Austrālija – kontrastu zeme

Līdz Austrālijai ir 19 000 km. Lidojumā Rīga – Vīne – Melburna gaisā tiek pavadītas gandrīz 23 stundas. Pagājusi ir diena, nakts un ir jauna diena. Sāk nākt miegs, jo Latvijā taču ir nakts. Pievakarē nolaižamies Melburnā, pulksteni jāpagriež 10 stundas uz priekšu.

Savrupais kontinents

Melburnas lidostā pēc parastās bagāžas kontroles papildus veic bioloģisko pārbaudi. Austrālijā nedrīkst ievest neko no pārtikas, augiem, dzīvniekiem, pat ne ūdeni. Tas ir saprotami, jo Austrālijā 90% floras ir endēmiska un neparedzamas sekas var radīt jebkura sveša auga, dzīvnieka jeb infekcijas ievešana.

Austrālija aizņem 7,7 miljonus km², plešoties no Klusā okeāna līdz Indijas okeānam. Tā ir brīnišķīgu kontrastu zeme, no vidienes saules svelmes līdz auglīgām krastmalām. Sniegotas kalnu virsotnes, prērijas, sālsezeri, auglīgas lauksaimniecības zemes, lieli klinšu monolīti, zeltainas pludmales, bezceļu tuksneši, biezi lietusmeži, vulkāniski ezeri, milzīgas upes un tādi pasaules brīnumi kā Lielais barjerrifs un Uluru.

Austrālijā ir 20 miljoni iedzīvotāju. Austrālijā ir 3 laika joslas. Dienvidu daļā pastāv arī vasaras laiks. Viss liekas ačgārni. Diena ar nakti samainītas, ziema ar vasaru, saule dienvidū ir ziemeļos, un naktī debesīs spīd Dienvidu krusts. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo ir karstāks.

Elegantā Melburna

Izejot no lidostas, pārsteidz + 36^oC karstums. Austrālijas dienvidos iestājies liels sausums, pilsētā ūdens taupības režīma dēļ atslēgtas strūklakas. Melburna ir Viktorijas štata galvaspilsēta. Pirmie eiropieši te ieradušies tikai 19. gs. vidū zelta meklējumos, bet pēc pāris gadu desmitiem pilsēta bija pazīstama visā pasaulē. Dažas bagātas mājas un greznas publiskās celtnes stāv kā apliecinājums par tiem laikiem. Slavenā kapteiņa Kuka kotedža ir vecākā ēka Melburnā. Tā celta 1755. gadā, lai gan no Anglijas uz Austrāliju pārvesta tikai 1935. gadā.

Izbrauciens Melnburnas tramvaja bezmaksas līnijā, klausoties stāstījumā, sniedz vispārīgu priekšstatu par pilsētu. Grūti pierast, ka transports kustas pa kreiso pusi. Melburnai ir eiropeiska arhitektūra un neparasts plašums. Skatu piesaista Sv. Pāvila katedrāle un Viktorijas mākslas centrs. Pilsētā slejas divi slavenie Rialto torņi, augstākajam ir 55 stāvi. Vēl nesen tas bija augstākais debesskrāpis pilsētā, taču netālu ir tapis 91 stāvu monstrs, augstākais visā Dienvidu puslodē, tā ir dzīvojamā māja. 

Pingvīnu parāde

Pie Indijas okeāna ir vieta, kur pasaulē mazākie pingvīni, saulei norietot, ierindā kā zaldātiņi nāk simtiem ārā no okeāna, lai krasta alās barotu savus mazuļus.Zivis viņi norij veselas, pārstrādā un mazuļiem barību atrij. Pingvīniņi ir tikai 30 cm gari, ļoti rosīgi, peld ar ātrumu līdz 30 km/h un līdz 65 m dziļumam. Viņu izdotās dažādās skaņas veido neaprakstāmu kopkori. Lai gan uz novērošanas takām ir lukturi, no kuriem viņi nebaidās, tomēr fotografēšana un filmēšana te ir aizliegta.

