Jau otro vasaru pēc kārtas tālos ceļos devos kopā ar kādas noteiktas profesijas pārstāvjiem. Aizpērnvasar ar Latvijas pasta darbiniekiem apceļojām Alpu zemi Šveici, pagājušajā vasarā ar latviešu un igauņu maizes cepējiem devāmies uz romantisko Austriju, pa ceļam piestājot arī Polijā. Žurnālistam tā ir vienreizēja iespēja tuvāk iepazīt attiecīgās profesijas ļaudis, uzzināt kaut ko jaunu par amatu, kuru viņi pārstāv. To visu vēl papildina ceļojuma iespaidi. Šoreiz tie ir Polijā un Austrijā gūtie.
Ceļā uz Austriju
Latvijas un Igaunijas maizniekus un konditorus ciemos aicinājis Austrijas uzņēmums "Backaldrin". Tas ražo piedevas un uzlabotājus maizes un konditorejas izstrādājumiem, ir viens no lielākajiem šāda veida uzņēmumiem pasaulē. Firmai ir pārstāvniecības vairāk nekā 50 valstīs, un tās gada apgrozījums ir pāri 60 miljoniem eiro. Interesanti, ka "Backaldrin" par sadarbības partneriem izvēlas ne tikai lielos maizes ražotājus, bet arī nelielas ceptuvītes. Jebkurš klients viņiem ir nozīmīgs. Par to pārliecinājāmies, izbaudot mājastēvu laipnību gan semināra dienās, gan visa brauciena laikā.
Uzņēmumu 1964. gadā Vīnē izveidoja Aloizs Augendoplers, pašreizējā īpašnieka Pētera Augendoplera tēvs. Toreiz tā bija maza rūpnīciņa, kas ražoja tikai vienu piedevu maizei, tā bija BAZ, kas miltos iznīcina kartupeļu nūjiņu un citas sliktās baktērijas, ja ceptuvei jāstrādā ar zemākas kvalitātes miltiem. BAZ piedevu maizes ražošanā izmanto joprojām. Tā kā bizness izrādījās veiksmīgs, uzņēmums strauji paplašinājās un tagad ražo daudzus un dažādus uzlabotājus, piedevas un pildījumus. Tie vajadzīgi, lai atvieglotu cepēju darbu. Piemēram, gatavojot picas mīklu, jums piedāvā garšvielu maisījumu "Italiano Mix", kurā ir visas nepieciešamās garšvielas ķiploks, bazilika, saldā paprika, raudene u. c., ieskaitot sāli, un tas tikai jāpievieno mīklai.
Semināra laikā "Backaldrin" tehnologi demonstrēja, kā pareizi izcept garšīgu maizi, arī Austrijā tik populāro graudu maizes radziņu "Kornspitz", bez kura nav iedomājamas austriešu brokastis. Tāpat kūkas, kūciņas, saldās maizītes, strūdeles. Un galvenais parādīt, kā cepšanas rezultātu ietekmē vienas vai otras piedevas lietošana.
Katram savas "zvaigznes"
Izrādās, gandrīz visi mūsu un igauņu maiznieki jau pazīstami ar šā uzņēmuma produkciju. Braucienu uz Austriju rīkoja "Backaldrin" Latvijas pārstāvji Tatjana Jahņenko un Aldis Bričevs, bet Igaunijā Dmitrijs Stepanovs.
Tā nu 30 igauņi un 15 latvieši dodamies tālajā ceļā. Ar zināmu pārsteigumu secinu, ka, par spīti dažiem stereotipiem, mūsu ziemeļu kaimiņi ir ļoti omulīgi. Tieši igauņu meitenes gādā par jautrību, neļauj gulšņāt un snauduļot, bet ierosina autobusā sarīkot vietējo eirovīzijas konkursu, kurā dziedāšanā jāsacenšas abu valstu pārstāvjiem.
Brauciena dalībnieces galvenokārt ir sievietes pārtikas tehnoloģes un konditores no Tallinas, Sāmsalas, Pērnavas, Tartu, Veru, Narvas. Viņu vidū arī konditore Rēta Laubre no Tallinas, kuras veidotās tortes ir īsti mākslas darbi. Pirms pāris gadiem Rētai torti pasūtīja toreizējais Igaunijas prezidents Lennarts Meri. Mūsu pusi pārstāv ne mazāk ievērojami profesionāļi no Rīgas, Rēzeknes, Ludzas, Aizkraukles rajona, Jelgavas, Skrundas, Babītes. Piemēram, Aldis Bričevs ir tāds pats mākslinieks kā igauņu Rēta. Arī viņš pēc Latvijas vēstnieka Mārtiņa Lāča un goda konsula Grieķijā Aga Kinigopoulosa īpaša pasūtījuma veidojis torti mūsu valsts prezidentes viesiem viņas vizītes laikā Grieķijā. Bet Cesvainē Latvijas piļu un muižu apceļotāju akcijas noslēguma ballē Aldis visus pārsteidza ar rekordsmagu torti (tā svēra ap 500 kg) un Cesvaines pils kopiju šokolādē. Īpašs "romantiskais brīnums" tika veidots arī 2003. gada ballē Ēdoles pilī. Tur šokolādē veidotās pils augstums pārsniedza pusotru metru un tā izgatavošanai tika izmantoti 100 kilogrami tumšās šokolādes. Pie šīs tortes Aldis strādāja desmit dienas.
Firma "Backaldrin" gādājusi, lai tālais ceļš ar autobusu nebūtu tik vienmuļš un garš. Pēc nakšņošanas kādā Polijas viesnīcā mums paredzēta apstāšanās Krakovā, lai ne tikai izlocītu kājas, bet arī izbaudītu senās poļu pilsētas burvību.
Vāvele poļu karaļu rezidence
Krakova, sevišķi tās vecpilsēta, tūristus saista ar vēstures, arhitektūras un mākslas vērtībām. Atšķirībā no daudzām citām pilsētām, kas cieta Otrajā pasaules karā, Krakovas senatnīgā vēsture joprojām skatāma tās baznīcās, katedrālēs, vienkāršos viduslaiku namiņos. Poļi šo pilsētu dēvē par 100 baznīcu pilsētu, par garīgo un reliģisko galvaspilsētu un arī par karalisko pilsētu. Krakovas vissenākajā daļā Vāvelē, kas savos pirmsākumos bijis cietoksnis, bet vēlāk pārbūvēts poļu karaļu vajadzībām, ir kronēti visi Polijas monarhi, izņemot divus.
