Kad,
īstenojot senu sapni redzēt Parīzi, pieteicos Impro organizētajā nedēļu
garajā ceļojumā, domāju: Kas ir trīs dienas Parīzē? Nu, nekas! Droši
vien traks skrējiens cauri pilsētai un viss! Par laimi maldījos!
Parīzē iebraucam agri no rīta. Noliekam autobusu stāvvietā Bersī rajonā un dodamies uz metro staciju, lai brauktu uz centru. Ieraudzījis tādu palielu ļaužu bariņu, mūs sveicina policists un painteresējas, pret ko gatavojamies piketēt. Grupas vadītāja Ieva paskaidro, ka esam vien tūristi no Latvijas.
Izkāpjam pie Madlēnas baznīcas. Ir vēl ļoti agrs. Parīze mostas. Tikko nolijis lietus. Garām steidzas darījumu cilvēki. Un nekļūdīgi var noteikt, kurš ir īstens francūzis, kurš ieceļotājs. Franču šarms piemīt ne tikai dažāda vecuma dāmām, bet arī kungiem. Ieejam Madlēnas baznīcā. To atver īpaši mums, jo esam pirmie apmeklētāji. Ir tik neparasti ieraudzīt grieķu stilā celtu dievnamu Parīzē. Bet tāda nu reiz bija Napoleona vēlme, kad 1806. gadā viņš deva rīkojumu celt templi par godu viņa lieliskās armijas uzvarām.
Tālāk dodamies uz Fragonard smaržu muzeju. Poļu izcelsmes gide skaidrā krievu valodā iepazīstinājusi mūs ar smaržu tvaicēšanas noslēpumiem un senajām smaržošanās tradīcijām, aicina uz moderno smaržu degustāciju. Emīlija, Nakts Skaistule, Baroks, Fantāzija utt. Pie sestā nosaukuma jau jūtamies apreibuši un smaržas sajaukušās vienā vienīgā kokteilī. Neesam taču nekādi deguni cilvēki, kuri spēj atšķirt vairākus simtus smaržu. Bet šādu degunu pasaulē ir tikai daži simti. Un, lai gan par savām spējam viņi saņem milzu naudu, nekāda vieglā dzīve viņiem nav nedrīkst ēst neko sāļu, neko saldu, neko piparotu, neko žāvētu. Par alkoholu jāaizmirst. Saaukstēties aizliegts!
Saelpojušies un sapirkušies smaržu
suvenīrus, turpinām pastaigu pa pilsētu. Garām Operai uz kādreizējo
Karaļpili, kur tagad saimnieko valdības iestādes, apskatām viesnīcu Rica,
kurā pabūt ļauts vien augstām amatpersonām vai titulētiem ļaudīm. Viesnīca,
no kuras savā pēdējā liktenīgajā ceļā devās arī princese Diāna. Cauri
Tilerī dārzam ejam uz vietu, kur pārskatāms viss Konkordijas laukums
viens no Eiropas vecākajiem laukumiem. Labajā pusē viesnīca, kurā nakšņojis
mūsu eksprezidents Guntis 
Ulmanis.
Vidū 3200 gadus vecais Luksoras obelisks, kuru Ēģiptes valdība dāvinājusi
Francijai pateicībā par to, ka franču arheologs Šampolions 1822. gadā atšifrējis
hieroglifus.
Taisni pretī tālumā Elizejas lauki un Triumfa arka, bet pa kreisi Parīzes simbols Eifeļa tornis. Aiz muguras Luvra. Turp arī dodamies. Luvra šodien slēgta! Kāpēc? Nu, tāpat vien! Tas neesot franču stilā, paskaidrot iemeslus! Būšot atvērta rīt! Savukārt 1. maijā atkal būšot slēgta, jo ir taču visiem labi zināmie svētki! Labi, Luvru atliekam uz nākamo dienu!
Atrodam kuģīša piestātni, ieņemam vietas un gaidām brauciena sākumu. Pēc rīta gājiena kuģītis, Sēna, gids, kas franču un angļu valodā stāsta par krastā redzamo (gandrīz visas Parīzes ievērojamākās celtnes atrodas Sēnas krastā), ir īsta atpūta.