Austrālijai raksturīgās koalas ir ļoti mazkustīgi dzīvnieki somaiņi, vairāk aktīvi krēslā. Koalas guļ 18 stundas dienā, 4 stundas ēd un tikai 2 stundas kustas. No Austrālijā esošajām 400 eikaliptu sugām koalas ēd tikai 4 sugas. Dzert nav nepieciešams, bet miegainību rada eikaliptu ēteriskās eļļas. Viņi guļ kokā sēdus pozā. Mazuļi piedzimst 2 cm gari un 5 g smagi. Viens mīļš resnulis, nokāpis no koka, ļaujas paglaudīt savu mīksto kažociņu.

Klinšainā piekraste

Brauciens pa Lielo Okeāna ceļu sniedz iespaidīgu piekrastes ainavu.Lielo Okeāna ceļu smagā darbā taisīja Austrālijas karavīri 1918.-1932. gadā. Austrālijas dienvidu krastā ir daudzi kuģu vraki. Kuģu ceļš starp kontinentu un Tasmānijas salu bija bīstams cieto klinšu dēļ, bet kuģošanu apkārt Tasmānijas salai savukārt apdraudējuši aisbergi. Agrāk Lielais Okeāna ceļš bijis maksas ceļš, bet tagad jau ir atmaksājies un kļuvis par bezmaksas. Divpadsmit apustuļi ir skaistākā ainava Lielajā Okeāna ceļā. Tie ir dažādi atsevišķi stāvoši smilšakmens klinšu stabi okeānā. Tādi īsteni lieli ir atlikuši gan tikai astoņi, jo erozija turpinās. Okeāna krastā vienmēr pūš stipri vēji un baltas viļņu putas rēkdamas sitas pret krastu un klintīm.

1878. gadā miglā avarēja pasažieru kuģis. Daļa cilvēku gāja bojā, bet 18 izglābās Lokardas aizā, no kuras nevarēja izrāpties. Tikai pēc vairākām dienām vienam tas izdevās, un viņš sameklēja palīdzību pārējiem. Londonas tilts ir arkas veida klints. Sākotnēji ir bijušas divas arkas un tūristi pa klints veidojumu varēja staigāt. Taču 1990. gadā krastam tuvāk esošā arka sabruka. Tanī brīdī uz klints otra balsta atradās cilvēki, kurus nācās nocelt ar helikopteru.

Sarkanais centrs

Lidojot uz Austrālijas vidieni Ziemeļu teritorijā, vērojam tuksneša ainavas ar izkaltušiem sālsezeriem un sausām upēm, ko sauc par krīkiem. Gigantiskais Eiras sālsezers pēdējos 100 gados 3 reizes ir piepildījies ar ūdeni. Ezerā ir 3 m bieza sāls kārta, tur tiek rīkotas autosacīkstes, kurās uzstādītais rekords ir 670 km/h. Zeme visapkārt ir sarkanā krāsā.

Alisspringsā, izkāpjot no lidmašīnas, pārsteidz karsta tuksneša svelme. Caur pilsētiņu cauri vijas Toda upes sausā gultne, kurā gada laikā 3 reizes bijis ūdens. Citkārt tas nav visu gadu, bet pirms 8 gadiem ūdens upē bijis 11 mēnešus no vietas. Liela nozīme ir Karaliskajam lidojošajam ārstu servisam, jo no vienas apdzīvotas vietas līdz otrai ir lieli attālumi. Ārsts atrodams tikai lielākajos ciematiņos, bet dzīvības glābšanā katra stunda ir svarīga. Serviss darbojas 600 km rādiusā, līdz nepieciešamajai vietai nokļūstot maksimāli pēc 1,5 stundas lidojuma. Darbojas arī School of the Air, latviski tā būtu „gaisa skola”. Šajā skolā, praktiski atrodoties mājās, mācās 127 skolēni. Mācībām agrāk izmantoja radio, bet tagad mācības notiek caur internetu.

