1. diena: svētdiena, 21.07.2002
Rīga Varšava
Vairākus mēnešus iepriekš tālredzīgi ieplānotais, bet vēl krietni senāk iedomās izsapņotais brauciens uz Franciju nu ir klāt. Šo zemi, protams, var skatīt dažādās versijās un, ļoti iespējams, tieši no izvēlētā maršruta satura atkarīgs tas, kādas izjūtas ceļotājs gūst, apmeklējot to pirmo reizi. Šoreiz uz Franciju dodamies izbraucot maršrutu: Rīga Berlīne Parīze Luāras ieleja Šambora Šenonso Tūra Larošela Senemiljona Biarica Lurda Andora Marseļa Strasbūra Nirnberga Rīga.
9:20 svētdienas rītā IMPRO buss startē no Rīgas autoostas, lai kilometru pa kilometram vestu mūs aizvien tuvāk Parīzei, izdaudzinātajām Luāras ielejas pilīm, līdz pat grāfa Monte Kristo trimdas vietai - Ifas cietoksnim Marseļā.
11:00 esam uz robežas Grenctālē. Pēc divarpus stundu nīkšanas pie Latvijas-Lietuvas robežas, buss veiksmīgi ieripo Lietuvas teritorijā. Braucam tālāk. 15:45 kādā benzīntankā uzreiz aiz Kauņas īsa pauze kāju izvingrināšanai, WC. Šeit arī neliels veikaliņš, kur var nopirkt šādus tādus našķus laika īsināšanai (citam izsalkuma remdēšanai) autobusā. Izvēlamies lietuviešu alu un cepumus. Te pārgriežam arī pulksteņus uz Eiropas laiku (sunda mazāk). Līdz Varšavai vēl 395 km. Mērķtiecīgi turpinām ceļu Polijas robežas virzienā. 16:40 (jau pēc Eiropas laika) esam pie Lietuvas-Polijas robežas. Cauri Lietuvai esam braukuši apmēram 5 stundas. Gaidot rindu starp Lietuvas un Polijas robežpunktiem, top pirmās ceļojuma bildes.
Gaidīšana diezgan mokoša, taču arī tam reiz pienāk gals. 18:07 autobusā iekāpj viens no poļu brašuļiem un sāk izmeklēt mūsu pases. (Cerams, neviens no grupas nav ierakstīts lielajā pelēkajā grāmatā.) 18:30 visas robežas formalitātes noslēdzas un nu mūsu kontā ir vēl viena pieveikta robeža. Par godu tam, 15 minūšu pauze tualetēs (poļu gaumē).
21:00 - līdz Varšavai 188 km. Vēl neesam sasnieguši arī ieplānoto vakariņu vietu Belostokā. Šim plānam gan tā arī nav lemts piepildīties, jo, sasniedzot vakariņu vietu, konstatējam tur pamatīgu ēst gribētāju sastrēgumu - trīs Latvijas busi un kādas 100 fūres no visām malām.
Tomēr esam neatlaidīgi. Braucam kādus 100 km tālāk un ap 23:00 ēdam vakariņas
(Fasolka po Bretonsky 3,80 zloti; Kawa naturalna 2,50; Cappuccino 3,00). Pēc vakara higiēnas pasākumiem un pilniem vēderiem braucam tālāk. Pamazām sākam apgūt Francijas vēsturi autobusā nakts seansā rāda filmu Karaliene Margo. Ap pusnakti braucam cauri Varšavai. Laiks ieņemt ērtāku pozīciju un noskaņoties naktsguļai. Naktī braucam bez pieturvietām.
2. diena: pirmdiena, 22.07.2002
Berlīne
Pulkstenis rāda 6:00 no rīta; esam pamodušies, bet vēl aizvien Polijā. 7:15 piestājam kādā poļu benzīntankā. Brokastojam. 8:45 esam pie Polijas-Vācijas robežas - robežpunkts Frankfurte pie Oderas. Tas pēc aptuveni 15 stundu brauciena caur Poliju. Robežas formalitātes izdodas nokārtot gluži ātri; 9:15 iebraucam Vācijā. Uz Berlīni!
Laiks ir mākoņains un auksts. Pa ceļam uz Berlīni līst lietus. Arī Berlīnē līst. Pagaidām vēl nenojaušam, cik izmirkuši un nosaluši būsim pēc 10 stundu garās pastaigas pa Berlīnes ielām.
11:36 noparkojam autobusu stāvvietā netālu no Reihstāga un, raidot cerīgus skatienus uz debesīm, klusi sēžam autobusā, lūdzot kaut nu lietus mitētos. Dikti negribas mērcēties. Vēl jo vairāk, zinot to, ka priekšā stāv nakts brauciens uz Parīzi. Starplaikā vēl paspējam uzgrauzt līdzpaņemtās baranciņas un uzdzert Rīgas Piena kombināta jaunizgudrojumu augļu jogurta dzērienu. Nu dikti jau labi izdevies!
12:10 beidzot sadūšojamies atstāt autobusu. Lietus vēl aizvien līst. Bet, kā saka grupas vadītājs: Ko lai dara?! Tāda ir dzīve! Dodamies taisnā ceļā uz Reihstāgu. Taču garā rinda un spēcīgais lietus, kas dažās minūtēs paspēj mūs pamatīgi izmērcēt, mudina mūs plānu par Reihstāga apskati mest pie malas un, grupas vadītāja aicināti, nolemjam sākt aktīvi kustēties pa Berlīnes ielām.
Pastaiga pa slapjajām ielām šķiet diezgan bezjēdzīga, jo neko jau baudīt tā īsti nevelk. Kāds gan prieks, ja kājas ledaini aukstas izmirkušajās kurpēs un arī līdzpaņemtais lietussargs nespēj pasargāt no izmirkšanas?! Izšķiramies turpināt Berlīnes apskati individuālā kārtā un, novēlējuši pārējiem grupas biedriem jauku pastaigas turpinājumu, paši steidzam meklēt kādu vietiņu, kur sasildīties. Izvēlamies kādu no Vācijā (pēc pieredzes - arī Austrijā) plaši izplatītajiem Nordsee tīkla restorāniņiem. Ieturējuši siltas pusdienas, esam atguvušies no pārsalšanas un arī krietni optimistiskāk noskaņoti. Nu esam gatavi apskatīt arī ko vairāk no Berlīnes.
Dienas otrajā pusē, kad lietus beidzot atkāpjas, Berlīne šķiet pavisam jauka. Garajās stundās, kas atvēlētas Berlīnes apskatei, mūsu kājas dabū diezgan pamatīgu slodzi. Galveno paveicam. Apskatām gan kādreizējo VDR daļu, gan arī VFR daļu Berlīnē.
Spilgtākais iespaids? Laikam Sony centrs Potsdamas laukumā. Tur ir ko darīt: plašs iepirkšanās centrs, jaukas kafejnīcas dažādām gaumēm, trīsdimensiju kino ... Paši uz mirkli izvēlamies relaksēties, baudot supergardas un superpievilcīgas kūkas, lielisku kafiju kādā no
Arcade centra kafejnīcām.
Kā vienu no raksturīgākajām Berlīnes pazīmēm, kas krasi iezīmējas pilsētas ainavā, var minēt daudzos ceļamkrānus. Tādejādi tā nedaudz atgādina lielu būvlaukumu. Domājams, pēc gadiem pieciem tagadējā Berlīne jau būs pavisam cita pilsēta. Tad daudzo ceļamkrānu vietā varēs redzēt virkni modernu ēku, Berlīne būs sakopusies un noteikti jau daudz vairāk līdzināsies tam, ko ierasts apzināt un saprast ar jēdzienu pilsēta. Pagaidām tā vēl top.
Patīkama pārmaiņa un jauks pārsteigums citādi vienmuļajās un pelēkajās Berlīnes ielās šķita tikšanās ar burvīgajiem lāčiem, kuri, pildot pilsētas simbola funkcijas (un laikam kādas akcijas ietvaros), draudzīgi sveicina garāmgājējus vairākās pilsētas ielās (žēl, ka neizdevās nevienu paņemt līdzi).
