Āfrikai piemīt īpašs valdzinājums. Ja kāds jums lūdz izskaidrot, kur slēpjas
tās burvība, jāatduras pret loģisku argumentu trūkumu. Šķiet, ka citi kontinenti
un citas vietas pasaulē var lepoties ar vizuāli un kultūrvēsturiski košākām un
bagātīgākām ainavām un nostāstiem, tomēr Āfrikas valdzinājums ir nepārvarams
visiem tiem, kas reiz tur bijuši un pakļāvušies tā varai.
Dienvidāfrikas Republika ir Āfrikas daļa, kuras valdzinājuma pamatā ir tās unikālā daudzveidība. Skrejoši strausi Karo pustuksnesī, Skotijas pūkainajiem pakalniem klātās Svazilendas ainavas, ziloņu gājiens Krīgera Nacionālajā parkā, kosmiskās debesis un citas realitātes sajūtas uzbraucot Lesoto konusveida plato, okeānu dramatiskā tikšanās Adatas ragā, četru gadalaiku pieredzēšana desmit minūtēs, kas pavadītas Labās Cerības ragā, supermoderna spēļu elle ar mākslīgiem okeāna viļņiem tuksnešainā vulkāna krāterī Sansitijā un vēl, un vēl...
Kāds pieredzējis ceļotājs ir teicis lai gūtu nelielu priekšstatu par
Āfriku, ir noteikti jāredz un jāiepazīst divas valstis: Ēģipte un Dienvidāfrika.
Tāpēc, ja tik vien ir izdevība, dodieties turp. Lai gan saule tur iet no labās
uz kreiso un ūdens aizplūstot veido piltuvi nevis pulksteņrādītāja virzienā ,
bet ačgārni, laika josla ir tā pati, un tas padara šo mums vēl eksotisko valsti
krietni vien draudzīgāku, jau ierodoties Johannesburgas vai Keiptaunas lidostās.
Runājot par viesmīlību un ne pārāk draudzīgo attieksmi pret balto cilvēku, noteikti ir jāatceras Dienvidāfrikas vēsture un nebūt ne tik novienkāršojamās attiecības starp baltajiem un melnajiem. Atbilde uz jautājumu, kuri ir īstenie Dienvidāfrikas saimnieki un pamatiedzīvotāji, arī nebūt nav vienkārša, jo, kā stāsta valsts vēsture, visi tās pašreizējie iedzīvotāji neatkarīgi no piederības rasei ir ienācēju pēcteči, kā melnie, tā baltie. Fakts ir pārsteidzošs, it īpaši, ja zinām, ka Dienvidāfrikā atrastas jau trīs miljonu gadu vecas cilvēku klātbūtnes pēdas.
Pirmās ciltis ir San mednieki un vācēji, kuru sadzīves kultūru un pasaules uzskatu varētu salīdzināt ar Austrālijas aborigēniem piemītošo. Otrās pamatciltis, kas jāmin ir Bantu saimei piederošie Negro, kas virzoties no Ziemeļiem atnes jau Dzelzs laikmetam raksturīgās prasmes vēl ilgi pirms Kristus dzimšanas. Nomadi no visas Āfrikas meklējot labākas ganības ienāk Dienvidāfrikas teritorijā, bet jau 15.gadsimtā, īsi pirms portugāļi uzsāk šo zemju apguvi, rodas pirmie nozīmīgie valstiskie veidojumi un varoņi, kā valdnieks Šaka, kas rada savu impēriju KuaZulu.
Portugāļu jūras braucēji bija pirmie eiropieši, kas, meklējot jūras ceļu uz
Austrumiem, centās apbraukt Āfrikas dienvidus. Bortolomeo Diass Labās Cerības
ragu tā arī nepamanīja tik tālu uz Dienvidiem viņa kuģi bija aiznesusi straume
un vēji, toties Vasko de Gama ne tikai šo ragu apbrauca, bet arī 1497.gada
7.novembrī piestāja Svētās Helēnas līcī, pārsteidzot un sadusmojot vietējās
Hotentotu ciltis.
