Arvien vairāk ceļotāju izbrīvē kādu dienu ekskursijai svešajā zemūdens pasaulē. Vai tas ir grūti, vai tas ir bīstami? Atbildēt var dažādi. Vienu gan varu apgalvot tas ir skaisti un nebūt ne tik sarežģīti, lai nirt nemēģinātu arī nopietnas meitenes, kurām sen vairs nav sešpadsmit un arī ne divreiz sešpadsmit. Dažādos veidos zemūdens pasauli jau biju redzējusi arī agrāk, bet nu pirmoreiz devos braucienā, ko organizē nirēju klubs.
Tādu klubu, kur var iziet apmācības kursu un iegūt starptautisko sertifikātu, Latvijā ir vairāki, un arī braucieni notiek regulāri (ziņas par to var atrast internetā www.divers.lv). Vairākreiz gadā uz Ēģipti tuvākais un lētākais brauciens, vismaz vienreiz gadā uz kādu tālāku valsti, piemēram, Malaiziju. Dzirdēts par braucieniem uz Igauniju, un arī tepat mūsu piekrastē var paskatīties uz nogrimušiem kuģiem.
Desmit dienu ceļojums uz Šarmelšeihu Ēģiptē Sīnāja pussalā ar SIA ''Jūras vējš" maksāja LVL 420+220 eiro, papildus piemaksāju par inventāra nomu no kluba Ls 50, par apdrošināšanu 16 eiro, un vēl kādi 100 eiro salasījās tur uz vietas par nakts niršanu, par lieku dienu nacionālajā parkā utt. Cenā iekļautas brokastis un vakariņas, četrzvaigžņu viesnīca uz 10 naktīm, piecas dienas uz jahtas ar divām niršanas reizēm dienā, bet par papildu priekiem jāgādā pašam. Uz jahtas varēja paēst pusdienas par apmēram Ls 3, sauszemes krodziņos Ls 3 6. Pie reizes brauciena laikā par velti varēja iziet pēdējo apmācības posmu pārbaudi atklātos ūdeņos OWD (Open Water Diver) sertifikāta iegūšanai, bet, piemaksājot Ls 60, paaugstināt kvalifikāciju līdz AOWD (Advanced Open Water Diver) līmenim, kas pieļauj niršanu līdz pat 40 m dziļumam.
Ēģiptē ar lidmašīnu var nokļūt četru stundu laikā. Jau drīz pēc iekārtošanās viesnīcā nesam un stumjam savu ekipējumu uz vietējo niršanas centru. Arī tur var visu nomāt par 25 eiro dienā. Plastmasas taras kastēs sapakojam niršanai nepieciešamo, virsū zīmīte ar vārdu, un līdz rītam. Turpmākās dienas mūsu kastes būs uz jahtas.
Piecas niršanai paredzētās dienas aizrit diezgan līdzīgi: brokastis, ceļš autobusā uz tuvāku vai tālāku kuģu piestātni un ilgāks vai īsāks laiks ar jahtu līdz kārtējam koraļļu rifam. Ostā drūzma, ne tik daudz pasažieru, cik jahtu radīta. Cik to piestātnē bija? Trīsdesmit četrdesmit vai vairāk. Kam nav bijis vietas pietauvoties pie laipas, tās piesējušās cita citai pie sāna un vēl kāds bariņš noenkurotas tālāk līcī. Tad nu dispečers kādu izsūta no rindas laukā, lai cita jahta var iebraukt pēc pasažieriem, pārtikas, apmainīt gaisa balonus niršanai u. c.
