ŠTĪRIJA - AUSTRIJAS ZAĻĀ SIRDS

Štīrija ir otra lielākā Austrijas pavalsts, bet cik daudz mums tā pazīstama? Tūristu grupas apmeklē Vīni, romantisko Mocarta pilsētu Zalcburgu, ziemā Alpi kļūst par slēpotāju paradīzi, bet Austrijā ir vēl daudz kā neredzēta, neiepazīta. Tāpēc arī 9 dienu garais ceļojums uz Štīriju bija atklājumu un pārsteigumu pilns. Jā, pilsētu gan bija tā pamazāk – patiesībā viena- Štīrijas galvaspilsēta Grāca, un tomēr šis brauciens sagādāja prieku un baudu tiem, kuri pēc daudziem ceļojumiem pa Eiropas lielpilsētām vēlējās pabūt dabā un palūkoties, kā austrieši dzīvo, kā strādā, par ko domā. Un ticiet man - šī satikšanās bija patīkama. Par Austrijas ļaudīm gribētos teikt, ka viņi ar saknēm dziļi turas zemē, cienot savas tautas un dzimtas pagātni, bet skatienu vēršot debesīs, gūstot paļāvību ticībā un darbā.

 BLŪMAVAS KŪRORTS (Bad Blumau)

Blūmava  ciemats atrodas pie Austrija Austrumu robežas, šeit ir apmēram pusotra tūkstoša iedzīvotāju, un diezin vai šī vietas īpaši atšķirtos no daudziem citiem jaukiem ciematiņiem, ja vien ne 1997.gada 10. maijs, kad pēc vairākus gadus ilgušiem būvdarbiem tiek atklāti termālie baseini,  kopš 2001. gada Blūmava ir oficiāls kūrorts. Bet ne jau tikai atpūtas iespējas ir atvilinājušas uz šejieni simts reizes (!!!) lielāku tūristu skaitu nekā ciematiņš pieredzējis līdz baseinu atklāšanai.

Nevar runāt par Blūmavu, nepieminot Hundertvaseru, un, runājot par Hundertvaseru, ir jāpiemin šis viņa savdabīgais darbs, kurš ir lielākais apdzīvojamais ievērojamā mākslinieka, arhitekta un dabas aktīvista Hundertvasera projektētais un mākslinieciski izstrādātais komplekss.

 Hundertvasers , īstajā vārdā Frīdrihs Stovasers (Friedrich Stowasser), ir viens no mūsdienu māksliniekiem, kurš iemantojis ievērību aiz Austrijas robežām. Ne tikai viņa māksla, bet arī dzīve un uzskati ir bijuši ļoti savdabīgi, arī šodien uz pārdomām rosinoši, strīdus izraisoši. Mākslinieks mēģinājis to harmoniju, kas valda dabā, īstenot arī mākslā. Arhitektūra nu reiz ir tā joma, kur šos uzskatus izdevies paust visspilgtāk, jo neba nu ēku, ko projektējis Hundertvasers, var neredzēt, paiet garām, neievērot. „Nevienas taisnas līnijas”!- tas ir moto Blūmavas kūrorta celtnēm. Mēģināšu citēt pašu autoru:

• Taisnā līnijā nav Dieva klātbūtnes,  tā ir amorāla, tā ved uz cilvēces iznīcību;

• Jau doma par taisnu līniju mākslā būtu jāaizliedz;

• Lineāls ir jaunā analfabētisma simbols. Lineāls ir jaunās sabrukuma slimības simptoms;

• Katra modernā arhitektūra, kurā lineālam vai cirkulim bijusi kāda nozīme, kaut vai tikai domās, ir atmetama;

• Vienādu logu rindas ir koncentrācijas nometnes pazīme.

Izklausās ekstremāli, bet, braucot caur jauniem pilsētu rajoniem, lūkojoties stikla un metāla konstrukciju kastēs, tomēr ienāk prātā doma – nu ir viņam liela taisnība.

