Tikai viens ceļojums uz šo tūrisma meku nenozīmē gandrīz neko. Lai kaut mazliet iepazītu Franciju, tur jāatgriežas vairakkārt. Katrs novads vai pilsēta dāvā gluži atšķirīgus iespaidus. Piemēram, kosmopolītiskā Parīze kļuvusi par pasaules pilsētu, kurā toni nosaka dažādas ādas krāsas emigranti un tūristi. Ja Eifeļa torņa tuvumā pavaicāsiet kādam ceļu vai gribēsiet noskaidrot ko citu, tad atbildes vietā būs plecu paraustīšana, jo uzrunātais ir tāds pats iebraucējs kā jūs. Varbūt varētu palīdzēt tumšādainie puiši, kas tirgo lētus lakatiņus un mazus brelokus - eifelīšus? Diemžēl viņu zināšanas ir pavājas. Gandrīz visi atbraukuši peļņā no Senegālas vai kādas citas bijušās franču kolonijas. Toties viņi vienā mirklī iemācās latviešu valodā reklamēt savu preci. Īsti poligloti! Gluži vai žēl, ka policisti trenkā šos censoņus. Kaut kas tamlīdzīgs vērojams pie Luvras muzeja, Monmartrā, Sēnas krastmalā un citās tūristu iecienītās vietās.
Īstenie parīzieši cenšas izvairīties no šīs kņadas. Viņi labprāt pavada brīvo laiku iemīļotā krodziņā vai parkā netālu no savas dzīves vietas. Franči augstsirdīgi pacieš ar tūristiem saistītās neērtības, jo mūsu interese par viņu zemi vairo pašvērtības sajūtu. Viņi nav salīdzināmi ar skaļajiem un ekspansīvajiem spāņiem vai itāliešiem. Atturīgi elegants dzīves stils ir viņiem asinīs. Toties savu ziņkārību viņi nespēj pārvarēt. Neskaitāmas reizes nācies vērot, kā sirmi kungi un dāmas pēta latviešu autobusa numuru un sāk strīdēties savā starpā, no kuras valsts esam atbraukuši. Laikam noslēdz derības un tad nāk pavaicāt. Kad saņem atbildi, - priecīgi iesaucas: Ā, no Lietuvas!..." Nez kādēļ viņi vienmēr jauc Latviju ar Lietuvu. Kad viņiem paskaidro, kāda ir atšķirība, - franči izliekas, ka tas viņiem labi zināms, tikai šoreiz mazliet sajuka.
Franču nācija veidojusies garā vēsturiskā procesā. Katram novadam ir savas īpatnības. Ģeogrāfiskais stāvoklis, saimnieciskā dzīve un kultūras tradīcijas ir šo īpatnību pamatā. Kāds vēsturnieks salīdzinājis Franciju ar cilvēka ķermeni. Centrālā Francija - Parīze un Luāras ieleja devusi nācijai kaulus un miesu - Franku valdnieki nodibināja feodālo valsti. Ziemeļos ir Bretaņa un Normandija - no turienes asinsrite un prātam neizskaidrojamā zemapziņa. Tās ir senās ķeltu un gallu ciltis, tie ir Skandināvijas vikingi ar tālā pagātnē sakņotu noslēpumu. Dienvidos pie Vidusjūras ir Provansa, - seno romiešu province. No turienes franču nācijas prāts un intelekts. Kopš koloniālās sistēmas sabrukuma nācija iemantojusi jaunas īpatnas iezīmes no Alžīrijas un tumšādainās Āfrikas.
Ceļojumu var salīdzināt ar došanos zvejā. Mēs esam iespaidu un piedzīvojumu zvejnieki. Tāpēc vajadzīgs smalks tīkls, jo rupjā linumā nekas neaizķersies. Smalks tīkls, - tā ir interese par vēsturi, mākslu, dabu, kulināriju. Noteikti vajadzētu iemācīties dažas pieklājības frāzes franču valodā. Tad varat sagaidīt atsaucību un sirsnīgu attieksmi.