Sena leģenda vēsta, ka zem kalna pie Vislas, kur tagad paceļas Vāvele, dzīvojis pūķis. Kņazam Krakusam nācies atdot savu daiļo meitu Vandu šim briesmonim. Lai tas nenotiktu, ar pūķi cīnījušies kņaza Krakusa dēli, tieši viņiem par godu šī apdzīvotā vieta nosaukta par Krakovu. Cita teika stāsta, ka pūķi uzvarējis viltīgs kurpnieks, kurš aiznesis briesmonim aitu, kuras vēders bijis piepildīts ar sēru. Pūķis aitu norijis, bet tad viņu sākušas mocīt slāpes. Tās dzesēt skrējis pie Vislas, kur aumaļām dzēris un dzēris upes ūdeni, kamēr vēders pārsprādzis.
Pilsētas tiesības Krakovai ir kopš 1257. gada. Līdz 1607. gadam Krakova bija Polijas valsts galvaspilsēta, bet tad karalis Sigismunds Trešais to pārcēla uz Varšavu. Sigismunds tikai pa pusei bija polis, viņā ritējušas arī zviedru asinis, tāpēc augstdzimušais valdnieks bieži devies uz Skandināviju. Lai kaut nedaudz saīsinātu tālo ceļu, viņš par savu apmešanās vietu izraudzīja Varšavu, kas atrodas tuvāk Zviedrijai, Polijas ziemeļdaļā. Oficiāls rīkojums par galvaspilsētas maiņu, kā apgalvo vēsturnieki, joprojām neesot atrasts. Taču poļu karaļi tāpat kā agrāk tika kronēti Vāvelē poļu karaļu rezidencē.
Katrs laikmets Vāveles veidolā atstājis savu rokrakstu. Te uzceltas vairākas renesanses un baroka pilis un baznīcas, no kurām nozīmīgākā ir Vāveles katedrāle. Lai gan Vāveles teritorijā ir plosījušies gan ugunsgrēki, gan zviedru, austriešu un vācu iekarotāji, tomēr piļu un baznīcu daudzveidība un krāšņums saglabājies līdz mūsu dienām. Otrā pasaules kara laikā daļu no Vāveles vērtībām izdevies saglabāt, aizvedot tās uz Kanādu, taču to, kas palika, izlaupīja. Izlaupītais tiek atjaunots, saņemot dāvinājumus, kā arī iepērkot vērtīgāko no kolekcionāriem.
Visspožāko uzplaukumu Vāvele piedzīvoja Jagelonu dinastijas valdīšanas laikā.
Jagelonu dinastija un 16. gadsimts tas ir labākais, kas bijis Polijas vēsturē, teic mūsu poļu gide Jolanta. Tad Polija bija milzu valsts Centrālajā Eiropā, attīstās kultūra, zinātne, šurp brauc arhitekti no Itālijas, karaļa galms plaukst un zied, arī karaliskā pils Vāvelē top arvien varenāka.
Vēlākā karaliene Jadviga Jagailo Polijā ieradusies 15 gadu vecumā. Toreiz, būdama vairāk nekā 20 gadus jaunāka par vīru, viņa Vāveles katedrālē lūgusi Dievam padomu precēties ar krietni vecāko karali vai atgriezties Ungārijā. Viņa palikusi un uzticīgi kalpojusi poļu tautai.
Tikai viens piemērs. Krakovas universitāti 14. gs. dibināja karalis Kazimirs Lielais, bet pēc viņa nāves universitāte sākusi nīkuļot, līdz pārstājusi darboties. Tad karaliene Jadviga ar testamentu tai novēlēja visas savas dārglietas. Viņa it kā no jauna radīja šo ievērojamo mācību iestādi, tādēļ to pasaulē pazīst kā Jadvigas Jagailo universitāti. Viņas karaliskais ģerbonis joprojām grezno šo ēku, kur tagad izvietojies muzejs.
Vāvelē, kā teic mūsu gide, ir apkopota visa Polijas vēsture. Un tā tas patiešām arī ir. Klausoties Jolantas stāstījumā par karaliskajām dzimtām, ievērojamākajiem cilvēkiem, ataust atmiņā kādreiz skolas laikā dzirdētie uzvārdi un notikumi. Tie sakārtojas secībā, un tad ir kaut vienkāršots, tomēr zināms priekšstats par Polijas valsti, tās vēsturi.
Interesanti, ka šajā vēsturiskajā katedrālē joprojām notiek dievkalpojumi, bet nekad šeit neredzēsiet jaunlaulātos laulību ceremonijas nenotiek vietā, kur kronēti karaļi. Tepat viņi arī apbedīti.
Gar sienām apkārt galvenajam altārim uzbūvētas neskaitāmas kapelas, kur novietoti sarkofāgi. Katra apbedījuma vieta ir īpaša. Marmora sarkofāgi, kuros atrodas pīšļi, ir bagātīgi izcelti ar attiecīgajam laikmetam un monarha dzīves gājumam atbilstošiem rotājumiem un pieminekļiem.
Dzejnieki un nacionālie varoņi
Pagrabstāva kapenēs mūža mierā dus Polijas nacionālais varonis Tadeušs Kostjuško, kurš cīnījās ne vien par Polijas, bet arī par Amerikas neatkarību. ASV to nav aizmirsušas, par to liecina šo valstu dāvātā piemiņas plāksne.
Astoņdesmitajos gados no Londonas uz Vāveli pārveda poļu ģenerāļa Vladislava Sikorska mirstīgās atliekas. Viņš gāja bojā 1945. gadā nezināmos apstākļos lidmašīnas katastrofā virs Gibraltāra šauruma. Daudzi domā, ka Sikorskis kādam traucēja, tāpēc viņam bijis jāmirst. Sikorskis bijis pārliecināts (un savus uzskatus nav slēpis), ka Polijai jābūt neatkarīgai, nedrīkst pieļaut tās pievienošanu PSRS.
