Galvenais, ka divritenis nemaz nebūs vajadzīgs. Kaut gan, droši vien būtu interesanti mīt pedāļus Alpu nogāzēs vai līkumot pa Pirenejiem divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa.
Mūsu ceļojums ir pavisam paradoksāls, jo pārlidojam pāri Francijai augstu virs mākoņiem un nokļūstam Katalonijas galvaspilsētā Barselonā. Vai nav vareni ieslīdēt zem mākoņu sedziņas pie savas iecerētās kā pārgalvīgam, bet maigam spāņu matadoram? Barselonieši gan gatavojas aizliegt savā pilsētā rīkot koridu jeb buļļu cīņas. Tas kārtējo reizi liecina par to, ka atšķirībā no citiem Spānijas novadiem šeit valda pavisam cits gars un vērtību kritēriji. Futbols, pasaules izstādes, starptautiski festivāli, neaizmirstamās Barselonas olimpiskās spēles 1992. gadā...
Viens no visbrīnišķīgākajiem skatiem paveras no Montžuikas kalna mums pie kājām Vidusjūras piekrastē plešas 1. gs. pirms Kristus dibinātā romiešu kolonija Barcino. Spānijā tikai Madride spēj konkurēt ar šo vareno kosmopolītisko ostas pilsētu. 1,7 miljoni barseloniešu lepojas ar visskaitāko bulvāri pasaulē La Rambla. Līdz rītam ļaudis līksmojas, dzer sangria, ēd paelja (rīsu ēdiens ar jūras veltēm). Tur vienmēr vari justies kā savējais un dzirdēt dažādu pasaules tautu valodas. Un tad vēl unikālais Katalonijas modernisms slavenā Antonio Gaudi celtnes! Kā milzu jūrmalas smilšu pils debesīs slejas Sagrada Familia. Arhitekts gan nepaguva sava mūža laikā pabeigt šo dievnamu.
Vēl jāiegriežas Katalonijas mazpilsētiņā Figerasā, kurā dzimis un zem zem municipālā teātra skatuves dēļiem apbedīts viens no pasaules skandalozākajiem māksliniekiem sirreālists Salvadors Dalī. Teātris-muzejs, teātris-kapene... Dalī gribēja, lai viņa kaps mūždien būtu apmeklēts. Ģēnija mākslas darbi stāv goda sardzē pie sava radītāja kapa.
Katalonijā mēs vēl atgriezīsimies pavadīt burvīgu vakaru, bet tagad esiet sveicināti Francijā! Leģendām apvīto trubadūru dzimtene Langedoka... Vidusjūras piekraste, kurā vienmēr ir saulains un karsts, bet, pateicoties mistrāla vējam, jūtama spirdzinoša veldze. Vīns šeit līst aumaļām. Lepnie Bordo un Burgundijas vīndari sapratuši, ka viņiem šeit ir talantīgi konkurenti. Korbjēras un Rusijonas vīni kļūst arvien pieprasītāki. Arī mērenās cenas dēļ. Varam nobaudīt īstu langedokiešu ēdienu cassoulet (no vārda kastrolis) pupiņu sautējumu ar zoss un pīles stilbiņu. Protams, tas ir tikai sākums gastronomiskām izpriecām. Vidusjūra dāvā plašu paleti ar zivju ēdieniem.
Provansa senie romieši šo iekarotās gallu zemes novadu vienkārši dēvēja par provinci. Tā atradās tālu no metropoles. Zemes trijstūris pašā Ronas deltā ar Kamargas purvāju (nacionālais dabas rezervāts). Melnie Kamargas buļļi nonāk Arlas un Nimas arēnās, lai stātos pretī pasaules izcilākajiem matadoriem. Lai redzētu īstu romiešu arēnu, nav jābrauc skatīt Kolizejs, lai redzētu korridu, nav jāmēro ceļš uz Sevilju. Tas viss ir tepat Provansas mazpilsētiņās. Bet visapkārt sirmās, dažviet zaļumiem klātās kaļķakmens klintis, kuru starpā plešas olīvdārzi. Ķiploks un olīveļļa karalis un karaliene, kas šeit valda kopš senseniem laikiem. O, la, la! iesaucas franči, kad +40ºC karstumā ieklīst olīvdārzā, bet cikādes ķērc gluži kā kraukļi. Tepat līdzās Senremī pilsētiņā dzimis Nostradamuss, un necik tālu mazā klosterītī nelaimīgais van Gogs centās atgūt garīgo līdzsvaru. Arla van Goga pilsēta. Te viņš vēl sapņoja kļūt par atzītu mākslinieku, un te pār viņu nolaidās ārprāta nakts. Mākslinieks, kura darbi šodien ir daudzus miljonus vērti, savā mūžā ar grūtībām pārdeva tikai vienu gleznu. O, laiki, o, tikumi! Provansa ir sirma un bagāta ne velti 14. gadsimta pāvestu sēdeklis vairāk nekā 60 gadu atradās Aviņonā. Augustā cauru diennakti te dzīve sit augstu vilni, jo Žana Vilāra teātra festivāls saaicina komediantus no visas pasaules. Festivāla tirdziņā var nopirkt pat afrikāņu kreklus un tamtamus... Ja gribat baudīt rozā vīnus, dariet to Provansā! Šis novads ar tiem slavens. Francija ir tūristu meka. Katrs atrod sirdij tuvāko gan romāņu, gan gotikas arhitektūru, gan dabas skatus, gan gastronomiskas baudas.