Tātad kravāsim somas un dosimies ceļā! Grand Paris" - Lielā Parīze! Viktors Igo reiz rakstīja: Ja jūs ielūkosities Parīzes dzīlēs, - jums noreibs galva..." Pat vecie parīzieši bieži vien atzīst, ka dzimtā pilsēta viņiem joprojām nav atklājusi savus noslēpumus...Te visa kā ir tik daudz! Katra ieliņa saistīta ar kādu neparastu notikumu vai izcilas personas dzīvi. Mana Parīze ir neskaitāmu asociāciju mozaīka. Es iztēlojos, kā mazajā Sitē saliņā Sēnas vidū vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas apmetas uz dzīvi ķeltu cilts - pariziji. Viņus pakļauj romieši un nosauc pilsētu par Lutēciju. Kad sabrūk Romas impērija, te ierodas franki. Pilsētu sāk dēvēt par Parīzi. Vēlāk pilsēta loku lokiem plešas plašumā kā aug koks, veidojot gadu gredzenus. Tagad Parīzes administratīvajās robežās ir tikpat iedzīvotāju kā visā Latvijā. Protams, ka runa nav par milzīgo aglomerāciju, kurā dzīvo vairāk nekā 8 miljoni cilvēku.
Kad ieeju Parīzes Dievmātes katedrālē, nāk prātā Kvazimodo bezcerīgā, romantiskā mīlestība un Napoleona kronēšana, kas attēlota Dāvida milzīgajā gleznā. To var aplūkot Luvras muzejā, kuru pagājušajā gadā apmeklēja vairāk nekā 8 miljoni tūristu. Pasaules rekords! Es tikai nesaprotu, kāpēc cilvēki maniakālā apmātībā cenšas nofotografēties līdzās Džokondai. Bez tam - citi cenšas nofotografēt tos fotografētājus. Domino princips! Nevajag grūstīties, labāk būtu pavērojuši gleznu! Reiz kāds gados vecāks tūrists no manis vadītās grupas, iznācis no muzeja aizkustināts, gauži raudāja. Es biju neizpratnē, bet viņš sacīja, ka viņa mūža sapnis bija redzēt Monu Lizu oriģinālā. Vai varat iedomāties, ka Francijas karalis Fransuā I, kuram Leonardo bija pārdevis šo portretu, lika to novietot savā vannas istabā Fontenblo pilī?
Mopasāns ienīda Eifeļa torni un parakstījās zem petīcijas par tā nojaukšanu. Viņam vaicāja: Kāpēc jūs allaž sēžat otrā stāva kafejnīcā?" Atbilde - Tā ir vienīgā vieta Parīzē, no kurienes tas mēsls nav redzams...." Ticiet man, - tornī vajag uzkāpt kājām. Protams, to var paveikt tikai līdz otrajam stāvam. Tālāk jābrauc ar liftu, bet var braukt arī no apakšas. Tā ir vieglāk, bet zūd uzkāpšanas prieks.
Ja esat mākslas mīļotājs, jums nebūs jāmēro tāls ceļš no Luvras līdz Orsē piekrastes muzejam, bet turpat pāri Sēnai atrodas Oranžerejas muzejs. Viss tepat līdzās. Klasika - Luvrā, bet impresionisms un citi modernie mākslas virzieni abos jau minētajos muzejos. Par Kloda Monē Ūdensrozēm" Oranžerejas muzejā kāds mākslinieks sacīja: Monē bija tikai viena acs, bet toties kāda!!" Tiešām šo darbu radīšanas laikā Klods Monē bija gandrīz zaudējis redzi. Parīze allaž bijusi mājvieta daudziem nesaprastiem un izstumtiem māksliniekiem. Tā ir kā plaša pļava, kurā atrodas vieta ikvienam visnecilākajam ziediņam.