Vāveles velvēs atdusas maršals Josifs Pilsudskis, arī viņu poļi uzskata par savas neatkarības simbolu. Pie Pilsudska sarkofāga nelielajā nišā novietota urna ar zemi, kas šurp atvesta no Viļņas no Pilsudska mātes kapa, jo māti viņš esot ļoti mīlējis. Pēc nelaiķa vēlēšanās Pilsudska sirds apglabāta Viļņā, smadzenes nodotas zinātnieku pētījumiem, bet ķermenis apbedīts sarkofāgā Vāvelē.
Šeit dus ievērojamie poļu dzejnieki Adams Mickevičs un Juliuss Slovackis. Sarkofāgi ar dzejnieku pīšļiem novietoti vienā no pagrabstāva cellēm, kuras durvis ir atvērtas apmeklētājiem. Trešais zārks esot simbolisks un veltīts izcilajam poļu dzejniekam Ciprianam Kamilam Norvidam. Viņš miris emigrācijā Francijā pilnīgā trūkumā, apbedīts Parīzē nabadzīgo ļaužu kopējā kapā. Atrast dzejnieka mirstīgās atliekas, lai pārvestu tās dzimtenē, neesot bijis iespējams.
Īpašu uzmanību pelnījusi krāšņā Sigismunda kapela, kurā apbedīts karalis un kas darināta renesanses stilā. Šobrīd šajā kapelā notiek restaurācijas darbi un, kā paskaidro gide, tie ilgs vairākus gadus. Toties durvis atvērtas uz Sigismunda torni, no kura paveras skaista panorāma uz Krakovas vecpilsētu. Šeit, tornī, atrodas milzu zvans lielākais Polijā un trešais lielākais pasaulē (pēc Kremļa zvana Maskavā un Bigbena Londonā). Tas izliets 1520. gadā. Zvans sver astoņas tonnas, tā diametrs ir 2,60 m. Tas vairākus gadsimtus bez pārtraukuma iezvanīja dievkalpojumus katedrālē, taču pēkšņi pārlūza tā mēle. Vairākus gadus Sigismunda zvans klusēja, bet 2000. gadā mēli, kas sver 260 kg, izlēja no jauna. Zvana dzidrās skaņas dzirdamas pat 16 km attālumā no pilsētas.
Pastāv ticējums ja pieskarsieties zvana sirdij mēlei , iedomātā vēlēšanās noteikti piepildīsies. Šā zvana fonā drīkst fotografēties, kamēr katedrāles pārējās telpās tas ir liegts.
Varbūt jums liksies, ka Vāveles katedrāle nav tik iespaidīga kā daža cita katoļu baznīca, šeit nav tik daudz zelta rotājumu kā citur, taču tā ir autentiska, un tā ir galvenā vērtība, paskaidro poļu gide Jolanta. Tā tiešām ir saglabājusies tāda, kāda bijusi mūsu karaļu laikā. Varšavu Otrajā pasaules karā pilnīgi sagrāva un viss vēsturiskais tika iznīcināts. Tagad atjauno senās celtnes, bet tās ir būvētas no jauna, nav autentiskas. Mēs lepojamies, ka arī šodien varam skatīt šo katedrāli, pili un citas ēkas, kādas tās savulaik redzēja senie monarhi, sākot jau no 14. gadsimta.
Līdzās katedrālei atrodas Polijas karaļu pils. Tās pagalms ir tūristu pilns. Vārtus, caur kuriem izejam, vainago uzraksts latīņu valodā: "Ja Dievs ir ar mums, tad kas ir pret mums." Pils iekšpagalmu veido arkādes viens no skaistākajiem renesanses laikmeta arhitektūras pieminekļiem. Toties interjera vērtīgākā daļa bijusi īpašās svētku reizēs izkārtās tapetes Eiropā un Austrumzemēs darinātie audekli, arī flāmu meistardarbi. Karaļa Sigismunda Augusta kolekcijā bijis vairāk nekā 300 šādu audumu, bet no tiem līdz mūsdienām saglabājusies apmēram puse.
No Vāveles pa tā saucamo karalisko ceļu (pa to uz pilsētas centru svītas pavadībā devušies karaļi un viņu augstie viesi) dodamies uz vecpilsētas Tirgus laukumu. Laukums ir četrus hektārus liels un izveidots jau pirms 750 gadiem. Viduslaikos te krustojās Eiropas tirdzniecības ceļi, un nav brīnums, ka toreiz Krakova bija Polijas bagātākā pilsēta.
Krakovas vecpilsētas pērle
Tirgus laukuma vienā malā Svētās Marijas bazilika, kuru būvēja visu 14. gs. Bazilikai ir divi torņi, no kuriem viens augstāks par otru. Leģenda vēstī, ka torņus būvējuši divi brāļi. Viens nogalinājis otru, viņaprāt, talantīgāko brāli, baidoties no konkurences. Nogalinātā tornis palicis līdz galam neuzcelts. Kopš tā laika tas pilda zvanu torņa funkcijas. Taču augstākā torņa smaile ir amatniecības šedevrs apzeltītais kronis, kas apjož torni, spoži mirdz saules staros. Agri no rīta un vēlu vakaros šajā tornī parasti atskanēja taures signāli, dodot zīmi, ka rītos jāatver un vakaros jāaizver pilsētas vārti, bet kopš 16. gs. muzikanti ik stundu atskaņo ļoti īsu, it kā nepabeigtu melodiju. Tas tāpēc, ka reiz tornī esošais jauneklis paguvis nospēlēt melodiju līdz visaugstākajai notij, kad viņa galvu caururba ienaidnieka bulta. Arī šodien šī melodija ir īsa un negaidīti apraujas.
Bazilika ir ievērojams arhitektūras un mākslas piemineklis. Tās bagātīgi greznotajā altārī izvietotas ap 200 cilvēku figūras, kas izgrieztas no liepas koka. Lielākās figūras ir trīs metrus augstas, bet mazākās tikai 30 cm. Tas ir ievērojamākais altāris Polijā un visā Centrālajā Eiropā.