Pirms atgriezties busā, pašā pievakarē izdodas apskatīt Berlīni arī no Reihstāga augstumiem.
Ap 21:30 atgriežamies busā, kur satiekamies ar vairākas stundas neredzētajiem grupas biedriem. Grupas vadītājs vēl noskaidro, vai visas sēdvietas aizņemtas un dod signālu šoferīšiem, ka varam braukt. 21:45 buss uzsāk nākamo ceļa posmu: Berlīne-Parīze. 22:03 Berlīnes ēkas jau aiz muguras un tālāk turpinām ceļu franciskās noskaņās, skatoties filmu DArtanjans un trīs musketieri. Kaut kad iemiegam.
3. diena: otrdiena, 23.07.2002
Parīze
07:40 autobusā sāk smaržot kafija. Vairums autobusa iemītnieku jau pamodušies.
Aiz loga paveras plaši līdzenumi, bet diena arī šodien nesolās būt saulaina cerams, vismaz no lietus izdosies izvairīties. Esam Beļģijā. Pirmā pieturvieta šajā dienā ir kāds beļģu benzīntanks. Lai nofiksētu Beļģiju savās atmiņās, benzīntanka veikaliņā iegādājamies viņu ražojuma šokolādi, ko tūlīt pie brokastīm arī nobaudām. Garšīgi.
10:20 iebraucam Francijā. Pēc stundas neliela tualetes pauze kādā Francijas benzīntankā, ap 30 km no Parīzes. Rādās, ka laiks uzlabojas. Spīd jauka saulīte un ir diezgan silts (+25ºC).
12:02 iebraucam Parīzē. Kā jau ikvienā lielpilsētā, šeit ir aktīva auto kustība. Cilvēku uz ielām šai laikā nav pārlieku daudz laikam jau lielākajai daļai darba diena. Iepazīstot Parīzes nomali, nevar sacīt, ka šeit valda īpaša tīrība. Gluži kā pie mums, arī šeit ielas izdaiļo nosviesti papīri, cigarešu gali un tml. (cilvēki tomēr ir tik līdzīgi savā būtībā).
Tuvojoties centram, cilvēku kļūst arvien vairāk. Šeit var sastapt visdažādāko nāciju pārstāvjus. Nu ļoti daudzkrāsaina pilsēta. Caur autobusa logu uztaisām dažus foto ar Parīzes ielu skatiem. Pirms vēl uzmeklējam savu viesnīcu
Kyriad netālu no Monmartra, ar autobusu dodamies nelielā tūrē pa Parīzes bulvāriem pirmā tikšanās ar ievērojamākajiem vēstures-arhitektūras pieminekļiem: Triumfa arka, Eifeļa tornis. Skati tik tiešām fantastiski iedvesmojoši!
15:15 uzsākam Parīzes apskati no mūsu viesnīcas. Ar metro aizbraucam līdz pilsētas centram. Vispirms dodamies aplūkot visā pasaulē tik populāro Parīzes Dievmātes katedrāli, kas pilsētas seju izdaiļo kopš 12. gs. sākuma. Laukums pie katedrāles šķiet teju vai centrālā satikšanās vieta Parīzē. Te pulcējas visdažādāko nacionalitāšu tūristi.
Vēlāk seko Sitē salas apmeklējums, tad Monmartra kalns ar Sacre-Cour baziliku. Monmartra kalns ir lieliska vieta, kur baudīt Parīzes panorāmu. Ļoti mīlīgas šķiet šaurās, mazās ieliņas Monmartrā, aicinošās kafejnīcas un neparastais dzīvīgums, kas virmo gaisā. Pašā novakarē neizpaliek arī pastaiga pa
Clichy ielu, kur atrodas slavenās Moulin Rouge un virkne citu līdzīga veida iestāžu: muzejs, veikali, klubi...
Tam visam pa starpu, ap 19:00, ieturam pusdienas/vakariņas. Sekojot grupas vadītāja ieteikumam, dodamies meklēt piemērotu ēstuvi Latīņu kvartālā, kur daudzās kafejnīcas cita ar citu sacenšas par apmeklētāju uzmanību. Šeit pārstāvētas visdažādāko nacionalitāšu virtuves, īpaši daudz itāļu, turku, ķīniešu. Visbiežāk piedāvā trīs ēdienu komplektu par izdevīgu cenu (10-15 eiro). Izvēlamies ieturēties pie ķīniešiem , kopā, par 12,85 eiro (garneles ar rīsiem un liellopu gaļa ar rīsiem). Tīrs ūdens (pēc garšas krāna ūdens) piedzerams klāt par brīvu. Saldējums uz ielas nopērkams par trim eiro (~ Ls 1,80). Nektarīni trīsreiz dārgāki nekā Rīgā (~ 5 eiro). Atturamies.
4. diena: trešdiena, 24.07.2002
Parīze
07:40 viesnīcā dodamies uz brokastīm, kas, zinot nostāstus par franču trūcīgo brokastošanu, tomēr izrādās necerēti bagātīgas nu viss kā pienākas, pat augļi, jogurts un desa. Laikam jau gaidīja tūristus no Latvijas.
08:15 tiekamies busā, lai dotos uz Eifeļa torni. Sākas Parīzes apskates otrā diena. 9:00 esam pie Eifeļa. Pūš spēcīgs vējš un līst lietus. Super! Eifeļa pakājē pilns ar japāņu tūristiem un citiem bezkaunīgiem ārzemniekiem. Jāstāv gara, spiedīga rinda, lai uzbrauktu augšā, nopirktu biļetes un brauktu lejā (uzbraukšana līdz augšai (115m) 9,90 eiro (~ Ls 6) ). Un tomēr Eifelis ir īstā vieta, lai apskatītu Parīzi no visām iespējamām pusēm un dažādiem augstumiem. Tāpēc ir vērts pieciest dažas sīkas neērtības. Arī lietu, vēju un citu tūristu sejas tavās fotogrāfijās.
11:00 braucam uz Hotel des Invalides (Invalīdu doms), kur apglabāts Napoleons, pat vairāki Napoleoni (I;II;III). Ieeja 6 eiro. Studentiem 4,50 eiro. Patīkamas izjūtas rada tas, ka, lai arī pēc milzīgas brīnīšanās un precizējošiem jautājumiem par vecumu par labu esam tiek atzīta arī mūsu LU izsniegta studenta apliecība. Tā nu vienam no mums paveicas aplūkot Napoleona šķirstu par 1,50 eiro lētāk. Jāatzīst gan, ka Invalīdu doma apmeklējumu tikpat labi varētu arī izlaist un, piemēram, izvēlēties ilgāku laiku pavadīt, baudot Parīzes panorāmu no Eifeļa augstumiem vai pastaigājoties gar Sēnas krastu.
Pēc Invalīdu doma apmeklējuma uz mirkli sasveicināmies ar Rodēna mākslas šedevriem, aplūkojot viņa radītās skulptūras, kas izvietotas muzeja parkā. Ieeja muzeja parkā maksā 1 eiro, savukārt, pašā muzejā krietni dārgāk.
13:00 satiekamies autobusā, lai dotos uz citu Parīzi pilsētas moderno daļu, kas tapusi pēc 1950-tajiem gadiem,
La Defense. Pēc pusstundas esam klāt. Debesskrāpji, plašums, veikali, instalācijas. Patiešām iespaidīgi. Tālumā dūmakā tīta saskatāma Triumfa arka.
15:00 dodamies atpakaļ uz busu. Atvēlētajā brīvlaikā esam paguvuši iegādāties kādu no franču sieriem (mīksts siers ar valriekstiem) un
Bordeaux baltvīnu. Redzēs nu, cik labs būs. Atgriezušies autobusā vispirms dzeram tēju. Nākamais pieturas punkts plānots pie Pompidū centra, tad jau arī neliela iepazīšanās ar Luvru. Izbrauciens ar kuģīti pa Sēnu.
