Rīdzinieks VILIS SILENIEKS pirmoreiz mīlestību pret kalniem izjutis vēl padomju laikos Karpatos, bet sajūsma par Alpiem sakņojas viņā ilgstošajā interesē par vācu valodu un kultūru. Savukārt no Alpiem viņš kā īpašu vietu izdala, kā vietējie iedzīvotāji mēdz teikt, šo kalnu masīva sirdi Tiroli. V. Silenieks ir arī vairāku publikāciju autors, uzrakstījis grāmatu latviešu valodā "Vistuvākie Alpi Austrijā!", ir Alpu kalnu biedrības un pat kalnu degvīna "Pircher Williams" kluba biedrs...
Tirole netapusī valsts
Cilvēki, kuri dzīvo Tirolē, uzskata, ka tā ir īpaša vieta tirolieši vienmēr cerējuši uz atsevišķas valsts statusu, vēsturē bijuši vairāki neveiksmīgi mēģinājumi to īstenot, stāsta Vilis Silenieks. Klejojošie mednieki uz dzīvi Tiroles augstienēs sāka apmesties jau agrajā akmens laikmetā par to liecina 1991. gadā atrastais šļūdoņa ledū mumificējies mednieks, kurš savas gaitas bija beidzis pirms 5000 gadiem. Medniekiem sekoja bezbailīgi tirgoņi, Kristus romiešu leģionāri, pēc Tiroles tīkojuši bavārieši, alemāņi, itāļi, slovēņi. Tirole atradusies gan Romas impērijas sastāvā, gan bijusi sadalīta sīkās valstiņās. Gadsimtiem ilgi Tiroles novads bijis Hābsburgu dinastijas pakļautībā un piederējis Austrijai. Pēc Pirmā pasaules kara Tiroles dienvidu daļu pievienoja Itālijai. Tā nu daļa Tiroles ir Austrijas sastāvā, daļa Itālijā, tomēr galvenā ir vācu valoda, arī Itālijas daļā tur pat piedzīvoti laiki, kad bērni vācu valodu mācījušies nelegāli pagrabos, vēl 60. gados oficiālā sarakste starp diviem vācu valodā runājošiem ciemiem drīkstēja būt tikai itāliešu valodā. Vēsturiski tirolieši jau ir ģermāņu cilts, tāpēc tagad jau itālieši tik ļoti vairs nepiekasās. Piemēram, notiek vācu valodā dziedošo izpildītāju konkurss, kurā piedalās pārstāvji no tādām valstīm kā Vācija, Austrija, Šveice un ... Dienvidtirole. Ja Austrijas sastāvā esošā Tiroles daļa ir diezgan apdzīvota un apgūta, tad Itālijas Dienvidtirole ir salīdzinoši mežonīga, intensīvās tūrisma industrijas neskarta. Tur joprojām var kalnos nopirkt zemi, kur uzcelt kādu pansiju. Itālijas valdība ir spiesta pat stimulēt un atbalstīt šīs vietas attīstību, jo gluži pareizi uzskata, ka skaistā vietā cilvēki vienmēr gribēs atpūsties un par to maksāt, nepieciešamas tikai minimālas ērtības. Tirolieši gan sākumā ņurdējuši: kā! pa mūsu kalniem tagad staigās sveši cilvēki! Bet, kad sāka nākt naudiņa, visi uzreiz ļoti sagribēja nodarboties ar tūrismu.