Izmantojam iespēju, lai iztaujātu Jolantu par poļu dzīves apstākļiem, darba iespējām un samaksu. Par normālu un pat labu algu poļi uzskata 2000 zlotu jeb 300 latu lielu samaksu. Tādu visbiežāk varot pelnīt ārzemju firmās strādājošie tautieši. Arī 1500 zloti ir labi, 1000 tā nekas, bet maza skaitās 700 zlotu (105 lati) alga, to parasti pelna lielveikalos strādājošās sievietes. Arī pensijas nav pārāk lielas.
Tūristu naktsmītne var izmaksāt piecus vai sešus latus un vairāk atkarībā no vietas un servisa. Pusdienas kafejnīcā iespējams paēst par diviem latiem. Mazas bulciņas maksā desmit vai divdesmit santīmus, gabaliņš desas četrarpus latus, sieri ir dārgāki par gaļu. Saldējums maksā ap 30 santīmiem. Kafijas tase kafejnīcā vairāk par vienu latu. Piens ap 60 santīmiem litrā. Ja iepērcies veikalā, pudele alus maksās ap 30 santīmiem, bet krogā tas ir trīsreiz dārgāks.
Krakovas tradicionālie ēdieni ir gulašs un paprikašs, vārīta liellopu gaļa sinepju vai ķimeņu mērcē. Tikai šim novadam raksturīga ir "mačanka Krakovas gaumē" tā ir gabaliņos sagriezta cūkgaļa, kas sautēta sīpolu un ķimeņu virā. Šo ēdienu pasniedz, servētu bulciņā. Izslavēta ir cepta pīle ar sēnēm un griķu biezputra, aitu piena siers, Krakovas "tvorožņiks", ko pagatavo no biezpiena un vaniļas mīklas, kā arī "kremuvka" krēma kūciņas, ko iecienījis pats K. Voitila, tagadējais Romas pāvests. Vecajā universitātes ēkā viņam iekārtoti īpaši apartamenti, kur viņš apmetas, ciemojoties Krakovā. Vāveles katedrālē viņš kalpoja pirms ievēlēšanas par pāvestu.
Polijas dienvidu rajoni agrāk bijuši visnabadzīgākie, tāpēc daudzi iedzīvotāji emigrējuši uz ārzemēm, galvenokārt uz ASV. Tagad, kad Polija ir neatkarīga valsts, izceļotāji atgriežas dzimtenē, būvē viesu mājas, viesnīcas, attīsta tūrismu. Daudzus vilina Zakopane, ziemas kūrorts Tatru kalnu pakājē netālu no Krakovas ar izslavētajām slēpošanas trasēm, par kurām maksa ir krietni zemāka nekā citviet Eiropā. Pateicoties šīm aktivitātēm, lomas mainījušās šie apvidi par trūkumu vairs nesūdzoties.
Ietiepīgais poļu pans
Izbraucot no Krakovas, mūsu autobuss izraisa nelielu ceļu satiksmes negadījumu: pa šauro ieliņu apbraucot automašīnu, viegli uzspiežas kādam fordiņam. Mašīnas īpašnieks tūlīt ir klāt, spiež mobilā tālruņa pogas un kādam steidzīgi zvana. Noprotam, ka tiek izsaukta ceļu policija, bet, redzot mūsu autobusa šoferu mieru, arī mēs neuztraucamies. Mūsu ceļabiedri igauņi ver vaļā savas somas, turpat uz soliņa griež rikās līdzpaņemto rupjmaizi ar viducī iecepto speķi un sīpoliem, cienā ar gardo uzkodu un brendiju spicglāzītē. Nopietnajām maizēm seko medus kūka un cepumi. Igauņu gardumiem pievienojas mūsu skrundenieku firmas "Matss" daudzveidīgie cepumi un daugavpiliešu līdzvestā produkcija. Īstas viesības! Piedāvājam arī poļu panam, taču viņš augstsirdīgi atsakās no igauņu un latviešu kūkām.
Neviens varas pārstāvis nerādās, un gaidīšana kļūst arvien mokošāka. Izrādās, poļu pans ir pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus, novietojot savu automašīnu uz ielas braucamās daļas. Mūsu autobusa šoferis Viktors skaidro, ka Eiropā šādi negadījumi piedzīvoti ne pirmo reizi. Parasti abas puses aizpilda formulāru angļu valodā, nofotografē mašīnu sadures situāciju un pēc piecām minūtēm šķiras. Apdrošināšanas sabiedrības pēc iesniegtajiem dokumentiem paveic pārējo un cietušajai pusei pārskaita "zaudējumu naudu". Polis sākumā atteicās parakstīt šo dokumentu, šķiet, ka viņš gribēja izvairīties no soda, taču pēc četru stundu nīkšanas pana pacietības mērs beidzot ir pilns un viņš piekrīt konfliktu nokārtot civilizēti. Mums, vairāk nekā četrdesmit braucējiem, šīs četras stundas sāpīgi atkožas priekšā vairākus simtus kilometru garš ceļš, robežpunkti, šķērsojot Polijas, Slovākijas un Austrijas robežas. Brauciens ir garš un grūts. Tikai nakts vidū ap pulksten trijiem nokļūstam galamērķī Austrijas pilsētiņā Sanktflorianā, virs kuras kā milzu kalns tumšajās debesīs sliecas spoži izgaismotā Sanktflorianas klostera ēka. Tā pakājē izkārtojušās vienkāršas, mīlīgas privātmājas.
St. Floriana pilsēta un klosteris
St. Florianas pilsētiņa ir neliels, kluss ciematiņš, kurā dzīvo ap 5000 iedzīvotāju. Te ir vairāki muzeji, skola, veikali, viesu mājas. Viena no tām saucas "Erchercogs Francis Ferdinands", un tajā nakšņojam mēs. Divvietīgs numurs ar visām ērtībām izmaksā 65 eiro jeb 39 latus. Istabas neko daudz neatšķiras no mūsu viesu mājām, vienīgi dušas telpā ierīkots termoregulators, kas palīdz ekonomēt karsto ūdeni. Viesnīcas saimnieks mūs sveicina ar "Gruss Gott!", kas, burtiski tulkojot, nozīmē "Sveiciens Dievam". Tā kā mazajā St. Florianā iedzīvotāji cits citu pazīst un parasti sasveicinās, arī mums, iebraucējiem, garāmejošie pusaudži velta "Gruss Gott!".