Tomēr portugāļi nav tie, kuri Dienvidāfriku var uzskatīt par savu. Par saimniekiem un zemes aprūpētājiem ilgus gadsimtus šeit kļuva holandieši. Afrikandu jeb būru valoda, kas ir holandiešu valodas paveids, līdzās Hosu, Zulu, Soto, Ndebele, Suati, Hitsonga, Setsuana, Tšivenda, Salebova un angļu valodai ir viena no vienpadsmit oficiālajām Dienvidāfrikas valsts valodām. 1652.gadā trīs holandiešu kuģi, kurus komandēja Jans van Rībēks, piestāja līcī netālu no Galda kalna. Tika radīta apmetne, iestādīti pirmie dārzi, izveidota ūdensapgāde, un radās Kapštate, ko mūsdienās pazīstam kā Keiptaunu. Holandiešu fermeri (trekbūri) devās dziļāk kontinentā un, konkurējot ar vietējiem zemes apstrādātājiem, uzsāka zemes apstrādi un lopu audzēšanu. Viņi strādāja čakli, veidoja savas kalvinistu draudzes un uzskatīja sevi par īsteniem afrikāņiem.
Pēc Nīderlandes ietekmes strauja krituma un angļu-franču kariem (1793 1815) Labā Raga kolonijas nonāk britu rokās, un sākas Apvienotās karalistes stratēģiski plānots uzbrukums visās jomās īpaši politiskajā un ekonomiskajā. Daudzi no atbraucējiem bija Napoleona kara veterāni. Sākās kari par zemi un ietekmi ne tikai pret vietējām ciltīm, bet arī pret būriem, kuri bija spiesti pamest savas zemes un doties arvien dziļāk savannās un kalnos. 1839.gadā būri izveido savu neatkarīgu republiku Natalu, tomēr holandiešu pēcteču darbība sadusmo britus, un viņi ieņem Portnatalu (tagadējo Durbanu) jau 1845.gadā.
Būru un britu konflikti, kuros iesaistās teritorijā esošās ciltis, būru
mēģinājumi atgūt savu neatkarību un individuālā varonība, stājoties pretim
milzīgajam, labi bruņotajam britu pārspēkam, piesaista pasaules uzmanību. Daudzi
brīvības idejas atbalstoši un pret vardarbību cīnīties alkstoši jaunieši visā
pasaulē, arī Latvijā mēro garo ceļu uz Āfriku, lai dotos būriem palīgā. Tomēr šī
drosmīgā pretošanās tiek apslāpēta, daudzi būri, viņu ģimenes un atbalstītāji,
kā melnie, tā baltie nonāk britu veidotajās koncentrācijas nometnēs. Tās ir
pirmās šāda veida nometnes pasaulē, kuras baltie izveidojuši savas rases
pārstāvjiem. Nometnes apjož ar dzeloņstieplēm, pirmajām pasaules vēsturē.
20.gs. vidū Dienvidāfrikas Republika asociējas ar noslēpumainību, kurai par pamatu ir tās politiskā un ekonomiskā izolētība. Pasaule, gan Rietumi, gan Austrumi oficiāli neatzīst valstī pastāvošo aparteīdu, tomēr paslepus uztur ekonomiskos kontaktus Dienvidāfrika ir tik bagāta ar dabas resursiem. Tās zelta un dimantu krātuves ir mūžīgs konfliktu cēlonis, tāpēc cīņa par politisko un ekonomisko ietekmi valstī norit arī pašlaik.
20.gadsimta beigās notiek valsts demokratizācijas mēģinājumi Frīdriha
Vilhelma de Klerka vadībā - 1990.gadā no ieslodzījuma atgriežas Āfrikas
Nacionālā kongresa līderis Nelsons Mandela, pirmais valsts demokrātiski
ievēlētais prezidents, un šķiet, ka pienācis laiks iedzīvotāju konsolidācijai.
Tomēr īsteni demokratizācijas procesi nenotiek. Bieži vien vienlīdzīgās rasu
tiesības tiek pārprastas, un valstī tiek praktizēts apgrieztais 
aparteīds. To
iespējams pieredzēt katram baltajam ieceļotājam lieliskās luksus viesnīcas
apjož žogi, vietējie pavadoņi iesaka vieniem vakara stundās un pat dienas laikā
nepastaigāties ārpus tūristu centriem un promenādēm. Bet, neskatoties uz šiem
biedējošajiem apstākļiem, sastaptie Dienvidāfrikas iedzīvotāji šķiet laipni,
inteliģenti, lepni par savu valsti, tās cilvēkiem un dabu.
Valstī ir divas galvaspilsētas Pretorija, kurā atrodas valsts administrācija, un tikai 50 km tālāk esošā Johannesburga, kurā koncentrējas Dienvidāfrikas ekonomika.