 Blūmavas kūrorts ir apskatīšanas vērts pats par sevi – nevienas taisnas līnijas, krāsu salikumi, kuros atpazīstam Hundertvasera rokrakstu, ejot pa zaļu zālīti tu pēkšņi saproti, ka ej pa ēkas jumtu, grīdas ar cēlumiem un kritumiem, logi, sienas – te var staigāt un pētīt; var patikt, var nepatikt, bet vienaldzīgu šī arhitektūra neatstāj nevienu. Otrs šīs vietas  pievilkšanas punkts ir lieliskās atpūtas iespējas, kurās sev atbilstošu baseinu var atrast jebkurš, var peldēt, sildīties, ļauties mākslīgo viļņu šūpām, sajust no zemes dzīlēm nākošo termālo ūdeņu karstumu, sameklēt zvilnīti, kur relaksēties; ieiet kādā no pirtīm un palaiskoties mūzikas, dažādu smaržu aromātu vai putnu dziesmu noskaņā. Divas stundas bija pārāk īss laiks, lai redzētu un izbaudītu visu, bet redzēt bija vērts.

 FAISTRICA (Feistritz),  Toechterlehof

Dodoties uz Tehetrlehofas zirgu audzētavu, bija jau daudz dzirdēts par to, ka Austrijā zirgi ir cieņā. Un kā nu ne! Zirgs ir bijis ne tikai palīgs darbā, bet cīņu biedrs, pavadonis, transporta līdzeklis, turības apliecinājums. Štīrijā atrodas Lipicas šķirnes zirgu audzētava, talantīgākie zirgi dodas uz Vīni , lai pēc piecu gadu ilgām „studijām” pievienotos Slavenajiem Spāņu Jāšanas skolas zirgiem Tomēr šoreiz ceļš ir atvedis pie ģimenes, kuras darbības lauks ir ķēves piens iegūšana un pārstrāde.

Saimniece austriešu tautas tērpā laipni sagaida apmeklētājus un stāsta par savu saimniecību. Namdurvis rotā dzimtas ģerbonis, Kuru Marija Terēze piešķīrusi 1753 gadā un kurš joprojām ir goda vietā. . Izrādās, ka ķēves piens spēj darīt brīnumus, tas palīdzēt atjaunot organisma aizsargspējas, pat tiek galā ar dažām ļaundabīgo audzēju formām. Piens ir ļoti pieprasīts, bet ķēve nav govs, ko var slaukt mēnešiem ilgi. Ķēve ir slaucama tikai trīs mēnešus gadā, tie ir tikai pāris litri dienā, ko var iegūt. Piens ir ar ļoti zemu tauku saturu, garšo kā govs piens, atšķaidīts ar ūdeni, bet tas satur dabīgo imoglobulīnu, kas stiprina imunitāti. Pavisam staļļos mājvietu atraduši apmēram 70 četru šķirņu zirgi. Kumeliņi ir mīlīgi, ļaujas glāstīties, jo laikam no cilvēka pieredzējuši tikai labestību. Arī vecie zirgi šeit atrod vecuma maizi. „Četrpadsmit gadu mums atvaļinājums nebija”, saimniece stāsta. Visā jūtama saimnieku pāra rūpība un milzīgais ieguldītais darbs.

 Dārzā var aplūkot pasaules lielāko koka zirgu – paša saimnieka būvēto Austrijas Trojas zirgu. To apciemojis arī Austrijas Aizsardzības ministrs, bet pārliecinājies, ka tas tiek izmantots tikai miermīlīgiem mērķiem.

Zirgi šeit ir goda vietā – var iegādāties pienu, piena pulveri, dažādus piena kosmētikas ražojumus un neskaitāmus suvenīrus, grāmatas un spēles par zirgiem, zirgu figūriņas, spēļu zirdziņus; krekliņus un somas ar zirdziņu attēliem un daudz ko citu. Saimniecība pārdod arī kumeliņus, ļoti jau gribētos kādu mīlīgo dzīvnieciņu ar gudrajām acīm paņemt mājās.. Nopērkami arī rati vai kariete... Varbūt tiešām braukt mājās zirgu pajūgā? Agrāk taču tā ceļoja!