Pie Pompidū centra ēdam pankūkas ar sieru (fromage) un rumu. Pankūkas maksā no 2,50-4 eiro gabalā (Ls 1,50-2,50). Pompidū centrā iekšā neejam, baudām apkārtni, gaisotni un vērojam daudzos portretu zīmētājus. Seko Parīzes vēdera
(Forum) apskate. Tas ir liels supermārkets apmēram 3-4 pazemes stāvos. Laikam pirms kādiem simt gadiem tur bijis vienkārši tirgus. Gribam nopirkt kādu suvenīru, bet neko pa prātam nevaram izvēlēties. Grupas vadītāja aicināti iegriežamies
Eustache baznīcā pie Parīzes vēdera. Šķiet ļoti līdzīga Dievmātes katedrālei, iekšā arī Žannas dArkas piemineklis.
Organizētā Parīzes apskates programma nu ir galā un atlikušo dienas daļu varam pavadīt pēc saviem ieskatiem. Aizstaigājam līdz Parīzes operas namam, tad ejam uz Luvru. Muzeja apskati izvēlamies atstāt nākamajam Parīzes apciemojumam, jo laika izjustai mākslas baudīšanai pārāk maz. Izstaigājam Luvras pagalmus un tad kādu mirkli baudām Parīzes tipisko ainavu atpūšoties uz kāda soliņa parkā pie Luvras.
Tuvojas vakars un 21:10 jāpulcējas braukšanai ar kuģīti pa Sēnu. Grupas vadītājs izkārtojis bērnu biļetes par 4,50 eiro gabalā. Pieaugušo maksājot 6 eiro. Sēnas krastos ir ļoti daudz cilvēku, notiek kaut kādas aktivitātes, citi pastaigājas, citi sēž zālītē un bauda vīnu ar sieru utt. Jo vēlāks kļūst, jo vairāk cilvēku uzrodas, no tilta apakšas skan kaut kāda tehno mūzika (varbūt
Jean Michel Jarre).
Brauciens ar kuģīti ir viena no tām daudzajām atrakcijām Parīzē, ko ir grēks laist garām, īpaši, ja tas ieplānots pievakarē, kad sāk tumst. Graciozi un neparakstāmi skaisti garām aizslīd izgaismotie Sēnas tilti,
Notre Dame un citas ēkas. Jauki ir vērot arī pašus sajūsminātos parīziešus, kuru iemīļota pulcēšanās vieta pievakarē ir upes krasti vairāku simtu metru garumā. Dienas gaitā laiks kļuvis siltāks un paši sajūsminātākie tūristu iepriecināšanai velk nost bikses un lec ūdenī. Jautri visiem. Lai šo atmosfēru labāk izprastu un izbaudītu, ja atliek laiks, jāņem pudele vīna, bagete un fantastiskais
Camambert siers un jāpiebiedrojas.
5. diena: ceturtdiena, 25.07.2002
Luāras ieleja
8:18 sakām atvadas Parīzei, lai dotos tālāk pa Luāras ieleju Tūras virzienā. Lai izkļūtu no Parīzes, braucam pa lielo loku un iekļūstam milzu sastrēgumā
(bouchon korķis), no kura tiekam ārā pēc kādām divām stundām. Šīsdienas programmā Šamboras un Šenonso pilis, neliela pilsētiņa Ambuāza, kur dzīvojis Leonardo da Vinči.
11:30 esam pie Šamboras (Chambord) pils. Tā ir kungu medību pils (nav vis nekāda Rundāle). Tās celtniecība uzsākta Franča I laikā 1519. gadā, bet pabeigta 1685. gadā. Šobrīd pils ir valsts īpašums un pilda muzeja funkcijas (ieejas biļete maksā 5 eiro). Pilī pavisam ir kādas 440 istabas. Kādu daļu no tām pusotras stundas atvēlētajā apskates laikā arī pagūstam apskatīt. Pilī ierīkota arī neliela suvenīru tirgotava. Tur par 8 eiro savam mājās palikušajam dēliņam nopērkam bruņinieku uz zirga. Pilij apkārt ir ūdens kanāli, un tiek piedāvāta lieliska atrakcija izbraukt pa tiem ar laivu. Tas, protams, ja nekur nav jāsteidzas.
Tālāk seko brauciens uz Šenonso pili. Pa ceļam mielojamies ar sieru un dzeram
Bordeaux balto vīnu, ko iepriekšējā dienā bijām aizmirsuši autobusā (sabojājies vēl nebija) un ko tik lieliski būtu varējuši baudīt pie Sēnas. Nekas, gan jau nākamreiz.
15:00 esam klāt Šenonso. Apskatei atkal pusotra stunda. Ieeja maksā 6,10 eiro, par WC jāmaksā 0,30 eiro (~ 20 santīmi). Interesanti šķiet tas, ka uz katras ieejas biļetes ir attēlots kāds no pils motīviem. Jauks suvenīrs tūristam. Atšķirībā no iepriekšējās, šī pils ir privātīpašums. Arī Šenonso pilij apkārt ir ūdeņi, pa kuriem var braukt ar laivu. Skaisti iekoptajā dārzā strādā dārznieki, ravē un laista. Apskatām suvenīru veikaliņus; vēlāk tā kā nedaudz nožēlojam, ka nenopirkām senlaicīgo pistoli par 60 eiro (~ Ls 36).
Pēc Šenonso mūsu ceļš turpinās, braucot gar klintīm, kuru alās paslēpušies vīndari ar savu produkciju. Tie ir slavenie
Montlouis vīni. Grupas vadītājam izdodas sarunāt vīna degustāciju vienā no šīm alām. Nobaudām triju veidu baltos vīnus
(Sec, Tendre, Moelleux). Nopērkam vidējo variantu (Tendrè), kas ir pussaldais (vai arī pussausais) vīns un maksā 5,40 eiro.
Jau pievakarē nokļūstam Ambuāzas (Ambouis) pilsētiņā tas ir mazs miestiņš, kurā strādājis Leonardo da Vinči un kur atrodas viņa muzejs. Tā kā biļešu kontrolieris ir pazudis, tad bez iepriekšēja nolūka ielavāmies iekšā bez maksas un apmēram pusstundu pavadām, sajūsminoties par Leonardo izgudrojumiem. Tālāk braucam uz Tūru.
Pašā vakarā skatāmies Tūras vecpilsētu (21:30-22:30). Šī pilsēta slavena ar Svētā Martēna vārdu. Viņš šeit sludinājis kristietību un bijis apveltīts ar īpašām dziednieka spējām, kādēļ viņu apmeklēja daudzi jo daudzi cilvēki, kas cieta no dažādām kaitēm, lai lūgtu dziedinājumu. Uz Tūru svētceļojumos devās arī Francijas prinči un karaļi.
Tūra ir neliela pilsētiņa province. Vecpilsēta ir ļoti piemīlīga, miniatūra. Tajā mutuļo dzīvība un tā šķiet kā milzīgs ķēķis, jo cits pie cita izvietojušies mazi restorāniņi, kas pilni cilvēkiem. Tik tiešām jauka vietiņa Francijas baudīšanai.
Spilgtākie dienas iespaidi? Protams, tās ir Šambora un Šenonso. Ne vien no pašām šīm celtnēm, bet no visas ainavas šķiet dvesmo vēstures elpa. Laika ritējums ir pārsteidzoša parādība pirms vairākiem gadu simtiem pa šīm pils takām staigājusi Katrīna Mediči, Luijs XIV, Fransuā un citi, bet tagad tās minam mēs. Sajūta nudien vienreizēja, kad iztēlojies kā pils telpās tika vērptas dažādas galma intrigas. Reiz šeit mutuļoja dzīvība un arī tagad tā nerimst, jo ir tik daudzi, kuri aizvien vēl grib izstaigāt šīs vēsturiskās un emocionāli bagātās vietas.
Šambora medību pils, kas tāda tik tiešām arī ir vēsa, monumentāla, stabila un varena; tā burvīgi izceļas kopējā ainavā un šķiet gluži kā novietota uz plakana šķīvja.
Staigājot pa pils istabām, apbrīnojami šķiet tas, kā gan augstmaņi spējuši viens otru uzmeklēt samudžinātajos pils labirintos.
