Bādgašteina, Sportgašteina, Gašteina jeb Austrijas vilinājums ar Zalcburgas zemes karti

Vasara? Atvaļinājums? Noteikti ikvienam ir vēlme savu brīvo laiku pavadīt patīkamām sajūtām piesātinātā gaisotnē, un tāda iespēja divkāršojas tiem, kam patīk ceļot. Iepazīt vienu no deviņām Austrijas federālajām zemēm – Zalcburgas zemi, kuru slavenu darījusi Mocarta ģēnija stīga, dziedošā fon Trapu ģimene, baudīt dabas ainavu daudzveidību – majestātiskās, mazliet biedējošās Alpu kalnu virsotnes (Totes Gebirge – Mirušie kalni, Hollengebirge – Elles kalni), alu labirintus un ezerus – to visu ir iespēja sajust ar visām cilvēciskajām maņām ceļojumā „Bādgašteina ar Zalcburgas zemes karti”, kas pie tam ļaus ietaupīt vismaz astoņdesmit latus, kas tomēr nav mazsvarīgi.

Iepazīšanos ar Zalcburgas federālo zemi sākam ar vienu no skaistākajām ielejām - Gašteinas ieleju. Te piedzimst klusuma burvība, pazūd ikdienas steiga, viss ir tik rimts un harmonisks - mājas ar skaistiem koka balkoniem, pār kuriem slīgst pelargoniju ziedošās kupenas; gludi skūtās Alpu pļavas, kuras aizvijas līdz staltajām egļu audzēm pakalnos; Gasteiner Ache – upe, kura plūst cauri ielejai, draudzīgi norādot mums ceļu līdz pat viesnīcas namdurvīm. Turpmākās septiņas dienas par mūsu otrajām mājām kļūst Bādgašteinas viesnīca ,,Simader,,. Viesnīca celta austriešiem raksturīgā stilā, iekļaujoties apkārtējās dabas ainavā un pārstāvot tik tipisko koka apbūvi. Par savdabīgu skatu platformu var uzskatīt viesnīcas balkonus, no kuriem paveras brīnišķīgs skats uz kalniem ieskauto ieleju. Viesnīcas viesmīlīgie saimnieki parūpējušies, lai pēc ekskursiju programmas varam izbaudīt visas ērtības, tai skaitā arī sātīgas un garšīgas vakariņas, jo latvieši taču esot ēdāju tauta, kura grib izbaudīt arī piedāvātos vēderpriekus – kartupeļu salātus, Vīnes šniceli, Austriešu vīnus vai alu. Saldummīļiem lielisks pārsteigums ir daudzveidīgie konditorejas izstrādājumi. Patīkami ne tikai rītos, bet arī vakaros visiem kopā pulcēties pie klāta galda, baudīt ēdienus un nesteidzīgi pārrunāt dienas notikumus.

Zalcburgas federālās zemes galvaspilsētai pirmo vārdu devuši senie ilirieši, šo vietu nosaucot par Juvavum – Debesu kunga sēdekli. UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā Zalcburgas vecpilsēta, kuru ieskauj Zalcahas upe un Mūku kalns, uzrunā ikvienu. Ziedošais Mirabellas pils dārzs ar strūklakām un skulptūrām, kuras projektējis slavenais austriešu baroka arhitekts J.B. Fišers fon Erlahs, tikai aptuveni ļauj nojaust, kādu pasauli savai mīļotajai Salomei Altai gribēja uzburt viņas dievinātājs bīskaps Volfs Dītrihs fon Raitenavs. Laikam gan likteņa ironija, ka no šī dārza ļauj pavērties arī uz Hoenzalcburgas cietoksni, kurā par celibātā pārkāpšanu savas pirmās nebrīves dienas pavadīja arhibīskaps Raitenavs. Viņš riskēja sacensties savos projektos un idejās ar Vatikāna varenību, bet kapitulēja mīlestības priekšā. Netālu no pils parka centrālajiem vārtiem atrodas Mocarta dzīvojamā māja. Oriģinālā ēka tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā, bet vēlāk to atjaunoja, un tagad tajā atrodas komponistam veltīts muzejs. Audiogids ne tikai sniedz izsmeļošu informāciju par mūzikas ģēnija dzīvi, ģimeni, bet ļauj ieklausīties muzeja ekspozīcijā esošo eksponātu skanējumā. Pat nošu lapas “atdzīvojas”, izspēlējot kādu no Mocarta slavenajiem skaņdarbiem! Pārejot pāri mutuļojošajai Zalcahas upei, ienirstam vecpilsētas ieliņu labirintos. Visvairāk ļaužu pulcējas populārajā gājēju ieliņā Geitreidegasse. Kafejnīcas, slavenus brendus pārstāvoši veikali un suvenīru tirgotavas, kuru skatlogos izvietotas populārās Mocarta “bumbiņas” – Mozartkugel un Mocarta liķieru izteiksmīgās pudelītes, bet pāri visam unikālas izkārtnes – katra kā savdabīgs mākslas darbs. Mēģiniet atrast tradicionālo Mc Donald’s izkārtni uz šīs ielas! Nebūs tik viegli. Uz šīs ielas atrodas arī Mocarta dzimtais nams, kuru lepni rotā Austrijas karogi.

