Jānis Jaunsudrabiņš savā laikā ir rakstījis: "Ceļojuma apraksts ir viens no grūtākajiem rakstības veidiem. Vienkārt, tāpēc, ka te stingri jāturas pie patiesības Otrkārt, tu nekad nevari uzrakstīt lasītājiem pa prātam, jo katrs vēlas par neredzētām zemēm un vietām zināt to, kas viņu pašu visvairāk interesē. Nabaga ceļotāju katrs gribētu valstīt kā bumbu pēc savas iegribas, bet viņš var iet tikai vienu ceļu un redzēt to, ko viņa acs uztver vai nu iepriekš paredzēti, vai arī pilnīgi negaidīti. Un galu galā cik maz taču cilvēks var pieredzēt, izbraukdams kādai zemei cauri vai arī uz pāra dienām palikdams kādā pilsētā Ko mēs zinām no cilvēkiem svešā malā? Mēs redzam tikai ārpusi. Visu lietu dvēsele slēpjas daudz dziļāk."
Vajadzīgā vinjete
Lai nesodīti izmantotu lieliskos ātruma ceļus un maģistrāles, Austrijā ir jāmaksā ceļa nodoklis, iegādājoties vinjeti (vignette). Uz desmit dienām vinjete vieglajam automobilim maksā ap Ls 5. Soda draudi par braukšanu bez vinjetes ir ap Ls 50, tādēļ vinjeti iegādājos jau uz robežas pie muitniekiem. Vinjetes pārdod arī ikvienā degvielas uzpildes stacijā. Kā novēroju turpmākajā ceļojumā, vinješu esamību ceļu uzraugi cītīgi pārbauda maģistrāļu stāvlaukumos un degvielas uzpildes stacijās. Uz autostrādēm "zaķu" ķērāji netiek manīti, jo dzīvās satiksmes un lielo ātrumu dēļ tvarstīt ļaunprātīgos nemaksātājus būtu bīstami kustības drošībai. Kad pirms dažiem gadiem devos cauri Austrijai uz Itāliju un neko par vinjetēm nezināju, sanāca piedzīvojums. Briesmīgi gāza lietus. Apstājāmies automaģistrāles atpūtas laukumā. Tūliņ klāt bija mašīna ar ceļu dienesta uzrakstu. No tās iztrausās vecītis, atvēra lietussargu, sakārtoja amatam piederošo piedurknes apsēju un nāca pie mums stāstīt par vinjeti un soda sankcijām. Tad vēlīgi piebilda, ka vinjeti viņš varot pārdot tepat uz vietas, pirms esam nosodīti. Protams, mēs bijām veikli pircēji. Turklāt Austrijā kādās četrās vietās uz lielajiem ceļiem ir tā saucamie muitas jeb maut posmi, galvenokārt tuneļos, kur jāmaksā īpaši un jārēķinās ar apmēram Ls 5 izdevumiem katrā atsevišķā gadījumā.
Donavas ielejā
Austrieši par savu zemi teic tā ir "zeme Eiropas sirdī" Land im Herzen Eiropa. Austrieši ne tikai ir lepni par savu zemi, bet arī rūpējas par to ar dziļu mīlestību un gādību. Laikam nebūšu pārspīlējis, teikdams, ka Austrija ir vissakoptākā valsts Eiropā.
Ceļš no Vīnes ved pa Donavas ieleju. Braucam Austrijas Romantisko ceļu, uz kura kā krāšņas pērles savērtas Donavas ielejas skaistules Kremsa, Šteina, Dirnšteina, Melka, Svētā Floriāna.
