Viegli pateikt, grūti aptvert. Pasaules piektā lielākā un piektā apdzīvotākā valsts Brazīlija ir apbrīnojama savā daudzveidībā un krāšņumā, grūti izprotama tās sociālajos kontrastos, neganti valdzinoša tās neformulētajā dzīvespriekā un kārdinoša savā hedonismā.
Amerigo Vespuči 16. gadsimtā, iekuģojis līcī netālu no mūsdienu piekrastes
pilsētiņas Parati, teica slavenos vārdus: Ja paradīze atrodas uz zemes
virsas, tad tā noteikti nav tālu no šejienes. Šos jūrasbraucēja vārdus var
attiecināt ne vien uz Brazīlijas piekrastes salām un pludmalēm, bet arī uz
Brazīlijas ainaviskumu kopumā.
Protams, lielākā daļa ceļojumu sākas Rio. Daudziem, kurus pārlieku savaldzina karioku (Rio iedzīvotāju) dzīves ritms, planējošā bezbēdība un vienkāršība, tā arī neizdodas izrauties no šīs pilsētvides valdzinājuma, turpinot meklēt tai līdzības visa sava turpmākā ceļojuma laikā, līdz ar to neapzināti palaižot garām Brazīlijas mazpilsētu šarmu. Tas ir lieki, jo pasaulē nav vietas, kuru varētu salīdzināt ar A Cidade Maravilhosa brīnumaino pilsētu, kā paši brazīļi lepni dēvē šo starp kalnu grēdām un okeāna roboto krasta līniju izaugušo skaistuli.
Ir grūti vārdos raksturot, kur īsti slēpjas pilsētas šarms, jo ne Rio
vecpilsēta, ne arī jaunā pilsētas arhitektūra nepārsteidz ar kaut ko
neiedomājami krāšņu vai grandiozu. Modernā Sv. Sebastiana katedrāle ar tās milzu
vitrāžām, protams, ir iespaidīga, un to pašu var teikt par pilsētas vizītkarti
Marakanas futbola stadionu, kas patiesi ir ietilpīgs (šobrīd aptuveni 120 000
skatītāju vietas!). Šo atsevišķo objektu uzskaitījumu varētu turpināt, kā tas
arī tiek darīts ceļojumu plānojumos un aprakstos, bet vai tas ir viss? Laikam
jau tomēr ne. Tagad pakāpsimies augstāk - tieši par 700 metriem - un laikam jau
tajā brīdī, kad ceļotājs pirmo reizi nonāk Korkovado kalnā un nostājas Kristus
Pestītāja skulptūras pakājē, viņa sirdī kaut kas ietrīsas un, paskatoties lejup,
šķiet paša krūtīs ir ielijusi daļa no tā siltuma, ar kādu Kristus lūkojas uz
zaļajā ielejā zumošo pilsētu.
Ceļš lejup jūs ved jau citā noskaņā. Līdz tam varbūt ne pārāk saprotamā portugāļu valoda ar tās vietējās izrunas īpatnībām sāk šķist patīkama, pretimnākošie kariokas skaisti savā mierīgajā pašapziņā, un arī pilsētas ielu duna iegūst atpazīstamu ritmu.
Tāds tīri emocionāls brīnums, zināt.
Šī brīnuma sajūta ir aizsākums tuvām attiecībām ar Rio. Nesteidzīgā solī izstaigāt Kopakabanas un Ipanemas pludmales, sagaidīt saulrietu okeāna krastā tās ir darbības, uz kurām īpaši neviens nav jārosina, bet ir virkne ar citām ļoti brazīliskām un karioku dzīves ritmam raksturīgām nodarbēm, kurām ir vērts pievērsties, atrodoties Rio. Piemēram, iekļauties siestas obligātajā rituālā un pusdienas laikā ieslīdēt kādā no mazajām, ļoti vienkāršajām ielu krustojumu kafejnīcām turpat pāris kvartālu attālumā no pludmales, lai nogaršotu pilnīgi svaigi ceptas maizītes (labi - maizes) un iedzertu atsvaidzinošu vitaminos dažādu augļu sulu kokteiļus ar pienu un ledu, un, galu galā sekojot vietējo ieražai, kādu pusstundu pavadītu pie kausa ledus auksta, ļoti viegla alus. Piezīmēsim, ka tajā brīdī pāris metrus ārpus lielo griestu ventilatoru sniedzamības zonas plosās pusdienas saule ar vidējo amplitūdu +35 /+38 grādi pēc Celsija.