Pilsētiņas darbspējīgie iedzīvotāji galvenokārt strādā rūpnieciskajā Lincā. St. Florianā valda klusums un miers, te nav pieņemts trokšņot, skaļi klaigāt vai muzicēt. Miera traucētāju ātri vien atvēsinās vietējā policija žandarmērija, kas iedzīvotāju sūdzības novērš operatīvi un ļoti godprātīgi. Vainīgo, ja būs nepieciešams, aizturēs pat uz robežas.
St. Florianas ievērojamākā celtne ir Svētā Floriana vārdā nosauktais klosteris, kas ir viens no trim varenākajiem klosteriem Austrijā. Leģenda vēsta, ka 304. gadā šajā apkārtnē ar kaklā iesietu dzirnakmeni noslīcināts romiešu ierēdnis Florians pārliekās ticības dēļ. Upe Floriana līķi iznesa krastā, kur viņu atrada kāda sieviete un apglabāja. Šajā vietā tagad atrodas augustīniešu klosteris, kas dibināts jau 11. gs. un darbojas arī šodien.
17. gs. klostera un baznīcas ēkas ķeizaram kalpojušas kā reprezentācijas telpas. Te ir krāšņs ieejas portāls, grezna marmora zāle, 16 ķeizara istabas, barokā veidota galerija, bibliotēka, kurā atrodas 140 tūkstoši grāmatu. Aiz grāmatām ierīkots slepenu eju tīkls. Grāmatplauktu rindās vairākās vietās ar grāmatām nomaskētās durvis ir atvērtas apmeklēju apskatei. Aizvērtas mēs tās pat nepamanītu, tik lieliski tās noslēpj zeltā izrakstīto sējumu muguriņas.
St. Floriana klosterī uzauga un izglītojās bērnībā bez tēva palikušais Antons Brukners (1824 1896), ievērojamais 19. gs. austriešu mūziķis. Šeit ik vasaru notiek Brukneram veltīti mūzikas svētki, kuros piedalās pasaulslaveni mūziķi un diriģenti. A. Bruknera mirstīgās atliekas, ievietotas sarkofāgā, atdusas bazilikā tieši zem ērģelēm. Ievērojams ir bazilikas altāris tas izgatavots no Zalcburgas marmora un sver vairāk nekā 700 tūkstošus tonnu. Altāra vienā pusē attēlots Sv. Florians, kas sargā iedzīvotājus no ugunsnelaimēm un plūdiem, bet viņam pretī svētais Augustīns.
Klosterī šobrīd mītot 15 mūki, bet visu kompleksu uzrauga trīs cilvēki. Divi no viņiem strādā milzīgajā bibliotēkā, izsniedzot grāmatas un rokrakstus. Lasītāji lielākoties ir teoloģijas studenti. Vislielākā bibliotēkas vērtība ir senie, ar roku rakstītie folianti, kas saglabājušies par spīti kariem un ugunsgrēkiem. Telpu skaistumu grūti aprakstīt, par to lai stāsta fotogrāfijas. Mums par lielu pārsteigumu gide sirma, maza kundzīte laipni atļauj fotografēt visu, ko sirds kāro.
Austrieši rāda, kā cept maizi
Gandrīz divas dienas pavadām firmas "Backaldrin" nesen uzceltajā administrācijas un ražošanas kompleksā, kas nodēvēts par Maizes māju. Stiklotajā bibliotēkā atrodas 6000 grāmatu, kas veltītas tikai maizes tēmai, tāpat kā foajē zālē iekārtotā porcelāna figūru un trauku izstāde, kuras vērtīgākie eksemplāri pārstāv 17. un 18. gs. Mums vēl pastāsta, ka firmas īpašnieks P. Augendoplers pirms kāda laika kļuvis par pasaulē otras senākās recepšu grāmatas īpašnieku. Izsolē tā maksājusi krietnu naudas summu. Arī tajā viss par maizi. Gaišas un ērtas ir auditorijas, kurās notiek mācības un darbojas "Backaldrin" labākie tehnologi un meistari.
Pirmā diena ir veltīta rupjmaizei, rudzu un kviešu jeb pelēkajai maizei, franču bagetēm, brokastu radziņiem, bet nākamā diena picām un dažādām smalkmaizītēm: ābolu strūdelei, augļu pīrāgam, Pikaso kūciņām un trifeļu tortei. Tas viss top mūsu acu priekšā, sākot no mīklas, kuras sastāvdaļas vispirms tiek rūpīgi nosvērtas.
Piedeva BAZ, kas ir tik skāba, ka var apdedzināt mēli, ne tikai iznīcina kartupeļu nūjiņu, kas parasti ieperinās sliktākas kvalitātes miltos, bet ļauj "pastiept garāku" mīklu un izcept vairāk kukulīšu, nekā domāts sākumā. Maizes kvalitāte tāpēc nemainās. Savukārt piedeva "Brotmeistar" (tulkojumā no vācu valodas: maizes meistars) gādās, lai kukulītim neatlec garoza un maize nesaplok. Vairākas mūsu ceptuves strādā ar austriešu produkciju.
Mēs uzlabotājus lietojam daudz mazākās devās nekā austrieši, stāsta akciju sabiedrības "Kviteks" Iļģuciema maiznīcas maizes ražošanas vadītāja Inese Upeniece, izmantojam tāpēc, ka mūsu miltu kvalitāte ne vienmēr ir tik stabila, kā gribētos. Austrijā guvu daudz jaunu ideju. Man gribētos arī Rīgā ēst strūdeli ar ābolu pildījumu, kas bija ļoti garšīga. Interesanti bija vērot, kā tiek sagatavoti maizes pusfabrikāti. Tas ļoti noderētu vidējām un mazām maizes ceptuvēm. Pusizceptos klaipiņus ievieto maisos, pēc tam divu dienu laikā tie jāizcep gatavi, piemēram, firmas veikalos, kur ir konvertācijas krāsnis. Arī šeit redzētā maizes saldēšana un sterilizēšana bija kā ieskats Latvijas nākotnē, bet galvenais, ka daudz ko varējām aptaustīt un arī pagaršot.