Noklaudz zirgu pakavi, uzvēdī zirgābolu smārds, un garām aiztrauc fiakrs, kura ormanis, iejūtoties gida lomā, pilsētas viesiem steidz rādīt visus tās jaukumus. Apskates objekti atrodas cieši līdzās cits citam. Tepat arī Sv. Ruperta un Sv. Virgila doms – Zalcburgas pirmā katedrāle, Rezidence – visas Zalcburgas zemes reliģiskā un laicīgā valdnieka firsta – arhibīskapa mītne. Pāris soļus tālāk – tirgus laukums, kur pie augļu, dārzeņu, smalkmaizīšu un ziedu stendiem drūzmējas pirkt un pārdot gribētāji, aiz stūra festivāla teātris, kurš tika izbūvēts zirgu staļļos, un lielā teātra skatuve iekalta dziļi Mūku kalna sienā. Vēl izejam caur Sv. Pētera klostera pagalmiem un kapsētai – vecākajai Zalcburgā. Pēc tik piesātinātas pastaigas noderētu vēss alus malks! Dodamies uz alus darītavu Stiegl, kur esam mīļi gaidīti. Mūs iepazīstina ar brūvētavas vēsturi un tradīcijām. Tad seko arī gaidītā degustācija. Nu varam degustēt, vērtēt, izsmaržot un salīdzināt.

Nedaudz apskurbuši, gribam šai dienai pielikt spilgtu punktu. Netālu no Zalcburgas – Hellbrunnā – slejas arhibīskapa Marka Sitika bijusī vasaras rezidence un dārzs ar reti sastopamiem pārsteigumiem. Katra strūklaka, ainaviskā grota, mehāniskais teātris ar ūdens spēka virzītām figūrām, var pārsteigt ar negaidītām sajūtām spirdzinošas ūdens šalts veidā. Atliek tikai atcerēties bērnu dienas un ļauties priekam!

Nākošajās dienas ļaujamies dabas valdzinājumam, iegrimstot Austrijas kalnu skavās un priecējot acis ainavu dažādībā. Dodamies pastaigās! Galvenais, lai siltas kājas, ērti apavi un možs garastāvoklis. Vispiemērotākie ir sporta apavi ar dziļi rievotu zoli vai kalnu zābaki, kuros droši varam likt kāju uz takas, nebaidoties, ka varam paslīdēt.

Ar pacēlāju uzbraucam Graukogel (1956 m.v.j.l.) virsotnē, kas kļūst par mūsu pārgājiena sākumpunktu. Gašteinas ieleja rāmi dus mums pie kājām, maigi čukstot rīta stāstus. Nelielais ezeriņš Palfner See dāvā īsu atpūtu un tikai šā brīža mirkļa izjūtu, un tad jau ceļš vijas lejup cauri ēnainiem egļu mežiem un Alpu pļavām.

Bādgašteinas vecpilsēta atšķiras no citām Austrijas mazpilsētiņām, īpaši ar to, ka šeit uzturējusies ne viena vien slavenība. Par to liecina ne tikai piemiņas plāksnes uz namu sienām, bet arī promenāžu un ielu nosaukumi- ķeizara Vilhelma, ķeizarienes Elizabetes, ķeizara Franča Jozefa, Bismarka, Grillparcera, Riharda Štrausa, Šūberta... Ievērības cienīga ir majestātiskā viesnīcas ēka, kura celta 19.gs.beigās, kad Bādgašteina kļuva par populāru kūrortu. Par tūristu īpaši iemīļotu vietu kļuvis tilts, no kura labi redzams majestātisks ūdenskritums. Tā triju kaskāžu kopējais augstums ir 341 m. Kas gan tas ir par spēku! To var labāk redzēt, ja uzkāpj pa kāpnēm, kas ved gar ūdenskrituma malu.