 GAMSA Rābenšteinu ģimenes saimniecība (Farmer Rabensteiner)

 Cita ģimene , cita saimniecība, bet ne mazāk aizraujoša. Apmeklētājus sagaida veco saimnieku pāris. Un iederas viņi šeit ļoti labi, jo, domāju, viņu svarīgākās dzīves vērtības ir saglabātas. Galvenā saimniecības nozare ir eļļas ķirbju audzēšana un eļļas iegūšana. Ne visi ķirbji der eļļas iegūšanai – eļļas ķirbju sēklas sedz tikai plāna plēvīte. Diemžēl saimniekiem ir jāizvēlas, ko viņi vēlas iegūt - ķirbi lietošanai, vai ķirbja sēklas eļļas spiešanai.Ja izvēle krīt par labu sēklām, ķirbis pats ir jāatstāj uz lauka – kad sēklas ir gatavas, ķirbja mīkstās daļas ir pārkoksnējušās un paliek kur bijušas, lai kalpotu par mēslojumu nākamo ķirbju paaudzēm. Var apskatīt eļļas presi, pagaršot gatavo produktu-svaigi spiestu eļļu.. Bet tas nav vienīgais, ko var sagādāt ķirbis – no ķirbjiem gatavo liķieri, alu, sulu, marmelādi, pastu, no eļļas - kosmētiskos līdzekļus, ķirbju sēklas ir garšīgas un veselīgas, tās tiek grauzdētas un pieejamas 15 dažādos garšu veidos – ar vaniļu, citronu, āboliem, kafiju, rumu. ..

Produkcija daudzkārt prēmēta. Un ne jau par velti – izdoma, rūpes manāma pie katra sīkuma: eļļu var iegādāties ne tikai lielās, bet arī mākslinieciski veidotās dažādas formas suvenīru pudelēs, kas labi noder mazai dāvaniņai mājās palicējiem. Beidzot var iegādāties kaut ko tādu, kas ir īsti austrisks, un Latvijā, vismaz pagaidām, nav sastopams. Ar to pārsteigumi nebeidzas – šeit iegādājama arī valriekstu, lazdu riekstu, sezama sēklu, vīnogu kauliņu eļļas. Visu gribas pagaršot un pamēģināt. Nav aizmirsta arī vīnkopība . Šī novada specialitāte ir skābs noteiktas šķirnes vīnogu vīns -  šilhers (Schilcher) . Stāsta, ka 1782. gadā pāvests Pijs VI ceļā pie Ķeizara Jozefa II, apmeties pārnakšņot kādā franciskāņu klosterī. Par šilheru, kurš ticis pasniegts vakariņās, pāvests savā dienasgrāmatā rakstījis: „Viņi mums pasniedza rozā etiķi, kuru sauc šilhers.” Nu, gadās arī tā. Vīns tiešām ir skābs, bet, ja garastāvoklis ir labs, ķirbju sēklu maize garšīga, tad prieks ir arī par to. Bet arī tas vēl nav viss.

Vairāki apkārtnes zemnieki šeit atraduši iespēju tirgot savus rokdarbus un citus koka un salmu izstrādājumus. Tik ļoti pie ēkām un ķirbju eļļas pudelēm piestāv lielais salmu zaķis ar burkānu zobos, salmu ežu ģimene spožām acīm, koka pūcītes. Citā telpā atrodami mazi rokdarbiņi – sedziņas krustdūrienā, dekoratīvi telpu rotājumi, galdsedziņas. Visam ir sava vietas, bet viss prasa rūpes. Katrai lietiņai vajadzīgs cilvēka rokas pieskāriens un aprūpe.

  Ceļvežos lasīts par Štīrijai raksturīgo Gamsas keramiku. Un tiešām – keramikas darbnīca ir pāri ielai. Māksliniece izrāda savu valstību, pie durvīm atkal redzams dzimtas ģerbonis no 13. gadsimta, 500 gadu vecā dzimtas māja, kurā sirmā kundze pavadījusi savu bērnību, joprojām tiek turēta goda vietā. Tās senās saknes joprojām dod spēku. Apskatot keramikas izstrādājumus, gribot negribot jājūtas lepniem par Latvijas keramiku, bet šai keramikai ir citas krāsa, citi ornamenti, citas formas, atšķirīgais no Latvijas krāsām un formām dara to pievilcīgu. Daudzi sviesta trauki, vāzes, pat Austrijas ģerboni iegulst ceļa somās, lai aizceļotu uz Latviju. Dodoties projām no Gamsas, līdzi ir milzum daudz mīļu dāvaniņu draugiem un radiem un ļoti labs noskaņojums, prieks par cilvēkiem, kuri strādā ar sirdi.

 

Jobstlu ģimenes degvīna ražotne.