Mārīte Vanaga no Aizkraukles rajona domā, ka "Backaldrin" piedevas un uzlabotāji esot padārgi, un, tos lietojot, produkcijas pašizmaksa noteikti sadārdzināsies. Tomēr iespēju robežās, gatavojot tortes, un, ja gribam iet līdzi tirgum un modei, šādas lietas ir jāizmanto.
Dmitrijs Stepanovs: Igaunijā visi uzņēmumi izmanto ne tikai "Backaldrin", bet arī citu firmu produktus. Galvenā ir šīs Austrijas firmas produktu kvalitāte, tā ir tāda pati, kādu šo produktu pārdod citās valstīs, piemēram, Vācijā. Eiropā maize ir dārga, līdz ar to pavisam citāda pret to ir iedzīvotāju attieksme. Cilvēki maizi pērk, rūpīgi to izvēloties, un ne pārāk daudz. Tas, ko vērojam uz vietas šajā uzņēmumā, ceru, noderēs darbam. Daudzi jau zina, ko grib izmēģināt. Ļoti ieinteresēja saldētā maize, ko pēc tam var atsaldēt un izcept gatavu.
Ināra Miezīte no uzņēmuma "LL&K": "Backaldrin" piedāvājumu visvairāk izmantojam konditorejā, tortēs, ļoti patīk viņu piedeva "Viener note", ko pievieno kārtainajai mīklai. Es domāju, ka piedevām ir nākotne, bet ne visām. Ir vērts ieviest tās, kas atvieglo darbu. Tās noteikti ir viegli pagatavojamās glazūras, taču mūsu putukrējums ir garšīgāks, to ne pret ko citu nemainīsim.
SIA "Lāči" pārtikas tehnologs Jānis Dāvids: Mēs strādājam pēc savām receptēm un neizmantojam nevienu no minētajām piedevām. To arī nedarīsim, jo kas var būt labāks par rupjmaizi, kas cepta pēc mūsu vecmāmiņu receptēm, ļaujot tai nesteidzoties brīvi izrūgt! Braucām uz Austriju, lai gūtu pieredzi vispār. Biju jau iepriekš dzirdējis, ka te ir ļoti labs apmācību centrs Maizes māja, interesēja arī, kā Austrijā iesaiņo maizi.
"Jelgavas maiznieka" projektu vadītāja asistente Vivita Ozoliņa: Ļoti gribētu arī pie mums cept garšīgo pilngraudu radziņu. Tādas maizes pie mums nav, turklāt to var diezgan ilgi glabāt. Man aizspriedumu pret uzlabotājiem nav, jo tos lietojam ļoti maz. "Jelgavas maiznieks" savu produkciju tirgo visā Latvijā, mums ir mazas beķerejas, ir ceptuvītes lielveikalos, ir arī saldētavas, kur mīklu sasaldē un glabā divus mēnešus. No tās var cept smalkmaizītes, picas, ciabatu itāliešu maizi ar gaļas gabaliņiem, kuras recepti no Itālijas pārveda mana kolēģe Arnita Mīļā.
Jānis Dāvids: Šādos semināros vienmēr kaut ko jaunu var uzzināt, reizēm tas varbūt ir tikai sīkums, kāds vērtīgs ieteikums. Protams, mums pašiem arī ir sava pieredze, taču šeit, Austrijā, strādā meistari vārda vistiešākajā nozīmē. Vēlos uzsvērt, ka atšķirībā no igauņu maizniekiem, kas ir ļoti draudzīgi, atklāti, vienmēr labprāt izrāda savas ceptuves, latvieši ir noslēgtāki un ne tik pretimnākoši, acīmredzot mazliet baidās no konkurences. Tāpēc šādi braucieni un pieredzes apmaiņa savstarpēji tuvina arī mūs, latviešu maizniekus.
"Backaldrin" meistari demonstrē, kā tiek sagatavota, daļēji izcepta un tad sasaldēta maize, piemēram, franču minibagetes. Šādus pusfabrikātus izmantot ir daudz izdevīgāk, tos var sagatavot vairumā un nepieciešamības gadījumā likt krāsnī nelielām porcijām. Maizes pusfabrikātus saldētavā var turēt trīs un četrus mēnešus. Katrs pusizceptais kukulītis ir jāieliek kārbiņā, tad tas nesaspiedīsies. "Backaldrin" meistari izmanto ievu klūgu četrstūrainus groziņus. Tos uzmanīgi pēta Vivita Ozoliņa. Viņa paskaidro, ka tieši tādēļ esot šeit, lai meklētu kaut ko jaunu. Latvijā ir tik daudz beķereju, tās cita no citas tikpat kā neatšķiras, tāpēc jebkurš jauninājums ir būtisks. Arī "Jelgavas maizniekā" strādā ar saldētu maizi, taču šobrīd bez šāda iepakojuma.
Jaunums ir izceptās, gatavās maizes sterilizēšana. Baltmaizes klaipus iesaiņo plastmasas maisiņos, kas spēj izturēt 120 grādu karstumu, un uz stundu ievieto krāsnīs. Tādu maizi var uzglabāt pat līdz četrām nedēļām, tās kvalitāte nepasliktināsies. Katras maizes receptē tiek norādīts, cik minūtes mīkla jāmīca ātri un cik minūtes lēnāk, vai tas jāveic ar spirālveida vai citu mīklas mikseri. Tā kā pēdējos gados gan Austrijā, gan Vācijā iegūti augstas kvalitātes milti, beķeriem svarīgi ievērot mīklas mīcīšanu dažādos režīmus, tā iegūstot garšīgāku maizi.
Liela interese ir par piedevu "Viener note", tas ir tauku uzlabotājs, ko iegūst no cukura, piena produktiem un citām izejvielām. Lietojot šo piedevu, garoza ir mīkstāka, maigāka un maize ilgāk saglabājas svaiga.