Mēdz sacīt skaistāki par kalniem var būt tikai kalni. Tad nu gatavojieties nokļūt Monblāna pakājē! Eiropas augstākā virsotne 4807 m! Vispirms gan jānokļūst Grenoblē Francijas Alpu metropolē. Bulvāri šeit neticami atgādina Parīzi. Tā ir 1968. gada ziemas olimpisko spēļu galvaspilsēta. Pa ceļam vēl jāapciemo Albērvila (1992. gada ziemas olimpiāde) un pirmo ziemas olimpisko spēļu norises vieta Šamonī (1924. g.) Pilsētas mazās ieliņas pārvērstas par slēpotāju un alpīnistu paradīzi. Jānobauda, ko mums piedāvā savojiešu virtuve un jāgatavojas braucienam funikuliera vagoniņā uz Aiguille du Midi (Pusdienlaika smaile) 3842 m augstumā. Tālumā redzama Itālija, bet līdzās kilometru augstāk sniegotā Monblāna virsotne! Elpojiet dziļi un kustieties lēni! tā retinātā gaisā iesaka rīkoties rūdīti alpīnisti.
Mūs gaida pasaules pilsēta, ikviena romantiķa sapnis Parīze. Ja ielūkosieties Parīzes dzīlēs, jums noreibs galva! reiz teicis Viktors Igo. Ikviens to var izbaudīt, stāvot Eifeļa torņa virsotnē. Parīze intelektuāļu, biznesmeņu, modes mākslinieku, gleznotāju un visdažādāko radošo profesiju pārstāvju Apsolītā zeme. Parīzes robežās nav neviena rūpniecības uzņēmuma. Restorāni, kafejnīcas un nebeidzama nakts dzīve. Katrs rod kaut ko savai gaumei. Monumentālā Parīze ar Luvru, Elizejas laukiem, Triumfa arku, Invalīdu Domu, kurā apbedīts Napoleons. Romantiskā Parīze ar Monmartru un Monparnasu. Gastronomisko prieku Parīze ar Latīņu kvartālu un Mufetāra ieliņu, kas vijas lejup no Senženevjēvas kalna, ko vainago varenā Panteona celtne. Modernā Parīze ar Pompidū centru un debesskrāpju rajonu La
Defense.
Parīze tie ir mūžīgi svētki! rakstījis Hemingvejs.
Varbūt mūs jau pārņēmusi nostaļģija pēc Latvijas ainavām? Tad īstais brīdis doties uz Luāras ieleju! Līdzīgi mūsu Daugavai rāmi plūst Francijas garākā upe Luāra. Šis ir bagāts novads. Kopš senseniem laikiem šeit savas pilis cēluši Francijas varenie feodāļi. Bluā un Ambuāzas pilsētiņām 15. un 16. gadsimtā bija gods izmitināt savos mūros karaļgalmu. Ambuāzā apbedīts dižais Leonardo da Vinči valdnieka Fransuā I draugs. Noteikti jāredz apbrīnojamā Šamboras pils renesanses arhitektūras šedevrs. Tornīšu mežs uz pils uz jumta atgādina lepnas galmadāmas frizūru, kuru mazliet papluinījušas vēja brāzmas. Pārdesmit kilometru tālāk pāri Luāras pietekai Šērai līdzīgi tiltam uzbūvēta Šenonso pils. Tās saimnieces gadsimtiem bijušas dāmas. Ievērojamākās karaļa Anrī II favorīte Diāna di Puatjē un viņa laulātā draudzene Katrīna Mediči. Šeit valda neticami intīma atmosfēra.
