Āfrika, salīdzinot to ar citiem planētas kontinentiem, izceļas ar īpašu tikai šai zemei raksturīgu šarmu. Tai piemīt kaut kas maģisks, kas vilinājis ceļotājus doties turp, jau kopš eiropiešu pirmatklājēju laikiem. Vieta, kur koši sarkanā saulrieta laikā lauvas dzenā masīvos bifeļus pa savannu, grifi planē debesīs un novēro šo skarbo dabas izrādi, gaidot savu daļu no lielā pīrāga, bet tālumā ik pa brīdim skan skaļas ziloņu bara taures... tāda ir Āfrikas pastkartīte manās asociācijās. Krāsaina, skarba, mežonīga, laika un pasaules aizmirsta vieta, kur valda daba un dzīvnieki, nevis civilizācija.
Lai Āfriku izjustu pa īstam, nepietiek tikai ar vienu ceļojumu. Tomēr, ja būtu jāizvēlas viena valsts Melnajā kontinentā, kurp doties, tad ilgi nebūtu jādomā - tā būtu Dienvidāfrikas Republika. Ja Kenijā ir tikai zvēru pēcpuses, Zambijā ūdenskritumi, Etiopijā unikālas ciltis, Mozambikā pludmales, Kongo džungļi, Mauritānijā tikai tuksneši, tad Dienvidāfrikā var baudīt to visu un vēl vairāk. Āfrikas galējos dienvidos tiekas kontrasti un galējības. Dīvaini, ka tuksneši sadzīvo vienā valstī ar zaļiem kanjoniem un lietus mežiem; lauvas klejo pa savannām, bet aiz stūra pingvīni peldas aukstajos Atlantijas okeāna ūdeņos; cilvēki dzīvo skārda būdiņu graustu rajonos, bet turpat blakus paceļas villas un utopiskas sapņu pilis...te ir viss, ko var sagaidīt no Āfrikas, tāpēc bija pienācis laiks Dienvidāfrikai.
Iepazīt un izzināt šīs lielās valsts daudzveidību viena ceļojuma laikā ir neiespējami, ja vien netiek izbrīvēts laiks kāda mēneša garumā, tāpēc ar smagu sirdi no iepriekš izveidotā ceļojuma vēlamo maršrutu saraksta svītroju ārā interesantas vietas, jo visam nepietiktu laika, vietas un līdzekļu, jo Dienvidāfrika ir diezgan dārga zeme, attīstītākā valsts Melnajā kontinentā.
Ceļojot Dienvidāfrikas izteiktā attīstība un civilizācija brīžiem traucēja. Ja neskaita nacionālos parkus, tā neiekļāvās manās fantāzijās un sapnī par īsto Āfriku, to skarbo, mežonīgo un laika aizmirsto...lai gan skaista un valdzinoša, šī zeme Āfrikas galējos dienvidos, tā tomēr ir pārāk civilizēta, pārāk sakopta, pārāk globalizēta.
No vienas puses, protams, ir jauki nakšņot labās viesnīcās, nesatraucoties par vēdergraizēm, neiekāpt ziloņa kūkā uz neizgaismotas ielas un dienu nepavadīt, kratoties pa bedrainiem ceļiem, sajūtot uz savas pēcpuses slaveno un sāpīgo Āfrikas bezmaksas masāžu, bet man gribējās redzēt un sajust arī to patieso Āfriku, to, kas dzīvoja manos bērnības sapņos. Tāpēc šajā ceļojumā neaprobežojos tikai ar Dienvidāfriku, bet devos tālāk un dziļāk Melnā kontinenta plašumos uz Botsvānu, Zimbabvi un Zambiju, lai bez skaistās Āfrikas meklētu civilizācijas vēl nesamaitāto Āfriku.
Dienvidāfrikas tumšā lapaspuse
Lai cik skaista būtu Dienvidāfrika, tai ir arī sava tumšā puse. Dienvidāfrika daudzus gadus bija izolēta no ārpasaules bēdīgi slavenā aparteīda režīma dēļ - legālas rasistiskas diskriminācijas, ko mazākumā esošā baltā rase izmantoja pret melnādainajiem iedzīvotājiem, sadzenot tos geto tipa skārdu būdiņu pilsētiņās, un, atņemot tiem visas tiesības. Šī diskriminācija 60-tajos un 70-tajos gados jau sāka kļūt par farsu, jo melnādainie iedzīvotāji pat nevarēja sēdēt uz balto soliņiem parkā, bet laulāts pāris, piemēram, nevarēja dzīvot kopā, ja tikai viens ģimenes loceklis strādāja balto pilsētā, kalpojot eiropiešu izcelsmes iedzīvotāju dzīves augsto standartu uzturēšanai.