Sv.Nikolaja baznīca, kura celta 1389. gadā, lepojas ar freskām un kanceli, kuru vēsture aizsākusies 15. gs. Pēc pastaigas var apmeklēt atpūtas kompleksus Felsentherme un Alpentherme – termālie baseini un pirtis sniegs patīkamu veldzējumu. Gašteinas ielejas termālo ūdeņu brīnumainās spējas jau viduslaikos aprakstījis slavenais ārsts un filozofs Paracelzs. Karstie termālie ūdeņi, kurus patērē ielejā, izplūst no 17 avotiem Graukogela kalnu masīvā. Atpūtas kompleksu baseini pildīti ar dabīgu, siltu termālo ūdeni. Jums atliek vien izraudzīties piemērotāko atpūtas veidu – “plunčāties” āra baseinos, jūsmojot par kalniem sev apkārt, vai izbaudīt ūdens kaskādes spēku un zemūdens masāžu. Spilgtākas sajūtas var „noķert”, “nošļūcot” pa trubu. Pirts izvēle plaša – sāls grota, tvaiku pirts, infrasarkano staru pirts, dažādu temperatūru saunas.

Jauns rīts un jau citāds kalnu vilinājums! Šoreiz tā ir Sportgašteina, kuru katru dienu varam vērot no viesnīcas loga. Ceļš ved gar mežonīgas kalnu aizas malu, pāri tiltiem un viaduktiem. Mūsu pastaigu taka vijas pāri tiltiņiem un cauri Alpu pļavām. Ūdenskritumu mēles, kā baltas lentas, caurauž kalnus no visām pusēm. Jūs teiksiet, pārāk romantiski, lai būtu patiesi? Bet skaistuma nekad nevar būt par daudz! Zvaniņiem skanot, govis mierīgi gremo zāli. Šķiet viņas jau pieradušas pie dabas apjūsmotājiem. Govju kārdinošā gremošana savaldzina arī mūs! Mazā alpu krodziņā var nobaudīt kaut ko patiešām austriešiem raksturīgu– ābolu vai biezpiena strūdeli, “ķeizara maisījumu”, bet varbūt vēlaties pankūciņu zupu? Viss garšo lieliski. Neticiet?- atbrauciet nobaudīt!

Ielejā senā Bokšteina – sāls ieguves, kalnrūpniecības un zelta raktuvju vieta. Ciematā, kura vēsturiskais centrs iekļauts arhitektūras pieminekļu sarakstā, ēkas saglabājušās no 18.gs. Viduslaiku zelta raktuvju vietā mūsdienās atrodas dziedināšanas komplekss, uz kuru brauc ļaudis no visas pasaules. Dziedināšana balstās uz radona iedarbību, ar kuru ir piesātināts gaiss. Rezultātā nostiprinās imunitāte, tiek aktivizēta asins cirkulācija, ārstēts reimatisms un alerģijas. Apmeklējot radona alas vienu reizi, dziednieciskais efekts nebūs milzīgs, bet tā varētu būt vēl viena labsajūtas lāse miesai un garam. Lai nokļūtu līdz solītajam, ir jāaizpilda anketa, uzrādot visas kaites, ar kurām slimojat, un zāles, kuras lietojat. Tad seko ārsta pārbaude, tiek izmērīts asinsspiediens. Tikai pēc ārsta atzinuma jūs varat doties alā. Protams, notiek “kostīmu” maiņa, lai, jau sagatavotus brīnumainai dziedināšanai, mazs vilcieniņš jūs ievestu alā, kurā gaisa temperatūra ir no +37°C līdz +41,5°C, bet gaisa mitrums sasniedz 70 – 100%. Alu atzarojumos atrodas plašas telpas, kurās izvietotas lāvas. Uz tām tad arī iekārtojamies. Skan relaksējoša mūzika, un pusstundu varam ļauties labsajūtai. Sajūtas neaprakstāmas!

Stubachtal ieleja. Augšup dodamies ar pacēlāju, kurš mūs uzved 2300 m.v.j.l. Esam tuvu Austrijas augstākajai virsotnei – Grosglokneram (3797m.v.j.l.). Mūs ieskauj 22 sniegotu kalnu virsotnes, kuru augstums pārsniedz 3000 metru atzīmi. Esam Augstā Tauerna nacionālajā parkā, kurš ir lielākais Alpos un viens no lielākajiem Eiropā. Šajā kalnu paradīzē koptas ielejas mijas ar sniegotām virsotnēm, radot neatkārtojamu skaistumu. Taka ved gar kalnu ezeriem Tauenmossee un Weissee. Tā vien gribētos ienirt kādā no tiem, bet, iemērcot pirkstu ūdenī, saprotu, ka šī nav laba doma – ūdens izrādās ļoti vēss. Atliek vien Alpentherme komplekss dienas noslēgumā!

Nākošā iepazīšanās mūs aizved uz Rauristal ieleju. Ar pacēlāju dodamies augšup 1710 m.v.j.l., lai noraudzītos savdabīgā programmā – plēsīgo putnu šovā. Jau tālajos viduslaikos aristokrātu iecienīta brīvā laika pavadīšana bijusi medības ar piekūniem. Tagad šī nodarbe lieliski der tūristu piesaistei, kuri ar lielu interesi noskatās plēsīgo putnu paraugdemonstrējumos. Pirms medībām putna galvu piesedz ar kapuci, lai tas nomierinātos, un tad... Tas jāredz katram pašam!