Šenonso dāmu pils. Kāds no karaļiem esot to uzdāvinājis Diānai de Puatjē savai favorītei. Tajā ir istabas arī citām tā laika izcilībām, piemēram, Katrīnai Mediči... Šajā pilī nenoliedzami sajūti, ka tās tapšanā līdzās bijusi sieviete. Pils ir salīdzinoši neliela, bet gracioza, un iekštelpas veidotas krietni maigākā stilā. Noskaņu bagātina pils telpās izvietotās ziedu kompozīcijas. Interesanti ir ielūkoties virtuves telpās pārsteidzoši moderns šķiet virtuves iekārtojums, dažādas ūdens padeves sistēmas, grandioza krāsns.
Tik tiešām burvīgs šķiet daiļumdārzs, kas ieskauj pili. Laikam jau tas neizskatās gluži kā Diānas de Puatjē laikos, bet šodien tas ir tiešām fantastisks. Žēl, ka nepietiek laika laiski pasēdēt uz kāda no parka soliņiem un izbaudīt burvīgo ainavu.
Abas minētās pilis var lepoties ar lieliski izkopto vidi tūrisma veicināšanai. Mums ir ko mācīties pieklājīgas tualetes, āra kafejnīcas, jauki suvenīru veikaliņi. Kas gan var būt skaistāk kā izdzert tasi kafijas pils dārzā tas noteikti ir lielisks baudījums ne vien ķermenim, bet arī dvēselei. Tik tiešām romantiski.
6. diena: piektdiena, 26.07.2002
Vilandrī dārzi Larošela
8:45 izbraucam no viesnīcas Tūrā. Pirmais pieturas punkts Vilandrī. Te skatāmies brīnumjauku renesanses stilā veidotu dārzu (ieejas biļete maksā 4 eiro). Stunda no 9:30-10:30, ko šeit pavadījām, aizritēja gluži kā vienā elpas vilcienā. Šis skaistums liek dziļi ieelpot ik uz soļa.
Glītie ornamenti, pārdomātā ainava, kur pat dārzeņu dobes šķiet kā īpašs daiļums, liek sajūsmināties par cilvēka roku darba vienreizējību. Šeit arī jauks suvenīru veikaliņš ar burvīgām ainavu, dārzeņu un ziedu bildēm, dažādām smaržīgām lietiņām un burvīgiem garšvielu trauciņiem dārzeņu figūriņu dizainā. Tas viss tā vien mudina uz naudas tērēšanu. Tomēr, lai cik grūti pārvarēt iepirkšanās kārdinājumu, no naudas tēriņiem atturamies galu galā ceļojums tikai pusē. Par mūsu ciemošanos Vilandrī liecina arī ieraksts viesu grāmatā.
Tālāk braucam Larošelas virzienā. Braucot caur Puatjē, mums ir iespēja caur autobusa logu vērot vēl kādu Francijas brīnumu FUTUROSCOPE. Tomēr izkāpjam no autobusa, lai pavērotu mazu maliņu no šīs nākotnes iedomu un fantāzijas pilsētas, kas aizved emociju ceļojumā, savām acīm. Kosmosa pasaule. Tas ir vēl viens modernisma piemineklis Francijā. Ieejas biļete 30 eiro. Iespēja iegūt informāciju
www.planete-futuroscope.com.
13:40 autobusā fonā skan Kaupers. Skatoties pa autobusa logu, gar acīm aizslīd saulespuķu lauki, it kā saķemmētas pļavas. No ainavas dvesmo milzīgs miers un harmonija. Viss tik līdzens. Un šķiet tik jauki uz brīdi atrasties tam visam pa vidu. Cik jauki tā vienkārši vērot ainavas pa autobusa logu, cik jauki tā ceļot no vietas uz vietu prom no ikdienas.
13:50 līdz Larošelai vēl 50 km, tātad tuvojamies Atlantijas okeānam. Šajā apgabalā atrodas daudzas sanatorijas, jo ļoti veselīgs gaiss. Klimats gan ļoti mainīgs, kaut arī saules ir krietni vairāk nekā Puatjē. Debesis ļoti gaišas. Gada laikā saule Puatjē esot 1900 stundas. Tā vien šķiet, ka tomēr izdosies iegremdēties okeānā, par ko no rīta vēl bija jāšaubās. Gaisa temperatūra +24ºC.
Kā stāsta grupas vadītājs, Larošela bijusi iedvesmas avots virknei slavenu mākslinieku tas, pateicoties spilgtajai gaismai, kas ainavām piešķir īpašu burvību. Larošelā saule spīd 2500 stundu gadā. Larošela populāra arī ar lielo zivju daudzveidību, ko šeit zvejo un var nobaudīt daudzajās piekrastes tavernās. Tā ir sava veida paradīze delikatešu mīļotājiem. Senatnē Larošelas galvenās eksporta preces bija sāls un vīns; importēja audeklu, linus, vēlāk arī kažokādas. Plaša melno vergu tirdzniecība 15. gadsimtā. Pirmās protestantisma iezīmes tieši Larošelā.
14:30 iebraucam Larošelā. Kamēr vēl meklējam novietni autobusam, varam vērot pilsētas ainavas gluži kā citviet Francijā, arī šeit tām nav raksturīga, piemēram, Austrijas ceļmalu ainavām raksturīgais stīvums, pedantiskā kārtība. Šeit tās šķiet it kā dabiski veidojušās, it kā cilvēks tur vispār nebūtu pielicis roku. Apkārtne neizceļas ar pārspīlētu tīrību, bet tā šķiet tik dabiska un harmoniska, un tam piemīt sava burvība.
Kamēr vēl riņķojam pa pilsētu, meklējot stāvvietu autobusam, esam nonākuši pašā ostmalā. Te nu atkal pretī vēdī vēstures elpa. Ai, kā gribētos šeit tā mierīgi pastaigāties un nobaudīt kādu austeri! Cilvēku gan šeit, ka mudžēt mudž. Atrast piemērotu novietni autobusam, šķiet, nebūs iespējams, tāpēc ar šoferiem vienojamies, ka kāpsim laukā un pēc divām stundām atkal tiksimies noteiktā vietā, lai brauktu projām.
Seko īsa Larošelas apskate (nu dikti jau jaukas tās mazās pilsētiņas!) un pusdienas kādā no krastmalas restorāniņiem. Franču ēdienkartē meklējam tos nedaudzos ēdienu nosaukumus, ko esam paguvuši iemācīties franču valodā. Izvēlamies mīdijas (tīrītas), zivju plati, ceptus kalmārus ar rīsiem, pēc konsultēšanās ar viesmīli, arī kaut kādas mazas zivtiņas (izskatījās gluži kā kaltētu zivju skeletiņi) un frī. Desertā karameļu krēms, saldējums. Klāt piedzeram
Savignon balto vīnu. Tas viss par 14 eiro no katra. Šeit pārliecinājāmies, ka franču valodas nezināšana var sagādāt ne mazums amizantu situāciju, izvēloties maltīti. Nevajadzētu arī īpaši paļauties uz apkalpojošā personāla atsaucību un iejūtību pret franču valodas nezinātājiem. Ne jau aiz ļaunprātības, bet gan tādēļ, ka lielākoties viņiem ir pārāk niecīgas angļu, vācu vai vēl kādas citas svešvalodas zināšanas.
Sākumā jau likās dikti jauki tā sēdēt un baudīt Larošelas garu un interesanto ēdienu, bet tad pēkšņi atskārtām, ka nu nekādi neiekļaujamies pilsētas apskatei atvēlētajā laikā. Konstatējuši šo bēdīgo faktu vēl ātri steidzām norīt pusēsto desertu un mundrā riksī metāmies uz autobusu. Spriežot pēc apkārtējo sejām, izskatījāmies visai interesanti. Pēc ēšanas sanāca tāda kā neliela fizkultūra. 17:03 atgriežamies autobusā un ceļojums var turpināties. Pametam Larošelu un tālāk dodamies uz Atlantijas okeāna piekrasti
Ile de Re jeb Balto salu.
