Egils Līcītis hokeja Prāgā
Eh, kad nu Čaks ar Al. Grīnu vēl būtu dzīvi un koklētu, viņi mācētu gan rast īstos vārdus aprakstīt sarkanbaltsarkano dvēseļu puteni vēlā aprīlī, latvju streļķu sasaukšanos ierakumos pirms ikvienas pēdējās kaujas, bet nu jums jāiztiek ar to, ko uzklabinās viens telegrāfists, jauniesaukts vienas rotas rakstvedis, jūsu padevīgais kalps Eg. Līcītis.
***
Mums ir kritis viens liels gods ar spēli Latvija pret Čehiju atklāt jauno sporta pili "Sazka", es pat šito skaisto glāžu namu sauktu "Skazka". "Sazkā" skazkā iraid 17 tūkstoši vietu, un gumija nudien nav tas materiāls, kas izmantots ēkas celšanā, tāpēc aizdurē paliek daudz, daudz čehu, vācieši ar pukstēšanu "organization ist sheisse" un kāds mūsu pulks tāpat. Vēlāk Rīgā man nāksies vēl vairāk aizsmakt nekā Prāgā "sarauj" bļaujot, simtām reižu atbildot vienu un to pašu nē, mani neapcietināja, nē, manas biļetes nebija viltotas, neaizmigu un netiku apzagts nedz metro, nedz kaut kur apstādījumos uz soliņa. Jā, notika viena nelaime. Pārbraucienā RīgaPrāga somā autobusa vēderā uzsprāga bārdas putu baloniņš, bet tas ir viss, ko noziedzīgā "Al Quaeda" un "Nivea" iespēja pret mani.
Starp citu, jūs zinājāt, cik daudz putu ir vienā tādā baloniņā? Neieteiktu vis uzzināt. Un nav nemaz jādzen bārda pasaules čempionāta laikā, jo NHL veči tik tad asmeni pie vaiga liekot, kad noskanējis pēdējais šāviens un "Avalanche" vai "Red Wings" tikuši brīvi.
Nuja, kam nu nebija gādāta biļete, tas pa lielākai daļai bez biļetes uz atklāšanas maču arī palika. Pārsimts nelaimes putnu ar viltotajām droši vien pat "Al Jaseera" kanāla uzmanību nopelnīja. Vēlāk čehi arī man rādīja viņējo avīzes ar rakstiem par latviešiem ar "false listeku". Ko es līdzjūtībā varu atbildēt? Brauciet ar "Impro" pulku. Tiem autobusiem benzīna pietika no viena gala līdz otram, jumts virs galvas Prāgā bija, biļetes viscaur bez vārda runas atzina par derīgām, pat tai kompostierī sabāztas, kas nepazina žēlastību pret "false listeku".
Bet atgriezīsimies dzīves svētkos pie tās sarkanbaltsarkanās straumes, kura vienotā frontē ieņem vienu "Sazkas" iekšāiešanas aizsardzības valni un tad dodas uz nākamo skansti. Jā, biļetes te tiešām jārāda reizes trīs četras un caur metālmeklēšanas gaņģiem ar' jāiet. Mūsu nemierīgos laikos tas ir pavisam normāli. Tagad tak pie vectēva uz pirtiņu jūs vairs varat aiziet neizčamdīts, bet gan jau detektoru uz bleķi šamais vecītis autoveikalam licis atvest.
Pretinieks, garos koridoros ik pa laikam uzsāk: "če-hī, če-hī", lai tūlīt pat noslāptu latvju taurīšu kakofonijā, un, kad "če-hī" izdziest pavisam, visam pāri skan varens "Latvija, Latvija!" un to nekas nespēj "nozāģēt". Es jums pavisam atklāti teikšu ziniet, aizkustinoši līdz asarām. Čehi pretī smaida, bet paliek arī domīgi. Gaiteņos viņi zaudē, kas notiks uz laukuma? Tur pat gudrākais un viedākais druīds, lai pēc aknām vai putnu sūdiem zīlētu, vairs nepateiks, kura flaga beigās stāvēs pusmastā nolaista un kura plīvos augstu gaisā, himnas apskandēta. Ziniet, slidas ir ass priekšmets, un ar asiem priekšmetiem uzmanīgi tā tas druīds atbildētu.