Īpašu interesi izpelnās saldo maizīšu cepšanā nepieciešamie pildījumi, tos "Backaldrin" piedāvā pulvera veidā, izmantojot vakuumā žāvētus un samaltus augļus, biezpienu, magones, riekstus. Citrona piedevai ir lieliska citrona garša un smarža, bet nav skābuma. Tā līdzinās šķīstošajai kafijai, savukārt ābolu pildījums ūdenī piebriest un masā parādās svaigi ābolu gabaliņi.
Pašā "Backaldrin" uzņēmumā ir sešas ceptuves. Tās tiek izmantotas ne tikai paraugdemonstrējumiem, bet arī pārbaudēm, eksperimentiem, izmēģinājumiem. Te darbojas zinātnieki un augstas klases speciālisti, radot gan jaunas piedevas, gan izdomājot arī jaunas receptes. Viens no vispopulārākajiem izstrādājumiem ir graudu maizes radziņš "Kornspitz" (tulkojumā varētu būt spicais graudiņš), kas iekarojis pasauli un ir arī "Backaldrin" firmas zīme. Ievērojām, ka Austrijā ir samērā dārga maize. Tāds radziņš maksā ap 40 santīmiem, tātad vairāk nekā mūsu baltmaizes klaipiņš.
Senais kultūras mantojums Zalcburga
Zalcburga ir ceturtā lielākā Austrijas pilsēta un galvaspilsēta tāda paša nosaukuma federālajai zemei. Atšķirībā no pārējām septiņām zemēm tai ir īpaša privilēģija tās iedzīvotājiem ir tiesības balsot par izstāšanos no Austrijas, kas gan līdz šim ne reizi nav izmantota. Apvidus bijis apdzīvots kopš senseniem laikiem un tā nosaukums bijis Juvavuma, kas nozīmējot Debesu Tēva sēdeklis. 696. gadā šeit uzcelts Sv. Pētera klosteris, tad sākusies šodienas Zalcburgas vēsture. Pilsētas simbols ir svētais Ruperts, kurš rokās tur trauku, pildītu ar sāli. Zalcburga tulkojumā nozīmē sāls pilsēta, bet upe Zalcaha sāls upe. Pilsētu uzbūvēja un attīstīja par naudu, ko ieguva, pārdodot šo dārgumu citām zemēm. Te bija lielākās sāls raktuves Eiropā. Līdzās atradās arī zelta atradnes, kas tāpat deva lielus ienākumus pilsētai.
Pasaules slavu pilsētai pie Zalcahas upes atnesa 1756. gadā dzimušais komponists Volfgangs Amadejs Mocarts. Ne mazāk pazīstams ir Mirabellas vārds, kurā nosaukts dārzs un pils pašā Zalcburgas centrā, un no šīs vietas parasti visi sāk savu iepazīšanos ar pilsētu.
Pils apvīta leģendām. Patiess ir fakts, ka tā uzbūvēta 1606. gadā. Bīskaps Volfs Dītrihs fon Raitenaus, kurš tolaik pārvaldījis pilsētu, iemīlējies tirgotāja meitā Salomē Altā. Savas dzīves lielajai mīlestībai viņš veltīja dārzu un pili, ko nosauca par "Altenau" (tulkojumā no vācu valodas alt ir vecs, bet neu jauns). Pēc dažiem gadiem arhibīskapu tomēr ieslodzīja cietoksnī, kur viņš mira. Pilsētas vadības grožus pārņēma cits bīskaps un, gribēdams no Zalcburgas iedzīvotāju atmiņas izdzēst abu mīlētāju vārdus, grezno ēku pārdēvēja par Mirabellas pili. Citi nostāsti vēsta, ka augstdzimušais Volfs Dītrihs iemīlējis daudz zemākas kārtas jaunavu, par to izpelnoties citu bīskapu nosodījumu un izrēķināšanos.
Mirabellas pils joprojām ir viens no ievērojamākajiem baroka darinājumiem Eiropā. Tiesa, ēka vairākkārt cietusi ugunsgrēkos, citās nelaimēs, taču kā par brīnumu no iznīcības paglābušās slavenās marmora kāpnes, kuras to skaisto rotājumu dēļ sauc arī par eņģeļu kāpnēm. Labi situētie jaunie pāri no visas pasaules piesaka savu laulību ceremoniju greznajā Marmora zālē. Pilī tagad atrodas pilsētas birģermeistara sēdeklis, toties Marmora un Svētku zālēs notiek Mocartam veltītie mūzikas koncerti.
Zalcburgā ar Mocarta vārdu saistītas vairākas vietas, taču populārākās norādītas visos ceļvežos. Piemēram, nams, kur dzimis V. A. Mocarts, un nams, uz kuru vēlākajos gados pārcēlās dzīvot Mocartu ģimene. Šeit iekārtoti Mocartam veltītie muzeji. Mocarta laukumā 1842. gadā novietota bronzā veidota slavenā komponista statuja. Jaunās Rezidences pils zvanu tornī, kas atrodas tieši blakus Mocarta laukumam, pulksten 7, 11 un 18 trīsdesmit pieci zvani atskaņo Zalcburgas ievērojamāko komponistu Mocarta, Šūberta un Haidna melodijas.
Jūsmojot par Zalcburgas vēsturiskajiem dārgumiem, vēlamies kaut ko tuvāk uzzināt par austriešu dzīvi šodien. Savus iespaidus neliedz mūsu konditormeistars un firmas "Backaldrin" pārstāvis Latvijā Aldis Bričevs, kurš šajā valstī bijis vairākkārt. Viņš pārliecinājies, ka austrieši ir nopietni un čakli cilvēki. Viņi agri ceļas, agri dodas uz darbu un pietiekami agri arī beidz savu darbdienu. Lielākoties visi veikali pulksten sešos vakarpusē jau slēgti. Kāda pārtikas bodīte varbūt apkalpos pircējus līdz pulksten astoņiem, taču diennakts veikalu, pie kuriem esam pieraduši Latvijā, te tikpat kā neesot. Interesanti, ka piektdienas skaitās īsās dienas, tad visi strādā tikai pusi darba laika. Savu brīvo laiku austrieši pavada pie ezeriem vai kalnos, tā teikt, iespējami tuvāk dabai. Turīgākie pilsoņi pārceļas dzīvot ārpus lielpilsētām, izvēloties klusus, zaļus ciematiņus, tādus kā mūsu nakšņošanas vieta St. Florianā.
