatītāju zālei ir vairāki stāvi, tāpat kā operā. Reizēm uz skatuves izjāj arī indiāņi zirgos. Veidojas iespaidīgs šovs. Intīmāka noskaņa valda mazajos tango lokālos, kur pie galdiņiem var sasēsties ne vairāk kā 50 cilvēku. Līdz šim tango vakari nav atstājuši vienaldzīgu nevienu no mūsu ceļabiedriem. Buenosairesā tango redzams arī gandrīz vai uz katra ielas stūra: akordeona vai ģitāras pavadījumā dejo pāri, uz trotuāra nolikta cepure naudiņai.
Upe un iela pasaulē platākās
Skatoties kartē, var rasties maldīgs priekšstats, ka Buenosairesa atrodas Atlantijas okeāna līča krastā. Grūti gan tam noticēt, bet tā tomēr ir upe Laplata pasaulē platākā, kuras vienā krastā izvietojusies Argentīnas galvaspilsēta, bet pretējā krastā 70 kilometru attālumā Urugvajas galvaspilsēta Montevideo. Pie ietekas okeānā, 100 kilometru aiz Buenosairesas, Laplata jau ir vairāk nekā 200 kilometru plata. Netālu no Buenosairesas Laplatā ieplūstošā Paranas upe iekrāso tās ūdeņus brūngani duļķainus. Tomēr šī nepārāk vilinošā krāsa neattur galvaspilsētas makšķerniekus Laplatas krastā pacietīgi gaidīt kādu lomu. Laplata tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "sudrabs". Tāds nosaukums upei dots tādēļ, ka saules apspīdēta, tā iegūst sudrabainu mirdzumu. Starp citu, arī Argentīna savu vārdu ieguvusi no latīņu vārda argentum, kas nozīmē sudrabs. Ieceļotāji Argentīnā cerēja, ka šī zeme slēpj pasakainas sudraba bagātības.
Buenosairesa ir ārkārtīgi skaista pilsēta. Visapkārt jūtams neaptverams plašums. Daudz platu avēniju. Starp citu, viena no tām, 9. jūnija avēnija, ir pasaulē platākā iela, pa kuru automašīnas pārvietojas 16 rindās... Milzīgā pilsēta ir zaļa, daudz kur koku lapotnēs sasēduši mazi zaļi papagailīši, kuri grūti pamanāmi, jo saplūst kopā ar zaļajām lapām. Dīvainā kārtā pilsētas vide izstaro gan mieru, gan enerģiju. Pilsētas centrālajā daļā apbūve veidojusies pagājušā gadsimta 20. / 30. gados, bet vēlāk tā papildināta ar modernām daudzstāvu ēkām, mūsdienīgām stikla celtnēm, tālab vietumis Buenosairesa atgādina Ņujorku. Gājēju un tirdzniecības ielās dienā valda liela drūzma, ieteicams pieskatīt savu naudasmaku, jo kāds no garāmgājējiem var izrādīties veikls kabatzaglis. Tāpat vietējie iesaka pirms iekāpšanas taksometrā demonstratīvi pierakstīt automašīnas numuru, kā arī parādīt to vēl kādam, jo daudzas laupīšanas veic tieši taksometru vadītāji. Jāsamierinās arī ar to, ka šoferis ne vienmēr izvēlēsies taisnāko ceļu līdz jūsu galamērķim, bet izmetīs pa kādam liekam līkumam.
Buenosairesa, tāpat kā daudzas Dienvidamerikas pilsētas veidojusies kā ieceļotāju apmetne. Savulaik te uz dzīvi ieradās cilvēki no dažādām pasaules malām, tostarp arī latvieši. Tomēr dominē spāņu ieceļotāji. Mūsdienās Buenosairesā apdzīvo 16 miljonu iedzīvotāju. Uz ielām jūtams latino temperaments cilvēki ir ekspresīvi, atsaucīgi, draudzīgi. Tomēr pēc 2001. gada decembra banku krīzes daudz kas ir mainījies. Ja pirms tam pilsētā valdīja dzīvīga atmosfēra, arī naktīs ielas bija pilnas ļaužu, kas dzīvespriecīgi kursē no vienas kafejnīcas uz otru, tad tagad jau desmitos vakarā galvaspilsēta ir kā izmirusi. Gaisā virmo drūmums. Cilvēki kļuvuši depresīvāki, viņus nomāc neziņa par nākotni. Banku krīze, kad strauji devalvējās peso vērtība, skāra visus valsts iedzīvotājus. Cilvēki ne tikai pazaudēja divas trešdaļas no saviem ieguldījumiem, bet tos pat nevarēja izņemt no bankas. Vēl joprojām uzkrājumus izsniedz tikai tiem, kas uzrāda izziņu par īpašām dzīves situācijām laulībām, bērēm, mašīnas vai dzīvokļa iegādi. Pārējiem noguldītājiem ir noteikts grafiks, cik gadu laikā viņi varēs izņemt savu naudiņu. Pēc krīzes bankas pārvērstas par īstiem nocietinājumiem: tās tiek rūpīgi apsargātas, logiem pieliktas restes, durvis apsistas ar metāla plāksnēm. Šur tur vēl var redzēt, kā savulaik cilvēki bezspēcīgā niknumā dauzījuši ar metālu apsistās banku sienas. Kas attiecas uz tūristiem, viņiem Argentīnas apceļošana pēc krīzes palikusi daudz lētāka.