Kremsa ir maģiski vilinoša Austrijas pilsētiņa, dēvēta par Austrijas vēstures kodolu un atrodas Nībelungu novadā. Ieejam Kremsas vecpilsētā pa 15. gadsimtā būvētiem akmens vārtiem ar zvanu spēli 18. gadsimtā celtajā baroka tornī divas reizes dienā šie zvani atskaņo "Odu priekam". Nokļūstam priekšzīmīgi atjauninātu viduslaiku un renesanses namu ielenkumā. Kremsa ir ļoti interesanta pastaigu pilsēta. Uz kādas nomaļākas mājiņas rakstīts, ka te dzimusi skaņu dzejnieka (Tondichter) un klavieru virtuoza Ferenca Lista (1811 1886) māte Anna Marija Lista, dzimusi Lagere. Kremsā ir arī savs pulvertornis, ne tik dižens kā Rīgā, bet ar senākiem vēstures glāstu nomeninātiem mūriem. Tornī iekārtots jaunatnes tikšanās centrs, kas patīkami kontrastē ar torņa cienījamo vecumu. Grāmatnīcā pie karšu stenda dzirdu austriešu sirmgalvi vaicājam pēc Baltijas kartes, kuru, protams, šajā valstī ar uguni nesameklēsi. Saku, ka esmu no Latvijas, un piedāvāju savu palīdzību. Izrādās, viņš, Francis Gešveihers, Otrā pasaules karā cīnījies Austrumu frontē, bijis Daugavpilī, Kurzemes aplenkumā. Liepājā viņš kļuvis aculiecinieks pēdējās vācu lidmašīnas startam no Cimdenieku lidostas un tās tūlītējai bojāejai 1945. gada 7. maijā. Latvijas karte Geršveihera kungam vajadzīga, lai atmiņā atsvaidzinātu savas jaunības cīņu gaitas. Apsolu viņam to atsūtīt.
Kremsa rietumos saplūst ar savu māsas pilsētu Šteinu. Arī Šteinā ir sena viduslaiku apbūve un gleznainas ieliņas. Viduslaikos divas lietas tās vienojušas jo cieši tirdzniecība un vīnkopība. Sievu kalnā vesela baznīca atvēlēta abos pasaules karos kritušo kremsiešu piemiņai. Īpaša plāksne ir 1942. 1943. gadā pie Staļingradas bojā gājušajiem.
Nakts miera meklējumos uzbraucam Donavas krasta vīna laukos. Lejā gleznaina ainava. Pirms dažām stundām te vēl darbojušies cilvēki gail ogles ugunskurā, mitrajā zemē redzamas svaigas cilvēku pēdas. Tagad dziļo mieru un klusumu apskaņo vienīgi cikāžu vijoles.
Rīta agrumā esam Dirnšteinā, kas slavena ar cietoksni, kur 1193. gadā nebrīvē turēts kāds varenais, saukts Ričards Lauvassirds. Līdz mūsdienām ir nonākušas tikai šā cietokšņa mūru atliekas. Bija veselīgs iesildīšanās kāpiens kalnā, lai nokļūtu vietā, kur Lauvassirds skumis par zaudēto brīvību. Lejā Donavas platā straume, pa to peld kuģi un kuģīši. No vārnas lidojuma augstumiem pārskatāms viss Dirnšteinas ciemats.
Klīstam pa Dirnšteinas ieliņām. Te negaidīti gadās joks. Mana līdzi ceļotāja Zigrīda pa brīdim kaut ko jautā. Lieliem burtiem pa visu mājas sienu stāv rakstīts "Wagners Säge". "Ko tas nozīmē?" Izklaidīgi atbildu: "Vāgnera teiksma". Pieejot tuvāk, izrādās, ka skatlogi zem uzraksta piekrauti ar motorzāģiem (die Sage teiksma; die Säge zāģis). Uzkavējamies mazā Dirnšteinas kapsētā. Tā iekopta pamatos, kas palikuši vien pāri no baznīcas. No šā viduslaiku dievnama līdz mūsdienām tik apdrupis zvanu tornis vien vēl slienas pret debesīm. Citā Dirnšteinas baznīcā kambaris ar stiklotām durvīm. Aiz tām paku un kārbu grēdas un pie ieejas lūgumraksts, lai žēlastības dāvanas vairāk nenes nav labumus kur likt. Tas gadījumam, ja kāda latviešu labdarības biedrība pie gribēšanas tur varētu uzņemt grūtdieņiem noderīgu sadarbību.