Valsts dažādā veidā atbalsta un sekmē seno, vēsturisko celtņu saglabāšanu. Tā aizliedz veco māju nojaukšanu vai to pārbūvi, izmantojot jaunmodīgos celtniecības materiālus, bet kā sāpju naudu par šiem aizliegumiem īpašniekiem izmaksā pieklājīgas kompensācijas pat tad, ja ēkas netiek izmantotas tūrismam. Dzīvokļi un mājas Austrijā maksā bargu naudu, īre par vienistabas dzīvokli sasniedz 160 latus mēnesī.
Austrieši ir kārtīgi un disciplinēti. Aldis ievērojis, cik nopietni visi, pat jaunieši, izturas pret atkritumu savākšanu. Austrijā tos sadala atsevišķos konteineros stiklam, papīram, plastmasai un nešķirotajiem atkritumiem. Tas vēl nav viss. Piemēram, piena un jogurta tetrapakas, pirms tās izmet laukā, noteikti ir jāizskalo. Aldis redzējis, ka to dara arī jaunieši mājas ballītē izdzēruši jogurtu, paku izskaloja, rūpīgi salocīja un ielika maisiņā, kuru nākamās dienas rītā izmetīs konteinerā. Tetrapakas skalo, lai tās un reizē viss konteiners nesmakotu.
Austrijā var droši dzert krāna ūdeni. Tieši šo ūdeni jums pasniegs arī kafejnīcās vai restorānos. Bieži reizē ar stipras kafijas tasi viesmīlis pasniedz arī glāzi auksta ūdens. Tā kafija vairs neliekas tik stipra un ūdens ļauj izgaršot aromātisko dzērienu.
Kā jau konditoru Aldi vienmēr šādos braucienos īpaši interesē Austrijas tortes un kūkas. Te, protams, šai nozarei ir senas tradīcijas, turklāt austriešu konditori ļoti godā savus, ja tā var sacīt, firmas produktus. Tās var būt trīs vai četru veidu kūkas un tortes, kuras nemainīgi cep varbūt jau trīsdesmit gadus. Mūsu konditori gan cenšas ik pēc laika klientus pārsteigt ar kaut ko jaunu. Austrijai raksturīgas ir ābolu strūdeles, trifeļtorte, šokolādes torte. Un apbrīnojama ir šo gardumu pasniegšanas māksla. Tortes gabaliņam blakus būs divas saldējuma bumbiņas, pārlietas ar kādu saldo mērci.
Pārtikas produkti šajā valstī padārgi. Aldis lētāka provianta meklējumos neiesaka doties uz tirgu, kas, piemēram, Zalcburgā atrodas pašā pilsētas centrā, tūrismu plūsmas maršrutā. Mazajā tirdziņā ir viss, kas izaug dārzā un laukā, bet maksā dārgāk nekā veikalā. Tirgus prece te skaitās ekskluzīvs produkts un to atļaujas turīgākie pilsoņi. Interesanti, ka nopirkto tomātu vai gurķi nevajag mazgāt, to uzreiz var likt mutē. Austriešu zemnieki uz tirgu vedamo preci nomazgā vēl nenovāktu dārzā, ļauj tai nožūt un tikai tad novāc. Ja pāris reizes esi iepircies tirgū, tevi pārdevēji jau atceras un sveicina kā senu paziņu.
Kas ir austriešu tradicionālais ēdiens? Protams, Vīnes šnicele. Pēc straujā kāpiena stāvajā kalnā, kura galā 11. gs. uzcelts Hohenzalcburgas jeb "Augstās Zalcburgas" cietoksnis, vienā no terases kafejnīcām remdējam izsalkumu un slāpes. Alus kopā ar Vīnes šniceli un frī kartupeļiem par apmēram 10 eiro garšo lieliski. Toties skats, kas paveras no cietokšņa pāri visai Zalcburgai, ir nesamaksājams. Jā, kāpiens bija tā vērts!
Turpinot par austriešu nacionālajiem ēdieniem, jāpiemin šeit tik populārie knēdeļi. Tos gatavo šādi: vārītus kartupeļus samaļ, pievieno olu, miltus, biezpienu vai malto gaļu. Samīca, izveido bumbiņas un vāra sālsūdenī, kamēr uzpeld. Knēdeļus var ēst ar krējumu vai pievienot buljonam. Desertā augļi ar saldējumu vai kāda no izslavētajām austriešu kūkām.
Nobeigumā pāris vārdu par austriešu izpalīdzību vai pretimnākšanu. Kad mūsu grupas divi ceļotāji St. Florianas pilsētiņā taujāja pēc viesnīcas "Erchercogs Francis Ferdinands", sastaptie iedzīvotāji viņiem ieteikuši lētākas naktsmītnes, paskaidrojot, ka šajā viesnīcā numurs maksājot ļoti dārgi. Arī Hohenzalcburgas cietoksnī muzeja kasiere pati ieteica mums pirkt grupas biļeti, kas paredzēta desmit cilvēkiem. Mums, deviņiem cilvēkiem, tā tomēr izmaksāšot lētāk, nekā katram iegādājoties savu ieejas karti. Piecu latu vietā katrs samaksājām 3,50 latus. Jā, tāda summa jānoskaita, ja vēlies baudīt pilsētas panorāmu un skatīt 11. gs. bastiona mūrus un šaujamlūkas! Bet kopsecinājums tik un tā ir viens ne zeltā, ne sudrabā nav novērtējams tas gadsimtiem senais kultūras mantojums, ko esam skatījuši šā brauciena laikā Krakovā, St. Florianā un Zalcburgā.
Rita Ruska
Mājas viesis,
2004. gada 23. janvāris un 30. janvāris