Jahtas ir baltas un spodras. Pirmais darbs, uzkāpjot uz klāja atstāt ielas apavus lielā kopējā kastē, līdz vakaram tie nebūs vajadzīgi, jāstaigā basām kājām. Ik pa brīdim kaut kas tiek berzts un tīrīts gan margas, gan stikli, gan uzslaucītas peļķes zem žūstošiem tērpiem. Reiz pat redzēju, ka korpuss tiek mazgāts ar putām no ārpuses, droši vien sāļā ūdens dēļ. Pirmajai dienai izvēlēta tuvākā un mierīgākā niršanas vieta. Jāatsvaidzina zināšanas, jākārto dažādas organizatoriskas lietas. Nu, kā tad jāsagatavo gaisa balons, kā jāpārbauda, vai tas nav tukšs, kurā pusē kurai no četrām caurulēm jābūt un kas pie kā jāpiekabina? Var pašpikot no kaimiņiem, lūgt palīdzību zinošākajiem. Jānorunā, kas ar ko peldēs pārī un kādā secībā būs pāri. Atkārtojam zem ūdens lietojamās sazināšanās zīmes. Tās gan pamatos visā pasaulē vienādas, bet ir arī žesti, kādus iznāk lietot retāk, teiksim, lai attēlotu bruņurupuci, haizivi, napoleonzivi un visādas citas šajos ūdeņos sastopamās radības.
Savs laiks paiet, savācot iegrimšanai nepieciešamo svaru. Jocīgi jau izklausās, bet tikšanai zem ūdens nepietiek ar sava ķermeņa svaru un vēl balona 15 kg. Sākumā veram uz jostas divkilogramīgos smagumus pēc izjūtas un iepriekšējās pieredzes, tad pilnā ekipējumā lecam ūdenī un mēģinām grimt. Ja neizdodas, jālūdz padot no klāja vēl kādu atsvaru, man kopā tā salasījās 12 kg.
Kad visi beiguši rosīties un apliecinājuši gatavību doties ceļā, vietējais zemūdens gids paceļ roku ar īkšķi uz leju, tas nozīmē ienirstam, atbildei virs galvas ceļam rokas ar regulatora pogām un laižam gaisu no vestēm ārā. Izelpa, neliela ieelpas aizture un sākam stāvus lēnām slīdēt dziļumā. Brīdi virs ūdens ir tikai rokas, un tad vairs nekā. Metrs, divi, jau jūt spiedienu ausīs, trīs, četri pēdējais laiks spiedienu izlīdzināt. Vēl dziļāk atkal jūt ausis, mazliet ūdens iesūcies maskā, tas jāizpūš, kamēr sāļums nav ticis acīs. Nekas jau briesmīgs nenotiktu, masku var arī pavisam noņemt, uzlikt atpakaļ un dabūt sausu, bet nekā patīkama šajā procesā arī nav. Norunātajā dziļumā sagaida gids, grupu noslēdzošais instruktors dod zīmi, ka visi ir klāt, neviens nav pazudis un neviens nav palicis kaut kur pusceļā kaut vai tāpēc, ka uzreiz nav izdevies tikt galā ar ausīm. Tas dažkārt tiešām sagādā problēmas, nākas celties uz augšu un mēģināt vēlreiz tikt dziļumā. Ja ir iesnas, tad nirt vispār nav ieteicams. Ausu un deguna dobumus savieno kanāliņš, pa to ausīs var nokļūt tas, kas ir degunā, radot iekaisumu u. c. nepatikšanas.
Un nu beidzot ceļā. Gids pa priekšu, mēs glīti pa pārīšiem pakaļ. Uzreiz arī paveicas par mums izrāda interesi paliels napoleons, iespaidīga zivs, gandrīz divus metrus gara un ap metru augsta, tāda pašapzinīga, ar punu pierē. Faktiski lielākā zivs, ko ir reāli ieraudzīt. Slīdam pāri un garām koraļļu audzēm. Pēc kādas pusstundas mūs apstādina un liek ziņot par gaisa rezervēm balonā. Nekas daudz nav palicis, jo, smagumus piemeklējot, esam daudz gaisa izlietojuši turpat virspusē, tāpēc drīz jādodas atpakaļ. No kādu 16 m dziļuma ceļamies augstāk, kur pēc drošības noteikumiem dažas minūtes jāuzkavējas, līdz drīkst iznirt pavisam. Aplūkojam apkārtni, bildējamies.