Kad Elizejas lauku galā Zvaigznes laukumā ieraudzīsiet Triumfa arku un pakavēsieties pie Napoleona kapa Invalīdu Domā, jūs sapratīsiet, kādu mīlestību pret Imperatoru izjūt ikviens francūzis. Bonaparts nostiprināja nācijas pašapziņu, kad visa monarhiskā Eiropa metās pārmācīt dumpīgos frančus. Lielā Revolūcija ievadīja jaunu laikmetu pasaules vēsturē. Jā, lija asinis, bet nekas vairs nevarēja turpināties pa vecam. Franči vēl tagad nožēlo, ka giljotinējuši Luiju XVI. Diskusija par karaļa nonāvēšanu joprojām turpinās, jo franči lepojas ar savu valdnieku dinastiju.
Parīzē katrs atradīs sev mīļotu nostūri. Mani valdzina pastaiga pa Monmartras ieliņām. Lepika ielā pie sava brāļa Teo pāris gadus mitinājās Vincents Van Gogs. Kalna nogāzē nožēlojamā barakā labu laiku dzīvoja jauniņais Pablo Pikaso. Kad viņš rītos pārradās mājās no krodziņa, tad mēdza to atzīmēt ar pistoles šāvienu gaisā, bet vietējiem strādniekiem bija skaidrs, ka laiks doties uz darbu. Renuārs īrēja darbnīcu kalna galā, bet kalna pakājē Aristīds Briāns dziedāja rupjas kuplejas savā krodziņā Melnais kaķis". Tur allaž tupēja mazais kroplītis Anrī Tulūzs - Lotreks. Viņš zīmēja iestādījuma afišas un varēja baudīt dzērienus par brīvu.1889. gada Pasaules izstādes laikā atklāja Eifeļa torni un arī slaveno Moulin Rouge". Dzīve sita arvien augstāku vilni! Klods Monē, Suzanna Valandona, Ogists Rodēns, Emīls Zolā....Tie bija jauna ceļa gājēji mākslā....Zinātājs jums parādīs arī kapelu, kura uzcelta vietā, kur 250. gadā romieši nocirta galvu pirmajam Parīzes bīskapam Svētajam Denī. Viņš esot pacēlis savu nocirsto galvu, apmazgājis to avotiņā un devies ziemeļu virzienā. Viņš pakritis vietā, kur tagad atrodas slavenā Sen Denī bazilika - Francijas karaļu nekropole. Mazajā kapelā Ignacijs Loijola kopā ar dažiem domubiedriem dibināja jezuītu ordeni... Saviļņojoši notikumi, kas rosina fantāziju!
Mana iemīļotā pastaigas vieta ir Svētās Ženevjēvas kalns. Dažu minūšu gājienā aiz Panteona atrodas Kontreskarpa laukumiņš. Līdzās laukumiņam ir nams, kurā agrā jaunībā neilgu laiku dzīvoja Ernests Hemingvejs. Uz plāksnītes rakstīts" Mēs toreiz bijām nabadzīgi, bet ļoti laimīgi..." Asaras sariešas acīs...Kontreskarpa laukumiņš ir neliels, bet ārkārtīgi rosīgs. Visapkārt mazas kafejnīcas. No kalna lejup aizvijas senā Mufetāra iela. Tā joprojām saglabājusi to auru, kas raksturīga ieliņai, kas savās mazajās bodītēs un tirdziņos pabaros jebkuru dīkdieni vai nelaimīgu, neatzītu mākslinieku. Tur kādā mazā krodziņā par mērenu cenu var nobaudīt īstu pekiniešu zupu. Nepaejiet garām! Iela beidzas pie nelielas Svētā Medāra baznīciņas. Tur ir laukums, kas vasaras svētdienās pusdienlaikā pārvēršas par deju laukumu. Veci vīri spēlē akordeonus, skan vijoles, bet cienījama vecuma dāmas griež valsi ar jebkuru garāmgājēju, tūristu vai mazu bērniņu, kuram kārojas padancot. Varat saņemt lapiņas ar dziesmu tekstiem. Repertuārs: Saldā Francija", Vidusjūra"....Pirmskara meldiņi! Visapkārt tirgo augļus un visu, ko vien var apēst....Tāda ir Mufetāra ielas tirdziņa atmosfēra!