Pretorijai valsts vēsturē ir nozīmīga loma. Tā ir bijusi būru republikas galvaspilsēta un savu nosaukumu Kerkplasa nomainījusi pret esošo, lai godinātu Andriesu Pretoriusu, būru vadoni, kas sakāva Zulu armiju pie Asins upes 1838.gadā. Salīdzinot ar Pretoriju Johannesburga šķiet grandioza ar tās augstceltnēm, plašajām un regulārajām ielām un milzīgajām piepilsētām. Ne velti tā ir otra lielākā Āfrikas pilsēta pēc Kairas. Par Zelta pilsētu dēvētā citadele, kopš Džordžs Harisons šajā reģionā 1886.gadā atrod zeltu, ir kļuvusi par nozīmīgu transporta un finanšu centru, kā arī imigrantu apmešanās vietu.
Lai sajustu seno laiku atmosfēru zelta drudža laikos, jādodas uz Zelta Ciematiņu. Tajā ar zeltraču liftu var nolaisties vairāku metru dziļajā pazemes alu labirintā un uzzināt par zelta ieguvi un zeltraču darba apstākļiem. Pats ciematiņš ir lieliska izklaides vieta kā lieliem, tā maziem apmeklētājiem.
Keiptauna, savukārt, ir skaistākā pilsēta Dienvidāfrikā un noteikti viena no skaistākajām visā pasaulē. Kilometru augstais Galda kalns kā milzīga siena pasargā šo Atlantijas okeāna līčos un pussalās izvietoto brīnišķīgo citadeli. Pilsētnieki, no rīta paskatoties uz kalnu, nosaka, kurā līcī šodien būs ideāli apstākļi peldei vai sērfošanai. 75 km garās pussalas laika apstākļi atgādina Vidusjūras klimatu. Netālu no pilsētas atrodas Dienvidāfrikas labākie vīna kalni, brīnišķīgi dārzi, nelielas holandiešu tipa muižiņas. Līčos ir neskaitāmi sērfotāju un jahtklubi. Keiptauna tiek uzskatīta par atpūtas un prieka pilsētu, kurā brīnišķīga arhitektūra lieliski pieskaņojas majestātiskajai dabai 12 apustuļu klintīm, Lauvas galvas un Signālkalnam. Viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem, protams, ir Labās Cerības rags, kas atrodas Raga Pussalas Nacionālajā parkā. Brīnišķīgas ainavas un šīs vietas unikalitāte rada neaprakstāmas emocijas, kuras pavisam sirreālas padara ar baltu krāsu veidots uzraksts uz betona dzota RĪGA. Ar visu garumzīmi.
Vēl viena pilsēta, kas Dienvidāfrikā noteikti ir jāapmeklē, ir Indijas okeāna krastā izaugusī Durbana, bijusī Natala. Tā ir trešā lielākā Dienvidāfrikas pilsēta un lielākā valsts osta.
Tās uzplaukumu veicinājis arī Indijas ieceļotāju pieplūdums 19.gs. vidū, kad tējas laukos un citos lauksaimniecības darbos bija nepieciešami viesstrādnieki. Daudzi indieši šeit ir lieliski iesakņojušies un kļuvuši ļoti turīgi. Ne velti daudzu augstākās klases viesnīcu īpašnieki ir indieši.
Durbanas promenāde Zelta Jūdze, Akvārijs, smiltīm klātās pludmales, iepirkšanās centri ir vienīgās vietas, kuras apskatīt varat brīvi un justies droši. Tomēr pati pilsētas apskate būtu ieteicama vietējo pavadoņu kompānijā pilsētas kriminogēnā situācija ir visai bīstama. Durbanai patīk sevi salīdzināt ar Maiami, jo tā pat vizuāli atgādina šo ASV kūrortu, Art Deco arhitektūras gan ir krietni mazāk, tomēr ūdens ir siltāks.
Netālu no Durbanas atrodas viena no interesantākajām pundurvalstīm pasaulē
Lesoto karaliste. Tikai redzot reljefo Dienvidāfrikas karti, var izprast,
kāpēc tā 1966.gadā izveidojusies kā neatkarīgs valstisks veidojums. Lesoto
neatkarību nosaka tās ģeogrāfiskais izvietojums uz grūti pieejama
augstkalnu plato, kas nekur nav zemāks par kilometru. Lesoto apdzīvo Basato,
kuri ir pielāgojušies augstkalnu dzīvei.
