Morāvija – neiepazītā Čehija

Morāvijas ģerbonis.  Avots: Wikipedia

Čehija ir valsts Viduseiropā, kas lepojas ar savu krāšņo vēsturi, neskaitāmajiem arhitektūras brīnumiem Prāgā un Česki Krumlovā. Katru gadu Čehiju apmeklē teju 7 miljoni tūristu, starp kuriem vairāki tūkstoši arī no Latvijas. Tomēr statistika vēsta, ka lielākā daļa šo viesu nenokļūst Morāvijā – vēsturiskā reģionā, kas kopā ar Bohēmiju un Silēziju veido mūsdienu Čehijas Republiku.

Morāvija, jeb Morāva, kā to dēvē paši čehi, ir vēsturisks reģions valsts austrumos, aizņemot trešdaļu Latvijas teritorijas izmēru un izmitinot ap 3 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa ir morāvieši, kurus no čehiem atšķir kā tradīcijas un paražas, tā arī valoda – tā saucamais morāviešu dialekts, kas gan dalās vēl sīkāk pa Morāvijas reģioniem. Morāviešus vieno gan Morāvas upe, kas visos laikos bijusi svarīgs tirdzniecības ceļš, gan pārliecība, ka tieši viņu zeme ir skaistākā Čehijas daļa. Bieži sarunās ar morāviešiem jūs dzirdēsiet frāzi, ka tas jau tur pie čehiem – Bohēmijas iedzīvotājiem. Paši sevi lepni dēvēs par morāviešiem, par čehiem kļūstot vienīgi atbalstot Čehijas hokeja izlasi.

Morāvijā iespējams apmeklēt gan kultūrvēsturiskiem pieminekļiem bagātas pilsētas, kā Brno, Olomoucu un citas, gan baudīt dabas ainavas Beskidu kalnos, tā bijusi mājvieta gan karaļiem, gan visā pasaulē ietekmīgiem uzņēmējiem. Arī mūsdienās saglabājušās liecības no dažādu ietekmīgu morāviešu slavas laikiem – neskaitāmas pilis un cietokšņi, rezidences un grezni nami pilsētu centros.

Olomouca – Morāvijas reģiona sirds. Pilsēta iekļauta UNESCO sarakstā, lepojas ar plašu vēsturisko centru, kuru rotā Svētās Trīsvienības baroka kolonna, Svētā Vāclava katedrāle, kuras gotiskais veidols atgādina Svētā Vita katedrāli Prāgā. Pilsētā atrodas vēl vairākas ievērības cienīgas baznīcas, kas celtas dažādos gadsimtos, vienīgi draudžu trūkums atgādina par laikiem, kad Morāviju plosījuši neskaitāmi reliģiskie konflikti, kā rezultātā mūsdienās Čehija ir nereliģiozākā valsts pasaulē. Vecpilsētas centrālajā laukumā visā krāšņumā aplūkojama pilsētas svarīgākā ēka – rātsnams, kura sienu rotā ne mazāk interesants pulkstenis kā Prāgā. Olomoucu par Morāvijas svarīgāko un skaistāko pilsētu min teju visi morāvieši, izmēros lielāko Brno bieži mēdot un uzskatot par bezgaumīgu industriālu lielpilsētu. Olomoucā noteikti jāiegādājas vietējā piena kombināta ražojumi (Olomoucas siers aromāta ziņā neatpaliek no Latvijas siera!), Olomouca ir arī viena no pilsētām, kur ražo Čehijā populārākās saldumu kompānijas „Orion” produktus. Olomouca ārpus robežām pazīstama arī ar savām ziedu izstādēm (Impro bieži nakšņo viesnīcā „Flora”).

 

