Dienvidamerikas pirmie iedzīvotāji bija indiāņi, kuri radīja augsti attīstītu
civilizāciju. Eiropiešu ierašanās 16. gadsimta vidū zelta, sudraba un citu dabas
resursu meklējumos izpostīja šo seno civilizāciju, izmainot kontinenta vaibstus
uz neatgriešanos. Šodien indiāņu ir vairs tikai simtā daļa no šī reģiona
iedzīvotājiem.
Dienvidamerikas kolorītu galvenokārt veido metisi un eiropiešu pēcnācēji, radot patiesi krāšņu kultūru kokteili. Argentīnā senās tevelčes, puelčes un kerandi indiāņu kultūras sajaukušās ar Āfrikas tautu tradīcijām, kas sākotnēji šeit atceļojušas līdzi vergu masām, eiropiešu atvesto kristīgo ticību un spāņu tirgotāju un galma ekspedīciju iedzīvināto eiropiešu pasaules uztveri.
Spāņu iebrucēju milzīgo ietekmi raksturo fakti, ka 85% Argentīnas iedzīvotāju ir eiropiešu pēcteči un pats Argentīnas nosaukums cēlies no latīņu argentum sudrabs. Šis vārds pasaules kartē parādījās 1524. gadā, kad pirmie spāņu iebrucēju kuģi pietauvojās Rio de la Plata jeb Sudraba upes deltā, kur vēlāk tika dibināta Buenosairesas pilsēta. Pirmajā konstitūcijā 19. gs. vidū tiek minēts nosaukums Republica Argentina, kas iezīmē jaunās valsts pārvaldītās teritorijas.
Ņemot vērā šos vairāk vai mazāk zināmos faktus, veidojas duāli priekšstati par Argentīnu. No vienas puses ceļotājus vilina senie un praktiski zudušie indiāņu civilizācijas noslēpumi, no otras pēdējā gadu simta leģendas kā tango, Evita Perona, futbols, steiku kultūra. Tas viss mūs sagaidīja Argentīnā, tomēr spilgtākie iespaidi radās negaidīti.
Ar seju uz Atlantiju
Argentīnas šarms un burvība nenoliedzami ir tās daba, tās grandiozums,
pirmatnīgums un daudzveidība. Ar 2,8 miljonu km² sauszemes platību Argentīna ir
astotā lielākā valsts pasaulē. Tās teritorijas stiepjas no kontinenta vidienes
līdz Ugunszemei vairāk nekā trīsarpus tūkstošu kilometru garumā, kas ļauj viena
ceļojuma laikā pasvīst tropu klimatā pie Igvasu, tīksmināties par sauli un vēju
Argentīnas pampās un apbrīnot vienas no pasaulē lielākajām ledāju masām
Patagonijas dienvidos.
Argentīnas robežas ir pašas dabas veidotas: austrumos Atlantijas okeāns un Platas upes delta, kas kļuva par vārtiem iekarotājiem no Eiropas, ziemeļos un ziemeļaustrumos Paranas un Urugvajas upes, savukārt valsts garāko robežu veido Andu Kordiljeri, kas atdala Argentīnu un Čīli. Kartē skatoties, šīs zemes sakļāvušās mugurām, sejas pavēršot katra pret savu okeānu. Tuvas un reizē tik tālas! Ledāju nacionālajā parkā Patagonijas dienvidos atrodamies 30 km no Čīles robežas, bet vienīgais veids, kā pieveikt šos kilometrus, ir starpvalstu lidojums vai drosmīga ekspedīcija pāri ledāju grēdām.
Ja aktīva dabas baudīšana nav pa spēkam, var atcerēties par pludmalēm, kas stiepjas uz dienvidiem no Buenosairesas. Tās gan vairāk iecienījuši vietējie porteños galvaspilsētas iedzīvotāji, jo atpūtas un kūrortu ziņā nepārspētas paliek Urugvajas smilšainās 500 kilometru garās pludmales. Tās sasniedzamas pāris stundu braucienā ar prāmi, šķērsojot Platas upes deltu, un Latvijas pilsoņiem īpaši iebraukšanas dokumenti nav nepieciešami.
Dienvidu ledāji
Argentīnas krāšņākie iespaidi rodami Patagonijā. Ja Argentīnā tiktu dotas
tikai divas vai trīs dienas, tās ieteiktu pavadīt šeit, jo mežonīgie un brīžam
pat apnīkstošie Patagonijas plašumi apvienojumā ar ledāju tuvumu un varenību,
rada pasaulē unikālu vietu.
Patagonija aizņem trešo daļu Argentīnas (un krietnu daļu Čīles) teritorijas, bet te mīt mazāk nekā pieci procenti valsts iedzīvotāju un ap 20 miljoniem aitu. Vienai aitai esot nepieciešami pieci hektāri ganību, un Patagonija par to trūkumu nevar žēloties. Pirmais eiropietis, kurš spēris te savu kāju un atstājis par to liecību, kā arī devis Patagonijas nosaukumu, ir Magelāns. Gan viņam, gan Darvinam šī zeme likusies neinteresanta un neauglības lāsta pārņemta, bet jau 19. gs. vidū pasauli sāka apceļot apraksti par ledājiem un fjordiem, mūžamežiem kalnos un pustuksnešu ainavām, kas vilināja ceļotājus no tuvām un tālām malām.
Pēc ierašanās Santa Cruz provinces lielākajā pilsētā Rio
Gallegos Atlantijas okeāna krastā gaida vairāku stundu brauciens, kura laikā
jāšķērso visa Patagonija no okeāna līdz Andu kalnu pakājei. Tuvākā pilsēta, kur
apmesties pirms Ledāju nacionālā parka apskates, ir El Calafate.