Ja jums tīk baudīt mazliet elektrizētu, bet māksliniecisku gaisotni, tad vajag doties Pompidū centra virzienā. Pārsteidzoša ir neparastā ēka ar ārpusē izvirzītajām kanalizācijas caurulēm, ventilācijas šahtām un elektrības kabeļiem. Toties iekšā ir publiskā bibliotēka (par brīvu) un modernās mākslas muzejs. Visāda veida jautrības uzturētāji, muzikanti un ielu mākslinieki ēkas pakājē centīsies jūs visvisādi izklaidēt. Brīvdienu pievakarēs te bariem vien pulcējas vietējā jaunatne. Arī jūs jutīsities par dažiem gadiem jaunāki!
Tikai piecpadsmit minūšu gājienā atrodas Marē rajons ( senais nosaukums - purvi). Sensenos laikos Templiešu ordeņa bruņinieki šo purvciemu" nosusināja. Tur bija ordeņa pils, ko revolūcijas laikā nopostīja. Šai rajonā saglabājušies 16. -17. gs augstmaņu pilsētas nami. Rajons krietni restaurēts un saglabājis viduslaiku ielu tīklu. Īpaša rosība valda Rozjē ieliņas tuvumā, jo tur kopš viduslaikiem mitinājušies ebreji. Ja gribat baudīt ebreju virtuvi un redzēt bārdainus vīrus ar melnām platmalēm galvā, tad dodieties turp. Turpat līdzās ir Parīzes vēstures muzejs un Pikaso muzejs. Jāteic, ka ekspozīcija ir iespaidīgāka nekā Barselonas Pikaso muzejā. Kad būsit pavisam noguruši, atlaidieties zālītē Vogēzu laukumā. Vietējiem tā pieņemts. Īpaši jau siltās vasaras pēcpusdienās. Tikai neiegulieties suņa kakās! Parīzē uz ielām un parkos šī labuma netrūkst. Katru dienu statistiķi fiksē vismaz vienu rokas vai kājas lūzumu kādam neuzmanīgam tūristam, kurš paslīd, uzkāpis....Jūs jau saprotat - kam... Kaut gan - latvieši esot piesardzīgi ļaudis...
Saviļņojošs ir brauciens ar kuģīti pa Sēnu. Vasaras pievakarēs krastmalu apsēž jauniešu bariņi. It īpaši tas vērojams Sitē salas tuvumā un Brīvdabas skulptūru piekrastē. Viņi izklāj vai neizklāj sedziņu, ņem līdzi vīnu vai kādu alus pudeli, lai omulīgā draugu pulkā baudītu sajūtu, ka viņi ir parīzieši. Skulptūru dārza krastmalā tiek rīkotas dejas. Tur darbojas pat deju skola. Mūsu kuģītis brauc garām, un mēs tiekam sveikti ar ovācijām. Tad rodas sajūta, ka šeit esi mīļi gaidīts ciemiņš.
Ja gribas ēst, tad brīvi var izvēlēties kādu no 2000 restorāniņiem, kas laipni vērs savas durvis. Protams, tūristi vēlas paēst ātri un par mērenu cenu. Tad var iegriezties Latīņu kvartālā Sēnas kreisajā krastā līdzās Svētā Miķeļa strūklakai. Vislētāk un ātrāk ir nobaudīt grieķu girosu, bet visumā izvēle ir diezgan plaša. Var atrast arī restorāniņus franču, ķīniešu, vjetnamiešu, indiešu gaumē...Vajag tikai meklēt un zināt, ko vēlies. Īsts parīziešu ēdiens ir sīpolu zupa ( soupe a l'oignon). Tas radās lielajos Parīzes tirgos, jo pusdienlaikā tirgotājiem bija viegli pagatavot šo zupu no sīpoliem, baltā vīna un siera. Arī maizīte bija pa rokai. Var piešaut arī šķipsniņu muskatrieksta.