„Es esmu bagāta, man ir seši bērni”, saka Jobstla kundze, kuras ražotnē iepazīstamies ar dažādu degvīnu ražošanu.

 Tiek pārstrādātas upenes, un viss pagalms smaržo pēc ogām. Arī šī ir bioloģiska ražotne, kurā degvīni netiek aromatizēti ar mākslīgām garšvielām. Iespējas degustēt ir lielas, bet cik daudzas gan var izmantot? Tāpēc drošāk ir vadīties pēc deguna – izvēlēties degustācijai to degvīnu, kura smarža liekas visvilinošākā. Lai gan neesmu liela stipro dzērienu speciāliste, bet sajūsmina piemēram, aveņu degvīna aromāts – tāds pats kā no atvērtas aveņu ievārījuma burciņas.

 

Ražotnē iekārtots arī mazs destilācijas iekārtu muzejs – tas liek straujāk iepukstēties ne vienai vien sirdij. Izrādās šeit tik sveša nemaz arī nav Latvija – saimniece noslēgusi piegādes lūgumu ar kādu Jūrmalas viesnīcu.

 EJAM VANDERĒT!

Nemaz nezinu, kā pareizāk būtu tulkot vārdu „wadern”, gluži ceļot tas nav, staigāt kājām, soļot? Varbūt nūjot? Bet ja nūjas nav? Nu austrieši un vācieši vanderē aizrautīgi, tā ir populāra nodarbošanās gan jauniem un veciem, gan ģimenēm ar bērniem un suņiem. Cilvēki dodas garās pastaigās, lai uzlabotu veselību, jo, lūk, ārsti esot atklājuši, ka šādas kustības uzlabo sirdsdarbību utt., gan arī lai atpūstos, grūtu prieku acīm un dvēselei. Iespējas vanderēt ir daudz – neskaitāmas dažādas grūtības takas, kurās kaut ko sev piemērotu var atrast ikviens.

Pirmā izvēlētā taka ved caur vīna un augļu dārziem – gar lauku sētām, caur māju pagalmiem,

kuros var arī piestāt, lai pēc vairāku kilometru dūšīgas soļošanas veldzētos ar minerālūdeni, kuram var pieliet klāt vīnu. Protams, var jau dzert tikai vīnu vien Pēc otrās pieturvietas prāts kļūst tik jautrs, ka pie saimnieces tiek sarunāts puķkopes darbs uz nākošo vasaru –algu mums nevajag, tikai ūdeni un vīnu ( labāk jau otrādi), dažus vīnogu ķekarus un skatus uz romantiskajiem augļu un vīna dārziem. Jādomā par to, vai pie mums tā varētu – izveidot takas, kas ved caur dārziem, pagalmiem – privātīpašums taču! Kāds var kaut ko nozagt, salauzt. Nav jau arī pārliecības, ka nenozog un nesalauž. Skumji, bet liekas, ka līdz šādam līmenim mums vēl jāaug, lai gan arī Latvijā parādījušas interesantas, labiekārtotas dabas takas.

Ceļā nākas satapties ar Ginesa rekordu grāmatā iekļauto pasaules lielāko vīnogu ķekaru, kurš gatavots no stikla un nerūsējoša tērauda. Nu tas ir pietiekoši vilinošs mērķis, lai justu vēlēšanos to sasniegt un iemūžināt sevi pie lielās vīnogas.

 Otrs gājiens ir daudz grūtākas pakāpes, tas ved ne tikai pa pļavām, bet ir arī smags kāpiens kalnos. Ir grūti, bet ir tik skaisti! Ielejā ganās miermīlīgas nepiesietas govis.

Šis varētu būt galvenās govs portrets, jo zvaniņš kaklā nav no mazākajiem.

 Neviens pēc tām nekāro un pāri nedara, jo lopiņi ir droši, tās var glaudīt. Gotiņas var atrast pēc zvanu skaņām. Kāda gotiņa lepojas ar pamatīgu zvanu kaklā.

 Viss ir tik romantiski – mājiņas kalnu pakājēs, govis pļavās, takas mīkstajā zālē un puķes , un blakus kalnu klinšainās virsotnes. Ienāk jau arī prātā doma, nez, kā tad ir ziemā, kad sakari ar ārpasauli varētu būt arī apgrūtināti. Varbūt tad dzīve vairs nešķiet tik romantiska. Un tomēr, cilvēki te dzīvo, audzē savas gotiņas un uzņem nostaigājušos vanderētājus, lai tie varētu baudīt tradicionālo knēdeļu zupu, tēju vai arī tēju ar stiprāku piedevu, ja laika apstākļi nelutina un staigātāji salijuši vai nosaluši.