Pasaule ilgi gaidīja un mēģināja nesaskatīt Dienvidāfrikas problēmas, pamostoties tikai tad, kad sākās brutāla melnādaino protestētāju apšaušana un apspiešana, piespriežot arī mūža ieslodzījumu Dienvidāfrikas pagājušā gadsimta slavenākajam cilvēkam, Nobela miera prēmiju ieguvušajam, vienlīdzības idejas tēvam Nelsonam Mandelam. Mūžīgi tas, protams, nevarēja tā turpināties, īpaši pieaugot melnādaino iedzīvotāju īpatsvaram pār baltajiem, un tam kļūstot dominējošam. Visbeidzot 1990. gadā pie varas nākušais prezidents De Klerks sāka ieviest pārmaiņas. Pēc 27 gadu pavadīšanas cietumā tika atbrīvots Nelsons Mandela, kurš 1994. gadā kļuva par pirmo Dienvidāfrikas melnādaino prezidentu un sāka celt jaunu Dienvidāfriku. Pirmajā uzrunā no Rātsnama balkona Keiptaunā viņš pūlim teica: Ir laiks dziedēt vecās rētas un sākt būvēt jaunu Dienvidāfriku! Nkosi Sikelele Afrika jeb Dievs svētī Āfriku!"
Utopija vulkāna krāterī
Ceļojums iesākās utopiski, ar Āfrikas Lasvegasu - Sun City. Laikā, kad Dienvidāfrika tika izolēta no pārējās pasaules, bet baltajiem iedzīvotājiem gribējās dzīvot skaisti un izklaidēties, vienam bagātniekam radās ģeniāls plāns radīt Sansitiju jeb Saules pilsētu. Apdzisušā vulkāna krāterī tika izveidota sirreāla pasaule ar šikām viesnīcām, greznībā slīkstošu Pazudušās pilsētas pili, Ziloņu aleju, mākslīgiem džungļiem, alām un ūdenskritumiem, smilšu pludmali ar viļņiem, masīvu kazino un izklaides centru. Pat mākslīgo zemestrīci Saules pilsētā apmeklētāji var izjust. Patiešām - cilvēka spējām robežu nav. Tomēr šis grandiozais projekts nebija vienīgais.
Turpat pie Sansitijas, arī apdzisuša, gigantiska vulkāna krāterī tika radīts vēl viens fantastisks projekts - Pilanesburgas Nacionālais parks, jo kādēļ gan bagātniekiem mērot garo ceļu līdz Krīgera parkam, lai dotos meklēt zvērus, ja Āfrikas dzīvnieki var atnākt pie viņiem? Apvidū tika nojauktas visas ēkas un cilvēka radītā infrastruktūra tika pilnībā sagrauta. To
aizstāja savanna un zālieni, bet parkā no dažādām Dienvidāfrikas vietām tika pārvesti 6000 Āfrikas savvaļas dzīvnieki, kuriem par jaunajām mājām kļuva Pilanesburgas Nacionālais parks. Cilvēks spēj visu - gan sagraut, gan uzcelt, viņš spēj gan dabai atņemt visu, gan arī atdot tai atpakaļ. Tagad Pilanesburgas Nacionālais parks ir viena no labākajām vietām visā Melnajā kontinentā, kur vērot dzīvniekus, un, vieta, kur mīt visi pieci varenākie Āfrikas dzīvnieki, tā saucamais Āfrikas Lielais piecinieks - lauva, degunradzis, bifelis, zilonis un leopards.
Un tagad priecīga vēsts visiem kūlas dedzinātājiem. Kūlu dedzināt Āfikā ir legāli un neviens nesienas klāt. Pārsteidzošs skats pavērās, ierodoties pirmo reizi Pilanesburgas Nacionālajā parkā. No parka savannas un krātera kalniem pacēlās dūmu mākoņi, un pirmajā brīdī sēdēju ar atvērtu muti, jo likās, ka vulkāna krāteris ir atdzīvojies. Neparasts skats, bet, kā izrādījās, parka reindžeri bija aizdedzinājuši zālienus, lai atjaunotu dabisko vidi, un, dotu jaunajai zālei zaļo gaismu. Jautāju reindžeram, kāpēc viņi piekopj tik bīstamu veidu, kā likvidēt veco zāli, un, vai nevar vienkārši to nopļaut. Ātri vien sapratu savu blondīnisko jautājumu, jo diez vai atrastos tādi muļķi (lasi pašnāvnieki), kas vēlētos pļaut zāli vietā, kur brīvi staigā Lielais Piecinieks.
