Cillertāles saule, sniegs un kalni

Nedēļa pirms Ziemassvētkiem. Pulciņš ļaužu, bruņojušies ar lielām somām, tuvojas autoostai. Tas nekas, ka vienā rokā ir turams šim gadalaikam it kā nepiemērotais priekšmets, ko saucam par lietussargu, tomēr otrā ikviens ir paņēmis arī slēpju pāri. Šai diezgan agrajā rīta stundā cilvēki ar slēpēm dodas uz 33.platformu, ko rotā uzraksts IMPRO. Lietus pirmssvētku sniedziņa vietā vairāk liek domāt par ūdensslēpēm, bet mēs turamies pie ticības, ka „tur aiz mākoņiem ir saule”. Tātad arī Alpos jābūt sniegam. Mēs dodamies uz Alpiem, uz Austriju, uz Tiroli.

Lēni piebrauc mūsu divstāvu laineris. To rotā uzraksts: „Posies ceļam un atvelc elpu!”. Tāds ir arī mūsu mērķis – atvilkt elpu un baudīt dzīvi, priecājoties par sauli, sniegu un kalniem.

Viss sākas ar bagāžas iekraušanu, ko laipnie šoferi iekārto, kā nākas. Grupas vadītājs Kaspars Ģēģeris ar rūķu cepuri galvā jau aicina braucējus autobusā. Kurš ātrāk ir pieteicis sevi braucienam, tas tagad pirmais var izvēlēties sev tīkamāko sēdvietu. Vairums braucēju iekārtojas autobusa otrajā stāvā un ir gatavi ceļam un Kaspara vadībai. Aiziet! Dodamies ceļā. Aust gaisma, un mēs dodamies Lietuvas virzienā. Pēc pāris stundām jau braucam pa mūsu nedaudz lielāko kaimiņzemi Lietuvu. Izrādās, ka Lietuva vēlas, lai pa viņu ceļu ripinoties, kaut ko ieripinām arī viņu kasē. Tā rīkojas gandrīz katra lielāka vai mazāka Eiropas valsts. Obligātais ceļu nodoklis nomaksāts. Šai braucienā dāmas grupā ir absolūtā mazākumā. Mēs esam tikai sešas. Izrādās, ka lielos kalnus iemēģināt vairāk tā kā vīri iedrošinājušies. Vizinoties caur Lietuvu, cenšamies iegaumēt līdzbraucēju vārdus. Katram no mums tiek dota iespēja kaut ko pateikt arī mikrofonā. Tā nu ir iespēja, kas jāizmanto! Vēl jo vairāk, ja tēma un laiks nav ierobežoti. Ceļš ir tāls, tā ka varam baudīt nesteidzīgas sarunas. Vēl pēc četru stundu brauciena jau esam šķērsojuši Polijas robežu. Polija, protams, ir vēl lielāka valsts. Teritorijas ziņā piecreiz lielāka nekā Latvija. Iedzīvotāju pat 15 reizes vairāk nekā pie mums. Polijas šķērsošanai ar autobusu nepieciešamas vismaz 12 stundas. Varšavā notiek mūsu šoferu ekipāžas pilnīga nomaiņa. Tas dod iespēju autobusam ripot bez liekām stāvēšanas vietām. Pusnaktī jau šķērsojam Čehijas robežu un pošamies naktsguļai. Tā kā katram cilvēkam ir atvēlētas divas un vēl vairāk sēdvietas, tad šoreiz gulēšanu autobusā varētu pat nosaukt par diezgan ērtu. Brokastis mūs gaida jau kādā Austrijas ceļmalas krodziņā. Trīs ceptās olas un desas šķēles uz mana brokastu šķīvja ir krietni par daudz. Šķiet, ka tikai retais ceļabiedrs jaudā pievārēt austriešu laipno piedāvājumu izsalkušajiem latviešiem. Un mēs taču gribam ātrāk ieraudzīt Austrijas Alpus! Un, lūk, nepienāk vēl ne pusdienas laiks, kad mēs tos ieraugām. Majestātiskie un varenie. Ar sniegiem klātām virsotnēm. Jā, jā sniegu iesākumā redzam tikai tur augstāk kalnos. Ielejā termometra stabiņš rāda tos pašus +5ºC kā šobrīd arī Latvijā. Bet tur augšā ir sniegs! Braucam tālāk. Uz Tiroli! Kaspars jau labu laiku lēni un pacietīgi stāsta mums par slēpošanas trasēm, slēpošanas noteikumiem. Arī apdrošināšanas jautājumi tiek pamatīgi izskaidroti. Ikviens, protams, ceram, ka ārstu un apdrošinātāju palīdzība nebūs nepieciešama. Tomēr, tomēr. Labāk, lai viss ir tā īsti skaidrs un saprotams.