Tikpat vērtīgu pieredzi var gūt vakara stundās, izbraucot ārpus tūristu iemīļotā un apsēstā (un relatīvi drošākā) Kopakabanas rajona, un apmeklējot kādu vietējo iemīļotu vakara atpūtas un deju placi, piemēram, turpat, Rio centra rajonos Gloria un Lapa. Kas ir tā pieredze, par kuru es šajā gadījumā runāju? Šeit, centrā, ir iespēja satikt kariokas to dabīgajā vidē stāvot pie āra kafejnīcu stendiem, atpūšoties pēc garas darba dienas; deju bāru mūzikas piedāvājums ataino pašu karioku aizraušanos ar deju un kustību. Katrs bārs viļņojas savā ritmā un apmeklētājs var izvēlēties vai pavadīt vakaru salsas, sambas, la bandas vai vēl desmitos citu dažādu ritmu un melodiju. Šeit reti var sastapt tūristus. Galvenokārt publiku veido vietējie tēva dēli un mātes meitas. Kas, starp citu, ir patīkama pārmaiņa pēc Kopakabanas pēcpusdienas un vakara stundu plaši pārstāvētās maucības.
Te gan uzreiz ir jāpiemin individuālās drošības apsvērumi. Rio, kā jau
jebkura pasaules lielpilsēta, paralēli daudzajām pozitīvajām un vilinošajām
iespējām, ko tā piedāvā, sevī slēpj arī ievērojamu apjomu ar dažāda veida
nepatīkamiem pārsteigumiem, kuru klāsts svārstās no vienkāršām kabatas zādzībām,
beidzot ar nopietnām, un bieži vien pat bruņotām laupīšanām. Tā ir plaši zināmā
Rio ēnas puse, kuras saknes ir meklējamas tajā sociālajā nevienlīdzībā, kas
raksturīga Brazīlijas sabiedrībai kopumā. Šeit blakus eksistē ārēji spožs,
grezns un bagāts, bet skaita ziņā neliels balto, skaisto un bagāto slānis un
skaitliski milzīga, zem elementārā izdzīvošanas minimuma noslīdējusī pārējo
kopiena. Klasiskais vidusslānis Brazīlijas sabiedrībā nav pārāk izteikts un
noturīgs. Šie pārējie kam galvenokārt pieder dažādu rasu sajaukumus
pārstāvoši indivīdi, dzīvo bēdīgi slavenajās favelās, - patvaļīgi
būvētos, nabadzīgos rajonos, kuri plešas teju vai katrā Rio sadalošo kalnu
nogāzē. Favelās tās ir kā valstis valstī paši iedzīvotāji kārto
kopienas ietvaros pirmās palīdzības un medicīniskās aprūpes jautājumus.
Favelu rajoni nav pievienoti pilsētas ūdensvada tīklam, un dzīve šajos
rajonos rit savā, ļoti savdabīgā ritmā. Lielākā daļa favelu iedzīvotāju
strādā pilsētas oficiālajos rajonos, un būtībā viņu dzīve favelās ir
tikai un vienīgi viņu sociālās labklājības līmeņa jautājums.
Favelu videi ir raksturīgs vēl kāds apstāklis narkomafijas karteļu dominējošā klātbūtne. Šīm noziedzīgajām struktūrām piederīgās un no tām atkarīgās personas praktiski kontrolē visas favelu dzīves norises, un, lai cik tas traģiski arī nebūtu, izmanto favelu iedzīvotājus un šo sociālo vidi kā dzīvu aizsegu un piemērotu labirintu, kurā pazust un no kura iznirt piemērotā brīdī. Šajos rajonos Rio pilsētas policijas spēki ir bezspēcīgi, tajos, īpašu uzdevumu veikšanai, iebrauc tikai policijas specvienības smagi bruņotos transportieros, bruņojušies ar automātiskajiem ieročiem un pat ložmetējiem, reidos izmantojot arī uguns spēka atbalstu no gaisa. Ir dažbrīd dīvaini vērot, kā virs pilsētas riņķo helikopteri ar borta ložmetējiem, un, ieslēdzot televīzijas ziņas, katru dienu tiek ziņots par jaunām un vienmēr asiņainām apšaudēm kādā no pilsētas favelu rajoniem. Kādēļ tas viss, un ko viņi dala? Jāatceras, ka Rio ir Brazīlijas un teju vai Dienvidamerikas lielāka osta, un, caur šo ostu nepārtrauktā straumē virzienā uz ASV un Eiropas valstīm plūst visa veida narkotikas, galvenokārt, protams, kokaīns. Ja šo straumi izteiktu naudas izteiksmē, tā, šķiet, būtu no tīra zelta. Šo netīro naudas plūsmu tad arīdzan dala, pirmkārt dažādi noziedzīgie grupējumi, un, kas gan publiski apspriests netiek , arī pati federālā policija.