Bet tepat netālu no Rauristal ielejas mūs gaida vēl viens dabas brīnums – Kizlochklamm aiza.

Rauriser Ache – strauja kalnu upe – gadu tūkstošos ar savu milzīgo spēku ir izgrauzusi klintīs 1500 m garu aizu. Stāvās klinšu sienas liek justies sīkam un niecīgam. Ceļš ved pāri tiltiņiem, cauri tuneļiem, kuri izcirsti klintī jau 16.gs., mēģinot atrast zeltu. Kāpums diezgan stāvs, jo augstuma starpība ir vairāk kā simts metru, bet tas aizai piešķir vēl lielāku kontrastainumu. Upe veido kaskādes, kas putodamas, ar milzīgu spēku triecas pret akmeņiem. It kā noguris no sava straujā, mutuļojošā skrējiena, ūdens beidzot atpūšas idilliskā līcītī. Ja būsiet vērīgi, tad noteikti ieraudzīsiet saules staru gaismā elfus dejojam virs ūdens! Šai dienai dabas brīnumu šķiet pietiks...

Pēc vakariņām mūs gaida lustīgs pasākums Schaflinger ģimenes krodziņā. Tā interjeram īpašu garšu piešķir senatnīgie sadzīves priekšmeti, darba rīki un fotogrāfijas. Kad esam ieņēmuši vietas pie galdiņiem, sākas programma. Austriešu puiši nacionālajā ietērpā – ādas lenčbiksēs – rāda rotaļdejas, kurās viens no galvenajiem elementiem ir izveicīga roku pliķēšana pa ādas biksēm, kaimiņu skaļa iepļaukāšana, kā arī spērieni pa priekšējā dejotāja pēcpusi. Mums ir varen jautri!

Visās rotaļās tiek iesaistīta arī publika, sākot ar veiklu lēkšanu uz sola un beidzot ar bluķa skaldīšanu. Vakara noslēgumā viesiem izdala glāzīti pašbrūvēta šņapsta pilnīgai labsajūtai.

Ceļojuma izskaņā Krimla ūdenskritums – lielākais ūdenskritums Eiropā , piektais lielākais pasaulē... Starp tumšajiem egļu mežiem jau iztālēm pamanām ko vilinoši baltu, šķiet, ka ūdenskritums tepat ar roku sasniedzams, bet ceļš ved garām kafejnīcām, suvenīru kioskiem, kur tirgotāji vilina tūristus ar visādiem niekiem – gan jodeļlācīšiem, svilpjošiem murkšķiem, krāsainiem magnētiem, ar ēdelveisiem izgreznotiem lakatiņiem un zvanošiem spieķiem. Bet suvenīru iegāde lai paliek atpakaļceļam! Taka kā serpentīna lenta vijas augšup, te pietuvojoties ūdenskritumam, te atkal attālinoties no tā. Ūdenskrituma malās izveidotas skatu platformas, kuras nosauktas par kancelēm. Stāvot tādā “debesu” kancelē, viss sakāmais piemirstas, vārdi kļūst sīki un nevajadzīgi... Vari kā putns ienirt varavīksnē, kuru uzbūrušas ūdens un saules staru rotaļas. No 380 metru augstuma ūdens bezbailīgi metas lejā, veidojot trīs kaskādes. Jo augstāk kāpj, jo skats, kas paveras, pagrozot galvu te uz vienu, te uz otru pusi, kļūst iespaidīgāks. Laimes augstākais punkts sasniegts, kad tiekam līdz kafejnīcai. Malkojot austriešu baltvīnu Gruener Weltliner, ļaujos pārdomām par ceļojumu. Tas bijis tik piesātināts, ka paskrējis kā mutuļojošais Krimla ūdenskritums – katra diena savādāka, neviena nelīdzinās otrai... līdzīgi kā ūdens vērpetes...

Vēl tikai tikšanās ar Tiroles federālās zemes galvaspilsētu Insbruku - pilsētu Cillas un Innas sateces vietā, Ziemas Olimpisko spēļu galvaspilsētu. “Zelta jumtiņš”, Helblingu nams – grezns kā torte, kas rotāta ar lentām, rozītēm, eņģeļu silueti, 56 m augstais pilsētas tornis, varenā Doma baznīca, pilsētas dārzs... Šķiet vēl vajadzētu tikai dažas stundas, lai pamatīgāk, sīkāk iepazītu visu, kas priecē acis un sirdi. Bet diena jau galā un jāsāk kravāt ceļa somas. Ir tik labi, ka mums paliek atmiņas, sajūtas un miers. Tā ir pamatīga vērtība, kurai ikviena ceļasoma izrādās par mazu.

Antra Ābele