Čehi paceļ peciņas, latvju fani ir vis-la-bā-kie, un pie "budejovicieša" glāzes kāds viņējo poliglots man priecīgi atzīsies, ka mēs kā "Sazkā", tā Prāgā ienesot "really good atmosphere" ("ļoti labu gaisotni" angļu val.). Mēs, tā sacīt, esam svētījuši šo vietu, apslacījuši ar ūdeni, kurš gan diezi' kāpēc ir tāds putains. Bet lai nu piever mutīti tās dažas tantītes, kuras kūko, ka tie fani uz Prāgu aizbraukuši tik vien kā piedzerties un izbļaustīties. Vai to viņas saka par tiem lauku cilvēkiem, kuri cauru gadu strādājuši un likuši latiņu pie latiņa, lai Prāgā sagaidītu vēl vienu pavasari kopā ar savu komandu, ar tūkstošiem citu latviešu no sirds, jā, un bļaujot gan no pilnas rīkles, vēlot Latvijai uzvaru?
Vai ar to viņas domā tos mazos puiškanus, ko paps ar mammu paņēmuši līdzi un kas degošām acīm neredz neko citu kā uz ledus notiekošo, līdz izmisumam pārdzīvojot ielaistos vārtus un līdz griestiem palecoties par iesistajiem?
Vai varbūt viņas iedomājas, ka Rīgas prinči alu dzer un tad kaut kur krīt ledus halles sētmalē?
Ziniet, lai tad tantītēm ir vēl lielāks pārsteigums nekā Masaļskis vārtos pret čehiem, ka onkuļi arī Prāgā ir, ko domājies, pat bļauj un dažkārt vēl šerpāk par Znaroku lai tad viņas onkuļiem patiesību arī prasa. Atzīstu: kāds bija gan iesnaudies un kāds varbūt i pavisam mārkā iegrimis. Atzīstu: rēcām visi, bet, āre, hokejs nav gluži tā izrāde, ko nopēta peles klusumā caur binokļa okulāru, te neder smokingi, vakarkleitas un tamlīdzīgas krītamās drēbes. Der tās vienīgās sarkanbaltsarkanās, un 99 procentīgs vairākums tās godam nes.
Īstenībā tā ir visai neaprakstāma sajūta, laikam lepnumu to sauc, ka tad, kad tu ej pāri Kārļa tiltam, pretī nākošie čehi tev rāda viktoriju, nezinkādu valstu tūristi tā vien gribētu kauču ar pirkstu piedurties tavam goda mundierim sarkanbaltsarkanā krāsā, un visi brīnās nē, tagad jau zina, ka ir tāda zeme Latvija, no kuras uz pasaules čempionātu hokejā atbrauc tik daudz ļaužu, fanu, ka to ir skaitā kā krodziņu Prāgā, lasi, aiz katra stūra. Mazie čehu puikas mūs ķircina, paskrienot kādu gabaliņu līdzi, saucot "če-hī". Viņi grib vismaz lielo bungu par atbalsi dzirdēt, ja ne vienoto kopkori "Latvija, Latvija, uzvara". Es iztulkošu tantītēm, ko man čehi saka: mēs, tieši mēs, "dzērāji un bļāvēji", esam tie, kuri šai pilsētā un hokeja hallē esam atveduši "patiešām labu atmosfēru".
***
Vienudien pulkvedis Hokejs mums dod komandu: "Brīvi!" Prāga, skaistā pilsēta, ir ieņemta. Tuvīnā pivnicā mums jau vēlē laimes labi, mums jūs zaudējāt, rītu Vācija jums jāuzveic. Vācija un Krievija ir slikti, Latvija īkšķis uz augšu. Politikā nemaisīsimies, tās ir pašu čehu darīšanas, laimes vēlējumus pieņemam. Tāpat kā cepures no Jana ar uzrakstu "Česka Republika", "Becherovku" no Standas un piedevām vēl "Rum Tuzemsky" mēriņu no paša Paliveca kunga. Beigās sanāk, kā to vahmistru apošņājot ahā, rumu dzērāt, kontušovku, ķirsi. Čehijā jau tā ir lēta dzīve, šķiet, pat galda sāls te nav sadārdzinājusies ne par helleri, bet, kad vēl draugi uzsauc magaričas, skaidrs, ka "na zdravje", par uzvaru.