Melkas klosteris ir pats lielākais baroka klosteris Austrijā. Dievnama interjers tik pārsteidzoši košs, ka tādu nav atļāvušies pat ievērojamākie sakrālās dekoratīvās mākslas meistari, būvējot dievnamus Romā. Kur vien paveries augšup, itin visur mākoņu gubas. Uz tām satupuši bazūņu pūšanā aizņemti eņģeļi. Šajā baznīcā nekas nav dabisks un normāls. Bet tas arī nav vajadzīgs. Mākslas sūtība te ir izraisīt prieku par viņā saulē gaidāmo mūžīgo svētlaimi jeb, kā pamācījis mūsu Eduards Veidenbaums: "Tik pacieties, debesīs labāki būs." Apbrīnot Melkas klosteri ierodas ļaudis no pasaules malu malām. Viņu interesēs klostera tuvumā ierīkots plašs automobiļu bezmaksas stāvēšanas laukums. Interesants ir arī klostera parks, veidots pirms 250 gadiem baroka stilā, vēlāk pielāgots angļu stilam. Melkā sastopam krieviski runājošu pāri no Ukrainas. Viņi ceļo ar kuģi pa Donavu no Budapeštas.
Ieteicams pa ceļam iegriezties Mariataferles ciematā, kur paveras brīnišķīga ainava ar Donavas ielejas tālēm un Alpu priekškalnēm. Ciemata baznīcā, kas augu dienu brīvi pieejama tāpat kā citi Austrijas dievnami, ir dārgumu kamera Schatzkamer. Tur izlikti baznīcas ciemiņu sadāvinātie nieciņi, kas doti ar ticību, ka tie dāvinātājiem atnesīs Dieva labvēlību un svētību. Ir pat viens dāvinājums no Austrumeiropas no Pēterburgas. "Tagad būs divi," saka Zigrīda un uzdāvina Šackamerai dzintara kulonu.
Sv. Floriāna klosteris krāšņs, tūristu masu neizbradāts baroka arhitektūras mākslas piemineklis. Svētais Floriāns bijis kristiešu moceklis, kurš šajā apvidū sludinājis kristietību. Romieši viņam piesprieduši un 304. gada 4. maijā izpildījuši krusta nāvi. Vietā, kur Floriāns apbedīts, vēlāk uzcelts dievnams, bet no 1686. līdz 1755. gadam tas pārbūvēts par diženu klosteri. Floriānieši lepojas, ka uz klostera baznīcas ērģelēm spēlējis komponists Antons Brukners (1824 1896). Pie klostera ir abos pasaules karos kritušo piemiņas plāksnes un skulpturāls tēls. Nekas mani nemudina kaut kur steigties. Tādēļ varu jo vērīgi izjust Sv. Floriāna piemiņai veltīto diženo celtni. Tā izraisa bijību un apbrīnu gaumīgā, varētu teikt, atturīgā baroka mākslas paņēmienu izmantojuma dēļ. Jau pavadītas te trīs stundas, bet nekādas drūzmas, nemiera un kņadas. Visapkārt klusināts miers, pa retam aizrūcina kāda mašīna. Ne Melkā, nedz arī Sv. Floriānā mūkus neredz. Laikam šajos laikos ļaudīm Vakareiropā pasaulīgie labumi tā iepatikušies, ka grūti atrast kādu, kas vēlētos upurēt sevi klostera dzīvei.
Sāļajā Austrijā
Zalckamergūta ir slavenību iecienīta brīvdienu pavadīšanas vieta. Tas ir novads, kas vecos laikos bijis lielā cieņā sālsraktuvju dēļ, tāpēc vietvārdiem reizēm ir priedēklis Zalc- (sāls-). Zalckamergūta iedvesmojusi Ferencu Lehāru komponēt "Jautro atraitni". Te laiskojies viņa majestāte ķeizars Francis Jofezs un visa imperatora ģimene. Traunzē, Aterzē un vēl virkne citu ezeru ir šī kalnu apvidus krāšņā rota. Tiklīdz iebraucam kalnos, tā kā par sodību uznāk lietus. Arī šoreiz pāri kalnu galotnēm veļas melni mākoņi un sāk sulīgi mērcēt. Līdz ar to visa skaisto ainavu daile ir neglābjami samaitāta.
Austrijas kalnu meži ir drūmi tumši, biezi noaugušās slaidās egles negribīgi laiž cauri gaismu. Tas ir daudz par maz, lai koku pakājē zeltu arī kāda cita, trauslāka dzīvība. Iedomājos gaišos Latvijas priežu silus ar neierobežotajām sēņošanas un ogošanas iespējām un saprotu, kāds dārgums Latvijai pieder. Dārgums, ko apdraud mežu izciršanas negausība.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"