Ceļojumu firmas "Impro" maršruta "Nedēļa Austrijas Alpos" septītajā dienā ejam uz Franča Jozefa ledāju. Mūžīgais sasalums, kas aizpilda 18,5 km2 ieplaku diženākās virsotnes Grosgloknera (3798 m) pakājē, plūst lejup desmit kilometrus.
Baltais ledus
Pašā tā augšā vīd balts kupols.
Žilbinoši baltais ledus lauks pāraug daudzpakāpju kritumos abpus tumšām
klintīm. Lai tajā uzkāptu, nepieciešams alpīnistu apbruņojums: apavi ar
dzelkšņiem, ledusāķi, virve. Turpretī ledāja platā atklātā mēle lejpus
klintīm ļauj staigāt kā pa lielpilsētas bulvāri un tuvplānā ieraudzīt
plaisas, ledusakas, pilnas ar dzidru zaļganu ūdeni, pa seklākām un dziļākām
gultnēm lejup skrienošus strautus un urdziņas. Šur tur uzdīgusi arī kāda
ledāja sēne uz sasaluma uzsēdies pelēks akmens. Nepieciešamie atribūti
pastaigai uz ledus mēles tūristu vai parastie zempapēžu ziemas zābaki
ar rievotu zoli, cepure aizsardzībai pret sauli, siltāka jaciņa pret vēju,
alpīnštoks, tumšas acenes.
Maršruta plānotājiem bijis pietiekami pieredzes. Vispirms nākas pa stāvām
daudzpakāpju trepēm aiziet līdz Ferlaha aizas ūdenskritumam. Seko pastaiga
kalnos līdz 2167 metriem, kur augšā uz klints sagaida sena baznīciņa. Nākamā
dienā uzbraucam ar sliežu vagoniņu līdz 2250 metriem. Jaunie, spēcīgie
grupas biedri uzkāpj Reiseka kalnā. Kam tas netīk, var aizstaigāt līdz
augstkalnu plato viņai malai, kur ganās aitas, papriecāties par mākslīgajām
ūdenskrātuvēm, no kurām resnās caurules nogādā ledāju ūdeņus ielejā,
pilsētā. Daudzie kalnos kāpēji izveidojuši glītas akmens šķembu piramīdas
tūrus.
Svētdienas rītā autobuss atvizina mūs līdz Alpu ceļa malā skaistā ielejā
dusošam ciematiņam Heiligenblutā. Tālumā virs ielejas kokiem sveicina
Grosgloknera sniegotā virsotne. Atkal dodamies uz pacēlēju. Nokļūstam 2600
metrus augstajā Šarekā. Brīdi patīksminājušies par augstkalnu panorāmu,
dodamies pārgājienā pa kori. Gājiens pa kalnu mugurām pa spēkam ikvienam.
Pāris stundas izlocījuši kājas un tiku tikām redzējuši Alpus no augšas,
pa stāvu taku nokāpjam lejā pie autobusa. Pievakarē, atstājuši mūsu
ripojošo viesnīcu stāvvietā, kāpjam augšup uz Ēdelveisšpici (2571 m). Pa
ceļam ik pa brīdim var sajūsmināties par genciānām, tumšzilajām kurpītēm
un citiem ziediņiem, kas labi jūtas klinšainajā augsnē virs mežu joslas.
Laiks mūs lutina. Virs smailēm peld vienīgi baltie gubu mākoņi. Augstkalnu
panorāma kā uz delnas. Grosglokners, no viena pleca nometis sniegbalto
mantiju, atklājas dažādos rakursos.
Nē, maršrutā neietilpst kāpšana vien. Pēc ziedos slīgstošās pilsētiņas
Santa Veitas pārbraucienā uz Villahu līksmi atveldzējamies Austrijas lielākajā
ezerā Verterzē 11 kilometri garumā, trīs platumā. Pēc Ferlaha aizā
uznākušā rasas padebeša pēcpusdienā atkal viz saule un vēlreiz varam ļauties
Verterzē viļņu glāstiem. Atgriezušies no pastaigas kalnos, vizināmies ar
kuģīti pa Verterzē.
Alpu trase
Tiem, kas Alpos ceļo pirmoreiz,
lielisku pārdzīvojumu sagādā Grosgloknera Alpu ceļš. 1918. gadā
Karintijas rūpnieks Alberts Virts iegādājās 41 km2 lielu gruntsgabalu, uz
kura paceļas Grosglokners, Pastercē jeb Franča Jozefa ledājs un Gansgrube.