Kalni nevar apnikt
Mani Tirole saista kā lieliska meditācijas vieta. Pēdējā laikā šo iespēju aizbraukt kaut kur no mājām, apstāties dzīves trakajā steigā, padomāt, attīrīt dvēseli no sārņiem tūristi pieprasa aizvien vairāk un vairāk. Kalni ir tas, ko mēs Latvijā gribēdami nevaram dabūt. Jā, jūra mums ir, bet kalnu mums nekad nebūs. Tiroles kalnos var sevi sapurināt un uzmundrināt tālākai dzīvei. Diemžēl purvājs un krūmāji tam neder. Cik zināms, neviena liela civilizācija purvos nav radusies. Bet kalni tas vienmēr ir ceļš augšup, gaisma. Ja ir tādas iespējas, iesaku uz Tiroli braukt ar privātu vieglo automašīnu, jo tādējādi var tikt, kur tu gribi un kad gribi, izskriet pa mazajiem kalnu celiņiem kā vietējie. Tad tu neesi arī gidu vedamā bara sastāvdaļa. Vari būt pats ar sevi. Ja kaut kur stāvajos un līkumainajos ceļos pašam paliek bail braukt, var nostopēt... pasta mašīnu, kas par lētu naudu piebrauc tur, kur neviens cits neuzdrošinās, bet kur prinicipā ved ceļš un kur jāved pasts. Šos pasta autobusiņus parasti izmanto studenti un tā saucamie ceļotāji ar mugursomām. Vēl noteikti vajadzētu dzīvot nevis pansijās, bet pie zemniekiem, jo tā vislabāk var izjust tiroliešu dzīvi. Ja ir vēlēšanās, pat var piedalīties zemnieka ikdienas darbā un sajust sevi kā tiroliešu ģimenes locekli, piemēram, paskaldīt malku vai veikt kādu kūts darbu bez samaksas, protams. Tiroliešu mājās ir ļoti vienkāršas ar dēļu grīdām un senām pūralādēm, bet vienlaikus ar visām mūslaiku ērtībām. Padzīvošanas un pārnakšņošanas bukletos, kas sameklējami tūrisma bukletos, bieži pieminēti pat visi mājas kustoņi.
Tas ir patiesi brīnumjauki, kad no rīta ēd brokastis pie viena galda ar saimnieku un redzi pa logu, ka mākonis, kas pa nakti gulējis ielejā, pamazām ceļas debesīs, paverot pasakainu ainavu. Latvieši uzskata, ka jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā un, kad tu bišķīt atvelc elpu, uz tevi jau skatās kā uz sliņķi. Bet man liekas, ka latviešiem vajadzētu braukt ciemos pie tiroliešiem mācīties, kā var visu padarīt un kā var atrast laiku vienkārši pasēdēt. Tirolieši parasti sēž uz un skatās uz kalniem katrā mājā parasti ir viena speciāla terase, no kuras paveras sevišķi labs skats uz kalniem. Sēž vienu pusstundu, otru... Parasts latvietis jau traks pa šo laiku būtu palicis, domādams, cik pa šo laiku malku būtu varējis saskaldīt vai puķu dobes uzrakt... Bet tirolietim lopi ir sakopti, trauki nomazgāti, tūristi paēdināti. Tiesa, tirolieši savā saimniekošanā bauda lielu valsts atbalstu, jo bez tā neko daudz no stāvajām Alpu ganībām un slīpajiem piemājas lauciņiem neieņemsi. Tirolietis gadsimtu gaitā ir ļoti labi iemācījies organizēt savu dzīvi šī gudrība tiek pārmantota no paaudzes paaudzē, jo ir dzimtas, kas vienā vietā dzīvo 300 un pat vairāk gadus. Tirolieši ir lepni un neslēpj sajūsmu par savu dzimteni, jo kalni nevar apnikt.
Daudzi tirolieši tūristu vajadzībām iegādājušies divriteņus, gumijas laivas un paši nekautrējoties pavada ciemiņus izbraukumos, uztaisījuši visādas takas un atrakcijas savos meža nogabalos. Un to visu dara zemnieks! Varētu domāt, ka tāda ciemošanās pie tiroliešu zemnieka ir dārga, bet patiesībā sanāk lētāk, nekā vienkāršā viesnīcā pieaugušam cilvēkam mazliet pāri desmit latiem par dienu (ieskaitot brokastis), ja uz ilgāku laiku, tad lētāk, atlaides ir arī ģimenēm un bērniem. Par brīvu var pārnakšņot kalnu mājās, ko vietējie sauc par sargmājā. Šajās mājiņās ir malka, segas, spilveni un palagi, sērkociņi, pat kaut kāds ēdamais un pulkstenis. Un nevienam neienāk prātā tur kaut ko zagt vai demolēt. Vēl vairāk: tiroliešu jauniešiem ir stils pulcēties kopā un sakopt apkārtni, jo diemžēl ne visi tūristi ievēro kalnos izliktos paziņojumus : "Atkritumus lūdzam ņemt līdzi!" Tirolieši ir ļoti viesmīlīgi, taču tajā pašā laikā, ja uz durvīm rakstīts "Privat", ciemiņam tur nav ko darīt.