Atgriezušies krastā, saprotam, ka laiks pusdienām. Grupas vadītāja Ieva aizved mūs uz laukumu pie Pompidū centra. Celtnes, kurai visas komunikācijas atrodas ārpus mājas sienām. Pēc principa iekšas uz āru. Un, lai visi to pamanītu, lifti, ventilācijas caurules, ūdensvadi utt. vēl nokrāsoti spilgtās krāsās. Tieši blakus Pompidū centram ir iespēja paēst Lido tipa restorānā, par ko esam priecīgi. Kompleksajās pusdienās ietilpst arī vīns, kas vispirms ielejams īpašās kolbās, pēc tam glāzēs. Bet par pārliešanu uzzinām tikai tad, kad kāds francūzis no blakus galdiņa atnes mums glāzes un laipni paskaidro, kā tās lietas darāmas. Pirms tam vīns tīri labi garšoja arī no kolbām. Tā gadās
Pēc pusdienām brīvais laiks. Vakarā pulcējamies un braucam uz viesnīcu Alesia. Iekārtojamies un ejam iepazīst apkārtni. Naktsmītne atrodas Monparnasa rajonā. Savulaik tā bijusi mākslinieku un rakstnieku iemīļota pulcēšanās vieta, bet pēc 2. pasaules kara situācija mainījusies un tā kļuvusi par jaunās pilsētas daļu. Tomēr uzcēluši augsto iestāžu torni Tour Monparnasse, parīzieši ātri vien saprata, ka šeit nav īstā vieta debesskrāpjiem, un citas augstceltnes cēla īpašā Defansas rajonā. Darbdienu vakaros, tādos kā šis, Monparnasa ielas ir tukšas. Tikai daudzajās kafejnīcās gar ielas malām sēž cilvēki, malko kafiju un omulīgi sarunājas. Apgājuši apkārt milzīgajai, 59 stāvus augstajai iestāžu ēkai, dodamies atpakaļ uz viesnīcu.
No rīta brokastis ir bagātīgas arī franču siers un šķiņķis. Velti mūs biedēja, lai vairāk par vienu džema trauciņu un franču croassante necerot. Mūsu šīsdienas plāni Versaļas dārzi un Luvra.
Versaļas dārzi veidoti franču stilā un pārsteidz ar neaptveramu plašumu. Apcirpto koku un krūmu formas ir īsti mākslas darbi. Visur, kur vien skaties, var redzēt apvārsni. Lielais kanāls vairāk atgādina jūru, jo tā garums ir 1670 metri. Nav brīnums, ka karaļi izklaidējušies, skatoties improvizētās kuģu kaujās, ko izspēlēja Lielajā kanālā. Aizejam līdz marķīzes Pompadūras pilij, kur bieži vien savas favorītes sabiedrībā uzturējies Francijas karalis Luijs XIV un līdz fermai, kur iedvesmas brīžos zemnieces dzīvē iejutusies Marija Antuanete. Arī šodien fermā uzturas dzīvas kazas, lielākas un mazākas cūkas un sivēni. Fermas dīķī peld gulbji, bet gar ceļa malām zied magnolijas Šo pastaigu pa Versaļas dārziem var mērīt kilometros, tāpēc labums tiek ne vien prātam, bet arī muskuliem.
Pēcpusdienā
Luvra. Richelieu, Sully un Denon korpuss. Ar ko sākt ? Richelieu
uzvārds sķiet vilinošs. Tajā apskatāmas franču gadsimtiem veidotās skulptūras
un Mezopotāmijas māksla. Drīz vien saprotu, ka visu Luvru tomēr nepaspēšu
apskatīties. Tātad jāizdomā rīcības plāns, kas noteikti jāredz. Protams
Mona Liza. Sameklēju kartē tās atrašanās vietu un uz priekšu !
Atrast to ir viegli, jo uz Monas Lizas pusi plūst vesels cilvēku gājiens. Kad
beidzot ieraugu slaveno Džokondu, saprotu, kāpēc par to tik daudz runā
un raksta, tomēr grūti aptvert, ka šī ir tā vienīgā, īstā, kurai patiešām
pieskārusies Leonardo da Vinči roka.