Ierodoties galamērķī, nedaudz apjūkam, jo 
pilsētiņa milzīgā Argentīnas ezera
krastā pa gabalu vairāk izskatās pēc šķidra ciematiņa nebūt ne savos ziedu
laikos, nevis UNESCO atzīta nacionālā parka parādes vārtiem, aiz kuriem
dabas varenība baudāma, dodoties ar kuģiem vai lidmašīnām ledāju plašumos.
Piebraucot tuvāk, viss nostājas savās vietās parādās pilsētiņas centrālā iela (tā ir pat asfaltēta!) ar krodziņiem un suvenīru veikaliņiem, nākamās dienas rītā mūs sagaida augstākā līmeņa autobuss un kuģis, bet galīgi aplami mūsu novērojumi nav, jo Kalafatē praktiski nav viesnīcu, kas spētu uzņemt 20-30 personu lielu grupu. Tā vietā ir iespēja nakšņot ģimenes tipa viesnīciņās, kas rada sajūtu, ka esam privātmājas iemītnieki pašā Argentīnas ezera malā un Andu kalnu pakājē. Projām braucot, šķiet noziedzīga pat doma, ka kāds te varētu uzcelt viesnīcu monstru.
Ledāju nacionālais parks tika izveidots 1937. gadā, kad dabas pētnieks
Fransisko P. Moreno ierosināja šīs unikālās dabas teritorijas pasludināt par
nācijas bagātību un aizliegt te saimniecisko darbību. Šodien parks aptver 600
000 hektāru lielu platību, te atrodas 356 ledāji, un slavenākais no tiem
Perito Moreno, kas slejas 80 metru augstumā un piecu kilometru plašumā.
Šinī zemes malā iespējams nokļūt neticami tuvu ledāju masām. Parasti dienas programma ietver Onelli, Špegacini un Upsalas ledāju apskati, atstājot nākamajai dienai saldo ēdienu ar Perito Moreno ledāju un pastaigām nacionālā parka teritorijā. Peldot uz ledāju mēlēm, kuģi ielenc lielāki un mazāki aisbergi. Tie ir grandiozo ledāju masīvu priekšvēstneši. Ledāji atrodas nepārtrauktā kustībā kūstot atdalās ledus bluķi, kas ar milzu blīkšķi iegāžas ezerā. Ledāju mēles katru gadu izveido atšķirīgu ainavu, un gadsimtu gaitā ledāju robeža nākusi virsū un atkāpusies kalnos vairāku simtu metru garumā.
Tango Buenoasairesas ielās
Līdzās neskartās dabas varenībai Argentīna vilina ar Buenosairesas leģendām. Pilsētas vēsturiskais centrs veidots spāņu kolonizatoru tradīcijās. Centrālais laukums, katedrāle un valsts pārvaldes ēkas veido vai katras reiz spāņu iekarotas zemes pilsētas. Tieši tāda ir Buenosairesa ar nelielu vēsturisko centru, nabadzīgiem strādnieku rajoniem ar šaurām ieliņām un maziem ūķīšiem, kas izdaiļoti atkarībā no pieejamās rocības un gaumes, ostas teritoriju, ko šobrīd rekonstruē pēc pasaulē valdošās tendences pārveidot ostas ēkas par dzīvīgiem izklaides un atpūtas rajoniem vai elegantiem dzīvojamiem kvartāliem, un vēsturiski turīgo pilsētas daļu, ko veido zaļumos ieskautas villas.
Tango skaņas šai pilsētai piestāv nedaudz smeldzīgas un grūtsirdīgas, iztēli un pārdomas rosinošas. Šīs skaņas un Labokas kvartāla mākslinieku darbus iespējams nopirkt turpat uz ielas. Evitas, tango un citu ar Buenosairesu saistīto leģendu izdzīvošana atkarīga no gida entuziasma vai paša fantāzijas, jo šodien pilsētas dzīve rit savu gaitu.
Patiesi paliekošas sajūtas izraisīja vien Rekoletas kapsētas apmeklējums.
Varbūt tas arī raksturo argentīniešu dzīves un 
pēcdzīves prieku?
Rekoletas kapsēta veidota pilsētas turīgajā daļā, tai līdzās atrodas baznīcu
torņi, parks un turīgu iedzīvotāju nami. Pagājušā gadsimta sākumā šī bijusi
iemīļota aristokrātu pastaigu un tējas malkošanas vieta. Kapsētā guldīti valsts
turīgākie un ievērojamākie pilsoņi. Kapu un mauzoleju veidojumi ir vesela
mākslas galerija, un pastaiga pa kapsētu rada svinīgi pacilājošu noskaņu.
Argentīniešu dzīves uztveri, manuprāt, labāk raksturo cita pilsēta. Kad spāņu iekarotāji vairākkārt centās nostiprināties Buenosairesā, kas beigās vainagojās ar vietējo iedzīvotāju pakļaušanu un tirdzniecības monopola ieviešanu, pamatiedzīvotāji izveidoja spēcīgu kontrabandas tīklu un Montevideo pilsētu. Urugvajas pilsētas Montevideo un Sakramento atradās turpat pāri Platas upei, bet deva iespēju vietējiem kolonistiem darboties ārpus Spānijas un Portugāles uzspiestajiem likumiem, tā simbolizējot vietējo nepakļaušanos kolonizatoriem.
Argentīnieši ir dzīvespriecīgi un viesmīlīgi. Grūti spriest, vai ieplūstošo tūristu daudzums liecina par valsts atgūšanos pēc ekonomiskās krīzes un ekonomikas augšupeju, vai arī šejienieši ar smaidu sagaida ikvienu. Taču Argentīnas dabas varenība, vietējo viesmīlība un dzīvesprieks un sulīgā steika garša paliks atmiņā vēl ilgi.
Santa Vītola