Slavenie jautrie jodleri
Tirolieši ir ļoti vienoti, sevišķi svētku laikā: visas paaudzes kopā. Bezmaz katrā mazākajā ciemā ir mūzikas skola, vismaz trīs četri ansambļi, šajā modernajā tehnoloģiju laikmetā puikām goda lieta ir spēlēt kādu pūšamo mūzikas instrumentu, katrā mājā vismaz viens cilvēks spēlē kādu instrumentu, dejo vai dzied (slavenie jodleri!). Vairākas it kā latviešu dziesmu melodijas patiesībā nākušas no Tiroles. Piemēram, latviešu revolucionārās dziesmas "Kas paši staigā driskās, bet zeltu vērpj un auž" melodija ir ņemta no tiroliešu neatkarības cīnītājam Andreasam Hoferam veltītās dziesmas "Andreas Hofer Lied", ko dzied visos Tiroles svētkos.
Tirolieši daudz smaida un tas gandrīz neticami pielīp ari daļai no latviešu. Arī man. Kad atbraucu no kalniem un eju pa Rīgas ielām un smaidu, dažs uz mani tā jocīgi skatās, it kā es nebūtu pie pilnas garīgas veselības. Bet smaidīt taču ir norma! Kalnos bieži var redzēt, ka iet viens tirolietis pa kalniem un savā nodabā smaida. Vēl pēc atgriešanās no kalniem Rīgā man ir sajūta, ka šeit uz krustojumiem grib mani nobraukt. Tirolieši arī brauc ātri un veikli, bet ļoti uzmanīgi, sevišķi, ja uz ceļa ir kājāmgājējs.
Tipiski tirolieši ir omulīgs, smaidīgs vīrs īsās ādas biksēs ar mednieka cepuri galvā un sieviete ādas biksēs vai pat kleitā, bet noteikti ādas zābakos. Šāds apģērbs ir gan tautisks, gan kalnos praktisks.
Bet patiesībā Tiroles kalni pievilktu ļaudis, ja tur arī nedzīvotu tirolieši ar savu īpatnējo kultūru. Man personīgi Tirolē ļoti gribas rakstīt tā vienkārši, aizvēsturiski, ar pildspalvu uz baltas papīra lapas. Protams, kalnos gandrīz jebkurā zemnieku sētā var pie strāvas un interneta pieslēgt arī portatīvo datoru.
Kalnos nesteidzoties, pakāpeniski
Iesaku Tiroli apgūt, nevis uzreiz iebraucot tās vidienē un ne uzreiz sameklējot lielākos kalnus, bet pamazām, lai pārdzīvojums pieaugtu pakāpeniski. VislabākTirolei tuvoties no Salzburgas puses uzreiz varēs just, ka celies kalnos. Tālāk varētu sekot olimpiskā pilsēta Insbruka, Brennera pāreja. Nevajadzētu palaist garām Tiroles saulaināko Cillertāles ieleju, kuru upe izgrauzusi burta "U" veidā. Tirolieši ievērojuši, ka ļaudis, kas dzīvo platākajās "U" veida ielejās, ir atvērtāki un draudzīgāki nekā šaurākajās "V" veida ielejās. Šajās ielejās ir vienkārši jāstaigā un jābauda. Noteikti vajadzētu iegriezties pēc daudzu domām vienā no skaistākajām Tiroles mazpilsētām Mairhofenā, kuras mājas rotātas smalkiem kokgriezumiem un apgleznotām ārsienām, tur var pavizināties arī ar antīku mazbānīti. No Mairhofenas var uzkāpt vai uzbraukt ar piekarceļu līdz Hintertuksas šļūdonim, nedaudz tālāk ir 2248 metru augstā Pfičerjoha virsotne, kurā uzkāpt var gan tikai uzņēmīgākie. Vēl Āhenes ezers, Maurahas un Pertisavas ezerciemi, sudrabraktuvju pilsēta Švaca, sāls pilsēta Halla, seno romiešu apmetne Viltene, Hofburgas pils, kalnraču ciems Alpbaha, Dienvidtiroles galvaspilsēta Bocena, Merāna, kur aug palmas... Tā varētu turpināt un turpināt.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
10. maijs