Pa Stjuarta autostrādi dodamies uz 440 km attālo Karaļa kanjonu. Stjuarta autostrāde ir 2800 km gara, nosaukta Džona Makdonalda Stjuatra vārdā. 1862. gadā viņš rīkoja ekspedīciju, lai pētītu Austrālijas vidieni, šķērsojot Austrāliju D-Z virzienā. Dedzinošās saules un kaltējošā sausuma dēļ tas izdevās tikai ar trešo mēģinājumu. Asfalta segums uzklāts pirms 40 gadiem. Brauciens iespaidīgs, visapkārt plešas Simsona tuksnesis ar savdabīgo dabu, redzamas dažādas smilgas un krūmāji, skorpionu un čūsku atstātās pēdas, kuras jau drīz dzēš karstais tuksneša vējš. Brīžiem tuksnesī no lielā karstuma paceļas virpuļojoši smilšu stabi. Ainavā iespaidīgi izskatās tuksneša ozoli, kuri gan mūsu izpratnē nekādi nesaistās ar ozoliem, jo ir ar garām skujām un čiekuriem. Koki vispirms izaug tādi gari, bez zariem, un tikai vēlāk veidojas zari.

Austrālijas Ziemeļu teritorijā nepastāv ātruma ierobežojumi - brauc, cik var izspiest. Cauri tuksnesim traucas autovilcieni, tas ir kārtīgs vilcējs ar 4-7 piekabēm. Smagākie autovilcieni sver 120 tonnas. Autobusiem priekšā ir aizsargrestes pret ķenguriem. Ķenguri tumšajā laikā lec pār ceļu, bieži turpat arī paliekot. Alisspringsā ir ķenguru rehabilitācijas centrs, kur tiek glābti ķenguru mazuļi, kas atrasti vēl dzīvi pie bojā gājušās mātes. Ķenguri savā kabatā spēj nēsāt reizē divus mazuļus – vecāko un jaunāko. Ķenguru māte viņiem ražo arī atsevišķu pienu, baro līdz gada vecumam. Protams, tuksnesī nedarbojas mobilie tālruņi. Tūristu autobusiem ir varena antena, saziņai caur radio sakariem. Šajā apvidū nekur nevar doties bez ūdens. Jādzer ik pa dažām minūtēm. Stundā jāizdzer minimums 1 litrs. Labi, ka Austrālijā krāna ūdens ir dzeršanai derīgs. Dzert prasās pat kondicionētajā autobusā, ne karstuma dēļ, bet aiz sausuma kalst. Vispār ūdens pudeles neizlaižam no rokām.

Karaļa kanjons

Piecos no rīta, kamēr tikai +31^oC, dodamies uz Watarrku jeb Karaļa kanjonu. Saule vēl nav uzlēkusi. Pārgājiena garums ir 6 km, ko paredzēts veikt 3 stundās. Iesākumā ir stāvs kāpiens gar 100 m dziļā kanjona malu. Kad tas pieveikts, lec saule. Stiepjam līdz ūdeni, dzeram taupīgi pa malciņam.

Savdabīgu, sarkanu klinšu ieskauta, kanjonā ir Karaļa upītes gultne, apaugusi ar palmām un citiem augiem. Pusceļā nonākam Ēdenes dārzā, kur vienmēr ir ūdens. Kanjonā izveidojusies zaļa oāze, kurā aug kokveidīgā paparde un dzirdamas dažādas putnu balsis. Īpatnēji pelēku smilšakmens iežu formējumi ir tā sauktā Zudusī pilsēta. Savdabīgi augi ir no dinozauru laikiem saglabājušās cikādes, kuras aug lēnām, vairākus gadu simtus. Tās atgādina milzu papardes ar cietām lapām.

Simsona tuksneša sarkanajās smiltīs grimst kājas, taču nevar atļauties novilkt apavus, lai neapdedzinātu kājas. Ja nejauši iebirst apavos, ir sajūta, ka karsti pelni būtu iebiruši. Saules svelme ir spēcīga, izdegusi zāle un nokaltuši krūmāji. Un karstums arī sasniedzis +45^oC. Visīstākā tuksneša sajūta pārņem esot vienatnē dedzinoši karstā tuksneša klajumā, kad visapkārt ir tikai sarkanās smiltis un tuksneša krūmāji, ne skaņas no civilizācijas, tikai dīvaini svelpj tuksneša vējš. Piemiņai no Sarkanā centra ieberu maisiņā karstās smiltis.  