Nākamā atrakcija tikt pa kāpnēm uz klāja. Ar pleznām kājās, smagumu jostu un gaisa balonu uz muguras tas nemaz nav tik viegli, kā gribētos. Ļoti noder iedraudzēšanās ar kādu ''kuģapuiku'', kurš pastiepj pretī roku. Tad jātiek no visa laukā, kostīmi jāizkar, lai notek ūdens, jāapmaina tukšais balons pret pilnu, jāpārskrūvē ventiļi, jāpārbauda gaisa padeves sistēma, un tad pāris stundu var sauļoties, ieturēt pusdienas, atpūsties. Ne tāpēc, ka tik ļoti būtu piekusuši, bet tādi ir noteikumi, starp niršanas reizēm jāievēro noteikts laika intervāls. Gatavošanās otrajai niršanai arī neveicas raiti. Kā atzīst jaunākais desmitgadīgais komandas biedrs, pats grūtākais niršanā ir tikt iekšā kostīmā. Tāpat jau piegulošs un puscentimetru biezs, nu vēl arī slapjš. Sākumā brīnījāmies, kāpēc siltajos ūdeņos vajadzīgs garais kostīms ar kapuci, zābaciņi, ja ūdens temperatūra ir 22 grādi. Tomēr, ja parastais niršanas laiks 45 minūtes gandrīz nekustīgi tādā jāpavada, kļūst vēsi.
Šoreiz dodamies dziļāk par OWD atļauto 18 m robežu, līdz pat 23 m. Daļa no mūsu 14 nirēju grupas ir pieredzējuši, citi, tā teikt, paaugstina kvalifikāciju uz AOWD līmeni, es tajā skaitā. Beidzot saprotu, ka būt 20 m dziļi nav tas pats, kas peldēt kādu 10 m dziļumā, te sāk darboties jau citi faktori. Jo dziļāk esi, jo gaiss vestē ar ūdens smagumu tiek vairāk saspiests un mazāk ceļ uz augšu kļūsti it kā smagāks. Lai negrimtu, no balona vestē jāielaiž mazliet gaisa. Un vēl mazliet, līdz grimšana apstājas un sāk tā kā celt uz augšu. Ļoti svarīgi ir nepārcensties ar vestes piepūšanu un panākt līdzsvaru noteiktajā dziļumā, kad negrimsti un necelies augšup, bet brīvi peldi. Ir tā jo augstāk pacelies, jo ūdens spiediens mazāks, vestē esošais gaiss vairāk izplešas un ceļ augšā arvien ātrāk un ātrāk. Kad tāds ieskrējiens ir sācies, to apturēt ir ļoti grūti, var izsprāgt virspusē kā korķis, bet sekas krasai spiediena maiņai var būt nelāgas.
Vakarā braucam uz vecpilsētas tirgu pēc augļiem. Kilograms lielu, skaistu, smaržīgu zemeņu marta vidū maksā vienu ASV dolāru. Fantastiski saldi un sulīgi apelsīni. Mandarīni, banāni, saldskābās bumbieriem līdzīgās guavas Ēģiptē bijām ziemā un nekāda eksotisku augļu pārbagātība tad nav vērojama. Par to, ka patiešām ir ziema, liecināja aukstais vējš. Uz jahtas varēja sauļoties, ja izdevās atrast aizvēju, bet vakara pastaigās uz vietējām tirgotavām jaka tomēr bija jāvelk. Gaisa temperatūra dienā ap 25 grādiem, vakarā ap 20, toties bez vēja. Nākamajā dienā nirstam līdz 30 m dziļi. Tas vairāk ir piedzīvojums, eksāmens, bet acīm prieka pamaz. Tik dziļi viss izskatās zilgani pelēks. Neparasta sajūta blakus koraļļu čemuriem noaugusi siena, apakšā tumšzils bezdibenis. Uz augšu skats nedaudz gaišāks, bet tāpat pelēks. Visi trīs instruktori (viens no Rīgas, divi vietējie) ir īpaši modri, jo esam pietuvojušies dziļuma robežai, kad organismā var sākties specifiskas reakcijas un ir visai liela iespējamība saindēties ar slāpekli, to sauc par slāpekļa narkozi. Cilvēks kļūst bezrūpīgs, izklaidīgs, zūd realitātes sajūta, tad var sadarīt visādus brīnumus. Pats nekādi iepriekš nevari zināt, vai tas draud arī tev un kāds dziļums tieši tev var kļūt bīstams, pirms tādā neesi bijis.