18:15 pieturvieta uz salas. Aidā, uz Atlantijas okeānu! Brašākajiem peldētājiem, kuru vidū gan neesam mēs, nu ir stunda laika, ko izpriecāties okeāna viļņos. Nolemjam, ka mums ar stundu par maz, tāpēc gūstam prieku, noraugoties okeāna šalkoņā no krasta. Vismaz pagūstam savākt kādus okeāna suvenīrus līdzvešanai uz mājām nu varēsim stāstīt, kā mēs tur skaisti pavadījām laiku un visi jau arī ticēs, bet to, kā bija, zināsim mēs paši vien. Lai nu kā, tomēr kājiņas okeāna ūdenī pamērcējām (jāatzīst, ne pārāk omulīga temperatūra, lai peldētos) un arī mūsu pēdu nospiedumi uz brīdi būs bijuši liecība par mūsu klātbūtni šeit. Esot uz salas nobaudām arī pistāciju saldējumu (1,60 eiro).
19:12 startējam tālāk uz nākamo pieturas punktu. Cik saprotu, tas ir ceļš uz viesnīcu kaut kur Larošelas tuvumā. Laikam jau ar to arī šīsdienas aktivitātes beigsies. Bet varbūt arī, ka nē...
21:15 ierodamies Ibis hotelī pie Saintes pilsētiņas. Noliekam somas un 21:45 individuāli dodamies apskatīt mazo pilsētiņu. It kā jau nekas īpašs, tikvien kā pilsētiņas naksnīgā galvenā iela, ik pa brīdim dzirdamas mūsu soļu uztrauktu suņu rejas, bet pavisam nostaigājām kādas divas stundas. Jauki.
7. diena: sestdiena, 27.07.2002
Cognac St-Emilion Atlantijas okeāns
9:00 izbraucam no Ibis hoteļa, lai dotos uz Konjakas pilsētu pēc konjakiem. Starp citu, vairāk nekur citur Francijā veikalos konjaku pārdošanā neredzējām. Bija tikai vīni, bet no stiprajiem alkoholiem tikai dažādi citu valstu ražojumi (viskiji, šņabji utt.). Viesnīcas visur līdz šim bijušas labas un brokastis arī. Gribas domāt, ka nostāsti par to, ka Francijā brokastīs jāgrauž tikai sauss kruasons, ir mīts.
10:00 ierodamies Konjakā un dodamies uz Otard konjaka namu. Tur mūs kāda atraktīva francūziete ļoti laipni izvadā pa pils telpām un iepazīstina ar
Otard vēsturi un tapšanas procesu. Šajā pilī esošā vecākā konjaka sagatave, t.s. dzīvības ūdens, saglabājusies no 1820.gada. No šī ekstrakta pa pilienam pilinot klāt īpaši labajiem konjakiem, kuri tad attiecīgi arī maksā.
Nobeigumā, protams, Otard konjaka degustācija ~20 g V.S.O.P. klases dzēriena. Sajūtama ķiršu garša, diezgan ass. Protams, nevaram atturēties arī nenopirkuši kādu
otardiņu lietošanai mājas apstākļos. Izvēlamies to pašu degustēto cena: 27,50 eiro(~ Ls 16,50 par 0,7 l pudeli).
11:30 dodamies St-Emilion virzienā. Domājams, ka tur izdosies nogaršot kaut ko no Bordo vīniem. 12:00 līdz Bordo 98 km. Ārā patlaban +26ºC. Saulains, pie debesīm neviena mākonīša. Laikam jau vienreiz esam nonākuši Francijas dienvidu daļā un, cerams, kādas dieniņas varēsim papriecāties Francijas saules staros. Šodien laikam būs tāda pirmā īsti karstā diena kopš esam Francijā. Cerams, ka šāds laiks pavadīs mūs līdz pat ceļojuma beigām.
13:05 gaisa temperatūra nu jau +30ºC. Laikam arī līdz Senemiljonai vairs nav pārāk tālu.
13:30 nu jau esam gandrīz klāt. Abās ceļa pusēs redzami vīnogulāju dārzi ar to jau arī šī vieta populāra. Pavisam 53 apelācijas
(Appelation), t.i. vīna grupas. Šeit slavenie Chateau vīni. Pilsētā ap 3000 iedzīvotāju. 75% sarkanie vīni, 25% baltie vīni. Šeit tiek saražoti 600 miljoni pudeļu gadā. 33% eksportē. Reģions slavens ar
Cabernet Savignion ( 60-70%) un Merlot (~40%) vīnogu šķirnēm.
13:58 izejam Senemiljonas ielās. Te nu priekšā slaveno Bordo vīnu degustācija. Ja tā godīgi, nekas briesmīgi fascinējošs. Laikam jau tomēr neesam īsti vīnu kārumnieki un pazinēji. Kaut arī, protams, starp četriem degustācijas vīniem var atrast vienu, kurš garšo vislabāk. Visi tomēr riktīgi sausie, diezgan smagi un tiem raksturīga tanīna piedeva (vienam vairāk, citam mazāk). Bez tam, no degustētajiem vīniem lētākais nopērkams par 6 eiro, kas nu galīgi neliekas ņemams, bet tas labākais jau maksā 13 eiro. Tā nu uzreiz neko nepērkam un nolemjam nedaudz apskatīt pilsētu. Tā ir jauka, nedaudz romantiska mazpilsēta ar šaurām ieliņām, uz kurām virkne vīna veikalu. Visapkārt pilsētai tikai vīna lauki vien.
Pirms atgriešanās autobusā vēl ieklīstam kādā vīna veikalā Svētā Emiliāna baznīcas tuvumā un vienu slaveno Bordo tomēr paņemam. Tas bija viens no lētākajiem, ko tur atradām 5 eiro. Nebūs arī traki žēl, ja vīns izrādīsies gluži apjūsmojams. 15:15 atgriežamies autobusā.
16:00 iebraucam Bordo. Bet tūlīt arī braucam ārā, neuzkavējamies. Tā ir septītā lielākā Francijas pilsēta ar ~700 tūkstošiem iedzīvotāju. Temperatūra ārā jau +34ºC.
17:45 Gaskoņas līcis un lielākā Eiropas kāpa Dune du Pilat 114 m augsta. Šī nu ir tā burvīgā iespēja baudīt Francijas sauli un atvēsināties Atlantijas okeānā. Starp citu pirmā reize šovasar, kad peldamies. Tā tik tiešām ir vēl neredzēta pludmale. Tā vien liekas, ka esam nokļuvuši kādā Āfrikas tuksnesī tik iespaidīga izskatās smilšu kāpa.
Ūdens okeānā tīri normāls, bet pēc pirmās iegremdēšanās pat šķiet tik silts, ka varētu nemaz nelīst ārā. Piekraste gan diezgan mežonīga ne tāda, kā ierasts skatīt pludmaļu seriālos vai pat mūsu Jūrmalā.
Lai uzrāptos no krasta līdz kāpas augšai, vajadzīgas 15 minūtes turklāt tā nav gluži lēnīga pastaiga, drīzāk jau gājiens uz izturību. Savukārt no otras puses (ne no okeāna krasta, bet no pretējās puses), lai nedaudz atvieglotu lejā tikšanu un, dodoties uz pludmali, arī augšā tikšanas mocības, ierīkotas kāpnes pavisam 67 pakāpieni.
20:00 esam atkal autobusā. Kaut mēs būtu varējuši te pavadīt visu dienu! Tomēr paldies arī par burvīgajām divām stundām.
Mūsu šīsdienas plānā vairs tikai ceļš līdz motelim Daksā (Dax). Apmēram 190 km vēl jānobrauc. Ja tā padomā, šodien tāda izklaides diena būs sanākusi nekāda lielā staigāšana nebija, arī kultūras pieminekļu nebija tik daudz, lai acis justos sagurušas no skaisto elementu medībām. Izdevās palutināties gan ar franču meistarīgi veidotajiem dzērieniem konjaks un vīns, gan arī papriecāties par šejienes dabas pārsteigumiem. Atliek vien secināt, ka šodien viss bija kā jau nu tam jābūt sestdienā galu galā taču brīvdiena!
