Simts kilometrus no Austrijas galvaspilsētas Vīnes Čehijas virzienā atrodas savdabīgais Altenburgas klosteris, kurš dibināts 12. gadsimtā, pēc diviem gadsimtiem tas no jauna pārbūvēts un 17. gadsimtā pārtapis par baroka laika klosteri, kāds tas ir joprojām. Par to stāsta tur bijušais rīdzinieks ALFS TREPŠS.
Klosteris gan ķeizaram, gan mūkiem
Altenburgas klosteris nav parasts
tradicionālā izpratnē tā nosaukumā ir vārds Stift, kas Austrijā nozīmē,
ka ēkai ir divi spārni. Viens ir ķeizara spārns, otrs mūku, bet pa vidu
ir baznīca. Klosteris tika būvēts ar domu, ka ķeizaram ar ģimeni, dodoties
braucienā pa savu valsti, būtu kur uzturēties, domāt un pārvaldīt. Vēl
unikāli, ka šā klostera celtniecībā nav izmantots dabīgais, bet gan mākslīgais
marmors, kas ir vairākas reizes dārgāks.
Klostera bibliotēkā, kas tiek dēvēta par skaistāko Austrijas koncertzāli,
notiek koncerti, kuros piedalījušies arī kori no Latvijas. Zem bibliotēkas
atrodas tā dēvētā Nāves istaba, kur ir 19. gadsimta ievērojamā Vīnes mākslas
akadēmijas profesora Paula Trogera skolnieku gleznojumi, kuros redzama cilvēku
nīcība. Šajā istabā darbojas aktieru trupas un tiek spēlēts teātris,
bet... tikai vasarā, jo pārējā laikā tur ir auksts. Klosterī apkurina
tikai dzīvojamās telpas un baznīcu, citās valda vēsums tas tiek darīts
ar nolūku, lai labāk saglabātos unikālās freskas.
Altenburgas klosteris panācis, ka Austrijas valdība tam piešķīrusi vairākus
miljonus latu lielus kredītus restaurācijai. Katru dienu klosteris dod darbu
40 cilvēkiem, turpat uz vietas izgatavo vīnu no pašu audzētām vīnogām
klosterim piederošā 400 hektāru īpašumā. Vīnu var nopirkt veikaliņā,
kurā nav signalizācijas un uzraugu, toties ir uzraksts "Dieva acs visu
redz, tāpēc nāc pie kases un samaksā". Viņiem ir arī savs ābeļdārzs
un pat kokapstrādes cehs. Klostera iemītnieki 11 mūki lielā mērā pārtiek
no savām aktivitātēm, jo valsts piešķirtā nauda tiek izmantota ēku
restaurēšanai un uzturēšanai. Altenburgas klosteris nav izteikti orientēts
uz ienākumiem no tūristiem, piemēram, kā netālais Melkas klosteris, kas 85%
ienākumus gūst no tūristiem Altenburgā vairāk izteikta garīgā darbība,
taču tūristi no Latvijas ir īpaši gaidīti, jo tam īpašs sakars ar mūsu
valsti. Kāds varbūt atcerēsies, ka klosterī Aloizs Brenčs uzņēma savu pēdējo
kinofilmu "Anna", taču tas nav galvenais. Altenburgas klosteris tā
priekšnieka abata Bernharda Nābera vadība jau vairākus gadus vāc ziedojumus
Latvijas bērnunamiem un dievnamiem, to labiekārtošanai. Kādreiz klosterī gādāti
ziedojumi Rumānijas bērnunamiem, taču, aizbraucis uz šo valsti, abats neesot
varējis savāktajai naudai sadzīt pēdas, jo tā bijusi izšeptēta pa labi un
kreisi. Tad nolemts vākt ziedojumus Latvijai B. Nāberam šādu izvēli palīdzējis
izdarīt arī tas, ka viņš ir liels latviešu rakstnieces Zentas Mauriņas
darbu cienītājs. Kopš tā laika abats Latviju apmeklējis jau 11 reižu.
Trīs ozolu baznīca
Sešus kilometrus no Altenburgas atrodas leģendāra vieta. Leģenda vēsta, ka tur kādreiz atradušies trīs ozoli. Kāds vīrs 16. gadsimta sākumā smagi saslimis. Ārsts viņam teicis: tev atliek cerēt tikai uz Dievu. Tad kādu nakti vīram sapnī parādījies eņģelis un teicis: pēc piecām dienām paliksi vesels, bet pēc tam tev vajadzēs Svētās Marijas un mazā Jēzus bērniņa figūriņas iznest laukā no mājas. Vīrs pēc piecām dienām izveseļojies, bet... vaska figūras dārzā neiznesis, jo bijis katolis un tolaik Reformācijas laika sākumā, kad notika reliģiski grautiņi baidījies no šādas vaļības, kuras dēļ varēja ciest. Tā jau bieži notiek: vesels cilvēks ātri aizmirst, ko, nevesels būdams, solījis... Pēc dažiem gadiem eņģelis atkal sapnī prasījis: kur ir skulptūras? Nabaga vīrs bijis stāvus gultā, no rīta bāls un neizgulējies, paņēmis figūriņas, lēcis zirga mugurā, jājis un domājis, kur lai tās noliek. Pēc kāda laika nokļuvis piekalnītē, kur augušo trīs ozoli vienā no tiem bijis dobums, kurā vīrs arī ielicis vaska figūriņas. Vēlāk arī citi ļaudis sākuši tur likt vaska skulptūras un sveces, bet kāda neganta negaisa laikā ozolā iespēris zibens, tas aizdedzies un apsvilis, bet figūriņas un sveces izkusušas. Vietējie protestanti rādījuši ar pirkstu un smējušies, bet pēc kāda laika noticis brīnums, ozols atdzīvojies un sācis dzīt zaļas lapas. To redzot, ļaudis turpat no koka uztaisījuši nelielu kapelu, vieta ar laiku kļuva par svētvietu, bet vēlāk arī Draieihenes jeb Trīs ozolu baznīcu, turklāt nevis, kā parasti, ar sāniem pret ziemeļiem un dienvidiem, bet gan pret austrumiem un rietumiem. Lai no rīta līdz vakaram pa baznīcas logiem iekšā spīdētu saule.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
15. jūlijs