Kādā pelēkā, drēgnā pēcpusdienā es sāku ilgoties pēc saules, košām krāsām un tirkīzzila ūdens. Sailgojos pēc rīta kafijas uz balkona ar saullēkta ainavu virs jūras un kalniem. Un vēl – lai pāris minūtes pēc izvelšanās no gultas kopā ar raibu zivtiņu bariem varētu draiskoties dzīvā rifā. Piedevām - lai mani netraucētu shoppings un tā cienītāju bari, bet veldzētu mazas, omulīgas tējnīcas ar ūdenspīpēm. Vēl nepieciešami daži zivju restorāniņi …” Nesapņo, tu gribi par daudz!”– mani brīdina pašas balss, bet prāts (vai neprāts) neliek mierā. „Es atradu! Tā ir Dahaba!” – es iegavilējos.
Kāpēc tieši Dahaba?
Par Dahabas pārsteidzoši bagātajiem, daudzkrāsainajiem rifiem un pasaulslaveno Zilo Dzelmi biju dzirdējusi jau sen. Tāpat biju dzirdējusi, ka Dahaba ir vienīgā vieta Ēģiptē, kur latviešu nirējiem ir savs klubs. Internetā atrodu apstiprinājumu, ka tur sastopams bijušais dīdžejs Horens Stalbe, bet neko daudz vairāk. Taču zinu skaidri, ka pilsētiņā (pēc Ēģiptes mēroga - ciematā), kurā dzīvo tikpat cilvēku, cik manās dzimtajās Cēsīs, latviešus rokā dabūšu.
Nopērku biļeti lidojumam un sāku pētīt Sinajas karti. Kur tad īsti ir Sinaja kalna virsotne? Pārsteidzoši tuvu mana ceļojuma bāzes nometnei! Gaisa līnijā attālums 
Dahaba – Sinaja kalns jeb Gebel Musa ir mazāks par 50 kilometriem. Pa ceļu līdz Sv. Katrīnas klosterim, kur sākās kāpiens kalnā, būs par 30 kilometriem vairāk, bet, ja brauktu no Šarm el – Šeihas, būtu jārēķina klāt visi simts katrā virzienā! Jau sāku prātot, cikos jāizbrauc no viesnīcas Dahabā, lai pēc četru stundu kāpiena no kalna virsotnes varētu redzēt, kā saule iekrāso pussalas kalnus no tumši violetiem līdz visu krāsu sārtajiem un oranžajiem toņiem… Pavisam aizsapņojos. Cikos tad jāizbrauc? Ļoti agri no rīta vai ļoti vēlu vakarā? Drīzāk ļoti vēlu vakarā. Un cik tālu līdz Saūda Arābijai? Mazāk kā 30 kilometri! Gandrīz kā no Valmieras līdz Cēsīm! Stāvot ar karti rokās vēl nenojaušu, ka Dahabā ik rītu celšos sešos, lai vērotu saules lēkta spēles Sinaja kalnos, bet vakarā tīksmināšos par rieta gaismas maiņām uzkalnos otrpus Suecas līcim – Saūda Arābijā.
In the midle of nowhere (latv.-Nekurienes vidū)
Daudziem ceļotājiem ir pazīstama sajūta, kad pēc Rīgas drēgnuma, izkāpjot no lidmašīnas Āfrikā vai Āzijā, sejā iesitas karstuma vilnis. Šī reize nav izņēmums. Iespēju iegādāties kvalitatīvu un lētu stipro alkoholu Tax free zonā izņēmuma kārtā neizmantoju, kaut skaidri zinu, ka Dahabā šādu iespēju nav pat likumā pieļautajās 48 stundās. Komfortabls autobuss mūs – dažus latviešus no visas lielās, pilnās lidmašīnas – pāris stundās aizvizina līdz galamērķim. Starp kalniem Ziemeļu virzienā vijas varena maģistrāle. Neilgi pirms mērķa nogriežamies no tās pa pārsteidzoši šauru un līkumotu ceļu. Kā izrādās, šis ceļš ir vienīgais, kas Dahabu pa sauszemi savieno ar ārpasauli. Nonākot Happy Life Village līdz ar krēslas iestāšanos, saņemu sveicienu: „Greeting in the middle of nowhere!” (latv.-Sveiciens nekurienes vidū!). Tiešām – pa labi un aiz muguras kalni, pa kreisi – tuksnesis, bet priekšā - jūra. Viesnīcas teritorija liela un izgaismota, bet ļoti klusa - tāpat kā naksnīgā pludmale. Toties īsta dzīvība kūsā vakariņu terasē, kur iepazītie vācieši apgalvo, ka esot Happy Life jau septīto reizi un braukšot vēl.
