Galda kalna ēnā
Dienvidāfrikas galējā dienvidrietumu stūrī atrodas viena no valdzinošākajām pilsētām pasaulē un Dienvidāfrikas šūpulis - Keiptauna. Tieši te Atlantijas okeāna krastā, ikoniskā Lauvas galvas kalna, draudīgā Sātana kalna un majestātiskā Galda kalna pakājē, holandieši izveidoja pirmo apmetni Dienvidāfrikā, pilsētu, kas var lepoties ar vienu no skaistākajiem skatiem un pilsētu ainavām pasaulē. Citas pilsētas par šādu fonu varētu tikai sapņot.
Keiptaunas simbols, 1086 metrus augstais Galda kalns, uz kuru augšup ved rotējošs vagoniņš, pat iekļuvis finālistu lokā uz titulu saukties par vienu no septiņiem Pasaules dabas brīnumiem. Skati no virsotnes liek aizrauties elpai. Tiesa, vērot šo skatu nav nemaz tik viegli, jo vagoniņš ik pa laikam tiek slēgts mainīgo laika apstākļu, vēja un mākoņu dēļ, kad Galda kalnam tiek pārklāts pāri milzīgs mākoņu galdauts. Bet pat uzklāts Galda kalns izskatās skaists un cēls. Keiptauna vispār ir pilsēta, kas no visiem skatu punktiem priecē acis. Gan no pakalniņiem un slavenā Lauvas galvas kalna, gan no pludmalēm, pilsētas laukumiem un atjaunotās Viktorijas un Alberta ostas, kas kļuvusi par simpātisku vakara relaksācijas vietu ar krodziņiem, restorāniem un tirdzniecības bodēm. Mans iecienītākais skats tomēr pavērās no okeāna, izbraucot saulrieta laikā ar jahtu. Šampanietis, jahta, saulriets, okeāns, roņi un fantastiska Keiptaunas un Galda kalna ainava, kas vēlāk zem zvaigžņu segas pārtop jāņtārpiņu jūrā, iestājoties tumsai un pilsētai iemirdzoties miljoniem mazās gaismiņās. Mmmm... Tas nevar atstāt vienaldzīgu.
Dienvidāfrika ir vīnu zeme ar senām tradīcijām un Keiptaunas apkārtne ir tās sirds un šūpulis, gluži kā Chianti Itālijā un Rioha Spānijā. 1685. gadā pašā Keiptaunas pievārtē holandiešu gubernators Stīls ielika pamatus vecākajai vīna darītavai Jaunajā pasaulē, Groot Constantia, iestādot pirmos vīnogulājus ārpus Eiropas. Šī slavenā vīna darītava, kas regulāri iegūst augstākās balvas vīnu konkursos, lepojas ar iespaidīgu fanu pulciņu. Čārlzs
Dikenss, Sers Valters Skots, Vācijas kanclers Bismarks, Holandes karalis Viljams un daudzas citas vēstures superzvaigznes bija lieli šī vīna cienītāji. Džeina Ostina slavināja vīna dziednieciskās spējas salauztām sirdīm, bet Francijas karalis Luijs Filips to esot tik ļoti mīlējis, ka 1833. gadā esot pat nopircis Lielās Konstances vīna darītavu. Pat Napoleons Bonaparts, atrodoties trimdā, prasījis tikai šo vīnu un pirms nāves viņa pēdējais lūgums bija tieši glāze Konstances vīna, - oligarhi laikam vienmēr mācējuši pat ieslodzījumā dzīvot ar šiku. Izstaigājot vīna pagrabus, seno muižu un nodegustējot labākos vīnus, kas tik tikko atkal dabūjuši godalgotās vietas konkursos, secināju, ka, neskatoties uz to, ka čemodānā nav vairs vietas, bez 2 pudelēm es mājās nebraukšu.
Ceļojums uz pasaules malu
Vēju jeb Vētru pilsētas izveidē, kā Keiptaunu nereti mēdz dēvēt, noteicošo lomu spēlējis leģendām un nostāstiem apvītais Labās Cerības rags. Šķiet par šo ragu skolas laikā dzirdējis ir ikviens, un, ja citas kontinentu malas ātri piemirstas, tad Labās Cerība rags dzīvo ikviena atmiņās. Nepieejamais rags bija katra jūras braucēja sapnis. Rags, kuru vietējie reklamē kā Atlantijas un Indijas okeānu randiņa vietu, ir Melnā kontinentā tālākais dienvidrietumu punkts...pasaules mala..., jo tālāk vairs nav nekas, tikai Antarktīda.