Turpmākajās dienās iegremdēšanās dziļums variējas no 7 līdz 20 m, jo seklāk, jo pasaule apkārt izskatās krāsaināka. Kādu sešu metru dziļumā sastopam lielu murēnu. Sākumā redzam tikai galvu, bet tai laikam nepatīk, ka mēs, burbuļus šķiezdami, metamies zibināt ar fotoaparātiem, un tā aizlokās uz drošāku slēptuvi lielākā koraļļu krūmā. Galvu un asti reizē neizdodas ieraudzīt, bet vispār šī resnā neglītā čūska var sasniegt trīs metru garumu. Zilplankumainā raja tikai paplivinās un ierokas dziļāk smiltīs. Bieži sastopam dzeltenas tauriņzivis ar dažādām melnu svītru variācijām, tās labi izceļas uz pelēcīgā fona, parasti pa divām kopā. Mērķtiecīgu slaidu barakudu bars šķērso mūsu ceļu turpat degungalā. Plēsīgas, drošas, var sasniegt divu metru garumu, pēc bīstamības ierindotas vienā grupā ar haizivīm. Tievās trompešzivis ar tādu kā garu snuķi vai knābi, lieli jūras asari un visādi mazi sīkulīši. Virs koša koraļļu krūma zaļu mazu zivtiņu mākonis. Gribi ar aparātu piekļūt tuvāk, bet tās spurkš, krūmā iekšā un nav vairs nevienas pašas. Smilšainā zemūdens pļaviņā tādi kā reti resni zāles stiebri, bet pēc brīža redzi tikai smiltis vien tārpveidīgie paslēpušies aliņās. Bruņurupučus un haizivis neredzējām, tās sastapt liekas stipri nereāli. Dažādu krāsu un izskata koraļļi. Cieti un mīksti, apaļi kā pūpēži, zaraini kā krūmi, plakani kā mežģīņu vēdekļi... Staraini, adataini, pūkaini, rievaini un kādi tik vēl. Gigantiskie moluski tumši zili violeta līkloču līnija starp krokainiem vākiem, tā vien gribētos pieskarties samtainajam zilumam, bet ja nu vāki pēkšņi aizcērtas ciet? Vispār jau viens no nirēju galvenajiem likumiem ir neko neaiztikt, nekam neskarties klāt. Ļoti labi jāpārzina zemūdens pasaule, lai būtu vismaz teorētisks priekšstats, kas ir un kas nav indīgs. Nevērība draud ar ādas apdegumiem, grūti dzīstošām brūcēm, paralīzi.
Niršanu starplaikos studējam augu, zivju un visādu citādu zemūdens radību katalogus, lai saprastu, ko īsti esam redzējuši. Kas par nosaukumiem koraļļiem vien smadzeņpods, aļņa rags, kazeņveidīgais, pirkstveidīgais, sēņveidīgais, ērģelītes, zāle, brokoļi, zvaigžņveida, burbulīšu korallis... Vairāk nekā desmit veidu jūras zvaigznes, piemēram, adatu spilventiņš, Ēģiptes zvaigzne, Hurgadas zvaigzne, pērļu zvaigzne, komēta, ragainā zvaigzne... Ha, un tārps Ziemsvētku koks, gan tikai trīs centimetrus garš. Neprotu ar vārdiem uzburt noslēpumainās zemūdens ainas, bet vai to arī vajag? Katrs tāpat ieraudzīs ko citu un kam citam paskries garām. Cerot uz satriecošām bildēm, vietējā veikalā par 16 eiro nopirku aparātu fotografēšanai zem ūdens un pēc dažām dienām vietējā fotodarbnīcā biju kļuvusi gandrīz par savējo. Atkal un atkal, jaunu filmu aparātā tīdams un jau gatavās fotogrāfijas cilādams, meistars saprotoši skaidroja, ka labas bildes var iznākt, ja attālums līdz objektam nepārsniedz pusotru metru. Te jums, kundzīt, bijuši trīs, bet te jau veseli pieci metri... Nu kura zivs tad ļaus tik tuvu pienākt klāt. Koraļļus bildējot, likās, ka degunu pret tiem noskrāpēšu, un še tev... Kārtējā mācība, ka viss nav tā, kā izskatās. Vismaz zem ūdens.