Daudzās galvas

Kata Tjuta nacionālajā parkā esošos Kata Tjuta un Uluru kalnus savieno kopēja bumerangam līdzīga pazemes cieto iežu stīga, bet abas redzamās daļas ir tikai 1/8 no kopējās monolīta masas. Parkā pie apskates objektiem ir vairāktonnīgas mucas ar ūdeni, kas gan saulē ir uzkarsis, bet tomēr ūdens. Interesanti mucām ir krāni: kamēr ar roku pietur, tikmēr tek, līdzko atlaiž, tā pats aiztaisās – lai ūdens nenotecētu zemē.

Kata Tjuta jeb Olgas kalniir kupolveidīgi kalni ar 36 galvām. Kalnu aborigēnu nosaukums nozīmē „daudzās galvas”. Aborigēni kalnus uzskata par savu garu galvām. Kalnu baltais atklājējs bijis rados ar Krievijas kņazieni Olgu, kuras vārdā nosauca kalnus. Tā ir aborigēnu kulta vieta, kur sava vieta ir sievām, sava vīriem, ķermeņa apzīmēšanai u.c. Aborigēnu rituāli aizvien notiek, tikai netiek sludināti, lai tūristi netraucētu. Iespaidīgs ir pārgājiens pa Valpas aizu starp klintīm.

Majestātiskais Uluru ir viens no atpazīstamākajiem Austrālijas simboliem. Tas ir 348 m augsts monolīts. Uluru ir ap 600 miljonus gadu vecs, ar dzelzi bagāts, spēcīgi sacementējies smilšakmens. 3,5 km garās Uluru klints apkārtmērs ir 9 km. Gluži kā sarkans aisbergs Uluru paceļas virs līdzenā tuksneša. Te sabrauc simtiem tūristu, lai, malkojot austrāliešu šampanieti, vērotu milzu klinti saulrietā, kad tā maina krāsu. Vakariņas ir īsti eksotiskas. Bufetes galdā daļa no Austrālijas faunas: emu, krokodils, ķengurs, kamielis.

Otrā rītā pēc saullēkta sagaidīšanas pie Uluru dodamies tuvāk, lai pastaigātos pa takām gar klinti un arī pieskartos šai svētajai vietai. Aborigēnu valodā Uluru nozīmē „apspriežu vieta”. 1872. gadā zemes mērnieki atklāja Uluru. Baltie klinti nosauca premjera Henrija Eiersa vārdā. Tolaik nebija šosejas, bet pārvietojās ar kamieļiem. 1948. gadā izbūvēja ceļu, un uz Uluru sākās tūristu plūsma. Labos laika apstākļos klintī ir iespējams uzkāpt, bet aborigēni to neiesaka darīt. Pie aborigēnu svētuma ir lasāms viņu lūgums. Uz klints saskatāms izveidojies labās un ļaunās čūskas motīvs. Pie klints ir svētavoti un nišas, kurās aborigēni veic rituālus. Vairākās vietās redzami senie anangu cilts zīmējumi uz klints.

Saulainais štats

Pēc pāris stundu lidojuma nolaižamies Kērnsā. Kvīnslenda mīļi tiek saukta arī par Saulaino štatu. Izkāpjot no lidmašīnas, sajūtam mitro tropisko tveici. No tuksneša esam nonākuši pavisam citā pasaulē okeāna krastā eikaliptu ēnā. Gaisa temperatūra ir +35^oC. Viesnīcai ir tropu dārzs ap baseinu. Tajā krāšņumā var apjukt un noreibt no tropu augu valsts krāšņuma un smaržām. Zaļie džungļi pilni putnu skaņām, brīnumainiem ziediem, dažādām orhidejām. Neskaitāmi epifīti aug uz citiem augiem. Arī pilsētā augošo koku zari pilni gan papardēm, gan citiem parazītaugiem.