 APAKŠZEMES PAZEMĒ...

Arī tur ir ko redzēt – alas ar stalaktītiem un stalagmītiem, kuru Štīrijā  netrūkst.

 Tāda atrodas arī Zemriahā, mazā ciematiņā, netālu no mūsu mītnes vieta. Lūrgrota (Lurgrotte) ir lielākā stalaktītu ala Austrijā. Tā ir privātīpašums, īpašnieki izbūvējuši drošus, elektrības apgaismotus pastaigu celiņus. Stundu garā pastaigā gids iepazīstina ar dabas brīnumiem alā, nonākam milzīgā pazemes zālē, kurā varam noklausīties mazu  gaismas un mūzikas koncertu. Bet nu sirds ir tik pilna, ka gribas dziedāt – alai ir tā iespēja noklausīties latviešu „Pūt vējiņi”. Skan labi! Laipnais saimnieks aicina ciemos atkal. Žēl tikai, ka šo pasakaino skaistumu mājās aizvest nevar, lai kā cenšos, fotogrāfijas nekādi nerada to iespaidu, kas piedzīvots alā.

Vēl kāds piedzīvojums, bet šoreiz pavisam savādāks – rūpniecisks. Tas ir Štīrijas dzelzs rūdas kalna Ercberga apmeklējums, kas ir Viduseiropas lielākā atklātā dzelzs rūdas ieguves vieta un pasaules lielākā siderīta atradne. Pirms daudziem simtiem gadu cilvēki nemācēja izmantot dzelzi, bet notika tā, ka maza ezeriņa krastā viņi bieži manīja sauļojamies ūdensvīru. Ir taču sen skaidrs, ka ūdensvīri zina dažādu dārgumu atrašanās vietas. Cilvēki gribēja ūdensvīru noķert, bet tas ir tik glums, ka to nav viegli izdarīt. Ar viltību tomēr izdevās Ūdensvīru sagūstīt. Tas, apmaiņā  pret brīvību bija ar mieru atklāt dārgumu atrašanās vietu, bet jāizvēlas bija cilvēkiem pašiem: zeltu , kurš ātri zudīs, sudrabu, ko laika zobs sagrauzīs, vai dzelzs cepuri, kas kalpos ilgi un labi. „Izvēlieties saprātīgi”, teica Ūdensvīrs, ”tad būsiet nodrošināti un jums visa kā būs gana”. Cilvēki izvēlējās dzelzi. Izvēle saprātīga, devusi darbu vietējiem iedzīvotājiem, dzelzs rūdu Austrijai, bet par smagu cenu. Dodoties ar kalnraču vilcieniņu dziļi kalna iekšienē, ir skaidrs, kāpēc kalnrači esot bijuši māņticīga tauta, kāpēc pazemē ir kalnraču patroneses Svētās Barbaras altāris, kāpēc par kalnraču darbu klīst daudz leģendu, kas dažkārt ir diezgan drūmas un biedējošas. Darbs pazemē nav bijusi medusmaize – troksnis, putekļi, dažkārt arī nelaimes gadījumi, prasīja cilvēku veselību un dažreiz arī dzīvību.

Tagad varam tikai aplūkot senus un ne tik senus darbarīkus un priecāties, ka strādājam virs zemes. Šodien tiek veikti darbi tikai atklātās atradnēs. Spridzināšanas rezultātā kalns ieguvis terasveidīgu izskatu, pa terasēm tūristus ved šim darbam pielāgotais Milzis Hauly, kas nogādā apmeklētājus pie saviem strādājošajiem kolēģiem. 860 zirgspēku spēcīgais braucamais dod iespēju ielūkoties mūsdienu strādnieku darbā .

 Tāds ir stāsts par Štīrijas ļaudīm un dabu, par viņu veikto darbu, kuru gribas saukt par savas misijas apziņu, par bagātību, kura ir redzama ne naudā, bet darba rezultātā, par lepnumu, ka tas, kas ir padarīts, ir padarīts labi un ir vajadzīgs cilvēkiem. Arī mums.

Dace Bite