Frančiem ēšana ir rituāls. Maltītei tiek veltīta vismaz stunda, jo vajag atkorķēt pudeli vīna un patērzēt par dzīvi. Pusdienas vai vakariņas bez vīna glāzes ir gatavā ķecerība. Slaveno amerikāņu ātrās ēšanas restorānu "Makdonald" franči nicina. Mums grūti iztēloties, kā franči atvaļinājuma laikā brauc atpūsties pie dabas krūts. Viņi piekabina vieglajai mašīnai būdiņu uz riteņiem, kurā glabājas proviants, galdiņš un krēsliņi. Kad tiek atrasta piemērota vieta ar jauku dabas skatu, sākas pats svarīgākais. Ap pusdienlaiku ģimene sēžas pie galda brīvā dabā. Vīns, protams, tiek atdzesēts! Centrālā persona ir ģimenes galva. Laulātā draudzene viņu pedantiski apkalpo, bet bērniem labāk žigli paēst un doties rotaļāties. Tā kungs kavē sev laiku līdz vēlai pēcpusdienai, apspriežot ar mīļoto sieviņu, ko varētu nobaudīt rīt. Paldies Dievam, pēdējā laikā jaunatne apmetas kempingos un apceļo apkārtni ar līdzi paņemto velosipēdu. Diemžēl latviešu tūristiem parasti ir piesātināta programma, un grūti izbrīvēt laiku pāris stundu garai pilnvērtīgai maltītei. Es gan cenšos šai jomā saviem tūristiem palīdzēt, bet kā nu kuru reizi sanāk... Diemžēl jālieto sentence: - laiks griež man nost galvu...( Nav laika visu apskatīt!)
Grand Paris" ceļojumā paredzēts trīs izcilu kultūrvēsturisku ansambļu apmeklējums - Fontenblo pils, Volevikontas pils un Versaļa. Visi šie objekti atrodas vismaz stundas braucienā no Parīzes...Šādā hronoloģiskā secībā arī radušies šie arhitektūras šedevri. Napoleons Fontenblo pili devēja par valdnieku gadsimtu mājokli". Tā
bija viņa iemīļotā rezidence. No turienes viņš devās trimdā uz Elbas salu un tur viņš parakstīja dokumentu par atkāpšanos no imperatora troņa. Slavenajā Atvadu pagalmā viņš teica ardievas saviem gvardiem, iekāpa karietē un aizbrauca uz neatgriešanos. Kopš 12. gs. pils vairākkārt pārbūvēta un paplašināta. Lielāko spožumu tai dāvājis Fransuā I ( 16. gs.) - karalis, kura augums bija 2 m 04 cm! Īsts franču Pēteris Lielais, ja salīdzinām ar citzemju monarhiem. Fransuā šeit ataicināja itāliešu arhitektus un gleznotājus. Modē nāca renesanses māksla! Vēlāk radās jaunas piebūves citu karaļu valdīšanas laikā. Te ir istaba, kurā piedzima Luijs XIII, bet balles zāli lika būvēt Fransuā I dēls Anrī II, citas pārbūves veica Anrī IV. Te mēdza uzturēties gandrīz visas Francijas karalienes... Pils kapelā Luijs XV tika salaulāts ar poļu princesi. Apskatot Imperatora apartamentus, var brīnīties, cik īsā gultā nakšņojis Napoleons Bonaparts, bet līdzās guļamistabai Napoleona troņa zāle ir vienīgā, kas Francijā saglabājusies neskarta...Dīvainā kārtā Revolūcijas vētra neizpostīja Fontenblo
Pavisam netālu atrodas brīnišķīga pils, kas neparasti harmoniski iekomponēta dabas ainavā. Volevikonta - karaļa finansu ministra Nikolā Fukē spožums un posts! Viņa ģerbonī redzama vāverīte un uzraksts: "No viena zariņa uz otru līdz pašai virsotnei!"...Valsts kase viņa rīcībā, 18 tūkstoš strādnieku piecus gadus katru dienu raujas melnās miesās. Būvdarbus vada Levo, dizainu un noformējumu veido gleznotājs Lebrēns, parku veido dārznieks Lenotrs. Francija apbrīno un apskauž dižo mākslas mecenātu Fukē, kurš draudzējas ar dzejnieku Lafontēnu un citiem mākslas un literatūras korifejiem. 1661. gada augustā pēc kardināla Mazarini nāves Luijs XIV pats pārvalda valsti. Karalis atpūšas Fontenblo un, protams, tiek aicināts uz Fukē jaunās pils atklāšanas svinībām. Ieraudzījis šo neticamo greznību un svētku vērienu, karalis grib tūlīt pat arestēt savu finansu ministru. Māte - Austrijas Anna - lūdz atlikt izrēķināšanos. Tā ir Nikolā Fukē gulbja dziesma. Pēc mēneša viņu arestē un uz mūžu iesloga cietumā.