22:00 piestājam pie viesnīcas Daksā. Arī šoreiz tas ir Ibis. Noliekam mantas un tad dodamies īsā pastaigā pa pilsētu. Šī ir tāda neliela kūrpilsēta, arī mūsu hotelī ir iespēja izpeldēties termālos baseinos. Lai pastaiga būtu pilnvērtīgāka, nolemjam pabaudīt pilsētas atmosfēru un izvēlamies pasēdēt kafejnīcā, kas saucas
Bordeaux tur, protams, neiztikt bez saldējuma (Bordeaux), kapučīno un īsta Bordo vīna. Tas viss par 11,45 eiro (~ Ls 7). Garšo tik tiešām labi un saldējuma porcija ir gigantiska. Šī bija arī iespēja pirmo reizi nogaršot mango augli stipri līdzīgs persikam. Tā nu vakars izvēršas gluži jauks. Atgriezušies viesnīcā, vēl nobaudām kārtējo iepirkto vīnu (Bordo baltvīns nedaudz gāzēts) un Normandijas
Camambert sieru. Kārtējā izprieca vēderam. Ap 1:00 ejam gulēt.
8. diena: svētdiena, 28.07.2002
Daksa Biarica Lurda
7:00 pamostamies, lai veiktu ikrīta higiēnas procedūras un sagatavotos priekšā stāvošajiem dienas pasākumiem. 8:00 dodamies brokastīs. Te nu mūs sagaida pārsteigums nu ir iespējas nobaudīt tās īstās trūcīgās franču brokastis. Beidzot taču jādod atslodze vēderam. Kruasoniņš dikti labs! 9:00 noliekam bagāžu autobusā un tad dodamies nelielā kopīgā pastaigā pa pilsētu
(Dax). Viss vēl ļoti kluss, kā jau svētdienas rītā, un šo mieru pārtrauc vienīgi baznīcas zvani. Kārtējā jaukā Francijas mazpilsētiņa. 9:30 sēžamies autobusā un braucam Lurdas virzienā.
11:20 iebraucam Biaricā. Skatienam paveras okeāns un klintis. Īsta kūrortpilsēta, arī viena no populārākajām austeru degustācijas vietām. Šeit mums brīvais laiks līdz 14:00. Pilsētiņā notiek kaut kādi basku nacionālie svētki mūzika, dejas, nacionālie ēdieni un dzērieni. Arī mēs nobaudām basku pankūku ar sieru un sidru.
Esot pilsētā, veiksmīgi uzejam arī vietējo tirdziņu, kur, protams, nevaram atturēties nenopirkuši kādu no franču sieriem, arī gabaliņu franču siera kūkas. Viens no sieriem izrādās diezgan aromātisks nu gluži kā pēc kūts. Vēlāk, esot autobusā, tas mums uzdzen krietnu jautrību. Tirdziņā mūsu interesi piesaista arī visādas jūras radības (atpazīstam gan tikai mīdijas un austeres), bet, tā kā īsti nezinām, ko ar tām varētu iesākt, nolemjam tās neiekļaut mūsu pusdienu ēdienkartē.
Paspējam arī pastaigāties gar okeāna krastu. Okeāns tik tiešām iespaidīgs. Arī laiks kļūst aizvien karstāks (+29ºC), tomēr šoreiz līdz peldei netiekam vienīgi izmērcējam kājas un baudām okeāna šalkoņu. Atgriezušies autobusā, turpinām ceļu Lurdas virzienā.
Ap 17:00 pieturvieta Pau pilsētā (Bearņas apgabals). Ar to, līdzīgi kā ar daudzām citām Francijas pilsētām, saistās virkne vēsturisku notikumu, zīmīgākais hugenotu kustība. Grupas vadītājs stāsta interesantus un pikantus notikumus no franču valdnieku privātās dzīves nu dikti samaitāti tie bijuši. Apskatām Anrī IV pili. Vēlāk izejam uz tādas kā terases; nu jau var saskatīt arī bālas Pireneju kontūras.
Visapkārt klusums un miers. Gaisa temperatūra +30ºC. Liekas, ka paši vietējie guļ pusdienlaiku un apkārt klīst tikai traki tūristi. Pat visi lielveikali ir slēgti šajā novadā pie
Bayonne-Pau.
Pastaigu pa Pau pilsētu svinīgi noslēdzam kādā pilsētas kafejnīcā ar austeru degustāciju. To lielākoties uztveram kā atrakciju, kas jāizbauda, ja reiz esi nokļuvis Francijā. Austeres dzīvo savā gliemežvākā un tiek pasniegtas lielā traukā izvietotas uz ledus. Pirms norīšanas virsū jāuzspiež citrona sula un jāuzlej sīpolu mērcīte. Kā pamāca grupas vadītājs, tad austerei pirms norīšanas jāiekož, lai tā iepīkstētos un būtu pavisam beigta (pīkstienu gan nemanījām). Un tad viss labi noiet lejā. Pa virsu vēl var uzkost sviestmaizi. Maltīte labi iet kopā ar vēsu sauso vīnu.
Pretēji daudzajiem biedējošajiem nostāstiem, ko nācies dzirdēt par šo franču virtuves delikatesi, bija patīkams pārsteigums pārliecināties, ka nekā pretīga tur nav; austeres šķita pat garšīgas, kaut kas līdzīgs marinētām baravikām. Starp citu, cena 12 austerēm bija 15 eiro. Vīns
Cuvee Marie (sausais) par 22 eiro. Dikti labs gan tas bija, jo īpaši kombinācijā ar austerēm.
19:00 atgriežamies autobusā un dodamies uz naktsmītni Lurdā. Pašlaik līdz Lurdai ~ 34 km.
Lurda ir viena no pasaules populārākajām svētvietām. Gada laikā šeit ierodas ~ 5,5 miljoni cilvēku. ¾ no tiem ir no Francijas. Ap 70 tūkstoši ir smagi slimi. Lurdā ir 350 viesnīcas un viesnīcu skaita ziņā tā ir Francijā otrā pilsēta pēc Parīzes.
Lurdā apmetamies kādā no Francijā plaši izplatītajiem Premiere Classe ķēdes viesnīcām. Jāatzīst, hotelītis tāds pašaurs, smacīgs, ar dīvainām gultām (divvietīga gulta ar plauktu virs galvas, laikam paredzētu trešai personai) diezgan neērtu dušas telpu. Ilgi tādā uzturēties būtu diezgan mokoši.
Uzreiz pēc iekārtošanās viesnīcā grupas vadītāja pavadībā dodamies iepazīt pilsētu. Aizejam arī līdz pašai svētvietai. Ir svētdienas vakars un rit starptautiskais dievkalpojums.
Svētceļnieku tūkstoši iziet Kristus ciešanu ceļu Lurdas bazilikas priekšā. Svētvieta šķiet kā iecirsta klintī reāli tās ir kā trīs baznīcas, katra ar savu ieeju trīs dažādos līmeņos. Satumst, un svētceļnieki aizdedz svecītes. Iespaidīgi! Kādu pusstundu vienkārši stāvam un vērojam.
Pēc tam vēl paklīstam pa pilsētas ielām, apskatām suvenīru tirgotavas. Vakaram iegādājamies
Bordeaux sarkano vīnu (4,50 eiro), palutinām sevi ar saldējumu (1,50 eiro).
Lurdas svētvietā atgriežamies vēl arī nākamās dienas rītā. Pēc nakts klusuma un miera tā no jauna ir ļaužu pārblīvēta, kas cerību pilniem skatieniem un ticības pilnām lūgsnām vēršas pie Svētās Jaunavas.
It kā kristietības centrs, svētceļotāju pilsēta, tomēr līdz zināmai vietai Lurda drīzāk šķiet kā vienkārša mazpilsēta, kuras galvenā ieliņa pārblīvēta ar mazām kafejnīciņām (drīzāk gan gribas teikt ieskrietuvēm) un nelieliem, dažāda ranga hotelīšiem. Tādēļ dzirdētais par šīs vietas svētumu sākumā šķiet drīzāk kā mīts, kā pastāsts tūrisma veicināšanai un neskaitāmās svētlietu tirgotavas nepavisam nevieš uzticību sajūta ir noteikti pilnīgi citāda, nekā esot Vatikānā. Un tomēr, kad aizejam pāri tiltiņam un nonākam līdz svētvietā ievedošajiem vārtiem, aiz kuriem tad paceļas it kā no trim daļām veidotā katedrāle un visi pārējie kristietības atribūti, un vērojam kristīgo pūli, kas veic kārtējo krusta ceļa apli starptautiskā vakara dievkalpojuma laikā, un skan lūgšanu dziesma šī ir pavisam cita Lurda. Redzētais aizkustina un liek sajusties pavisam īpaši.