Pirmoreiz piedzīvoju niršanu naktī (savā dzimšanas dienā). Kas tur tik īpašs? Apkārt noslēpumaina tumsa, jahtu ugunis. Katram rokā baterija, no jahtas dzelmē nolaista signālgaisma, lai atšķirtu, kura laiva ir mūsējā. Gaisma pievilināja tā sauktās spārnainās zivis, kuru muguras un sānu spuras izskatās pēc vēdeklī izplestām putnu spalvām. Ziņkārīgas, seko baterijas gaismas staram, ļoti indīgas. Likās, ka tās ir vienīgās, kuras ļautu sevi paglaudīt, bet mēs centāmies tām nejauši nepieskarties. Naktī no slēptuvēm izlien adatainie jūras eži, beidzot noproti, cik to te daudz. Redzēju, kā zivis guļ koraļļu iedobēs...
Pēdējās dienās vairākas niršanas dreifā, tas nozīmē ļaušanos straumei. Pilnā gatavībā gaidām kapteiņa signālu, ka esam sasnieguši maršruta sākuma vietu, lai viens pakaļ otram mestos ūdenī kā zaldāti filmās. Iegremdēšanās, noteiktā dziļuma sasniegšana, un tālāk jau mūsu vietā strādā spēcīgā straume. Guli ūdenī un skaties, kā apkārt mainās ainava. Jahta mūs gaida otrā salas galā. Atpakaļ uz klāja tiekam, stāvot rindā turoties pie virves un velkoties klāt ar rokām, jo saviem spēkiem peldus noturēties jahtas tuvumā ir visai problemātiski.
Piecās dienās zem ūdens bija iespēja doties 12 reizes, bijām tādās vietās kā Ras Katy, Near Garden, Middle Garden, Jackson Reef, Woodhouse Reef, Shark Reef Yolanda Reef, arī citās pagaidām mazāk populārās vietās pie Tirānas salas un Ras Mohammed nacionālajā parkā, bet manā Šarmelšeihas niršanas ceļvedī ķeksīši parādījušies tikai tuvu piektajai daļai kartē atzīmēto maršrutu. Cik tādu vēl Dahabas, cik Hurgadas tuvumā... Atsevišķa tēma ir kuģu vraki, arī to šajos ūdeņos ir pietiekami.
Brīvajā dienā organizējamies braucienam uz Dahabu. Kam vēl nav apnicis nirt, dosies uz Blue Hole, pārējie sauļosies, plunčāsies, apskatīs pilsētu. Divos busiņos tūristi, pikapā jau par mīļām kļuvušās plastmasas kastes ar ekipējumu. Pēc nepilnas stundas brauciena uz ceļa tādas kā barikādes, bruņoti vīri, pasu kontrole... Kas tad nu? Vietējā vara aizstāv pilsētu pret beduīniem. Tie ir tuksneša ļaudis, kuri klejo savā nodabā pa Sīnāja pussalu, brīžiem aizklīst uz kaimiņvalstīm, ne pases, ne noteiktas dzīvesvietas viņiem nav. Nodarbojas ar ieroču, narkotiku tirdzniecību utt. Valsts viņus ir mēģinājusi vest pie kārtības, bet tas nav izdevies. Tagad ir panākts tāds kā kompromiss valsts viņus vairs netvarsta, bet viņi neslepkavo cilvēkus. Aplaupa, atņem mašīnu vai kas nu kuro reizi vajadzīgs un tuksnesī prom. Naktī šoseja vispār tiek slēgta.
Krastmalā ar servisu trūcīgi. Pie busiņa tiek paklāta plēve, lai inventārs nav jāliek smiltīs, turpat notiek pārģērbšanās. Šaurā putekļainā ceļa otrā pusē viena pie otras beduīnu stila kafejnīcas pīteņu jumti, uz grīdas matrači un spilveni, tik zemi galdiņi, ka zem tiem nevar kājas pabāzt, pat uz grīdas sēžot. Neiztrūkstošās ūdens pīpes. Bet aukstu alu, turku kafiju vai sarkano karkadē tēju katrā laikā. Ja esi atlaidies uz zviļņa un ko dzeramu pasūtījis, tad saimnieks tevi jau tā kā ņem savā aizgādībā un dzenā prom dīcošo meiteņu bariņu ar visādām pārdodamām krellītēm un spīgulīšiem. ''Make me happy, make me happy'' dari mani laimīgu... Skan gandrīz vai divdomīgi. Kas šiem bērniem tādus tekstiņus samācījis!