Visi Šveika pēcteči aizdomīgi līdzīgi, kā arī tajā grāmatā aprakstīts un uzzīmēts. Uz pivnicu visus atvelk saitē paša Šveika laikam gādāts špics vai dobermans. Noliek saimnieku pie letes, bet pats brīvgaitā pa krodziņu. Tā vien rādās, ka ikdien gadus desmit šitādā kompānijā viņi te ierodas saimnieks un suns. Pēc viens viens vācu latvju mača mūs te sagaidīs patiesā līdzi pārdzīvojumā kā tad tā, ihrāli, ihrāli, no ne vihrāli! Pivnica ir tālā Prāgas purvciemā, mēs gandrīz kā dievi. Jo mums ir biļetes! Neviens vietējais, ne ar suni, ne bez, hokeju neredz citādi kā, vei, tepat krogus zilā ekrāna acī. Nu, kā tur ir tai pilī? Tiešām pils? Standa kautri jautā. Bail jau saslavēt, jo nezin cik "Becherovkas" vēl pēc tam sekos un cik "Rum Tuzemsky" ir Paliveca pagrabā.
Vācus satiekam "U Fleku". Uz šobrīdi esam vienoti, jo TV rāda mazos dāņus pretojamies sarkanai krievu mašīnai, tāpēc kopā saucam "sveiks lai dzīvo Andersens un Larsens". Vācu tiešām daudz veci kungi birģeri, frau jau labos gados, bet arīdzan jaunkungi un jaunkundzes. Tak arī viņi visi skaldīti. Neviens nenes vācu standartu. Kurš nes Ķelnes "Haizivju" krāsas, kurš tur diseldorfiešu kanti, kurš par krēfeldiešiem un kas viņus visus pārējos tur zina. Tribīnēs tie vairs nav mums pretinieki, kad jau mājinieki ir pieveikti. Alus dzeršanā varbūt. Vienojamies vēl par vienu lietu: Portugālē vajag pārlozēt to grupu, kur atkal esam ar vāciem, čehiem kopā iekšā. Lai tur holandiešu vietā ieliek atkal, rau, šo pašu Kamelstānu. Priekšlikums ir varen labs balsots simtprocenti par.
Citos krogos nav ko daudz tur stāstīt. Prāgā vēlreiz plūdi. Ko gan neieteiktu, iet uz Bojišti ielu "Pie kausa" un "Pie Šveika". Diez vai pats ierindnieks tos vairs atrastu labus esam, kad viss izgludināts un sataisīts akurāt kā priekš tūristiem, ne vairs vēsmiņas no Prāgas īstās dzīves, ne vairs muša lidinās, kas tās ķeizara portrejas aptaisītu. Cenas, starp citu, arī Šveiku pagalam neapmierinātu. Ja nu vienīgi kausa izmērs, jo te nes uzreiz litru.
Kā jau katrā karā, vienreiz nāk tā pēdējā kauja ar joni virsū. Kamelstānas vīri tā kā kreppapīri tas jau skaidrs, bet kad to golu iemest nevaram. Pat tā kā neērti paliek visa Čehija ar mums, desmit tūkstoš latvju leģions, jo iekšā beigās tikuši it visi, un pretī pārdesmit kazahu uz dažiem kamieļiem. Nekrīt! Un tad nāk periods pēdējais. Trīskārt nodreb skaistās "Sazkas" jumts, kazahi ir lūzuši. Kamelstānas stepēs klusi, klusi, bet kas tā te jods par rēkšanu. Allāhs, ausis aiztaisījis, no saviem dēliem novēršas.
Mēs ejam tālāk! Mēs ejam ārā! Alus puiši jau samācījušies saukt un staro Latvija uzvara! Atbildam. Čehu melnās beretes pat izjauc miera stāju, beidzot viņu sejās redzams smaids, bet rādītājpirksts ar vidējo mums visiem rāda burtu V. Pat konduktors pie izejas man paplikšķina plecu: Latišsko vihrāli!
Gut!
Egils Līcītis
Latvijas avīze,
2004. gada 10.maijs