Jāpiebilst, ka dzīvnieku vērošana nacionālajos parkos nav tas pats, kas apmeklēt Rīgas zoodārzu. Tā ir laimes spēle, jo dzīvnieki ir brīvi un iet, kur vēlas. Lai palielinātu cerības ieraudzīt tos visus, izvēlējos iespēju apmeklēt trīs dažādus nacionālos parkus, un, izvilku lielo laimestu, jo sanāca redzēt gan Lielo Piecinieku, gan daudzus citus dzīvniekus, un vienīgais, kas paslīdēja garām manām acīm, bija sprinta čempions - gepards. Nu nekas, gan jau nākošajā reizē man izdosies arī viņu ieraudzīt, kad speršu kāju uz Melnā kontinenta zemes.
Protams, ka zebras, žirafes, kārpu cūkas, impalas un citas antilopes sanāca redzēt visur, un, godīgi sakot, jau beigās tās sāka pat nedaudz garlaikot, tādēļ uzmanība tika koncentrēta tikai lielajiem un plēsīgajiem dzīvniekiem. Tāpēc izcelšu tikai interesantākos un satraucošākos mirkļus, kas mani lutināja šajā ceļojumā.
Par Pilanesburgas Nacionālā parka lielo notikumu kļuva leopards, ko līdz šim nebija nācies redzēt. Tas ir ļoti kautrīgs dzīvnieks un ātri nozuda, tāpēc nobildēt to tā arī nesanāca. Vispār jāatzīst, ka bildēt dzīvniekus savvaļā nav viegli, jo tie neuzskata par vajadzīgu pozēt tūristu kamerām, bet gan iet savu gaitu un bieži vien pat mēģina izvairīties no ziņkārīgo acīm un objektīviem. Ja leopards bija pārāk kautrīgs, tad baltie degunradži gluži otrādi. Tie pienāca klāt pilnīgi pie paša džipa. Jāāāāā...kas par momentu, kad šie giganti vēro Tevi pāris metru attālumā! Patiesībā tie ir smieklīgi, jo kā daudziem citiem Āfrikas dzīvniekiem, to skatiens ir tāds pamuļķīgs un IQ nav diez ko augsts, vismaz tas neatbilst dzīvnieka gabarītiem. Turklāt degunradžiem ir ļoti vāja redze, bet ļoti agresīvais melnais degunradzis vispār ir pusakls un mēdz skriet visam virsū un ārdīties. Tam tik tuvu nevarētu piekļūt, jo ir fiksēti gadījumi, kad šis Āfrikas psihopāts skrien vilciena lokomotīvei virsū, vai, ieklīstot viesnīcas teritorijās, uzbrūk akmens ziloņu statujām. Kā jau teicu, nav no gudrākajiem dzīvniekiem.
Tāpat interesants bija džipa reindžers, kas vizināja mani safari braucienos. Ļoti zinošs, bet jāsaka, ka pilnīgi ķerts uz dzīvniekiem. Dienu viņš pavada tos meklējot savannas zālienos, bet vakarā skatoties tos pa televizoru. Ja viņam blakus sēdētu skaista blondīne vienā bikini, bet priekša pozētu lauva, cerību skaistulei nebūtu. Turklāt brīžiem viņš uzvedās kā bērns, piemēram, ieraugot ļoti reto brūno hiēnu
(Brown Hyena), kas ir brūnā krāsā ar garu spalvu uz muguras un simpātiskāku purniņu kā Āfrikas Frankenšteinam - plankumainajai hiēnai (Spotted Hyena). Šoreiz sanāca redzēt arī pirmo plankumaino hiēnu. Diezgan atbaidošs radījums. Ja pasniegtu balvu neglītākajam un muļķīgākajam dzīvniekam, tad šī būtu mana kandidatūra. Seja reti neglīta, bet uzvedība neizskaidrojama. Piemēram, arī šī, līdzīgi kā National Geographic raidījumos, savā klibajā solī, mēli izkārusi, un, zviedzot kaut ko pati pie sevis, skraidīja apkārt, nesaprotamā virzienā turpu šurpu. Bet jāatzīst, ka hiēnas ir ļoti spēcīgi dzīvnieki ar stiprākajiem žokļiem Āfrikas dzīvnieku pasaulē, tāpēc tās nograuž upurus ar visiem kauliem un tās pat lauvām spēj atņemt to medījumus. Pārsvarā tās ir maitēdājas, jo ir pārāk slinkas, lai medītu, labāk kā urļikam citiem atņemt, turklāt savā pusklibajā solītī jau neko daudz nenomedīsi.