Piemājas labumi
Jau agrā rītā ar vairumu no vakariņās redzētajiem cilvēkiem sastopamies pludmalē un ūdenī. Ar masku uz acīm un trubiņu mutē ir grūtāk vienam otru atpazīt un tam arī nav laika, jo jāskatās gan uz lauvzivīm, kas rīta pusē ganās zem pašas laipas, gan klaunu zivtiņām jūras anemonēs, gan koraļļu bumbām, kas līdzinās gigantiskām smadzenēm. Te pēkšņi krastā atskan priecīgi spiedzieni, rādot uz jūru. Nozib divas delfīnu muguras un – prom tie ir. Varbūt tikai izlikās? Kopumā peldos vairāk kā četras stundas, atklājot mazas saliņas, sastopot pamatīgu grūperi un kā brīnumu rifā atrodot trīs savstarpēji savienotus, seklus baseinus, kur todien ir stikla un zelta zivtiņu paradīze. Vakarā, kad 6 kilometru attālajā mazpilsētas centrā nopērku nirējiem domātu karti, atrodu, ka šo populāro vietu tā arī sauc – Trīs Baseini. Tagad „esmu vīrā”, – man ir smalka karte!
Jeruzāleme , Petra vai Dahaba?
Uz gandrīz 400 kilometrus attālo Jeruzalemi nolemju nebraukt. Tomēr, klausoties aizraujošos kaimiņu stāstus par jūdu zemi, sāku pārdomāt lēmuma pareizību. Skaļi atgādinu sev veco patiesību: „Vienā ceļojumā visu paspēt nevar!”, bet viltīgais prāts (vai neprāts) runā pretī: „Vienmēr var vairāk, nekā tev šķiet!”. „Var! Taču vispirms jāizdara izvēle!”- negaidīti saprātīgi secinu. Izvēle par braucienu ar kuģi uz Petru – brīnumaino klintīs izcirsto pilsētu Jordānijā – paliek nemainīga visu ceļojuma laiku. Lai gan Petra, manuprāt, ir viena no aizraujošākām vietām pasaulē un brauciens ar kuģi ir jauks piedzīvojums, Petra ir pelnījusi tai veltītu pilnu dienu un vakaru arī. Varbūt es domātu citādi, ja nekad iepriekš klinšu skaistuli nebūtu redzējusi. Iespējams, ka priecātos pat par stundu viņas apskāvienā. Lai kā būtu, šoreiz palieku Dahabā, un sveicienu no Petras sev par pārsteigumu izbaudu Krāsainajā kanjonā.
Kurš izkrāsoja Sinaju?
Pēc neiztrūkstošās rīta peldes nākamais rīts mani sagaida ar varenu, mazliet apbružātu džipu. Astoņvietīgajā tuksneša kuģī esam seši : beduīnu šoferis, gids un mēs – četri dažādu tautību pasažieri. Braucot tālāk uz ziemeļiem, laiks sarunās paiet nemanāmi. Pēkšņi apstājamies. Skatam paveras tuksnešains, kalnu ieskauts plašums ar vientuļu ciemu kaut kur tālu lejā. Stāvam blakus vairs ne māla vai smilšakmens, bet granīta kalniem, kurus rotā brūnas un zaļganas joslas, bet tuksnesī tālumā atspīd balti ieži. „Turp mēs dosimies”, – kursu nosprauž gids un drīz mēs traucamies pa mālainām smiltīm prom no lielceļa. „Baltais kanjons”, – apstājoties pavēsta gids un mēs raušamies ārā no džipa. Fotografēju iespaidīgo tektonisko plaisu balti – dzeltenajā ainavā, kaut skaidri zinu, ka fotogrāfijā būs tikai maza daļiņa no šī brīnuma. Kamēr gids un šoferis kopā ar vietējiem beduīniem dzer septiņu zālīšu tēju, kas laipni tiek piedāvāta arī mums (sagaidot bakšiš jeb„tējas naudu”), mēs ar līdzbraucējiem esam atraduši kādu plaisu, kurā ir iecirsti daži pakāpieni un iekārta pamatīga virve. Daudz nedomājot, esam aizas apakšā. Šeit aiza vēl nav ļoti dziļa, tomēr kāpjot ir stingri jāturas gan ar rokām, gan kājām. Pārsteigtais gids mums veikli seko, nedaudz pacēlis savu galabeju. Aiza ir pārsteidzoša – sākumā ļoti šaura un pilnīgi balta vietās, kur atlūzis kāds smilšakmens