Pie lauvām, kur dūmaka dārd - Zimbabve un Zambija
Zimbabvē un Zambijā ierados, galvenokārt, lai dzīvē
vērotu iespējams visas Āfrikas galveno magnētu - Viktorijas ūdenskritumu,
kas izvietojies uz abu valstu robežas. Zambijai gan ticis mazākā pīrāga
daļa, tāpēc lielāku akcentu liku uz krīzes un hiperinflācijas nomocīto
Zimbabvi, kuras slava ar miljardu un triljonu naudaszīmēm izskanējusi tālu
aiz valsts robežām.
Uz šo valstu robežas varenā Zambezi upe plūst cauri savannai, atgādinot milzīgu, lēnu plūstošu ezeru. Un pēkšņi notiek brīnums - minētais ezers, skaļas dārdoņas pavadījumā gāžas šaurā bezdibenī, kas atgādina ar nazi iešķeltu rētu zemē. 1700 m plats un 108 metri augsts te vienā minūtē nogāžas 540 miljoni litru ūdens!!! Neaptverami skaitļi! Tie liecina par lielāko krītošā ūdens aizkaru uz mūsu planētas. Pirmais eiropietis, kam laimējās savā dzīvē vērot savām acīm, šo vareno Zambezi upes izrādi, bija skotu pētnieks Deivids Livingstons. 1855. gadā kololo cilts virsaitis Sekeletu pie ūdenskrituma atveda Livingstonu, kurš vēlāk savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Uz tik brīnišķīgiem skatiem noteikti noraugās eņģeļi savā lidojumā".
Gribējās arī man redzēt to eņģeļu skatu, tāpēc sēdos helikopterā un devos lidojumā, ko tā arī sauc Flight of Angels, vērojot Zambezi izrādi no putnu un eņģeļu skatu punkta. Grandiozi skati! Varens tvaiku mākonis un varavīksne pacēlās virs dārdošā ūdenskrituma, bet mierīgā Zambezi upe pēc krituma mutuļojot drāžas pa sešām šaurām, zig-zag formas aizām, kuras tā laika gaitā izgrauzusi. Lidojums ir vienīgais veids, kā iemūžināt planētas lielāko ūdenskritumu vienā bildē, jo esot uz zemes, pateicoties tā apmēriem un tvaika mākonim, tas nav iespējams.
Lietus sezonas laikā un kādus pāris mēnešus pēc tās
redzamība ir ļoti apgrūtinoša, īpaši ūdenskrituma centrā, kur vienīgais,
ko var saskatīt, ir dūmaka, kas skaļi dārd. Tāpēc vietējie Viktorijas ūdenskritumu
jau kopš seniem laikiem ir kristījuši savā vārdā - Mosi-o-Tunya
jeb Dūmaka, kas dārd. Arī no zemes skati ir gana iespaidīgi, īpaši,
stāvot grandiozās aizas kraujas malā pretī ūdens aizkaram un
noraugoties, kā ūdens it kā palēninājumā gāžas aizas bezdibenī.
Pateicoties tam, ka biju tur īsi pēc lietus sezonas beigām, ūdens masas likās
prātam neaptveramas. Victoria Falls bija visā savā krāšņumā!
Tiesa, nav tādas izteiktas sezonas, kad ūdenskritumu būtu vislabāk vērot,
jo lielais ūdens daudzums rada biezāku mākoni un apgrūtina redzamību. Tāpēc
bija posmi, kur vispār neko nevarēja redzēt. Visvairāk atmiņā palika Danger Point
skatu punkts pie ļoti stāvas kraujas malas. Skatu punkts gan manā gadījumā
izklausījās diezgan banāli, jo neko vairāk par dūmakas mākoni redzēt man
neizdevās. Bet mazs piedzīvojums tas bija. Zeme dārdēja savos augstākajos
toņos un piedzīvoju lielāko lietusgāzi savā dzīvē, un smieklīgākais, ka
saulainā dienā ar zilām jo zilām debesīm. Burtiskā nozīmē - gāza kā no
spaiņiem, un tikai brīžiem miglaini parādījās ūdenskrituma augšēja daļa,
kas ātri pazuda. Lija tā, ka vajadzēja visu laiku slaucīt ar roku seju, lai
kaut vai to pašu mākoni varētu saredzēt...kas par piedzīvojumu! Šķiet
pilnībā izjutu, ko nozīmē Viktorijas ūdenskritums uz savas ādas. Pat drebuļi
piemetās 30 grādu karstumā. Nav brīnums, ka ūdens aizkars ir spējis sausajā
Āfrikas savannā izveidot mazu lietus mežu, kuras trauslā ekosistēma pastāvīgi
tiek apsmidzināta ar tai nepieciešamo mitrumu.