Vēl neadekvātāk reindžers uzvedās, kad pamanījām White-face scoup, ūpju dzimtas putnu. Pēc reindžera sajūsmas spriežot, tā bija lielā trofeja putnu cienītājiem. Mans gidiņš izleca āra no džipa par spīti noteikumiem to nedarīt, jo kā nekā Lielais Piecinieks tepat kaut kur klīst, un sajūsmināts metās to bildēt un apbrīnot. Putns gan tiešām interesants, bet nu ne jau tāpēc galva jāzaudē. Putnu vispār Pilanesburgas parkā bija daudz, īpaši pie ūdenskrātuvēm, kur tie fotogēniski pozē, īpaši saulrietu laikā. Tepat mājo arī slavenais Frenklins, kuru visi apsmej, jo šis putns nudien nav gudrāks par
piektklasnieku. Putns māk lidot, bet viņam bieži gadās to aizmirst. Tad nu Frenklini drūzmējas uz grants ceļa nacionālajos parkos, izdzird, ka kaut kas rūcošs tuvojas un sāk bēgt. Skrien, skrien, paskatās pa labi, ieraugot, ka mašīna brauc, sāk skriet vēl ātrāk, tad paskatās pa kreisi, atkal - mašīna brauc (protams, tā pati) un atkal skrien, tad atkal pa labi, pa kreisi un, kad noskrējis jau labu gabalu un tūlīt būs zem mašīnas riteņiem, tad viņš paceļas gaisā, jo izrādās: 'Es taču māku lidot. Brīnums.'' Man, savukārt, nav brīnums, kāpēc visi jokus plēš par pamuļķīgajiem Frenkliniem, kā arī tūristiem džipā, kam vecāki piešķīruši šādu vārdu.
Vēl viens smieklīgs dzīvnieks no ne pārāk inteliģentā gala ir Red Hartbeast antilope. Kad antilope izdzird vai sajūt kaut ko tuvojamies, tā, protams, ņem kājas pār pleciem. Bet šai antilopei ir nelāgs un nāvējošs reflekss. Tā apstājas, lai apskatītos, kas tai īsti seko, un, protams, nav jābūt apdāvinātam ģēnijam, lai saprastu, ka ar to gudrās antilopes dienas ir skaitītas. Lauvām šīs muļkadesas iet pie sirds.
Dzīvnieku pasaule vispār ir interesanta un, iedziļinoties tajā, ir milzīgs prieks to vērot un pasmaidīt par to, jo katram šķiet ir kādas savas nedienas un amizanti ieradumi. Piemēram, zebrām ir nedienas ar vēderu, un pie ūdenskrātuves Pilanesburgas Nacionālajā parkā varēju par to pārliecināties, vērot līdz šim neredzētu to uzvedību. Zebru bars skraidīja pa pļavu, skaļi zobus rāva un koda viena otrai pēcpusē. Nezinu, ko viņas bija salietojušās jeb saēdušās, bet man tas likās dīvaini. It kā jau tas pats zirgs vien ir, tikai strīpainā cietumnieku kostīmā, bet nu mūsu ķēves šitādām lietām būtu par inteliģentu.
Aci pret aci ar bifeļu baru
Tālāk ceļš veda uz Mpumalangas provinci un Krīgera
Nacionālo parku, vecāko visā Āfrikā un vienu no Dienvidāfrikas lepnumiem
un simboliem. Ja visi ceļi ved uz Romu, tad Dienvidāfrikā - uz Krīgera
parku. Tiesa, tas ir tik liels, ka vietas pietiek visiem, un man tas neizskatījās
pilns ar tūristiem. Gribējās izmēģināt ko jaunu, tāpēc parkā nolēmu
doties ar īrētu mašīnu bez reindžera klātbūtnes. Tas, nudien, bija savādāk
kā Pilanesburgas Nacionālajā parkā, kad sastopies ar milzīgu ziloņu tēviņu
un īsti nezini, ko darīt, līdz beidzot Āfrikas gigants, putekļus
gaisā pūzdams, tomēr piekāpjas un paiet no ceļa malā.