Kriminālais karš ierindas cilvēku būtībā varētu arī neskart, tomēr tāda mēroga noziedzība rada veselu virkni marginālu elementu, kas nolaižas krietni tuvāk ikdienas līmenim, un no kura tad arī ir jāuzmanās visvairāk. Par spīti tam apstāklim, ka par tūristu un vispār atpūtnieku un pilsētas mierīgo iedzīvotāju drošību centra rajonos rūpējas neskaitāmas policijas patruļas, krēslas stundas piezogas ar zināmu riska devu. Ne jau velti Lonely planet ceļvedī veselām nodaļām tiek aprakstīts kā izturēties, kā rīkoties, ko ņemt līdzi vakara pastaigās, un no kā principiāli izvairīties. Katrā ziņā viens ir skaidrs jo mazāk ārēju rocības apliecinājumu, jo labāk. Nav nekādas loģikas tajā, ja ejot peldēties, jūs līdzi stiepjat maku ar bankas kartēm, lielas naudas summas vai rotas lietas. Savu Nikon fotoaparātu ar platleņķa objektīvu siksnā, pārmestu pār plecu, vakarpusē uz ielas nevienam īpaši demonstrēt nav nepieciešamības. Tas, ko es vēlos teikt, nav jēgas baidīties, bet ir nepieciešams piedomāt pie virknes lietu ar niansēm, un tā būs labākā jūsu personīgās drošības garantija.
Pēdējais uzsvars, runājot par drošību, un tas ir nozīmīgākais - psiholoģiskais aspekts, - izslēdziet viktimitāti, un nemēģiniet ar šaudīgu skatienu katrā citas krāsas pilsonī sazīmēt slepkavnieku, un nevajag katrā publiskā vietā ik pēc brīža drudžaini pie krūtīm spiest rokas, lai sataustītu kaklā karamo maku, kuram jau tā ir pāri pārvilkts krekls, un no kura tik vien kā saites pušķis rotā jūsu kaklu.
Tātad, ja esam tikuši galā ar šo lirikas daļu, varam droši pievērsties zemes
apzināšanai. Rio apmeklējums un iepazīšana ir ļoti nozīmīgs solis pretim
brazīliešu mentalitātes izpratnei. Vienīgais papildus novērojums, braucot cauri
lauku apvidu ciematiem un pilsētiņām, jo tālāk no lielajiem centriem, jo
nesteidzīgāks kļūst dzīves ritms. Bet interesanti, ka par slinkumu to īsti
nodēvēt nevar, šim ritmam ir maz kā kopīga ar meksikāņu manjanu. Drīzāk
pat jāuzsver ļoti atbildīgā attieksme un augstā piedāvājuma kvalitāte, kas,
starp citu, nepastarpināti attiecas arī uz tūrisma piedāvājumu klāstu,
sabiedrisko ēdināšanu, un citām sociāli aktīvām sfērām. Lai apliecinātu šeit
pausto, minēšu, piemēram, kaut vai izbraucienu ar motorizētu jahtu Parati līcī
piedāvājums, kurš tūristam vidēji izmaksā aptuveni 35 reālus (~ 14 EUR),
nodrošina 5 stundu izbraucienu caur neatkārtojami skaistu, nelielu, smaragdzaļu
saliņu arhipelāgu ar 5 peldpauzēm, 2 neapdzīvotām, džungļu ieskautām pludmalēm,
un augļu plati uzkodām. Varens, izcili relaksējošs pasākums. Kuģa, aprīkojuma,
komandas darba kvalitāte teicama. Nokāpjot no klāja Parati ostā, konstatēju,
ka, salīdzinot šo kuģošanu ar jebkuru citu līdz šim izbaudīto citviet pasaulē,
esmu ļoti apmierināts ar pasākumu.