Luāras ielejā jau sen apmetušies troglodīti ļaudis, kuri savus mitekļus iekārtojuši baltās kaļķakmens jeb tufu alās. Daudzas no šīm alām tiek izmantotas kā vīna pagrabi vai šampinjonu audzētavas. Tūras, Ambuāzas, Šinonas, Vovrī vīni var lepoties ar savu augsto kvalitāti. Tātad to degustācija ir obligāta!
Šī nodarbe pamatīgi jāapgūst, jo dodamies uz Bordo novadu vēsturisko Akvitāniju vīndaru paradīzi kopš 11. gadsimta. Pasaules dārgākie un izsmalcinātākie vīni nezaudē savu kvalitāti vairāk nekā simt gadu! Lieliski būtu iegādāties kādu no sarkanajiem Senemiljonas vīniem. Tie nebūs tik veci, bet labi gan. Senemiljonas ciematiņu zina ikviens vīna mīļotājs pasaulē.
Bet vispirms iegriezīsimies kādā mazpilsētiņā Šarantas upes krastā. Jautājums: kur 1494. gadā dzimis Fransuā I ? Atbilde skan: Konjakā! Tikai šeit brūvēto dzīvības ūdeni drīkst saukt par konjaku. Otard, Hennessy, Martell, Camus kaut kur dzirdēts, vai ne ? Šie konjaku nami laipni vērs durvis jūsu apmeklējumam.
Netālu no Bordo pie Arkašonas līča varam baudīt svaigas austeres. Daži apgalvo, ka norītas dzīvas tās pīsktot. Salti meli! Bet, lai saprastu, jāpamēģina... Es tomēr ieteiktu nepārēsties austeres, jo mums vēl jārāpjas Eiropas garākajā (2800 m) un augstākajā (114 m) smilšu kāpā. Tā ir Pilā kāpa, no kuras paveras neaizmirstams skats uz Atlantijas okeāna plašumiem.
Dodamies tālāk dienvidu virzienā. Dordoņas ielejā 19. gs. atklātas vairākas akmens laikmeta cilvēku apmetnes viena no tām pie Kromaņonas ciemata. Netālu atrodas brīnumainā Lasko ala. Pirms 19 000 gadiem cilvēka roka izdaiļojusi alas sienas ar krāsainiem zīmējumiem. Īsta aizvēsturiskā Siksta kapella!
Dordoņas upes krastos Perigoras novadā gatavo izplatītu franču delikatesi fois gras (treknās aknas). Tās ir zosu vai pīļu akniņas neatņemams cienasts franču Ziemassvētku galdā. Garduma cena šeit nav nekāda zemā, kaut gan krietni zemāka nekā Rīgas smalkveikalos. Perigoras trifeļsēnītes ir vietējais melnais zelts. Mazās, melnās bumbiņas aug zem sūnāja akmeņozolu mežos. Labākais palīgs to meklēšanā ir cūka, kuru sēņotājs ved līdzi pavadā. Cūciņa uzrok sēnīti un nu ganiņam jāprot tai atņemt kāroto gardumu. Visas pasaules restorāni iepērk šo delikatesi par pasakainām cenām. Lūk, no kurienes Perigoras novada labklājība!
Protams jāiegriežas arī svētceļotāju iecienītajā Rokamadūras ciematiņā. Klinšu nogāzē izcirstajā baznīcā iedegsim svecīti pie melnās Dievmātes tēla, kurai uz ceļiem sēž Jēzus bērniņš ar savādi nopietnu pieauguša cilvēka seju.
Mūsu Tour de France turpinās franču aviorūpniecības centrā Tulūzā. Garonnas māls kopš seniem laikiem bijis labs būvmateriāls. Tāpēc tās krastos izaugusi sarkano ķieģeļu pilsēta. Pilsētas lepnums romāņu arhitektūras pērle Sensernēna bazilika. Vēl mazliet uzkavēsimies Kapitolija laukumā, lai iedzertu rīta kafiju kādā no lepnajām arkādes kafejnīcām un dodamies ceļā uz Karkasonas cietoksni.
Tur mēs pa īstam nokļūstam romantiskā viduslaiku atmosfērā. Pateicoties Karmenas autoram Prospēram Merimē, kurš 19. gs. apzināja un pētīja izcilākos franču arhitektūras pieminekļus, šī Langedokas 13. gs. pilsētiņa saglabājusi senatnes vaibstus.
Un tad jau atkal esam Barselonā. Mūs vēl gaida gotiskā vecpilsēta, okeanārijs un burvīga pastaiga pa La Rambla... vakariņas karaliskajā laukumā... kāda glāze sangrijas... salds miedziņš viesnīcā...
Un lidojums mājup.
Varēsiet uzskatīt, ka ikviens no jums ir Tour de France uzvarētājs! Uz drīzu redzēšanos!
Arnis Ozols