Bet dienas notikums, ko atcerēšos vienmēr bija cits. Agrā
rīta stundā, braucot ar mašīnu pa nomaļu smilšu ceļu Krīgera parkā, pēkšņi
iegriežoties līkumā, gaidīja pārsteigums. Patīkams vai nepatīkams- grūti
pateikt, bet aizraujošs noteikti. Šaurā ceļa priekšā stāvēja liels bifeļu
bars, kuriem mašīna ir ceļā, bet tie man. Lai gan varētu likties, ka
bifelis ir parasta Āfrikas savvaļas govs ar vikingu cepuri galvā,
tas ir, ar lieliem ragiem, kas atgādina vikingu galvassegas, tā tomēr nav. Šis
nav nekāds mierīgais dzīvnieciņš. Patiesībā tas ir viens no četriem bīstamākajiem
Āfrikā, vienā laivā ar degunradzi, ziloni un behemotu. 
Āfrikā uz
sauszemes tieši no bifeļiem konstatēts lielākais mirušo vietējo iedzīvotāju
skaits, bet ūdenī no behemotiem. Interesantā situācija kļuva vēl
interesantāka, kad bara priekšā iznāca lielie tēviņi, laikam jau parādīdami,
ka viņiem nepatīk, ka esmu gadījies ceļā. Nu vairs nebija reindžers pie sāniem,
kas varētu pateikt, kā rīkoties, un nebija arī papildiespēju, kam
prasīt pēc palīdzības. Satraukuma mirklis, kurš nu tagad noraustīsies
un dos ceļu, tāds kā Āfrikas drug race. Izrādījās beigās
noraustījās bifeļi... zaķpastalas... kas sāka iet no nost ceļa garajā zālē.
Sāku tiem tuvoties, jo ceļš kļuva tik pat kā atvērts. Pēdējās no ceļa
pagāja malā divas mātītes ar mazuļiem, un es vēl nodomāju, cik neparasti,
ka bars atstāj mātītes beigās, jo pēc būtības bara galā būtu jāturas
spēcīgākajiem tēviņiem, kas sargā savu lielo ģimeni no lauvām, kurām
modes lieta ir sekot bifeļiem un gaidīt mirkli, kad kādu vājāku varētu piežmiegt.
Bars jau palika aiz muguras, bet gribējās vēl pabildēt mazos, kā nekā
viens no Lielā piecinieka. Devu ar mašīnu atpakaļ, vērojot mazos,
un tad atskanēja skaļš un brīdinošs sauciens otrā ceļa pusē. Pagriezu
galvu, un tur nu bija ziepes, - blakus mašīnai stāvēja otra daļa
no bifeļu bara, un to tēviņi priekšgalā neizskatījās priecīgi, ka traucēju
mieru un tuvojos mazuļiem un mātītēm. Biju tā aizrāvies ar fotografēšanu,
ka nepaskatījos, kas notiek otrā pusē, kuru sākotnēji aizsedza krūmi, tāpēc
otru bara daļu nemaz neredzēju. Ātri uzņemta viena bilde un ilgi nedomādams
laidos lapās. Bet, kas tas bija par mirkli...!
Uz kanjona smailes
Lai kā man dzīvnieki patiktu, un lai cik interesanti tie būtu, visvairāk ceļojuma Dienvidāfrikas daļā mani paņēma Blyde River Canyon - viens no Āfrikas kontinenta grandiozākajiem skatiem un trešais lielākais planētas kanjons. Braucot gar to un piestājot pāris skatu punktos, tas pavērās savā krāšņumā, bet šī Dabas brīnumdarba kulminācija viennozīmīgi bija Trīs būdiņu (Three Rondavels) skatu punkts, kur visos virzienos paveras burtiskā nozīmē elpu aizraujoši skati. Kanjons, ezers un upe kaut kur lejā, pār kuru paceļas dramatiskās Trīs būdiņu klintis, kas atgādina trīs apaļas formas Āfrikas iezemiešu namiņus. Woooooooowwww -bija viss, ko varēju pateikt, šeit nonākot. Ārprāts, žokļa nokrītošs skats (jaw-dropping) - jāsāk aizņemties vārdu krājumus no angļu valodas, jo mums latviešiem nav īstā vārda, lai apzīmētu šo vareno ainavu un manas tā brīža sajūtas, to visu vērojot. Metos bildēt
kanjonu uz visām pusēm un pie pašas kanjona stāvās malas atradu arī vietu, kur pats vēlējos sevi iemūžināt. Aiz zīmes: "Tālāk neiet, bīstami!" pamanīju interesantu klinti, kura bija neparasti izbīdījusies uz āru - tāds kā mazs klints tramplīns, zem kura kaut kur ļoti tālu apakšā tecēja Blaidas upe. Ilgi nebija jāgaida, kad sēdēju šīs klinšu smailes galā. Ak, kas par skatu un sajūtām... nervus kutinoši! Sirds sāka dauzīties straujāk un, paskatoties uz leju, iezagās arī baiļu stariņš. Tas bija ko vērts, fantastiskas sajūtas un adrenalīns komplektā ar šo pasakaino ainavu.