Pirmais eiropietis, kas apbrauca šo ragu bija portugāļu jūrasbraucējs Bartolomeu Diašs 1486. gadā, bet 10 gadus vēlāk cits portugālis Vasko de Gama izvilka savu lielo laimestu, kļūstot par otro eiropieti, kas apbrauca ragu, savā cerību pilnajā jūras ekspedīcijā uz Indiju. Diašs ragu nodēvēja par Vētru ragu, pateicoties ļoti nemierīgajam okeānam, biežajām vētrām un lielajiem viļņiem, un tikai vēlāk Portugāles karalis to pārdēvēja ar Labās Cerības ragu, lolojot lielas cerības, ko atnesīs jūras ceļa atklāšana uz Indiju.
Pie Labās Cerības raga radusies arī leģenda par Klīstošo Holandieti - nolādētu holandiešu kapteini, kura kuģis nevar noenkuroties, bet komanda sastāv no spokiem. Vēstures fakti liecina, ka šis bezvēsts pazudušais 17. gs. holandiešu jūras braucējs bija neticami ātrs kuģotājs, tāpēc cilvēki domājuši, ka kapteinis bija pārdevis dvēseli sātanam un pienāca laiks, kad nelabajam bijis jāatmaksā. Kuģis pie Labās Cerības raga pazuda, bet dzima leģenda par Klīstošo Holandieti. Tā nolādētais kuģis kopš 17.gs. klejo pa pasaules jūrām, spocīgi parādoties un tad tikpat mīklaini nozūdot. Lai gan tas viss liekas kā kāda rakstnieka fantāzijas auglis, tomēr vēstures avotos ir daudzas cilvēku liecības un pat divi Anglijas karaļi zvērējuši, ka spoku kuģi ir redzējuši. Tas liek aizdomāties, jo pacienti no Tvaika ielas diez vai kļūtu par pasaules lielvalsts galvām.
Jāatzīmē, ka Labā Cerības raga rezervāts ir dabas mīļotājuu paradīze. Man pašam bija pamatīgs pārsteigums, uzzinot, ka klinšainajā apvidū sastopama vislielākā augu un ziedu daudzveidība uz planētas, tā saucamā Raga puķu karaliste. Puķes gan nav mans aicinājums, tāpēc es vairāk pievērsos strausiem, paviāniem, antilopēm u.c. dzīvnieku pasaules pārstāvjiem. Strauss, lai gan īpaši pastulbs un bailīgs putns, te ir ejoša prece ar ļoti garšīgu gaļu, vērtīgām spalvām un otru izturīgāko ādu pasaulē, uzreiz pēc ķengura kažociņa.
Visvieglāk pamanāmie dzīvnieki pie Labās Cerības raga, viennozīmīgi, bija paviāni - dusmīga izskata mērkaķi ar izteiksmīgām, izbīdītām, sarkanām pēcpusēm. Ja rokās turēsi ko ēdamu, zini, ka paviāni nebūs jāmeklē, tie atradīs Tevi. Tie sākuši sirojumus Keiptaunas teritorijā un tagad ir vieni no skaitliski lielākajiem noziedzīgajiem grupējumiem Dienvidāfrikā. Mafija. Paviāni lieliski spēj adaptēties apstākļiem un tie sapratuši, ka kādēļ pašiem meklēt ēdienu, ja var aiziet pie cilvēkiem un vienkārši nekautrējoties sevi apkalpot un palutināt. Turklāt, krūmos jau neaug tik garšīgi cepumi, čipsi un konfektes. Lai nozagtu ēdienu, paviāni iemācījušies atvērt mašīnas durvis, māju logus, ielīst sētās, un pat šaurāku spraugu un eju gadījumos iesūtīt mazos, kas sazog un padod lielajiem laupījumu. Pašam sanāca pārliecināties, kā viens no šiem noziedzniekiem rāpās pa caurulēm un mājas sienu, mēģinādams to aptīrīt. Varēju tikai nobrīnīties par to izdomu, laikam vajadzētu sākt šos bandītus sēdināt cietumos.
Turpat pie raga atrodas arī viens no netipiskākajiem Āfrikas skatiem - Boulders Beach pludmale. Tā kā Keiptaunā var atrast ļoti skaistas pludmales, tad šī nebūtu ne ar ko īpaša, ja vien te nemājotu Āfrikas pingvīnu kolonija. Kaut kā vārdi: "Āfrika" un "pingvīni" neiet kopā, bet Dienvidāfrika ir kontrastu zeme, un te visu var sagaidīt. Nudien neierasts skats. Izskatās, ka pingvīni arī kļūst moderni un sākuši ceļot, ierodoties no Antarktīdas atpūsties paši savā pingvīnu kūrortā.