Saules karali pārņem ideja uzcelt pasaulē neredzētu, grandiozu pili. Sava tēva medību pili Versaļā valdnieks uztic pārbūvēt slavenajai trijotnei - Levo, Lebrēnam un dārzu arhitektam Lenotram. Pēc divdesmit gadiem galms pārvācas uz Versaļu. Patiesībā Versaļa kļūst par Francijas galvaspilsētu līdz pat 1789. gadam, kad sākas Lielā Franču revolūcija. Pils apmēri ir satriecoši - fasāde vien ir pus kilometru plata. Parks plešas vairākus kilometrus uz visām debess pusēm. 2000 istabas apdzīvo 3000 galminieki, neskaitot karalisko ģimeni. Lai apkalpotu šo milzīgo rezidenci, nodarbināti 10 000 kalpotāji... Ai, laiki, ai, tikumi... Eiropas monarhus moka skaudība, - Hābsburgi būvē Šēnbrunas pili Vīnes tuvumā, Frīdrihs Lielais - Sansusī Potsdamā, Pēteris Lielais - Petrodvorecu ar fantastisko strūklaku kaskādi... Tomēr Saules karali viņiem nepārspēt. Francija tolaik bija arhitektūras, modes un galma etiķetes etalons... Šodien atliek sacīt: - tā paiet pasaules godība... Man sirdij tuvāka ir pastaiga pa Volevikontas un Fontenblo zālēm, jo izpaliek tūristu pūlis, kas, ne nieka nezinot, ielāgojis tikai vienu vārdu - Versaļa, Versaļa, Versaļa... Tie ir cilvēki ar fotoaparātiem, kuriem drudžaini šaudās acis, jo viņi nesaprot, ko īsti fotografēt un ko ne... Būtu atvēlējuši sev laiku pārdomām un fantāzijai, būtu iztēlojušies, kā šeit kādreiz ritēja ļaužu dzīve, nevis rīkojuši dzīres saimnieku pamestā namā. Bet tas jau ir cits jautājums... Svarīgs tīkls, ar kuru dodamies zvejot.
Pabūt Parīzē vēl nebūt nenozīmē, ka esat bijis Francijā. Kāpēc šī valsts ir tūrisma meka? Frančiem ir viss, ko kārojam redzēt, - ziemeļos Lamanša piekraste, rietumos Atlantijas okeāna piekraste, dienvidos - Vidusjūra, dienvidrietumos Pireneju kalni, dienvidaustrumos - Alpi, austrumos egļu mežiem apaugušie Vogēzu kalni, bet zemes vidienē Luāras, Ronas, Dordoņas upju ielejas. Azūra krasts jeb Debesszilais krasts ar Nicu un Kannām liek notrīsēt ikviena potenciāla tūrista sirdij. Varbūt tieši šī daudzveidība tik ļoti vilina visas pasaules ceļotājus.
Mēs dosimies uz ziemeļu pusi - Normandiju un Bretaņu. Nē, nē, tur nav plašu vīnogulāju. Cits klimats un cita saimniekošana! Mēs gar Sēnas krastu brauksim uz Ruānu. 10. gs. šīs zemes iekaroja vikingi. Viņus sauca par ziemeļu ļaudīm. Tāpēc arī nosaukums - Normandija. Ruāna, līdzīgi Parīzei, izauga Sēnas krastos. Pilsētas centrs saglabājis pārsteidzošu viduslaiku veidolu. To vaiņago Ruānas katedrāle, kuru vairakkārt savā impresionistiskajā manierē gleznojis Klods Monē. Pildrežģa arhitektūras stilā būvēti namiņi atgādina bildītes no mūsu bērnības pasaku grāmatām. Īsts viduslaiku arhitektūras muzejs! Žannas d'Arkas traģiskais mūžs noslēdzās uz sārta Ruānas tirgus laukumā 1431. gada 30. maijā. Te izveidots memoriāls, bet sārta vietu rotā 20 metrus augsts krusts. Lai viņai mūžīga piemiņa! Žanna d'Arka ir oficiāli atzīta Francijas patronese.