Pa ceļu stumdās mašīnas vieni brauc prom, citi vietā, nirt gribētāju tiešām daudz, vairāki desmiti busiņu. Pa vidu soļo kamieļi gan ar jātniekiem mugurā, gan bez jebkādas pieskatīšanas dodas uz sev zināmām ganībām. Uz visu šo jūkli viena tualete kalnā. Ieeja 20 santīmi, bet izrādās negaidīti spodra. Pievienojos grupiņai, kas dodas snorkelēt peldēt ar trubiņu. Ieeja ūdenī pa laipu no krasta uz iedobi, kur ir pietiekami dziļš, lai laistos peldus. Skaisti, krāsaini. Lagūnā viļņi nelieli un straume netraucē, bet, tikko gribi tikt no līcīša laukā un palūkoties, kas aiz stūra, tā stipri jāuzmanās, lai vilnis neuzšūpo uz koraļļa vai jūras eža adatām. Eži gan pa dienu slēpjas iedobēs, adatu gali vien laukā. Lielisks atpūtas veids, ja rodas iespēja, noteikti pamēģiniet. Nekādas fiziskas piepūles, liela ekipējuma, droši, mierīgi un skaisti.
Kāpēc tad vispār nopūlēties ar niršanu? Es teiktu, ka tas ir gaumes jautājums. Ar balonu pati jūtos drošāk un brīvāk, nekā peldot ar trubiņu. Ko vēl sniedz Šarmelšeiha? Zivis un koraļļus var redzēt, arī dodoties izbraucienā ar zemūdeni vai ar laivu, kam dibens caurspīdīgs. Peldēšanu ar trubiņu paredz arī dažādi izbraucieni uz dabas parkiem. Var iet kursos un piecu dienu laikā iegūt niršanas sertifikātu. Tiek piedāvāti dažādi izbraucieni tuksnesī ar zirgiem, kamieļiem, džipiem, kvadracikliem. Tēja beduīnu sabiedrībā, vēderdejas. Tie, kuri nebaidās vairāku kilometru stāva kāpiena pa nakts melnumu, var doties sagaidīt saullēktu Mozus kalnā (to sauc arī par Horeba kalnu vai Sīnāja kalnu), kur Dievs devis Mozum desmit derības baušļus.
Izvēlamies lielo safari ar džipiem. Svētās Katrīnas klosteris Mozus kalna pakājē. Vidū ērkšķu krūms, kurš degdams nesadega, no tā Dievs runāja ar Mozu. Tā ir vienkārša savvaļas avene, bet ne ar saknēm, ne spraudeņiem to nav izdevies pavairot un ieaudzēt vēl kādā citā vietā. Lai kādi kari pāri gājuši un valdības mainījušās, klosteris nav izpostīts, tikai mošeja pagalmā uzcelta. Krāsainais kanjons mūsu nākamais apskates objekts ir unikāls dabas veidojums. Kārtu kārtām gaišāki un tumšāki ieži, senu varenu straumju nogludinātas augstas līkloču sienas. Vietām eja tā sašaurinās, ka gandrīz nav iespējams pēdu nolikt. Kur jāspraucas cauri, kur uz dibena jāšļūc jautrības pietiek. Ne mazāks piedzīvojums ir nokļūšana līdz kanjonam un atpakaļ. No mierīgas šosejas ceļš nogriežas uz izžuvušas upes gultni.