9. diena: pirmdiena, 29.07.2002
Pireneji
Ārā ap +20ºC un no Pirenejiem veļ bieza migla. Par spīti tam stingri turamies pie maršruta plāna un braucam apskatīt kalnus un pastaigāties.
Ieplānotā pastaigu vieta ir nacionālais dabas parks ir pie Cirque de
Gavarnie, kas atrodas1500 m augstumā Pireneju kalnos. Iespējas kāpt kalnos dažādas: rūdītākajiem pašiem savām kājām, vājākajiem izpalīdzīga ēzelīša mugurā.
Bildē ūdenskritums, līdz kuram pietrūka (varbūt kādas pusstundas gājiens). Tas tā arī palika mūsu roku neaizskarts, jo uznāca pērkons un lietus, un sākās panika. Melnie mākoņi diezgan steidzīgi slīdēja pāri Pireneju klintīm no pretējās puses, tāpēc bija grūti prognozēt to apmērus. Pēkšņi visi zālītē sēdošie tūristi sāka raut virsū ūdensnecaurlaidīgas jakas un plēves, mest somās aizsāktas vīna vai kādas citas pudeles, aizkostās maizītes un ļoti raitā solī, pat skriešus, metās uz ieleju vai arī uz tuvējo kalnu restorāniņu, lai patvertos no draudīgā negaisa. Tas viss atgādināja skudru pūžņa rosīšanos. Tikai ēzelīši mierīgi mīņājās savā novietnē un gaidīja, kamēr nāks viņu augšā uznestie pasažieri. Izņemot divus, kas tukšām mugurām, arī laikam lietus sabaidīti, paši uz savu roku tipināja lejup.
Kamēr līst lietus, mums izdodas iespraukties bāriņā un izdzert pa aliņam (2,80 eiro glāze). Pagaidām, līdz lietus mazliet pierimst, un tad atkal dodamies lejā. Novērojam, kā lietusūdens sanes dubļus dzidrajos kalnu strautiņos un veļ tos tālāk uz upi. Arī lejupceļš kļuvis glums un slidens.
Vēlāk autobuss mūs aizvizina arī augšā kalnos pa Tour de France trasi, pavisam 2114 m augstumā. Pa ceļam manām gluži bezrūpīgi un savā nodabā pastaigājamies govis, kazas un aitas. Nez kā tās var savākt, lai izslauktu?
No kalniem savā Lurdas hotelī atgriežamies 18:30. Uzreiz arī sākam domāt, kā vakariņās varētu sevi palutināt gribam nopirkt kaut ko no pārtikas un vīnu. Tā kā veikaliņš strādā līdz 19:00, tūlīt arī steidzamies. Tas ir Lidl ķēdes pārtikas veikals. Nopērkam divus vīnus
(Chabli un Bourgougne) par apmēram 4,50 eiro pudelē, kas ir vieni no lētākajiem.
10. diena: otrdiena, 30.07.2002
Lurda Andora
8:00 izbraucam no Lurdas uz Andoru. Priekšā garš ceļš. Tiekam brīdināti, ka jābrauc kādas piecas stundas pa kalnu ceļiem. Diemžēl, kā vēlāk izrādījās, mūsu ceļš līdz Andorai ilga gandrīz10 stundas. Ārā +22ºC. No rīta, kad izbraucām no Lurdas, lija. Lietus mitējas tikai, kad esam jau netālu no Tulūzas. Tā esot sestā lielākā Francijas pilsēta un tās pamatnozīme mūsdienās saistās ar specializāciju autolietās. Šīs puses franču valodas izruna ir atšķirīga kaut kas līdzīgs kā lībieši un latvieši. Prognozes sola, ka Andorā, kas ir mūsu šīsdienas mērķis, būsim tikai vēlā pēcpusdienā. Tā nu izskatās, ka šīsdienas lielākā nodarbe būs nīkšana autobusā un Francijas baudīšana caur autobusa loga stiklu.
13:00 pieturvieta kādā no benzīntankiem. No šīs vietas līdz Barselonai kādi 200 km tā nu sanāk, ka gandrīz vai varētu bēgt uz Spāniju. Spānijas tuvumu var izjust arī pēc svelmes vismaz +32ºC. Vējš gan stiprs, bet patīkams. Daba šeit ļoti līdzīga tam, ko skatījām Itālijā zeme pavisam izkaltusi. Bet tas ir fantastiski! Šī trakā saule, kas svilina plecus un seju! Varbūt arī Andora mūs palutinās ar saulīti un karstumu? Bet līdz turienei vēl tāls ceļš. Tā, ka tiešām neko nevar zināt.
Pa ceļam uz Andoru, sākot no Perpiņonas, visu laiku spēcīgi līst, pērkons un zibens. Ārā vairs tikai +13ºC. 50 km pirms Andoras izbraucam 5 km garu tuneli. Braucam cauri mākoņiem, kā pa debesmannu, neko apkārt nevar redzēt. Ārā jau +10ºC. Kalnos kritusi krusa, sniegs.
Andorā iebraucam 18:30. Ceļojuma maršruta plānošanā bija gadījusies kāda kļūme, izvēloties ceļu, pa kuru piebraukt Andorai. Autobusa šoferīši savlaicīgi pamanīja, ka busa gabarīti ir par lielu, lai izbrauktu tuneli, kas bija uz izvēlētā ceļa, tāpēc mums nācās piebraukt Andorai pa apvedceļu tas savukārt bija ļoti garš. Diezgan sadrūmuši un neapmierināti par ilgo braucienu uz Andoru iekārtojamies viesnīcā
Salvia Hotel Andoras galvaspilsētā Andora la Vella. Ārā līst lietus, pie tam spēcīgi. Bet pa veikaliem taču jāiet, jo tāpēc jau šeit esam atbraukuši! Kā nekā beznodokļu valsts. Piemēram, lētākais benzīns šeit maksāja 0,70 eiro, ja citur tas pats maksāja 1 eiro un vairāk. Gribas arī ēst, tāpēc par lietu maza bēda. Sameklējam kādu picēriju-bistro, kas vēl tik vēlu baro pilsētas viesus. Vakariņas ir tiešām labas. Spageti, lazanja, vīns, kūkas un kapučīno. Viss notiek kaut kādā svešā valodā. Tā nav ne franču, ne angļu, bet gan spāņu vai kataloniešu. Ar lielām grūtībām, tomēr visu kāroto saņemam. Vismaz labs nobeigums šai dienai. Starp citu, arī viesnīca ir ļoti labā līmenī.
11. diena: trešdiena, 31.07.2002
Andora Marseļa
7:00 izbraucam no Andoras. Brokastis nedabūjam, jo tās viesnīcā tikai no 7:30. Tas jau tā diezgan negatīvo attieksmi pret Andoras pasākumu, pasliktina vēl vairāk. Jāizbrauc tik agri, lai laicīgāk nokļūtu Marseļā, līdz kurai vēl tāls ceļš. Pirms izbraukšanas no rīta vēl paspējam uztaisīt kādas trīs bildes ar Andoras skatu no viesnīcas. Tas arī viss šajā veikalu pilsētā.
14:20 līdz Marseļai vēl kādi 100 km. Tā ir otrā lielākā Francijas pilsēta ar vairāk nekā miljonu iedzīvotāju. To mēdz dēvēt par vārtiem uz Āfriku. Pilsēta dibināta 600 gadus pirms Kristus. Senais pilsētas nosaukums Massala.