Zlīnas pilsētas stāsts ir pretstats Olomoucai – pilsēta ir jauna un tās izskats uz to arī jaušami norāda. Pilsēta, kurā mitinās nepilni 80 tūkstoši morāviešu, izaugusi līdz ar pasaules slaveno apavu ražotāju „Bat’a” (latviski – „Batja”). Kad 1876.gadā te piedzima Tomāšs Batja, Zlīna bija neliels ciems (gan ar 7 gadsimtu vēsturi). Batja, meklējot laimi Savienotajās Valstīs, iepazinās ar konveijera principu, kā darbinieks strādājot slavenajā Ford rūpnīcā. Atgriežoties mājās atlika vien apvienot jauniegūtās zināšanas ar reģionā tik populārajām kurpju meistaru tradīcijām un drīz vien visā pasaulē darbojās vairāk kā pusotrs tūkstotis uzņēmuma veikalu un filiāļu, nodarbinot 16,5 tūkstošus strādnieku, un tas viss – vēl pirms otrā pasaules kara! Lielākos pasūtījumus Batja saņēma Pirmā pasaules kara laikā, kad ar apaviem apgādāja Austroungārijas un Vācijas spēkus. Pēc Tomāša nāves avio nelaimē Zlīnas pievārtē, biznesu pārņēma viņa brālis, dubultojot kā veikalu tā darbinieku skaitu. Sociālisma laikā uzņēmums nacionalizēts, pēdējās desmitgadēs diemžēl tā ražošana Zlīnā apstājusies, pats zīmols „Bat’a” vairs nepieder Čehijai. Tomēr pilsētā saglabājušies neskaitāmi pierādījumi uzņēmuma slavas laikiem – Tomāša vadībā celtie kvartāli, izklaides un atpūtas centri un Zlīnas debesskrāpis – pirmskara laikiem unikāla celtne ar biroju lifta vietā – tā Batja vieglāk varēja koordinēt uzņēmuma darbiniekus. Pilsētā atrodami vairāki šī vīra pieminekļi, Batjas vārdā nosaukta centrālā iela.

Zlīna savā nesenajā vēsturē izaudzinājusi vairākus pasaules mēroga sportistus, hokejistus Petru Čajāneku un Karelu Rahuneku, pasaules čempionu un olimpisko medaļnieku, desmitcīņnieku Tomāšu Dvoržāku. Zlīnas pievārtē atrodas populārs tūristu galamērķis – Zlīnas Zoodārzs „Lesna”, kurā aplūkojami dienvidu kontinentu dzīvnieki. Batjas kanāli ir unikāls mēģinājums savienot vairāku upju baseinus, tādējādi mēģinot izveidot ūdensceļus starp Baltijas, Melno un Ziemeļjūru. Lai gan kanāli tā arī līdz galam pabeigti netika, mūsdienās ar daļu no tiem iespējams iepazīties vizinoties kuģīšos.

Visā Čehijā apskatāmas vairāk nekā 2000 pilis un cietokšņi. Morāvijā atrodas vairāki iespaidīgi cietokšņu kompleksi, tomēr pazīstamākas ir greznās Lednices-Valtices reģiona pilis un to parki un dārzi. Mikulovas un Lednices piļu kompleksi ir tikai neliela daļa no šī reģiona iespaidīgā kultūrvēsturiskā mantojuma, ne velti reģions iemantojis „Eiropas dārza” nosaukumu. Kā daudzviet Čehijā, arī te manāmas dažādu kultūru pēdas. Par to liecina gan turīgu austriešu greznie nami, gan turku minarets Lednices pils parkā. Arī citviet Morāvijā par tūristu magnētiem kļuvušas iespaidīgās pilis, starp kurām noteikti jāpiemin Buhlovas baroka pils un cietoksnis Slovacko reģionā Morāvijas austrumos.

Vīna darīšana izsenis bijusi nozīmīga nozare čehu zemēs. Arī Morāvijā vīnkopība ir bijusi un ir viena no vietējo pamat nodarbēm, vīns ir svarīgs produkts daudzos morāviešu svētkos un paražās. Morāvijas dienvidi, kur vīns arī mūsdienās tiek kultivēts, sadalās 4 vīnkopības reģionos – Slovācko, Velkē Pavlovice, Znojmo un Mikulova. Gleznainā ainava dienvidu Morāvijas reģionā savienojumā ar unikāliem augšanas apstākļiem apvelta vīnu ar īpašu identitāti, kas ir galvenais iemesls, lai interese par šo unikālo garšu nepazustu, neskatoties uz milzīgo vīnu piedāvājumu visā pasaulē. Vīna ekspertu atzīti ir Morāvijas sarkanvīni, kas izceļas ar labi sabalansētu skābumu. 80% te saražotā vīna tiek atzīts par labu, ļoti labu un pat izcilu! Ne velti viena no pasaules lielākajām vīna mucām atrodas tieši Morāvijā – Mikulovas vīna pagrabos. No vīna tiek darināts arī sekt – šampanietis mūsu izpratnē.