Praktiski jebkurā pilsētiņā ir iekārtots tūrisma informācijas centrs, un, kas
būtiski informācijas apjoms neaprobežojas tikai ar pilsētas kartēm un
restorānu sarakstiem, šeit var uzzināt par tuvākās apkārtnes dabas objektiem,
eko saimniecībām u.c. iespējami interesantām vietām.
Te nu mēs esam nonākuši līdz Brazīlijas dabai. Manus pirmos iespaidus par Brazīlijas dabas krāšņumu radīja Iguasu ūdenskritums un dabas parks, kad nonācu pie šī dabas brīnuma pāris gadus atpakaļ, vadot Impro ceļotāju grupu. Kopš tā laika šo Paranas upes auklējumu esmu apmeklējis vairākkārtīgi, un ar katru reizi arvien vairāk es sajūtu nepieciešamību un vēlmi ielauzties dziļāk Brazīlijas dabas teritorijās, iepazīt šo smaragda krāsas noslēpumu. Tajā brīdī man šķita, ka šeit solis dziļāk dabiskajā vidē nozīmē solis necaurejamā mūžamežā. Tomēr, laikam ejot, un šai vēlmei neatlaižoties, man radās iespēja pietuvināties šim sapnim, un iespēja saprast, cik ļoti šauri esmu uztvēris Brazīlijas man nezināmo ainavisko potenciālu.
Apceļojot Rio štatu, man radās iespēja brīvgaitā klīst pa piekrastes kalnu
ceļiem, peldēties ūdenskritumos, iebraucot dziļāk iekšzemē, nonākt
visneaprakstāmākā skaistuma apvītajos Teraspoles apkārtnes kalnos un ielejās.
Stāvot pie Frado ūdenskrituma, kaut kur pusceļā starp Teraspoli un Novo
Friburgo, biju pārliecināts, ka šajā vietā ir uzņemtas visas pasaules pasaku
filmas, un ja tā arī nav, tad tā ir milzu kļūda.
Brazīlijas dabas krāšņumam ir raksturīgs vēl kāds būtisks raksturojošs lielums tas ir tik ļoti mainīgs, un, pateicoties milzīgajai, neaptveramajai teritorijai, pārbraucot vai pārlidojot kādu tūkstoti kilometru, ceļotājs nonāk jau atkal pilnīgi citā ainavā, un vienīgā raksturīgā un vairāk vai mazāk nemainīgā vērtība visā Brazīlijas austrumu pusē ir okeāna pludmales, no kurām dažas ir pār-iecienītas un pār-apdzīvotas, un turpat blakus milzu viļņi triecas pret pilnīgi tukšiem, tik vien kā saules pielietiem krastiem. Brazīlijā ir grūti notvert saulrietu pār ūdens klaju, bet toties saullēkti šeit ir viskrāšņākie.
Milzu skaistuma vilinājums ir neatvairāms! Atklājot vienu aspektu, ceļotājs
pilnīgi nevilšus sniegsies pēc nākamā, un tā uz priekšu, līdz beidzot pats
atskārtīs, kādēļ individuālo ceļotāju ceļvežos par normālu atvēlēto laika posmu
Brazīlijas apceļošanai tiek uzskatīts puse gada, gads. Ceļojums, kuram varam
veltīt tikai pāris nedēļas, ir jāplāno īpaši uzmanīgi, ar skaidru apziņu par
iespējamo un nesasniedzamo, skaudru loģiku attālumos un izvēlētajos iespaidos.
Šī iemesla dēļ arī jaunais Impro Ceļojumu izstrādātais maršruts Brazīlijas
kolorīts - šķiet labākais risinājums šim grūti atkožamajam kalambūram.
Lielisks risinājums ir salīdzināt pilsētas ritmus divās bijušajās galvaspilsētās
Rio un Salvadorā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Salvadora pamatoti lepojas ar savu
īpašo, āfrikānisko skanējumu. Tikpat veiksmīga ir arī dabas objektu atlase
pāris dienās, kuras izdodas pavadīt zaļās paradīzes valstībā, lielāku kontrastu
apjomu ir grūti sameklēt. Tas nozīmē, ka Brazīlija jums būs pateikusi savu.
Turpmāk, - stāstot un atceroties savus iespaidus, Jums aizrausies elpa.
Andris Geidāns
09.03.2010.