Ap 16:00 noparkojam busu kādā Marseļas stāvlaukumā un paši dodamies meklēt kuģīti, kas mūs aizvizinās uz Ifas salu. Diemžēl no grupas vadītāja uzzinām, ka, tā kā jūrā lieli viļņi un stiprs vējš, izkāpt uz Ifas salas un aplūkot cietoksni, kur ieslodzījumā mita Dimā populārais varonis grāfs Monte Kristo, mums šoreiz neizdosies. Samierināmies un piekrītam braukt uz citu salu turpat netālu no Ifas.
Atlikušais vakars, līdz pat 24:00, ir pilnīgā mūsu rīcībā. Vienīgā nelaime Marseļa noteikti nav tā pievilcīgākā no Francijas pilsētām un vieta, kur gribētos aizkavēties ilgāk, melna pilsēta, ielas dramatiski netīras, ļaudis arī, un pie tam vēl uzmācīgi. Var salīdzināt ar Rīgas Centrāltirgus rajonu. Pašā centrā gan maza tīrības saliņa ap jahtu piestātni un restorāniņiem. Tur arī nobaudām Marseļas tradicionālo virtuvi. Zivju zupa
Bouillbasse. Krodziņā Le Galion tā maksā 10,70 eiro. Šķīvī liek veselas zivis (trīs veidus) un pārlej ar biezu buljonveidīgu šķidrumu, kas arī garšo pēc zivīm. Vēl paspējām izskriet pa dažiem veikaliem. Populāri pārtikas veikali viņiem šeit ir
Monoprix. Kad satumst, un pilsēta tiek īpaši izgaismota, tā šķiet skaista, vismaz lokā ap ostu. Tomēr mazliet žēl to francūžu, kam nākas dzīvot Marseļā tā tik tiešām šķiet krimināla un ārkārtīgi piesārņota. 24:00 atgriežamies busā. Priekšā nakts brauciens līdz Strasbūrai.
12. diena: ceturtdiena, 01.08.2002
Strasbūra Nirnberga
Pēc autobusā pavadītās nakts pamostamies ap 8:00. Esam piestājuši kādā benzīntankā, lai sakoptos pastaigai pa Strasbūru. Vēl gan pusotras stundas brauciens ir priekšā. Šo mirkli izmantojam brokastu procedūrai. Pa ceļam vēl no grupas vadītāja uzzinām šādus tādus faktus par pilsētas vēsturi, ka Strasbūras universitātē reiz studējis arī Gēte, ka šejienietis Žans Pjērs Klods izgudrojis pīrāgus.
10:00 esam Strasbūrā. Jau pirmajā mirklī šī pilsēta šķiet esam jauka nesalīdzināmi tīra pēc tā, ko redzējām iepriekšējā dienā Marseļā, uzposta te netrūkst ziedu kompozīciju pie namiem, uz tiltiņiem utt., tik tiešām izskatās ļoti vāciski. Vecpilsēta mudina uz lēnām romantiskām pastaigām, daudzās kafejnīciņas vilina atvilkt elpu, baudot burvīgo apkārtni.
Strasbūrā krietni jūtama vācu ietekme arī franču valoda skan citādi, t.i., vārdi tiekot izrunāti tādā kā vācu valodas stilā. Arī virtuve krietni atšķīras no franču tradicionālās ēdieni treknāki (piemēram, sautēti skābi kāposti ar desām un gaļu) un jau pierastāki latviešiem. Atšķirīgi tiek saukti arī vīni to nosaukumā minēta vīnogu šķirne un tas, ka apelēti Elzasā. Pamatā ir gaišie vīni. Viens no populārākajiem ir
Riesling.
Strasbūrā izbraucam ar kuģīti pa pilsētas kanālu (5,80 eiro personai), apskatot kā pilsētas vēsturisko centru, tā arī mūsdienu rajonus, braucam garām arī Eiropas Parlamenta tikšanās vietai. Ar austiņām var klausīties, arī krieviski, stāstu par piekrastē redzamajiem objektiem.
No 13:00 līdz 16:00 brīvais laiks pastaigai pa pilsētu. To izmantojam, apskatot Strasbūras
Notre Dame, St.Thomas baznīcu, kurā apglabāts Saksijas Morics, ieskrienam dažās suvenīru tirgotavās lācīši un suvenīru lelles ir neatvairāmi. Šeit ieturam arī pusdienas. Pastaigājoties apēdam panīni (maizīte) ar
Mozarella, Brie un žāvētu gaļu (3,80 eiro 1 gab.). Kādā omulīgā kūkotavā
Koenig ēdam kūkas (3,85 eiro/gab) un piedzeram kapučīno (3 eiro tase) nudien karaliski.
16:00 atgriežamies autobusā, bet tas jau nozīmē, ka nu Francijai jāsaka ardievas, jo tālāk mūsu ceļš ved uz Vāczemi, un cik nu vairs tālu arī līdz mājām. Tik tiešām ir sajūta, ka ceļojums it kā beidzies. Arī fotofilmiņas beidzas Strasbūrā, kas nozīmē, ka šīs pilsētas skati būs pēdējie mūsu fotoarhīvā, kas liecinās par mūsu lielisko viesošanos Francijā. 18:30 līdz Nirnbergai vēl 170 km. Radio runā vācu valodā un Francija nu jau ir atmiņas. Laikam vakarā viesnīcā būs jāuzrīko nostalģisks pasākums ar franču vīnu un sieru, kas ceļa somā paglabāts.
21:20 iebraucam viesnīcā Nirnbergā Hotel Garni Probst uz Luitpoldstrasse, pašā pilsētas centrā, kur daudz naktsklubu, diskotēku... Interesanti, ka recepcija atrodas 4. stāvā un tur iespējams nokļūt tikai ar liftu. Pieticīga, diezgan nolietota neliela viesnīciņa ar laipnu apkalpojošo personālu. Nospriežam, ka šis laikam ir pīpētāju hotelis, jo nenormāli ož pēc smēķiem. Iekārtojušies viesnīcā, ieturamies ar gandrīz pēdējiem franču labumiem (siers, vīns un
muffin maizītes) un 23:00 dodamies naksnīgā pastaigā pa Nirnbergas ielām. Atgriežamies viesnīcā 00:10.
13. diena: piektdiena, 02.08.2002
Nirnberga mājupceļš
No rīta 8:00 brokastis viesnīcā. Neparasti labas šāda izskata hotelim, pat pienes klāt mīksti vārītu oliņu. 9:00 izejam pastaigā pa pilsētu. Izskrienam pa veikaliem visur baigās atlaides. Pirms došanās uz busu pusdienās nobaudām vācu kulinārijas labumus:
Bratwurst (2 un 2,50 eiro), desertā štrūdeli (Apfelstrudel 2,40 eiro par gabaliņu) ar kafiju.
13:30 izbraucam no Nirnbergas. Nu jau tik tiešām mums priekšā vien mājupceļš. 19:30 esam pie Vācijas-Polijas robežas robežpunkts
Görlitz (tas vēl laikam vācu pusē). Vācieši kaut ko aizdomīgi ilgi niekojas un nekādas darbības neveic. Liek visiem izkāpt no busa, jo robežsargs nevarot izstaigāt divstāvīgu busu. Pēc pasu kontroles vienkārši stāvam un nekas nenotiek. Toties vieglie autiņi brauc cauri diezgan raiti. Tiekam cauri 22:10. Esam nogaidījuši 2 stundas un 40 minūtes un beidzot esam Polijā. Sākas ilgais nakts ceļš cauri Polijai.
14. diena: sestdiena, 03.08.2002
Polija Lietuva Latvija
9:00 tiekam brokastīs Polijā turpat, kur šurpbraucot benzīntanks ar kafejnīcu
rn Lotos. Ēdam pankūkas ar biezpienu (5,50 zloti/2gab.) un kafiju Naturalny (2,50 zloti/gab.). Līdz Lietuvas robežai apmēram 250 km.
9:15 braucam tālāk uz Lietuvas robežas pusi. 12:15 piebraucam pie Polijas Lietuvas robežas (aiz Suvalkiem, Budzisko) un iestājamies rindā.
13:50 turpinām ceļu. Braucam caur Lietuvu, aizpildās ceļojuma anketas.
17:30 esam pie Lietuvas Latvijas robežas (Solončiai Grenstāle).
19:30 esam Rīgā. Mājās.
Silards Valge