gabals. Te pēkšņi – zaļš un maziem, dzelteniem ziediņiem ziedošs krūms, pēc brītiņa – vēl cits, mūsu piparmētrai līdzīgs augs. Katram sava smarža, savs pielietojums vietējā virtuvē vai medicīnā. Jo tālāk, jo platāks paliek kanjons, parādās citas krāsas. Nākas naski pakāpelēt, lai tiktu uz priekšu. Pēkšņi – tālumā starp milzīgu akmens kuģi un smilšakmens lauvas galvu ieraugām palmu birzi un dažas būdas. Pieejot tuvāk, redzam žogu un augļu kokus. Esam pie vairāk kā 3000 gadus vecas oāzes, kurā, dodoties uz Sinaju, esot atpūtušies arī pirmie kristieši. Šoreiz vieglas pusdienas ar bagātīgu zaļumu klāstu uz beduīnu paklājiņiem zem palmu lapu jumta ieturam mēs. Oāzes avots, milzu smilšakmens sēne, „mēness ainava”, tas ir tikai iesākums pasakainai pēcpusdienai. Mazais Krāsainais kanjons pārsteidz gan ar klinšu formām, gan ar visām varavīksnes krāsām. Lūk, arī sveiciens no Petras, – tie paši unikālie daudzkrāsainie ieži ir abās Suecas līča pusēs. Tikai varenajā Jordānijas puses aizā Petru izveidojuši cilvēki, kamēr šeit ir tikai dabas veidotas celtnes, piemēram, Saulrieta kapela.
Zilās Dzelmes vilinājums
Trešās dienas stihija ir ūdens. Uz Blue Hole jeb Zilo Dzelmi jābrauc cauri visai Dahabai un tālāk vēl kilometrus piecus pa izdangātu trasi. Pēc bezdibeņa uz Nuveibas pusi ved tikai kamieļu taka. Ekskursiju pērku pie populārākās kristiešu kompānijas, kuras daļas pieder gan vāciešiem, gan krieviem, un informācija tiek piedāvāta daudzās valodās. Pļāpāju ar šoferi – vietējo kristiešu jeb koptu puisi, kura džipā esmu vienīgā pasažiere. Pārējie aizbraukuši jau agri no rīta. Puisis stāsta, ka Dahabā kristiešu esot vairāk nekā vidēji Ēģiptē un man noteikti vajagot redzēt baznīcu, uz kuru viņa ģimene ejot katru svētdienas rītu. Piebraucam pie rifa. Pirmajā brīdī šķiet ,– nekā īpaša. Krastā tās pašas beduīnu tējnīcas, džipi un kamieļi, daži nirēji un snorkelētāji. Vienīgi jau pāris soļus no krasta gaišo rifa krāsu nomaina tumši zila. Zilais apļveida plankums attālinoties no krasta izplešas, tad atkal samazinās, līdz to no tikpat zilās jūras atdala šaura gaiši zaļgana strēlīte. Droši uzkāpju uz krasta laipiņas un pēkšņi sajūtos dīvaini, jo stāvu blakus vairāk kā 100 metrus augstai (dziļai) koraļļu 
sienai un, sperot tikai vienu soli, peldēšu virs reāla bezdibeņa. Skaidri apzinos, ka Sarkanās jūras ūdens noturēs mani pat tad, ja es nemēģināšu peldēt. Speru apņēmīgu soli un pēc sekundes kā pludiņš peldu pa ūdens virsmu. Zem sevis ieraugu pāris nirējus un netālu tieši dzelmē ejošu trosi, pie kuras turoties strauji lejup dodas kāds freediver jeb brīvais nirējs. Viņam uz muguras nav skābekļa balona. Ir tikai maska, smagumi pie jostas un īpašas pleznas, precīzāk, viena plezna kā nāras aste. Varot nirt arī bez smagumiem, bez pleznām. Tehnikas atšķiras, bet ir tikai viena ieelpa un tad – līdz 60, 120 vai pat 273 metriem! Nē, nē, Dahabas Blue Hole tikai līdz 130, bet tieši šeit, asistējot latviešu profesionālei, šī gada augustā uzstādīts jauns pasaules rekords brīvajā niršanā sievietēm. Vērojot nirējus esmu pietuvojusies šaurajai koraļļu sienai, kas atdala Blue Hole no atklātās jūras. Sākumā šī neticami krāsainā un dzīvā siena ir tikai pusmetra, bet vēlāk jau sešu septiņu metru dziļumā. Sajūta ir tāda, kā peldot pa mēness ceļu , – skaidri redzu brīnumskaisto taku, bet sasniegt to nevaru. Varu vienīgi apbrīnot. Abās pusēs no šī jūras ziedu ceļa dzīvo bezdibenis. Ir tik skaisti, ka negribas peldēt prom. Pēc vairākiem apļiem saņemos un gar vēdekļveida koraļļiem bagāto rifa sienu aizpeldu līdz savdabīgam kanjonam. Redzu tikai nelielu kanjona daļu, bet arī tas ir piedzīvojums. No praktiskās puses raugoties - kanjons ir ērta vieta, lai 