 

 

Zemūdens dārzi

Ātrgaitas kuteris ved kruīzā uz Lielo Barjerrifu. Visa diena tiek pavadīta uz ūdens. Saule, vējš un zilā Koraļlu jūra. Brauciens uz salu ilgst 2 stundas. Kuteris tiek noenkurots netālu no salas. Drosmīgākie saņem akvalangus, pusstundu apmācību un ienirst koraļļu pasaulē. Uz kutera var iegādāties zemūdens fotoaparātus. Pārējie dodas izbraukumā ar laivu, kurai ir caurspīdīgs dibens koraļļu vērošanai. Koraļļu pļavas ir kā daudzkrāsains zemūdens dārzs. Uz salas mājo milzīga putnu kolonija. Sauļojamies, peldamies un snorkelējam. Ūdens ir tik sāļš, ka, lai noturētos uz ūdens, nevajag nemaz piepūlēties. Saule ir tieši virs galvas. Lai arī ķermeņi tiek ziesti biezās saules aizsargkrēmu kārtās, saule nemanot mūs ir pārvērtusi sarkanos vēžos.

Vakariņās pasniedz Klusā okeāna veltes: krabjus, garneles, omārus, kalmārus, moluskus, austeres un citus briesmoņus. Lai gan līdz šim domāju, ka nekad mūžā gliemežus neēdīšu, tomēr sadūšojos un it visu nogaršoju.

Tropiskie lietusmeži

Kalnos savvaļas parkā ir skatāma Austrālijas dzīvnieku un augu pasaule. Briesmīgie sālsūdens krokodili, čūskas, ķirzakas, dingo, vombati. Mīļš pārsteigums ir koala ar mazuli, kas tikko izkāpis no somas. Ķenguri draudzīgi nāk klāt un ēd no rokas turpat nopirkto speciālo barību. Saniknots kazuārs ir bīstams putns. Kazuāru mātītes rūpes par pēcnācēju izbeidzas ar olas izdēšanu. Olas perēšana un mazuļa audzināšana ir kazuāru tēviņa pienākumos. Interesanti, ka Austrālijas saldūdens zivis baramundi dzīves sākumā visas ir vīriešu kārtas, tikai vēlāk daļa kļūst par sieviešu dzimumu.

Vērojam aborigēnu prasmi šķēpa un bumeranga mešanā, arī mēs varam izmēģināt savu roku. Vēl intriģējošāks ir aborigēnu tradicionālā pūšamā instrumenta didžeridū skanējums. Mums gan tā nesanāk. Vietējā aborigēnu cilts Pamagirri sniedz deju priekšnesumu, kurā aborigēni caur dziesmām un dejām demonstrē savu tradicionālo dzīves veidu. Dejo tikai vīrieši, pie tam viņi dejā tik lokani vibrē kāju ceļgalus uz iekšu un āru, it kā kājas būtu vismaz no gumijas. Priekšnesuma nobeigumā tiekam aicināti pamācīties dažus aborigēnu deju soļus.

Dodamies augstāk kalnos uz Kurandu. Tas ir mazs, jauks ciematiņš ar izslavētu vietējo aborigēnu rokdarbu suvenīru tirdziņu. Tauriņu dārzā tropu augu valstībā visapkārt lidinās koši tauriņi. Putnu dārzā papagaiļi droši uzlaižas uz pleca, mēģina paraustīt kameru, kaut ko cītīgi stāsta, uzklausot arī manu teikto latviešu valodā. Lejup no kalniem braucam ar vagoniņiem pāri tropiskajam lietusmežam pa pasaulē garāko trošu ceļu, kas ir 7,5 km garumā un vietām pat 50 m augstumā virs zemes. Visapkārt plešas eikaliptu meži. Slīdot virs koku galotnēm, klausāmies necaurejamās zaļās džungļu valstības čirkstoņu, kas reizē šķiet vilinoša un arī biedējoša. Izkāpjam pastaigu starpstacijās, baudot skatu uz Barona upes ūdenskritumu. Visapkārt tropisko lietusmežu plašumi ar palmām un pirmatnējām kokpapardēm. Dažādas liānas cīņā par gaismu uzrāpušās eikaliptu galotnēs. Tāpat arī dažādi epifīti dzīvo viens uz otra, papardes saaugušas biezā slānī koku galotnēs. Grūti pat saprast, kādai tad vajadzētu būt varenā stumbra īstenajai lapotnei, jo tā izskatās kā dažādu zaļumu mudžeklis.