Un, lūk, arī Tirole. Tiroles skaistums un lepnums ir Alpu kalni. Mēs, protams, kaut ko esam dzirdējuši arī par jodelētājiem. Tirole ir arī pazīstamās Mūzikas skaņu Marijas no dzimtā puse. Tādu mēs varbūt iztēlojamies Austrijas Tiroli. Ceļamērķis ir Cillertāles ieleja. Caur kalnu tuneli nonākam ielejā. Sākotnēji tā ir plaša. Viens otru nomaina nelieli ciematiņi un kalnu kūrorti. Dziļāk iekšā ielejā ir Mairhofenas pilsētiņa. Aiz tās Cillertāle sadalās vairākās šaurākās kalnu grēdu ieskautās ielejās. Tālāk gar Tuksas upi virzās ceļš uz kalnu ledāju. Turp dosimies, kad būsim ieslēpojušies tuvākajās trasēs. Katrs slēpotājs ir iegādājies slēpošanas biļeti – tā saucamo Ski pass. Tā mūsu gadījumā ir derīga sešām dienām braukšanai visos virzienos ar visiem transporta veidiem šai ielejā. Tas nozīmē, ka varu doties gan ar vilcienu visā ielejas garumā, gan izvēlēties starppilsētu autobusus. Varu vienkārši viesnīcā uzvilkt slēpošanas zābakus, paņemt slēpes un turpat pie viesnīcas iekāpt slēpotāju autobusā. Ar to aizvizināties līdz kalnam un tālāk ar pacēlāju doties augšā. Brauciens augšup ir diezgan ilgs un pacēlāju ir ļoti daudz. (sīkāka informācija http://www.mayrhofen-experience.com/winter.html). Šeit ir seši slēpošanas apgabali. Trašu kopgarums 620 km. Tātad iespējas izslēpoties ir diezgan ievērojamas. Tas būtu kā pārslēpot pa diagonāli pāri visām trim Baltijas valstīm.

Pirmās dienas pēcpusdiena paiet, iekārtojoties viesnīcā un iepazīstoties ar tuvāko apkārtni. Mūsu ciematiņš saucas Zell am Ziller. Viesnīciņa pilsētiņas centrā. Tepat ir gan dzelzceļa stacija, gan autobusu pieturvieta. Cilleras upe izskatās gana strauja arī šai gadalaikā, interesenti to būtu redzēt pavasara ūdeņu kušanas laikā. Vakariņas viesnīcā ir visai iespaidīgā apjomā. Trīs ēdieni, turklāt garšīgi. Gaļa un salāti ir neiztrūkstoši ikdienas ēdienkartē. Bet tiek piedāvāti arī veģetāriešu ēdieni. Blakus esošās baznīcas zvanu skaņas labi dzirdamas arī viesnīcas istabiņā.