Kad iekāpjam autobusā, lai brauktu uz Monmartru, liekas, ka nekam vairs nav spēka. Pa ceļam Ieva stāsta par Monmartras vēsturi un paradumiem. Kādreiz tā bijusi mākslinieku pulcēšanās un izklaides vieta. Un, lai gan daudz kas mainījies gadu gaitā, tomēr izklaide ir galvenā šī kvartāla iezīme. Izkāpjam pie slavenā naktskluba Moulin Rouge un dodamies augšā kalnā. Sāk krēslot, bet, kad esam kalnā, iedegas laternas. Paskatāmies lejā visa naksnīgā Parīze pie kājām. Mirgo pilsētas ugunis, smaržo ziedošie baltie un rozā kastaņi, apkārt dažādās valodās sarunājas romantiski noskaņoti cilvēki
Pašā kalna galā Svētas Sirds bazilika. Balta, ar tornīšiem, kupoliem un ar zvanu, kas esot viens no smagākajiem pasaulē, bet Bazilikas lielais kupols esot otrs augstākais punkts Parīzē pēc Eifeļa torņa! Izstaigājam slaveno uzkalniņu, kur mākslinieki izstāda savas gleznas. Vēl to nav daudz, jo tūrisma sezona tā īsti nav sākusies. Izstaigājamies un braucam uz viesnīcu.
Trešā diena Parīzē sākas ar vecā, labā Eifeļa apskati. Mums paveicas, jo atkal esam vieni no pirmajiem garajā redzēt gribētāju rindā. Toties pie otrā līmeņa lifta, kas ved līdz pašai augšai, esam spiesti gaidīt 20 minūtes. Tas neliktos ilgi, ja tik šausmīgi nepūstu vējš. Rindā stāvētāji nekautrējoties savelk mugurā visu, kas līdzi, ieskaitot lietus laikam domātās plēves. Tomēr arī tas nelīdz un drīz vien deguni un rokas iegūst viegli zilganu nokrāsu. Taču neatlaidība noved pie mērķa! Beidzot tiekam liftā un uzbraucam Eifeļa 274 m augstajā trešajā līmenī. Tur apsildāmies, jo skatu laukums ir iestiklots. Apskatām Eifeļa kabinetu ar paša meistara vaskā veidoto figūru, un, protams, redzam visu balto Parīzi kā uz lielas kartes.
Pēc Eifeļa apskates Ieva iesaka doties pašiem savās gaitās, tomēr visi pievienojas grupas vadītājai. Ir taču tik viegli iet, kur ved, nedomājot, vai ir pareizā iela un īstais pagrieziens. Tā kā sāk līt, ieejam Vīna muzejā. Pēc tam dodamies uz intelektuāļu kvartālu Senžermēndeprē. Tajā atrodas daudz slavenu kafejnīcu un viena no vecākajām Parīzes baznīcām, kas tā arī saucas Senžermēndeprē.
No smalkajām aprindām uz latīņu kvartālu. Tajā daudz veikalu un dažādu tautu virtuves viena pie otras. Durvīs stāv viesmīļi un rauj iekšā klientus, jau uz ielas stāstot un rādot piedāvājumu, solot atlaides. Ja kādam izdodas ieaicināt savā restorānā veselu tūristu grupu, tad kaimiņš kaimiņu apvelta ar zīmīgiem skatieniem un sulīgiem izteicieniem. Vienā franču krodziņā iegriežamies arī mēs.
Vēl dažas stundas Parīzē kārtīgāk jāapskata Parīzes Dievmātes katedrāle un jāpaiet pa Sēnas krastu, kur tirgo antikvāras grāmatas, gleznu reprodukcijas un suvenīrus. Nekas nav jāpērk, tikai jāsajūt gaisotne.
Trīs dienas Parīzē aizritējušas. Pateicoties grupas vadītājas mierīgajai vadītprasmei, mūsu ceļojums nebija traks skrējiens cauri pilsētai, bet iespēja izrauties no ierastās vides, aizmirst problēmas un ikdienu. Iespēja baudīt Parīzi. Parīze ir viegla pilsēta. To iemīl uzreiz. Tajā gribas atgriezties. Kaut vai uz trijām dienām
Ērika Berga