Agri no rīta dodos uz Kērnsas botānisko dārzu. Līdz tam 4 km un atpakaļ vēl tikpat. Pēc 4 stundām izbraukšana uz lidostu, tāpēc laiks ir visai ierobežots. Vispirms nonāku līdz upei, pie kuras esošās zīmes brīdina par upē dzīvojošajiem krokodiliem. Zemē piebiruši dīvaini kāda koka augļi, gribētos gan zināt, vai ēdami, bet nav, kam pavaicāt. Esmu nogājusi kaut kādu līkumu, gribot nonākt līdz tropiskajam dārzam. Drošības labad pavaicāju kādam vietējam, kas parkā vāc nokritušās palmu lapas. Viņš tūdaļ dodas man rādīt ceļu. Izrādās, jāiet vēl caur tropisko lietusmežu. Līdz tam mani pavada, tālāk taka iziešot tieši pret botānisko dārzu. Klajumā pirms lietusmeža stāv varens aborigēns. Es jau dodos norādītajā virzienā, kad no aizmugures dzirdu sava pavadoņa balsi, ka viņš tomēr labāk mani izvedīšot arī cauri lietusmežam. Drošības labad piekrītu, gan jau vietējais austrālietis labāk zina. Gājiens caur lietusmežu ir tiešām iespaidīgs – visapkārt krēslaini džungļi, zeme pilna kritalām, kurās ik pa brīdim kaut kas nočab, apkārt san dīvainas skaņas, neparastas putnu balsis. Caur šo neskarto lietusmežu ved koka dēļu laipa, kas ir metru augstumā no zemes. Pavadonis teic, ka pirms mēneša bijušas lielas lietavas un tad ūdens bijis līdz laipai. Un tad jau arī iepretī ir botāniskais dārzs.

Botāniskais dārzs ir pārsteidzošs. Taciņas vijas caur visdažādāko augu biežņām. Kokpapardes, dažādas liānas, banānkoki, ananāsi, orhidejas un simtiem svešu augu. Visapkārt silts un mitrs. Skaņās, smaržās un dvesmās baudu visu Austrālijas bagāto tropu augu valsti. Uz kādas no taciņām uzlikts uzraksts ”Danger”, kas man liek apstāties, bet arī saintriģē, kas tad te varētu apdraudēt. Pamanu parka darbiniekus rosāmies aiz šī uzraksta, viņu skatieni vērsti augšup kokos. Kaut kādā dīvainā šaujampriekšmetā gumijā tiek iestiprināts akmens un notēmēts uz galotnēm. Kas gan tur tik bīstams varētu atrasties? Jau prātā iešaujas doma par kādu bīstamu zvēru jeb čūsku. Taču izrādījās, lai kokosrieksti neuzkristu apmeklētājiem uz galvas, tie tiek notriekti zemē. Atceļam laika nav daudz. Lai nenokavētu lidmašīnu, iesākumā pat noskrienu kādu gabalu, lai gan karstumā tas nokausē jau īsā brīdī. Iedvesmoju sevi, ka Austrālijā cilvēki ļoti daudz sporto, īpaši rīta agrumā. Skrien jauni un veci, pat tēvi ar bērnu ratiņiem. Parkā ir vingrošanas vietas, kur vingrinājumu paraugi izlikti blakus rīkiem. Vingro gan individuāli, gan organizētās grupās.

Zilie kalni.

Šodien dodamies izbraucienā uz Zilajiem kalniem. Pa ceļam iegriežamies Feterdāles savvaļas parkā. Te skatāmi Austrālijas dzīvnieki: koalas, emu, ehidnas, pīļknābji, vombati, dingo, ķirzakas, krokodili, dažādi putni. Bīstamie dzīvnieki aiz stingriem žogiem, bet draudzīgie ķenguri lēkā starp apmeklētājiem. Dažai ķenguru mātei mazulis sēž somā, dažai pat tik liels, ka soma jau velkas pazemi. Ir pat balti albīni ķenguri, kuriem dabā būtu grūti izdzīvot. Pāvi demonstrēja ļoti cēlas dejas, īpaši skaists izskatījās balto pāvu pāris.