Es zināju Viktorijas ūdenskrituma iespaidīgos skaitļus un
biju redzēju pirms tam daudzas bildes, bet, nonākot aci pret aci ar to, planētas
lielākais ūdens aizkars vienalga pārņēma mani savā varā... nekādi
skaitļi nespēj uzburt to bildi... to nevar aprakstīt un tāpat nevar vienā
bildē parādīt... tas nepārprotami ir viens no Dabas iespaidīgākajiem
veidojumiem uz mūsu planētas!
Te es piedzīvoju vienu no saviļņojošākajiem brīžiem un arī vienu no lielākajām vilšanām manā ceļošanas vēsturē, jo planētas labākais raftings, kas man ir vismīļākā aktivitāte, aizgāja gar degunu. Tā kā lietus sezonā bija pamatīgi lijis, pārsniedzot visas normas, tad augstā ūdens līmeņa dēļ mežonīgais nobrauciens ar laivām pa Zambezi upi drošības apsvērumu dēļ bija atcelts. Upe bija slēgta, un mans sapnis, ko visvairāk šajā ceļojumā biju gaidījis, pagaisa... palika tikai tā iedurtā dunča sajūta sirdī.
Kā neliels mierinājums, bet pavisam neliels, tika piedāvāts kanoe brauciens pa mierīgo Zambezi upes posmu ar mazām krācītēm, un krokodilu un behemotu vērošanu upes ūdeņos. Šis manā izpratnē bija diezgan garlaicīgs pasākums, kas gan beigās izvērtās gana interesants, lutinot mani ar skaistu skatu, kad upe jau tuvojās Viktorijas ūdenskritumam. Pie upes horizonta jau atkal pacēlās dūmakas mākonis, un to krāsaināku padarīja varavīksne. Ūdenskritums jau bija tepat līdzās, tāpēc bija jāstājas krastā, kamēr vēl var un straume nav kļuvusi pārāk spēcīga.
Te nu mani gaidīja viena no ceļojuma kulminācijām un
satraucošākajiem mirkļiem. Kāpjot no laivas krastā, mani sagaidīja ziloņu
bars, kas tieši pretī, ceļa otrā pusē mielojās ar zaļumiem. Nebija ilgi jāgaida,
kad jau biju pielīdis ziloņiem pavisam tuvu, bet gids saķēris galvu vicinājās
un māja, lai nāku atpakaļ. Tādā mirklī, kad aiz muguras ir šie milži un
pāris no tiem neganti lūr virsū, bija grūti smaidīt, sirds dauzījās, bet
gids vispār izskatījās pārbijies, jo iepriekšējā vakarā zilonis pilsētiņā
bija nogalinājis cilvēku. Ja mašīnas vēl ziloņi respektē, tad cilvēkus
nemaz, jo mēs salīdzinājumā ar viņu gabarītiem esam kā skudras... upss
uzkāpu virsū". Turklāt, pēc mirkļa garām ziloņu baram brauca balts
busiņš, kura klātbūtne un troksnis nenāca gigantiem pie sirds, un tie sāka
taurēt un izskatījās, ka grib to iebukņīt, bet, pateicoties šoferīša
straujajai rīcībai, viņš tomēr izlavierēja un nozuda. Tad arī mēs laidāmies
prom, jo ziloņi izskatījās sakacināti. Unikālu foto ar savvaļas Āfrikas
ziloni tikai dažu metru attālumā, tomēr ieguvu. Zimbabvē man ļoti patika,
ka dzīvnieki ir brīvi, žogu nacionālajiem parkiem nav un šos cēlos dzīvniekus
no National Geographic ekrāniem var sastapt jebkur. Pat vienā vakarā,
izejot no restorāna, pārliecinājos par to, kad trīs milzīgi tēviņi vēlā
stundā aizgāja pa pilsētas ielām, bet cilvēki, aiz kokiem paslēpušies,
bailīgi noraudzījās šo gigantu siluetos...