Nav sajūsmā par Madonnu
Pašā Buenosairesas centrā atrodas prezidenta pils Kasarosada, no kuras balkona savulaik Eva Peroni dziedāja Dont cry for me Argentina! (Neraudi par mani, Argentīna!) Relatīvi nesen uz šī paša balkona uzstājās Madonna, atveidojot Argentīnas prezidenta sievu Evu Peroni filmā Evita. Vienkāršā tauta ļoti mīlēja Evu Peroni, saskatot viņā savu aizstāvi. Arī mūsdienās viņu vēl atceras un pat dievina. Tādēļ daudzi argentīnieši bija sašutuši, ka Evas lomu uzticēja Madonnai sievietei, kas, daudzuprāt, nepavisam nav piemērota atveidot svēto.
Tulkojumā no spāņu valodas Kasarosada nozīmē "rozā nams". Pilij izraudzīta tieši rozā krāsa, tālab, lai tā nesimbolizētu ne reakcionāro spārnu baltos, ne arī apzīmētu izteikti kreiso politisko strāvojumu sarkanos, bet politiskajā spektrā būtu kaut kur pa vidu. Uz trotuāra pie prezidenta pils uzzīmēta virsnieka cepure ar ērgli priekšpusē. Tādas valkāja militārās huntas virsnieki, kas savulaik gāza Peroni valdību, uzskatīdami, ka tā kļuvusi pārāk kreisa.
Peroni ģimenes kapliča atrodama kapsētā pilsētas centrā. Šī kapsēta ir īpaša ar to, ka bagātās ģimenes iegādājas savai dzimtai atsevišķu kapliču, un zārki tiek nevis aprakti, bet gan salikti kapliču plauktos. Tomēr Evas Peroni zārks palikts zem īpašas metāla plāksnes un tiek apsargāts, jo ir bijuši vairāki mēģinājumi viņas līķi nolaupīt.
Neparasts Buenosairesā šķiet Labokas rajons no vienas vietas mazas daudzkrāsainās mājiņas. Savulaik tur apmetās jūrnieki un cilvēki, kas bija saistīti ar ostu. Tā kā viņiem nepietika naudas, lai iegādātos krāsas veikalā, savu māju nokrāsošanai viņi izmantoja pārpalikušās no kuģiem. Protams, reti kad pietika viena krāsa visai mājai, tādēļ radās namiņi ar dzeltensarkanzilām un zilsarkandzeltenām sienām. Mūsdienās Laboka kļuvis par savdabīgu Buenosairosas Monmartu ielas pilnas ar māksliniekiem, tūristiem un suvenīru pārdevējiem, maziem tango lokāliem. Futbola cienītājiem šis Buenosairesas rajons ir īpaša vieta, jo tieši turienes stadionā Labokas komandas sastāvā savu karjeru uzsāka viens no pasaules visu laiku labākajiem futbolistiem Maradona.
Gaučo vietējie kovboji
Tā kā Buenosairesa atrodas zemes lodes otrajā pusē, tur viss ir kājām gaisā. Kad pie mums ir ziema, tur vasara un otrādi. Ziema Buenosairesā ir apmēram tāda kā pie mums rudens. Retu reizi gadās, ka uz pavisam īsu brīdi uzkrīt sniedziņš. Vasara caurmērā ir ļoti karsta + 30, +35 grādi. Tomēr jūtams, ka atšķirībā no Riodežaneiro Buenosairesa atrodas vairāk uz dienvidiem, mūsu izpratnē uz ziemeļiem. Nav jau tā, ka cauru gadu tur ir zaļš kokiem arī nokrīt lapas.
Vietējie iedzīvotāji itin bieži brīvdienās kopā ar ģimeni dodas piknikā pie dabas. Barbekjū pannās tiek ceptas desiņas un klāt piedzerta matē tēja. Argentīnieši ir lieli gaļēdāji, iecienīta tieši liellopu gaļa. Uz katru valsts iedzīvotāju Argentīnā audzē pusotru vērsi. Pateicoties sulīgajai zālei Argentīnas pampās, no Argentīnas vērša sanāk īpaši mīksts un garšīgs steiks. Interesanti, ka ar steiku Argentīnā saprot ne tikai vērša gaļas mīkstumu, bet gaļas ēdienu vispār. Īstā steiku salonā, turot rokās 15 dažādus iesmus, viesmīlis piedāvās jums gan gaļas mīkstumu, gan desiņas, gan ādiņas, gan vistu spārniņus, gan ribiņas.
Nedaudz izbraucot no pilsētas, iespējams apciemot vietējo fermeru rančo jeb fazendas, kurās saimnieko gaučo spāņu ieceļotāju un vietējo indiāņu pēcteči. Viņu galvenā nodarbošanās ir zirgkopība, varētu teikt, ka tie ir vietējie kovboji. Viņi laipni uzņem tūristus, izrāda savu saimniecību, cienā ar pusdienām, izvizina zirgu pajūgā vai ļauj viesim pašam kāpt zirgam mugurā. Gaučo labprāt nodemonstrē arī savu nacionālo deju, kurā iesaistīti dažādi zirgkopības atribūti pātagas, pieši . Bet tā kā tango Argentīnā dejo ikviens, arī gaučo fazendās vakars noslēdzas ar šo ekstravaganto deju.
Ieva Lūsiņa