Braucam caur Blektaunu, 50 km attālumā no Sidnejas, bet tiek uzskatīta par tās priekšpilsētu. Blektauna skaitās aborigēnu pilsēta. Ienākošo eiropiešu priekšā aborigēni nepretojās, bet labvēlīgi atkāpās uz tālākām zemēm. Viņi arī baidījās no eiropiešu atvestajām slimībām, pret kurām nebija imūni.

Gadiem ilgi Zilie kalni aizsargāja aborigēnus no balto kolonizatoru virzības tālāk uz rietumiem. Braucam augstāk Zilajos kalnos uz Katumbu, kas atrodas apmēram 1 km vjl. Dabas ziņā Zilajos kalnos ir Anglija līdzīgāka atmosfēra, te daudzi dārzi ir ierīkoti angļu stilā. Zilo kalnu NP platība ir 247 000 ha, tas dibināts 1959. gadā. Savdabīgā zilganpelēki dūmakainā nokrāsa arī ir devusi kalniem vārdu. Visapkārt ir biezi eikaliptu meži, kuru ēterisko eļļu izgarojumi dzidrina atmosfēru, kādēļ arī kalni izskatās zili, jo īpaši saulainās dienās, kāda ir arī mums palaimējusies.

Apskatām teiksmainās Trīs Māsu klintis, kas slejas 900 m vjl. Par šīm klintīm ir leģenda, ka tās ir 3 skaistas noburtas tēva meitas. Meiteņu tēvs ir bijis dziednieks, kas zinājis burvības. Meitenes devušās aizliegtā pastaigā pa ieleju, bet aborigēnu mednieki uz viņām notēmēja bultas. Tēvs to ieraudzīja un pārvērta meitas klintīs. Steigā viņš pazaudēja savu maģisko kaulu un vairs nevarēja pārvērst meitas atpakaļ.

Vēl reizi tiekamies ar iespaidīgu aborigēnu, kas demonstrē didžeridū muzicēšanu. Džeimsona ielejā nobraucam ar pasaulē stāvāko dzelzceļu, kura maksimālais slīpums ir 52^o. Ielejā bijušas senās ogļu raktuves. Dodamies nelielā pastaigā caur pirmatnējo meža biezokni. Augšā paceļamies pa trošu ceļu ar 100-vietīgu vagonu, vērojot kalnu majestātiskumu.

Rafinētā Sidneja

Pēdējais pārlidojums ir uz Sidneju. Vēl trīs dienas īstai vasarai, saules un ūdens peldēm. Lielais sausuma periods Austrālijas dienvidu daļā ir izraisījis milzīgus mežu ugunsgrēkus, ko vietējie dēvē par „bush fires”. Izdeguši jau 110 000 ha. Necaurredzamo dūmu dēļ ir slēgta Melburnas lidosta.

Sidneja bija pirmā apmetnes vieta baltajiem Austrālijā. No agrīnā sākuma kā soda kolonija Jaunā Dienvidu Velsa ir izaugusi par turīgu štatu. Ar Ostas tilta majestātisko arku un Operas nama augstajām baltajām burām Sidneja ir atzīta par vienu no skaistākajām pilsētām pasaulē. Botanī līcī pie Sidnejas bija sākums baltajai rasei Austrālijā. Uz šejieni no Anglijas izveda ieslodzītos. Tolaik Austrālijā dzīvoja ap 1 500 000 aborigēnu. Eiropieši Sidneju uzcēla uz Eoras ciltij piederošas zemes – fakts, kas joprojām jūtams vietvārdu rakstībā. Tā ir Austrālijas vecākā un lielākā pilsēta ar 4 miljoniem iedzīvotāju, kas atrodas pie daudziem līcīšiem. Sidnejai ir ļoti liela, izkliedēta osta. Apmeklējam slaveno Bondī pludmali. Cilvēki sauļojas, peldas, ļoti daudz ir sērfotāju, bet tiem ir atsevišķa zona, lai netraucētu peldētājiem. 1938. gadā Bondī pludmalē notika liela traģēdija, kad pēkšņi parādījās ļoti lieli viļņi. Tobrīd pludmalē bija 30 000 cilvēku, strādāja 250 glābēji, un tomēr 31 cilvēks tajā dienā noslīka. Haizivs pēdējoreiz Bondī pludmalē ielauzusies 1929. gadā, tagad šo pludmali uzskata par drošu. Vispār pēdējo 10 gadu laikā haizivis pie Austrālijas krastiem ir nogalinājušas 11 cilvēkus un vairākus vēl ievainojušas.