Amizanti bija vērot šos izmērā diezgan mazos, sulaiņa kostīmā tērptos, nelidojošos putnus. Tie brīžiem uzvedās kā cilvēki. Te bija gan flirtējošas dāmās, pārīšu skūpsti, kavalieru nestie ziedi un tēvu smagais darbs, dodoties zvejā, atstājot mājās gaidošās ģimenes.
Ne mazāk interesants izvērtās izbrauciens ar kuģīti uz Roņu salu, ļaujot īsā laika sprīdī uz savas ādas izdzīvot slavenos Keiptaunas četrus gadalaikus. Piekraste te bija iespaidīga ar varenām un stāvām klintīm un ļoti mainīgu klimatu, tāpēc izbaudīju gan sauli, piedzīvoju mazu vētru, ūdens šļakatas, un pat mazs tornādo uz ūdens aizbrāzās laivai garām. Vareni! Tieši tas, kas vajadzīgs, lai sajustu šī vietas vētraino pasaules malas gaisotni.
Randiņš ar haizivīm
Lieta, ko es visvairāk gaidīju Keiptaunas apkārtnē, neapšaubāmi bija Shark Cage Diving - niršana krātiņā ar Lielajām, baltajām haizivīm. Viens no unikālākajiem dzīves piedzīvojumiem, jo reti kur pasaulē var piedzīvot un vērot plēsīgākās un asinskārākās no visām haizivīm tikai rokas stiepiena attālumā.
Dienvidāfrikā divu stundu braucienā no Keiptaunas atrodas maza pilsētiņa Gaansbai, kas jebkuros citos apstākļos būtu maza, necila, nevienam nesaistoša pilsētiņa kaut kur pasaules nomalē, ja vien te neatrastos lielākā Lielo, balto haizivju (Great White Shark) populācija pasaulē, piešķirot šim aizmirstajam miestiņam slavu un titulu
- Pasaules Haizivju galvaspilsēta. Tepat pilsētiņas pievārtē, Atlantijas okeānā atrodas slavenā Haizivju Aleja - zemūdens pasāža starp divām salām, kur vienā salā, Dyer island, mājo prāva pingvīnu kolonija, bet otrā klinšu saliņā Cape Fur seal roņu kolonija - divas haizivju delikateses, kas arī ir iemesls, kāpēc šiem okeāna valdniekiem tieši šī vieta kļuvusi par mājām un labāko vietu pasaulē, kur vērot šīs ūdens plēsoņas. Ja Havaju salās, Meksikā vai Austrālijā, kur arī piedāvā šādas niršanas tūres krātiņā, var pavadīt pat nedēļu, meklējot baltās haizivis un tā arī nenonākt aci pret aci ar okeānu karaļiem, tad Dienvidāfrikā pie Dyer salas, tikai nedaudz nogaidot, var ieskatīties šo cēlo zemūdens plēsoņu acīs!
Pēc haizivju ekspertu instruktāžas un apmācības, sēdos laivā, lai dotos Atlantijas okeānā un meklētu šīs asinskārās zivtiņas. Tiesa par zivtiņām viņas būtu grūti nosaukt, jo pieaugušās Lielās, baltās haizivis izmēros sasniedz 7 metrus. Arī par "meklēšanu" to īsti nevar dēvēt, jo haizivis te mudžēja, un ik pēc pusminūtes piepeldēja kāda pie krātiņa, ar interesi nolūkojoties, kas tad nu atbraucis ciemos viņas apraudzīt. Dažas nopeldēja gar pašu krātiņu tik tuvu, ka, ja būtu izbāzis roku, tad to varētu noglaudīt vai arī drīzāk palikt bez tās. Woooowww... vērot šos okeāna gigantus nudien ir mūža piedzīvojums! Īpašākie brīži bija, kad haizivis ar atņirgtiem zobiem peldēja tieši būrim virsū un pēdējā brīdī strauji pagriezās, savukārt, cita zem ūdens sāka spurināties, saceļot pat nelielus viļņus. Vienīgais, kas traucēja to visu tā kārtīgi baudīt, bija ūdens temperatūra, kas, protams, bija zema, jo kā nekā Āfrikas ziema bija jau sākusies. Tā noteikti nebija Karību jūra.
Jānis Kreicbergs