Katru rudeni vairākās Morāvijas vietās norisinās jaunā vīna burčāka (burčák)festivāli, kuros vīndari piedāvā nogaršot sezonas veikumu. Burčāks ir jaunais vīns, kas nobaudāms vien dažas nedēļas pēc vīna novākšanas. Mūsdienās tas tiek pildīts pudelēs un tirgots gluži kā „īstais” vīns, lielākā starpība starp šiem vīniem ir nelielais alkohola saturs burčākā. Vēl nesen arī vācieši un austrieši savu jauno vīnu fasēja un tirgoja zem nosaukuma „Burčák”, tomēr šobrīd šajā vārdā ar likumu drīkst saukt vien Morāvijas un Bohēmijas reģionos audzētos vīnus, liekot kaimiņiem meklēt jaunu apzīmējumu šim populārajam produktam. Čehi smej, ka burčāks ir vilks aitas ādā – lielais cukura daudzums un garša, kas atgādina vieglu sulu, ātri apreibina un pievārē neuzmanīgos burčāka lietotājus (piemēram, tūristus).

Pazīstamākie Burčāka festivāli norisinās Mikulovas vīna reģionā un Rohatecā – Slovācko reģionā. Pašu morāviešu iecienītāki ir Rohatecas svētki, jo te patīkamo (vīna baudīšanu) var apvienot ar lietderīgo (pastaigas Beskidos). Rohatecas vīna svētkiem tiek izstrādāts speciāls maršruts, kas ved gan Beskidu kalnos, gan caur pilsētiņām ielejās. Maršrutu garums atkarīgs no viesu vēlmēm un burčāka lietošanas apjomiem – īsākie maršruti ved dažu kilometru garumā, savukārt, garākie, kas ir arī tie iecienītākie, ir no 15 līdz 25 km gari. Šajos maršrutos ir neskaitāmi burčāka punkti – vietas, kur par simbolisku samaksu iespējams nobaudīt dažādu vīndaru burčākus. Pieredzējušākie ikgadējā festivāla dalībnieki spēj nodegustēt līdz pat 50 jaunā vīna veidus, ko allaž laipni salej paši šo vīnu veidotāji. Mikulovas svētki, savukārt, ir populārāki tūristu vidū, jo te pasākuma norise ir koncentrēta un nekur pēc burčāka nav jādodas. Burčāka festivāli to apmeklētājus apbur ar savu dzīvesprieku – laimīgie vīndari, kas priecājas par vasarā izaudzēto dalās ar laimīgajiem degustētājiem, kas viņu veikumu atzinīgi novērtē.

Valahija ir reģions Morāvijas ziemeļos. Šis reģions atšķiras no pārējās Morāvijas jau ar pirmajām apmeklētajām apdzīvotajām vietām. Raksturīgākā ainava Valahijā ir lauku koka apbūve, ko ieskauj Beskidu kalnu ainavas, kurās neizzūdoša sastāvdaļa ir krietni aitu ganāmpulki. Vislabāk izprast valahiešu dzīvesveidu iespējams vairākos vietējos etnogrāfiskajos muzejos. Tieši Valahija tiek uzskatīta par Morāvijas kurpju darināšanas tradīciju šūpuli, kuras atpazīstamākais produkts ir jau minētā pasaulslavenā firma „Bat’a”.

Slovācko ir Morāvijas austrumu daļa, kas robežojas ar Slovākiju, tomēr abu teritoriju nosaukumiem čehu valodā ir nozīmīga starpība (attiecīgi – Slovácko un Slovensko). Slovācko iedzīvotāji prot rīkot dažādus festivālus – bez jau minētajiem Rohatecas burčāka svētkiem te norisinās arī Vlčnovas Karaļu brauciens, kas ir grezns kultūras pasākums maija beigās. Šajos svētkos tiek dejotas tautas dejas, dziedātas dziesmas, atskaņotas vietējās melodijas un tas viss greznajos Slovācko reģiona tautas tērpos, ko paši morāvieši atzīst par acij tīkamākajiem visā reģionā (pretēji valahiešu vienkāršajiem tērpiem).

Morāvija lepojas arī ar Punkvas alām – iespaidīgāko pazemes pasauli Čehijas Republikā! Katru gadu tūkstošiem tūristu mēro ceļu, lai aplūkotu Macohas ieplaku vai pavizinātos laivā pa pazemes upēm un ezeriem. Sena teika vēsta, ka Macohas gravā kāda ļauna pamāte (macocha) reiz iegrūdusi nemīlēto pabērnu, cerībā no tā atbrīvoties, tomēr, kā tas šādos gadījumos visbiežāk notiek, pati sodīta un te ņēmusi galu, kamēr bērns izdzīvojis un izaudzis par krietnu cilvēku.

Morāvija ir Čehijas vēsturiskais reģions, kurš pārsteidz viesus ar dabas un kultūras daudzveidību. Morāvieši var būt lepni ar zemi, kur dzīvo, un tradīcijām, ko piekopj.

Gatis Kampernovs