Nacionālais lepnums Sidnejas Operas nams slejas uz pussalas kā teiksmainas buras. Slavenā Ostas tilta garums ir pāri par puskilometru. Drosmīgajiem paredzēts pasākums, kura laikā speciālā ekipējumā kopā ar pavadoni tiek pāriets pa tilta konstrukciju pašu augšu, tas gan prasa 3 stundas laika.

Nokļūstam arī Sidnejas Olimpiskajā stadionā, kur 2000. gadā notika Olimpiskās spēles. Lepojamies, ka mūsu Fadejevs te izcīnīja medaļu. Ap stadionu ir uzcelts vesels olimpiskais ciemats, speciāla dzelzceļa stacija. Nakšņojam viesnīcā pie Kudžī pludmales, rītos un vakaros baudot pludmales priekus. No rīta pat delfīni redzami lēkājot līcī.

Savdabīga informācija izvietota botāniskajā dārzā pie skaista zāliena: ”Lūdzu, staigājiet pa zālāju!” Pierasts gan pie aizlieguma. Botāniskais dārzs ļoti plašs, cilvēki šurp dodas arī atpūsties, nav arī ieejas maksas. Pārsteidzoši ir milzīgie sikspārņi, kas karājas koku galotnēs. Dažos kokos pat veseli simti sikspārņu ar vismaz metru platu spārnu vēzienu. Brīžiem tie iekliedzas, brīžiem izstaipās, dažs pārlido uz citu vietu.

Sidnejas akvārijā var iepazīt Klusā okeāna dzelmes pasauli. Paši iespaidīgākie ir stikla tuneļi akvārijā, caur kuriem iet apmeklētāji, bet haizivis un citas radības peld visapkārt. Viensliežu dzelzceļš brauc vairāku metru augstumā virs pilsētas ielām, tādējādi tas ir gan ātri, gan arī labi pārskatāma pilsēta.

Pēdējās vakariņas Sidnejas torņa restorānā. Restorānam ir rotējoša grīda, kas sniedz iespēju vienas stundas laikā baudīt visas naksnīgās Sidnejas panorāmu. Problēmas var rasties vienīgi tad, ja uz palodzes pie sava galdiņa novieto somiņu, kura, protams, drīz atradīsies pie tuvāka vai tālāka kaimiņu galdiņa. Toties pēc došanās pēc ēdiena pie bufetes gan jāpadomā, uz kuru pusi, tad doties atpakaļ. Un gandrīz tumsā tas nav viegli.

Pirms izlidošanas mājup gaisa temperatūra Sidnejā ir +30^o C. Kāri tiek tverti saules stari, varētu jau no karstuma arī paslēpties, bet jau rīt taču pēc tā būs jāskumst. Sākas ilgais ceļš mājup. Lidmašīnai stāvot uz starta līnijas, domās saku ardievas šim skaistajam, vismazākajam pasaules kontinentam, kurš tomēr izrādījās daudz lielāks par iedomāto. Paliec sveika, kontrastu pilnā zeme, kuru bija lemts skatīt savām acīm, sadzirdēt skaņās, izjust smaržās un dvesmās,!

Atpakaļ lidojums izrādās viena nebeidzama nakts. Izlidojot no Sidnejas vakarā, jālido pa vienu bezgalīgu nakti, atkal nakti un tikai nakti, stundas rit, bet laiks liekas apstājies, pulksteni tikai jāgriež atpakaļ. Vīnē beidzas arī ilgā lidojuma nakts. Garš un grūts ceļojums, bet skaists un neaizmirstams. Latvijā ir pusdienlaiks, Austrālijā - pusnakts, un tas nozīmē sākt grūtāko aklimatizēšanos.

 

Baiba Kalniņa
27.01.2007