Tā nu bija vieta, ko gribēju kārtīgi izbaudīt, tāpēc atradu klusu stūrīti, kur nosēdēju labu laiku, vērojot apkārtējo ainavu un piedzīvojot, kā saules rietā kanjona kreisā puse ieslīgst draudīgā tumsā, bet austrumu pusē Trīs būdiņas klintis tiek izgaismotas dažādās nokrāsās, sākot ar oranžo un beidzot ar rozīgo un sarkanīgo, jau saulei pavisam norietot. Kā vienmēr saulrietā krāsas ir nepārspējamas, - spēcīgas un intensīvas. Karalisks skats un, galvenais, bez neviena tūrista, kas laikam piedeva šai vietai īpašu burvību.
Mpumalangas province ar saviem kalniem, skaistajiem ūdenskritumiem un kraujām ir īsts saldais ēdiens dabas cienītājiem. Visunikālākais veidojums provincē ir Bourke Luck Potholes. Vietā, kur sāk veidoties Blaidas kanjons, Blyde (jautrās) un Treur (skumjās) upju virpuļveida ūdens plūsmas, sarkanās un oranžās nokrāsas kanjonā izveidojušas neparastus caurumus, sacaurumojot klintis kā Šveices sieru, turklāt, radot skaistu krāsu kontrastu starp oranžīgajām klintīm un tumši zilo ūdeni.
Vēl viens no Mpumalangas provinces dabas brīnumiem ir Drakensberga kalnu krauja, kas šķērso reģionu un paceļas gandrīz 1000 metru augstumā. Iespaidīgākais skatu punkts gar Drakensberga krauju, manuprāt, bija Dieva logs (God's Window), kas tikusi izmantota daudzās filmās kā pasaules malas filmēšanas vieta. Rīta stundā, kad zemiene kraujas apakšā ieslīgst rīta miglā, te nudien izskatās kā no Dieva loga ar zemi tur lejā, mākoņu jūrā.
Dienvidāfrika var lepoties ar krāsainām un kolorītām cilšu
tradīcijām. Te dzīvo dažas no interesantākajām Āfrikas ciltīm. Vienīgi,
valstij attīstoties, tās gājušas līdzi laikam, un senās tradīcijas un dzīvesveids
vairs tikai vietām ir saglabājies. Lesedi kultūras ciematā
izmantoju iespēju iepazīties ar daļu no bagātā Dienvidāfrikas cilvēku un
cilšu mantojuma, apmeklējot piecus izveidotus ciematiņus ar pārnestām ēkām
un cilvēkiem no Zulu, Ndebele, Xhosa, Pedi
un Sotho ciltīm, kuri pārcēlušies uz dzīvi šeit. Tepat noskatījos
zulu cilts dejas, kas ir izslavētas visā Āfrikā, pateicoties savam
dinamiskumam un kareivīgumam, vicinot kājas virs galvas un skaļi klaigājot.
Šī kolorītā cilts, kuri apģērbā izmantoja dzīvnieku ādas, bija mežonīgākā
un kareivīgākā Dienvidāfrikā, iedvešot bailes britu kolonizatoros. Tomēr
visinteresantākā cilts, manuprāt, bija Ndebele, kuru dāmas, līdzīgi kā
sievietes Birmā, nēsā dzelzs riņķus ap kaklu un kājām. Tāpat tā nepārprotami
ir viskrāsainākā cilts, kur dāmu tērpi ir visās krāsās un ļoti koši.
Krāsas ir būtiska šīs cilts kultūras sastāvdaļa, jo arī to mājām
raksturīgs bagātīgs krāsu salikums.
Jānis Kreicbergs