No rīta jau agri esam pilnā ekipējumā, lai dotos iemēģināt Alpus. Dodamies ar pacēlāju tuvākajā kalnā. Tā ir Cillertāles Arēna. Bet šodien šai vietā ir apstājies viens liels, pelēks mākonis. Slēpot pa mākoni arī ir interesanti, tomēr gribētos redzēt arī drusku tālāk par tuvākajiem 10 metriem. Tātad jādodas augstāk. Braucam augstāk un, jā patiešām – tas dzejnieks ir zinājis, ko saka. Tur aiz mākoņiem tiešām ir saule! Te augšā ir kā sniegotā pavasarī. Virs mums ir pilnīgi zilas, skaidras debesis un SAULE. Visapkārt tikai sniegotās kalnu virsotnes. Tāds skats nudien ir ko vērts! Bet cik gan ilgi stāvēsim un priecāsimies? Jābrauc lejā. Braukt lejā nozīmē atkal braukt tieši iekšā mākonī. Nu traki. Atkal neko nevar redzēt un nav arī īsti skaidrs, kas tur priekšā gaidāms. Norādes rāda, ka šī ir sarkanā trase. Cilvēki nav redzami pilnīgi nemaz. Ne tikai mākoņa dēļ, vienkārši sezona tikai tagad sākas. Ir iespēja baudīt Alpus vientulībā. Atkal pacēlājs uzved augšā. Šoreiz vairs negribas mesties mākonī. Jābrauc uz kalna otu pusi. Šī Cillertāles Arēna taču piedāvā 214 slēpošanas kilometrus. No tiem 17 km esot melnās trases iespējas. Uz tiem es nepretendēju. Bet vēl tiek piedāvāti 132 km sarkanās trases un 65 km zilās trases. Zilās trases der slēpotājiem iesācējiem. Sarkanās trases ir nedaudz stāvākas, sarežģītākas. Bet melnās trases ir krietni stāvas. Es pa tādu melno trasi nobraukt varu, bet ieskrieties gan necenšos. Tur vairāk bremzes jādarbina. Pirmajai dienai tas tā kā ir krietni par daudz. Esmu pavadījusi uz kalna piecas stundas un jūtos pietiekoši paslēpojusi. Slēpot šai Cillertāles Arēnā esmu ieplānojusi vēl kādā citā dienā. Turklāt arī ielejā ir dažādas atpūtas iespējas. Var pabraukt ar vilcienu uz Mairhofenas pilsētu vai Fūgenu un baudīt atpūtu peldbaseinu ūdeņos. Var iet uz slidotavu kārtīgi izslidoties. Var uzspēlēt austriešu boulingu vai tenisu. Var izstaigāt mazos veikaliņus. Tas gan jāpaspēj līdz plkst.18. Citādi atliek tikai aplūkot vitrīnas, jo veikali vakaros tiek slēgti diezgan agri. Un var jau arī pasēdēt un atpūsties kādā austriešu krodziņā.

Kādus kilometrus no mūsu Zell am Ziller ciematiņa atrodas Stumm ciematiņš. Citā dienā dodamies slēpot uz tur esošo Hochzillertal-Kaltenbach slēpošanas reģionu. Arī šeit var doties no viena kalna uz nākamo, arvien dziļāk iekšā kalnu grēdās. Paceļoties ar pacēlāju no pašas ielejas apakšas, ir laiks vērot staltās Alpu egles. Pamanāmas ir tādas kā zaļas, nokarājušās sūniņas pie egļu zariem. Vietām egles tik pārpilnas ar šiem zaļajiem ķērpīšiem, ka šķiet – tur notiek rūķu slēpšanās spēles, tikai bārdas palikušas ārpusē. Cik, zinu, Latvijā šādi ķērpīši liecina par ļoti labu gaisa sastāvu. Droši vien par to nav jāšaubās, Alpos gaiss ir nepārspējams. Arī ūdens kvalitāte esot neapšaubāma. Jāatzīst, ka austrieši attiecas ļoti nopietni pret visiem ar vides aizsardzību saistītajiem jautājumiem. Tās tādas pārdomas, paceļoties ar pacēlāju uz nākamo virsotni. Laiks visas turpmākās dienas ir apbrīnojami saulains. Debesis skaisti zilas un sniegs lielisks. Tiek solīti 176 slēpošanas kilometri. Pilnīgi neticami.

Dodoties dziļāk ielejā pie Mairhofenas pilsētas savukārt ir Penkena apgabals. No turienes var nokļūt gan Horbergā, gan Rastkogelā, gan Eggalmā. Šīs trases atrodas vidēji 2500 metru augstumā. Diena ideāla, laiks saulains. No Eggalma nav tālu līdz Hintertuksa ledājam. Sajūtas ir lieliskas – tā laižoties no kalna atkal nākamajā ielejā un raugoties, kur tad nākamais pacēlājs mūs aizvedīs un kas būs aiz nākamās virsotnes.

Viena diena tiek veltīta arī Hintertuksa ledāja apskatei, aptaustīšanai un izslēpošanai. Sēžot pacēlāju vagoniņos, tiekam līdz 3250 m augstumam. Bet labāk, kā zināms, vienreiz redzēt, nekā daudzreiz dzirdēt. Īsāk sakot, laižam uz Alpiem!

Līga Pommere,
10.01.2007