Tāpat adrenalīna pilns mirklis bija doties pastaigā ar
lauvām Zambezi nacionālajā parkā. Unikāla iespēja, ko nevarēju laist garām.
Reindžeri parkā ir uzsākuši programmu, lai jaunajiem lauvu mazuļiem, kas
zaudējuši apgādniekus, palīdzētu izdzīvot un integrēties mežonīgajā
vidē. Pēc apmācības, kā izturēties ar lauvām, jo ir daudzas nianses, kas
jāņem vērā, ja negribas sajust Āfrikas dzīvnieku karaļa zobus uz savas ādas,
stingrā reindžeru uzraudzībā, ar koka nūju, pret, ko lauvām ir liels
respekts, devos parkā, lai tiktos ar lauvām. Pārsteigums gan sanāca, ka
lauvas tik mazas nemaz nebija, viena bija vispār diezgan branga. Pirmajā mirklī
sirds dauzījās, jo nedomāju, ka daudz būtu gribētāju, kas vēlētos pārlīst
lauvu krātiņa žogam pāri Rīgas zoodārzā un šīs tomēr bija brīvībā
dzimuši dzīvnieki ar instinktiem izdzīvot. Vēlāk, laika gaitā pieradu pie
lauvām un pat varēju viņām pieskarties. Vareni... tajā brīdī sāpe par
raftingu pilnībā izgaisa, un mani pārņēma jaunās emocijas, jo, ko tādu
darīt, ir mūža piedzīvojums. Turklāt, ļoti interesanti bija vērot lauvas
savās aktivitātēs, tās gulšņāja, spēlējās, koda viena otrai, kokā kāpa
un pat zobus rādīja, un nikni rēca. Zimbabves apmeklējums bija ļoti spilgts
un neaizmirstams.
Ziloņu karalistē - Botsvānā
Laiks bija doties uz pēdējo nacionālo parku un
valsti ceļojuma laikā - Botsvānu. Jāsaka uzreiz, ka Botsvānas apmeklējums
bija izcils - labākā dzīvnieku vērošana, kādu nācies Āfrikā piedzīvot,
redzot plēsīgus un bīstamus dzīvniekus turpat degungalā. Turklāt, līdzīgi
kā Zimbabvē, Botsvānas nacionālajiem parkiem neliek žogus, tāpēc dzīvnieki
te ir pilnīgi brīvi un tos var sastapt itin visur, pat viesnīcas teritorijā
tie mēdz ieklīst.
Botsvānas apmeklējuma mērķis bija Čobes nacionālais
parks - labākā vieta valstī, kur vērot savvaļas zvērus un parks, kas
lepojas ar vienu no lielākajām dzīvnieku koncentrācijām Melnajā kontinentā.
Parka lepnums un simbols, nepārprotami, ir ziloņi. Čobes 
nacionālajā parkā
atrodas lielākā ziloņu populācija uz planētas - ap 120 000!!! Skaitļi varbūt
neko neizsaka, bet salīdzinājumam - parks ir četras reizes lielāks par
Ventspils rajonu, bet ziloņu te ir astoņas reizes vairāk, tātad Čobē ziloņu
ir divas reizes vairāk kā cilvēku Ventspils rajonā!!! Tāpat to ir divdesmit
reizes vairāk uz vienu kvadrātmetru kā slavenajā Krīgera NP Dienvidāfrikā
un pat astoņdesmit reizes vairāk kā Serengeti parkā Tanzānijā. Tāpēc Čobē
ir muļķīgi uzdot jautājumu: Vai mums laimēsies redzēt ziloni?"
Vienīgais jautājums ir, cik desmitus ziloņu sanāks redzēt.
Čobes parkā mīt Kalahari ziloņi, kas ir lielākie savas sugas pārstāvji, īsti giganti, kuru tēviņi sver pat 6,5 tonnas!!! Ņemot vērā, ka dienā Kalahari zilonis apēd 250 kg zaļumu un augu, nav brīnums par to gabarītiem un lieko svaru.