Bagātais austrietis vēlējās, lai skaisto dižkalna apkārtni saglabātu kā
dabas parku arī nākamībai. No Heiligenblutas līdz Bruhai laikā no 1930. līdz
1935. gadam uzbūvēja augstkalnu šoseju 102 km garumā. Zinātnieki iesākumā
apšaubīja šādas trases pastāvēšanas iespēju. Tomēr atradās drosmīgie
un uzņēmīgie.
1930. gada 30. augustā pulksten 9.30 noblīkšķēja pirmais sprādziens klintīs.
Četrus gadus vēlāk Zalcburgas zemes galva Francis Rērls un Karintijas zemes
padomnieks Francis Vallahs sagādāja sensāciju. Ar viņam piederošajām 100
automašīnām veica pirmo Alpu trases pārbraucienu. Nākamā, 1935. gada 3.
augustā Grosgloknera Alpu ceļu atklāja vispārējai lietošanai un kopš tā
laika tas kļuva par starptautisku auto un motociklu trasi. Ziemā augstkalnu ceļu
sedz sniegs un tas ir slēgts. No jūnija līdz oktobrim, lūdzu, ceļojiet, cik
patīk. Arī naktī no 22 līdz 5 rītā atslēga priekšā. Par ceļa lietošanu
jāmaksā. Arī no mūsu ceļojuma kopējā budžeta 100 eiro nonāk augstās
Alpu trases kontā.
Savas valsts augstajos Alpos kāpt mīlējis arī ķeizars Francis Jozefs. Viņa
dzīvesbiedre Elizabete, saukta Sisī, pavadījusi vīru līdz Heiligenblutai.
Valdnieks devies uz virsotni. Vēl šobaltdien uz Grosgloknera pleca vīd Franča
Jozefa patvērums augstkalnu mājiņa. Nogāzē blakus augšējam skatu
laukumam un tūristu promenādei uzcelts neliels Franča Jozefa piemineklis. Arī
ledāju mēdz dēvēt viņa vārdā.
Kāpoņi, velkoņi un čāpoņi
Mēs dalāmies jaunajos, stiprajos,
kam pietiek enerģijas un drosmes sekot pieredzējušajiem. Kā šajos
braucienos ierasts, tos dēvē par kāpoņiem. Tos, kam vēl nav augstkalnu
pieredzes vai gadi neļauj tik strauji augšup doties, mūsu grupā dēvē par
velkoņiem atšķirībā no čāpoņiem, kas uz kalniem žēli noraugās no
lejas.
Pati esmu īpašā statusā. Arī man ir pietiekama pieredze kalnos kāpšanā,
bet solis gausāks cienījamo gadu dēļ.
Aizstaigājusi līdz garai dziļai plaisai pāri mēlei, kuru grūti apiet un
šķērsot neriskēju, palēnām dodos uz leju. Ik pa brīdim sajūsminos par
ledāja skatiem. Lūk, lūk, ļoti skaista plaisa. Lūk, cik dzidri strautiņi lēkā
lejup! No augšas Franča Jozefa ledāja mēle šķita tumša, neizteiksmīga.
Tuvumā atklājas viens dabas veidots pasakains skats pēc otra. Filmas kadrus
nežēloju. No ledāja kūkuma nevaru ieraudzīt marķēto noeju, tālab dodos,
kur acis rāda un kājas nes. Nonāku lejā ledāja mēles labajā pusē, kur
tai blakus ir pazema morēna. No šejienes labi saskatāma taka, pa kuru lejup
un augšup kāpj neskaitāmi ledāju redzēt alkstošie. Tūristu blīvums kā Rīgā
uz Brīvības ielas.
Mazliet pagājusi pa morēnu, dabūju karalisku atalgojumu par centīgo ledāja
izpēti. Kā tas mēdz būt daudzu ledus mēļu galos, paveras milzu mute. Zili
stikli, zaļi ledi veido prāvu arku. No dažus metrus augstās ledus malas
lejup stīdz balta strūkla. Karstajā saulē ledājs kūst acīm redzami. Pēc
glaciologu novērojumiem, ikviens ledājs gadā saīsinās par dažiem
centimetriem.
Kāpjot augšup atpakaļ uz skatu laukumu, tiku tikām var novērot Eiropas tūristu
dažādību. Pretī nāk sievietes gados un jaunas meitenes. Pat kleitiņās un
ielas sandalītēs. Kāda mazulīte rātni sēž mugursomā uz tēva pleciem.
Katrai ģimenei līdzi atvases.
Kā jebkurā ceļojumā, arī te var sastapt ņipros japāņus. Kāds tumsnējs
vīrs ar pusaugu zēnu apvaicājas par manām angļu valodas zināšanām. Saku:
runāju vācu mēlē. Kā vāciski sakot, ka ledājs ir milzīgi skaists wunderschön.
Aija Neiburga
"Lauku Avīze"
23. augusts