izkāptu krastā. Dīvains pārsteigums mani gaida uz sauszemes. Atceļā eju garām klintij un ieraugu uz tās piemiņas plāksnītes bojā gājušajiem nirējiem – piecas, desmit, piecpadsmit… Jauni un ļoti jauni puiši. Tikai tagad atceros dzirdēto stāstu: vairāk kā 50 metru dziļumā Blue Hole ar dabas veidotu tuneli jeb arku ir savienots ar atklāto jūru. Tuneļa garums – 26 metri, augstums mainīgs, iespējamas pretstraumes. Šādā dziļumā, izmantojot skābekli, var sākties tā saucamā ozona narkoze – psihiski traucējumi. Strauji iznirt arī nedrīkst. Pārgalvīgiem cilvēkiem ar nepiemērotu ekipējumu vai nepietiekamu pieredzi tunelis ir bīstams. Dažiem - liktenīgs. Toties pasaules čempionam brīvajā niršanā Viljamam Trubridžam (Wiliam Trubridge) niriens caur arku, kura prezentācija atrodama Youtube, atnesa slavu. Manā īpašajā kartē, ar kuru tā lepojos, par tuneli nav nekādu norāžu…Toties ir skaidri iezīmēta kamieļu taka, pa kuru var nokļūt līdz pavisam seklai lagūnai.
Parastie brīnumi
Tajā pašā vakarā, pēc negaidītas sastapšanās ar jūrā redzētajām zivīm un garnelēm viesnīcas virtuvē, mani apbur virpuļojošā derviša priekšnesums. Lai kādi būtu skaidrojumi, man derviši joprojām ir brīnumu brīnums. Kā iespējams 15-20 minūtes griezties ap savu asi nenoreibstot?! Ne jau tikai griezties, bet ar saviem krāsainajiem, vairākkārtīgajiem pārvietojamiem brunčiem (atvainojiet - nezinu, kā tos pareizi nosaukt) radīt tik daudzveidīgu krāsu spēli! Lai vīrieši priecājās par vēderdejotājām – es esmu dervišu fane! Piepaceltā noskaņojumā aizeju līdz krastam un izbrīnā apstājos – vai šovs turpinās? Tumšajā jūrā pie rifa iemirdzas un izdziest mazas, spožas gaismiņas. Simtiem gaismiņu. Jāņtārpiņi? Nē, viņu lomu Sarkanajā jūrā pārliecinoši izpilda planktons.
Iespējas un izaicinājumi
Par ceturto un piekto dienu varu stāstīt ļoti gari vai teikt īsi – četras reizes esmu zem ūdens. Tā kā gadu neesmu nirusi, tad jāiesāk ar prasmju pārbaudi un tas lieti noder. Pirmo reizi nolaižos līdz 30 metru dziļumam slavenākajā Dahabas kanjonā un pirmo reizi nirstu latviešu meistaru uzraudzībā viņu ierastajās niršanas vietās. Jūtos ļoti droši. Ieraugu akmenszivi un milzīgu tunci, dreifēju liela zivju bara vidū… Niršana ir vienreiz jāizmēģina, lai saprastu, vai tā ir tava un varbūt iegūtu atkarību uz mūžu. Aprakstīt šīs sajūtas nemāku.
Atzīšos – par labu kanjonam es atsakos no kāpiena Sinajā, jo zinu, ka uz Dahabu braukšu vēl un svētajā kalnā noteikti uzkāpšu! To sev pēdējā ceļojuma dienā apsolu trīs reizes : pirmoreiz, draiskojoties ar astoņkāji pasakainajās koraļļu salās, otrreiz, vērojot kaitotājus lielajā lagūnā un, visbeidzot, laiski smēķējot ābolu ūdenspīpi piekrastes krodziņā. Ja es sev ko apsolu trīs reizes, tad to arī izdaru.
Braucam kopā!
Kaiva Desmitniece