Svazilenda ir otra pundurvalsts, kas atrodas Dienvidāfrikas teritorijā. Vizuāli tā atgādina Skotiju. Tāpat kā Lesoto arī Svazilenda ir karaļvalsts, tomēr šeit līdzība beidzas. Ja Lesoto iedzīvotāji ir monogāmi katoļi, tad Svazilenda ir slavena ar ikgadējiem svētkiem jaunas karaļa līgavas izvēlēšanās festivālu. Būt par karaļa sievu ir milzīgs prestižs un arī labs nodrošinājums līgavas ģimenei. Katrai sievai karalis piešķir savu māju, kurā uzaug bērni un dzīvo sievas vecāki un radinieki.
Svazilendā ir brīnišķīgi tirdziņi, kur nopirkt vietējo meistaru darinājumus.
Īpašas ir Svazilendas sveces, kas pazīstamas kā tikai un vienīgi šai valstij
piederošs zīmols.
Tālāk uz ziemeļiem ainavas paliek arvien skarbākas un sākas vecākais un lielākais Āfrikas dabas rezervāts Krīgera Nacionālais parks. Vairāk kā 2 miljoni hektāru lielais dabas liegums robežojas ar Limpopo upi, Zimbabves robežu un aizņem 90% no Mozambikas robežas. Tas iekļauj 14 dažādas ekozonas, kurās mīt 174 zīdītāju, 500 putnu, 114 reptiļu, 39 abinieku un 49 zivju sugas. Tomēr apmeklētājus, kas sagaida, ka dzīvnieki šeit būs redzami vai uz katra stūra, ir jāapbēdina. Dažkārt var braukt stundām pa parku un neredzēt pat impalas, toties var gūt lielisku priekšstatu par Āfrikas dabas bezgalīgo varenību.
Netālu no Krīgera parka atrodas Blaidas upes kanjons ar pasakainām ainavām, īpaši pie trīs līgavu klintīm Three Rondewels, kas atgādina milzu cepures. Šeit majestātiskā daba radījusi neskaitāmas leģendas, kuras papildina nostāsti par angļu-būru kara notikumiem pie Laimīgās upes, kurai nosaukumu deva būru sievas un bērni, kas sagaidīja vīrus un tēvus no bīstama izlūkgājiena sveikus un veselus.
Tālāk uz rietumiem ainavas paliek arvien neizteiksmīgākas, veģetācija nabadzīgāka. Šeit valsti šķērso Zelta dzīsla, kur galvenās vērtības slēpjas zemes dzīlēs. Pateicoties zeltam un dimantiem, Dienvidāfrika vēl joprojām ražo 28% pasaules zelta, ir izveidota viena no pasaules interesantākajām pilsētām Sansitija. Pustuksnesis, sena vulkāna krāteris tika izraudzīts, lai uzceltu un attīstītu vienu no pārsteidzošākajām izklaides pilsētām pasaulē. Šeit neskaitāmās luksa viesnīcās atbrauc cilvēki, kas ne tikai vēlas apmeklēt visuresošās spēļu zāles, bet arī izbaudīt peldes īstos okeāna viļņos, piedzīvot īstu zemestrīci un sērfot īstā ezerā.
Tomēr ne jau šī prieku un zaudējumu pilsēta ir Dienvidāfrikas īstenais
simbols. Par to, kas ir šīs valsts būtība, manuprāt, stāsta tās nacionālais
simbols karogs.
Karoga simboliku skaidro atšķirīgi, tomēr vienīgais šeit ietvertais oficiālais simbols ir V vai Y zīme, ko visos skaidrojumos interpretē kā Dienvidāfrikas daudzveidīgās sabiedrības ceļu uz vienotību.
Man personīgi visatbilstošākā šķiet karoga interpretācija, kuru daudzus gadus
atpakaļ man pavēstīja kāds īstens dienvidāfrikānis franču hugenotu pēctecis,
kura senči jau kopš trīs musketieru laikiem ir dzīvojuši šajā brīnišķīgajā un
pārsteidzošajā zemē:
Melnā krāsa, tie ir valsts melnie pamatiedzīvotāji. Baltās līnijas simbolizē baltos pamatiedzīvotājus - holandiešus un britus, kas ir cīnījušies par iespējām iesakņoties Dienvidāfrikas zaļajā zemē, kuras dzīles kā dzeltenā bulta šķērso zelta dzīsla. Zili ir okeānu ūdeņi, kas apskauj zemi no trim debespusēm. Sarkanas ir asinis, kas par to ir plūdušas.
Tāda ir Dienvidāfrika- brīnišķīga, paradoksu un atklājumu pilna, un neizsakāmi valdzinoša.
Astrīda Rogule