Pirmo pēcpusdienu pavadīju izbraucot ar laiviņu pa Čobes
upi, kas deva pavisam citu rakursu, vērojot zvērus, un ļāva redzēt vairāk
ar ūdeni saistītos dzīvniekus. Krokodili, behemoti, visdažādākie putni,
paviāni un bifeļi, kas nāca pie upes remdēt slāpes, un, protams, ziloņi
visos iespējamos veidos. Tie bija vērojami gan uz sauszemes, gan krastā pie
upes, dzerot ūdeni, gan upes zālienos, kur tie iestiguši mielojās ar svaigo
zāli, tā, ka tikai galva redzama laukā, un pat, upē peldot, tos varēja redzēt.
Jā, neticami, bet šie milzīgie giganti māk arī peldēt. Izbrauciens pa upi
noslēdzās ar fantastiski skaistu, sarkanu saulrietu, kur dzeltenā saule paslēpās
aiz horizonta, savukārt behemotu izbāztās galvas, kustinot mazās austiņas,
šajos toņos izskatījās īpaši fotogēniski.
Nākošā dienā agrā rīta stundā sēdos džipā, lai dotos dziļāk sauszemē turpinot iepazīties ar Čobes bagāto dzīvnieku valsti. Šī diena bija fantastiska, jo veiksme bija manā pusē. Grūti visus uzskaitīt, tāpēc atkal jāpiemin tie atmiņā paliekošākie mirkļi.
Pirmais no pārsteidzošajiem skatiem šajā dienā bija kāds
paviāns, kurš piegāja pie ziloņa kūkām, sāka tās ķidāt un ēst...fui...un
pēc tam ar savu smaržīgo muti lien pie sievas bučoties.
Jā, un mūsu sievas vēl sūdzas par saviem vīriem.
Turpinot šo pašu tēmu, sekoja nākošais atgadījums. Piebraucām pie kārtējās Pumbu jeb kārpu cūku kompānijas. Vēroju tās ēdot, un tad viena atstiepa pēcpusi un saka kārtot mazās darīšanas (varbūt arī lielās, īsti neieskatījos), tad uzreiz pieskrēja cita kārpu cūka un sāka to visu ar degunu rušināt, un, nezinu, varbūt arī ēst. Katrā gadījumā, skats bija dīvains...nu, jā, cūka ir un paliek cūka.
Tad sekoja mana veiksmes stunda. Vispirms manas acis varēja
mieloties, vērojot simpātisko un ļoti reto Āfrikas kaķi, un tad - pamatīgu
lauvu baru, tiesa no distances. Dodoties tālāk, pamanījām smilšu mākoni,
kas cēlās debesīs... bifeļu bars, turklāt milzīgs, ap 300 Āfrikas vikingu.
Tie devās uz upi, un mēs nonācām tiem tieši vidū, sadalot baru, par ko saņēmām
negantus skatienus savā virzienā. Bet mūsu reindžerītis, šķiet, perfekti
pārzināja zvēru psiholoģiju un visu laiku arī pēcpusdienā, balansējot uz
satraukuma un bīstamības robežas, lutināja mūs ar dzīvnieku tuvplāniem. Vēroju
un bildēju bifeļu baru pie upes, kad pēkšņi reindžers pēc sarunas pa rāciju
iesaucās, ka netālu manīti Wild dogs jeb hiēnsuņi - viens no retākajiem
un grūtāk sastopamajiem dzīvniekiem, kuri daudzos nacionālajos parkos Āfrikā
ir izmiruši. Reindžers spieda gāzi grīdā un 
traucāmies lielā ātrumā uz
vietu, kur hiēnsuņi bija manīti. Bingo! Lielais ķēriens. Hiēnsuņi jeb Krāsotie suņi
bija nomedījuši impalu un mielojās, plosīdami to no visām pusēm. Jā,
tā ir īstā ĀFRIKA... mežonīga, bet valdzinoša. Tie sāka skraidīt apkārt
un pietuvojās džipam ļoti tuvu, ļaujot tos kārtīgi nopētīt un sabildēt.