Tas nu ir solītais safari grants līdzenums un akmeņi. Šoferis rāda māku: pedālis grīdā un nu tik grozīt stūri, akmeņus apbraucot, lai tūristi kulbā tā labi sakratās. Piestājam pie pusnokaltušas oāzes, kur tumsnējas beduīnu sievietes pusaizsegtām sejām tirgo dažādus nieciņus no krellītēm, akmentiņiem. Domājam maizītei pelna. Gids gan neuzkrītoši norāda uz masīvajiem zelta gredzeniem viņu pirkstos vai jūs maz varat iedomāties, kādu bagātību tie maksā? Dziļāk tuksnesī redzama beduīnu apmetne. Mājokļi stabi un pīteņi gan jumta, gan sienu vietā, bet gandrīz pie katra stāv mašīna. Saproti nu, cik pārticīgi viņi dzīvo.
Krievu valoda ir viena no Šarmelšeihā visbiežāk lietotajām svešvalodām. Katrs uz ielas strādājošais ''iekšārāvējs'' zinās kaut dažus vārdus, ar kuriem piesaistīt garāmgājēju uzmanību savai kafejnīcai, veikalam vai tūrisma kantorim. Pirmajās dienās tirgoņu uzmanība šķita ļoti nogurdinoša, mūs uzrunāja pilnīgi pie katrām durvīm, bet nepagāja ne nedēļa, kad varējām justies visai brīvi un netraucēti. Vai mūs jau pazina, vai arī mūsu izturēšanās kaut kā bija mainījusies? Kaulēšanās? Jā, protams, lai gan šķiet, ka viņi to dara vairāk pieklājības pēc, jo tūristi to sagaida. Ātri nolaiž cenu, bet tad kā klints, vairs neatkāpjas. Labprāt cienā ar tēju vai kafiju, lai tikai ārzemniekus ilgāk aizkavētu savā veikalā, tā it kā iedrošinot ienākt arī citus potenciālos pircējus. Lieki teikt, ka uz ielas visu var iegādāties lētāk nekā viesnīcu veikaliņos, arī pasūtīt ekskursiju, maksājot par trešdaļu mazāk.
Ielas dzīve sākas, saulei rietot, kad vairākums atpūtnieku pamet pludmali vai atgriežas no ekskursijām, bet ilgst pat pāri pusnaktij. Tirgotavās visbiežāk piedāvātās preces ir zelts, eļļas un āda. Ēģiptes zelts ir tumšāks, tāds kā vecīgs, apsūbējis, ar dizainu vienīgi tā paknapi. Līdzās no Itālijas ievestie darinājumi liekas spožāki un gaumīgāki, bet arī krietni dārgāki. Stipri jākalkulē, lai saprastu, vai zelts Ēģiptē tiešām ir tik lēts. Man liekas, neko labu tāpat nekur nevar nopirkt lēti.
Smaržīgās eļļas un cakainās pudelītes varētu būt visraksturīgākais suvenīrs. Tās iegādāties ir vesels piedzīvojums. Desmitiem eļļas pudeļu gar vienu sienu, lielāki un mazāki flakoniņi gar otru tajos eļļu var pārliet mājās. Lampiņas gaisa aromatizēšanai. Acis žilbst un deguns reibst no smaržu bagātības. Paosti trīs dažādas, un tad pie deguna tiek celta kārba ar maltu kafiju, lai labāk varētu saostīt nākamās trīs. Masāžai domātā sandala eļļa stiepjas stīdziņā kā medus, ārstnieciskā ambra tumša un rūgtena. Pēc divdesmit masāžām seja būšot vismaz par desmit gadiem jaunāka. Pārdevējs redz mūsu vīpsnu un iekarst tūlīt uz vietas izmasēs seju ar eļļām, lai izbaudām, kāda ir sajūta. Jāatzīst, ka patiešām laba. Masēja prasmīgi, ievērojot sejas līnijas, bet maigā smarža un spirdzinošā sajūta saglabājās vēl ilgi. Populārākie izstrādājumi no ādas bija dažādu izmēru un formas pufi. Ved tādu ādas gabalu mājās, piebāz ar salmiem un sēdi laimīgs. Krāsu izjūta viņiem gan ir atšķirīga no mūsējās, bet ko piemērotu jau vienmēr var atrast.
Pārcilāju bildes, ziežos ar eļļu ja nu tiešām palīdz, un domāju, ka Sīnāja pussalā man gribētos atgriezties. Vēl tik daudz neredzētu zemūdens dārzu...
Ina Serdāne
Latvijas Avīze
02.07.2004