No nabaga impalas tēviņa gan palika tikai kauli un galva, bet jāatzīst, ka
šīs antilopes te bija vairāk kā vajag, tāpēc arī restorānos to gaļu plaši
pasniedza. Un vispār tam vientuļajam nabaga tēviņam nebija nekādas dzīves,
jo impalu sabiedrībā valda dīvaina harēma sistēma, kad simts impalu mātīšu
baru vada viens, spēcīgākais tēviņš. Tas nozīmē, ja neesi piedzimis antilope - Švarcnēgers,
tad nekāda prieka dzīvē, visu dzīvi jābēguļo, lai nekļūtu kādam par
steika gabalu.
Diena tuvojās beigām, lutinot mani arvien vairāk. Ziloņu
bari tik ļoti tuvu, ka, izbāžot roku, pat varētu aizsniegt tos. Neticēju,
ka tiem tā var pietuvoties. Cepuri nost manam reindžeram, kas balansēja uz naža
asmens, jo ziloņi neizskatījās sajūsmā, par ielaušanos to privātajā telpā,
vicinot savas milzu ausis, tādējādi signalizējot, lai dodamies 
prom. Kā
gids paskaidroja, ziloņiem Čobē var piekļūt tuvāk klāt kā citos Āfrikas
parkos, jo tie te ir pieraduši pie cilvēkiem un parasti nejūtas apdraudēti.
Bet zinot, ka šie giganti mēdz viegli apgāzt džipus, tas bija vājš mierinājums.
Vairāk uzmanījāmies no ziloņu mātītēm ar mazuļiem, jo tās mēdz būt
agresīvākās un dusmīgākās, bet mazie gan izskatījās īpaši piemīlīgi.
Galvenais dienas notikums bija divi lieli lauvu praidi jeb harēmi,
ko varēja vērot pavisam, pavisam tuvu. Mātītes ar mazuļiem pēc gulšņāšanas
un ūdens dzeršanas no upes nogāja gar pašu atvērtā tipa džipu labi ja
metra attālumā... fantastiski... nekas tām netraucēja tikt pie viegla medījuma...
kas par mirkli... visi džipā bijām saviļņoti un tā aizrāvušies kā bērni,
dab
ūjuši mīļāko rotaļu mantiņu. Mazie lauvēni tik jauki spēlējās un
izskatījās tik muļķīgi, bet mātītes gan izraisīja cieņu un bijību, pārlaižot
nopietnus skatienus visos virzienos un kontrolējot visu situāciju. Tālumā,
savukārt, atskanēja tēviņu rēkoņa. Kā paskaidroja reindžers, šajā
lauvu saimē saimnieko divi tēviņi - brāļi, kas ir devušies savās ierindas
gaitās, iezīmējot teritoriju, kas ir viņu pamata nodarbošanās jeb darbs.
Vispār jāatzīst, ka lauvu tēviņiem ir neslikta dzīve. Dzīvo harēmā ar
daudzām dāmām, mēdīt neiet, jo kāpēc, lai ietu, ja to var darīt jau
pieminētās dāmas, bet, kad šīs sagādājušas maltīti vakariņām, tad tēviņi
var ceremoniāli ierasties un patriekt mātītes malā. Vienīgie pienākumi ir
koku apčurāšana, gulēšana, ēšana un bērnu taisīšana savām daudzajām
dāmām. Labi iekārtojušies, vai ne?
Diena bija vairāk kā izdevusies. Vismaz 30 lauvas, kaut kur pie simts ziloņiem un vairāki ļoti reti dzīvnieki priecēja acis un sirdi, noslēdzot dienu ar fantastisku saulrietu, kur žirafu un ziloņu bari klīda pa savannu, atstājot fotogrāfijās savus tumšos siluetus uz dzelteno, saulrieta gaismu pārņemto debesu fona. Ahhh... īsta Āfrikas pastkarte... Botsvāna paliks ilgi manās atmiņās, jo tieši šeit, ceļojuma noslēgumā, es tomēr atradu arī to mežonīgo Āfriku... vietu, kur dzīvnieki ir savas zemes saimnieki, bet mēs cilvēki tikai ciemiņi un atnācēji. Cerams, ka šis neskartais planētas nostūris paliks tāds vēl daudzām, jo daudzām cilvēku paaudzēm.
Jānis Kreicbergs