Normandijā ir pārsteidzoši leknas ganības un labības lauki, kuras ietver uzkalniņi ar nelielām mežbirztalām ( fr. bocage). Te ganās īpašas govis - normandietes. Es tās dēvēju par briļļainajām govīm, jo ap acīm tām ir melni raibumi. Vispār, jāsaka, ka govis ir melnraibas. Tika Normandijas govju pienu lieto kamambēra siera ražošanai. Tieši šī recepte radusies Franču revolūcijas laikā, jo kāds bēguļojošs mūks to uzticēja vienai saimniecei Kamambēras ciematā. Līdzīgu sieru ražoja kopš viduslaikiem, bet tas bija krietni asāks. Ja ir runa par šāda tipa sieru, tad uz iesaiņojuma vienmēr būs rakstīts: - ražots Normandijā. Ja jau ir siers, tad vajag kaut ko virsū uzdzert,
bet vīna nav! Šeit modē sidrs. Tikai nedomājiet, ka tas atgādina kaut ko līdzīgu tam, ko pērkam Rimi" veikalā. Sidru no ābolu sulas raudzē visi un visur. Kur tādu daudzumu likt? Normandieši to izdzen cauri smalkam aparātam un tiek pie 70 grādīga ābolu spirta. Tad ozolkoka mucā iekšā, un pēc dažiem gadiem varam baudīt zeltainu
kalvadosu.
Vietējiem ir tāds jēdziens - normandiešu caurums" ( fr. le trou normand). Kad maltītes laikā kļūst grūti no pārēšanās, - vajag iedzert mēriņu kalvadosa un varat turpināt nodoties vēdera priekiem. Normandijā gaļas ēdieni mēdz būt trekni ar biezām krējuma mērcēm. Varat, protams, baudīt arī jūras veltes, bet tas jau ir cits stāsts. Tad jādzer sauss baltvīns.
Mūsu ceļš ved uz Alabastra krastu Lamanša piekrastē. Paisuma un bēguma izrobotās kaļķakmens klintis veido fantastiskas kraujas 60 metru augstumā. Pa ceļam vajadzētu iegriezties mazajā Fekānas ostā. Fekānas siļķes kopš seniem laikiem bija iecienītas visā karaļvalstī. Tur mūs gaida kādas brīnumainas dziras baudīšana. Svētās
Trīsvienības benediktīniešu abatijā 1510. gadā ieradās itāliešu mūks Bernardo Vinčelli. Viņš izgudroja īpatnu spirta uzlējumu uz garšaugiem, ko mēs saucam par Benediktīnieti". Gadiem ritot, recepte tika aizmirsta, bet 1863. gadā bagāts tirgotājs Aleksandrs Legrāns ( Alexandre le Grand) atsāka šīs dievišķās dziras ražošanu. Esot nepieciešami 27 garšaugi un mazliet medus, bet recepte tiek turēta noslēpumā! Kad nokļūsit Benediktīnieša pils lielajā zālē, ieraudzīsiet pudeļu piramīdu. Tie visi ir viltojumi no plašās pasaules. Uz vienas
Laiks baudīt dabu! Etretatas miestiņā pastāvīgi mīt labi ja tūkstoš iedzīvotāju, bet apbrīnojamie klinšu veidojumi vilina tūristus no visas pasaules. Saulrieta krauja (falaise d'Aval), Mopasāna vārdiem runājot, atgādina ziloni, kas iebridis jūrā, lai ar snuķi iesūktu ūdeni. Ziloņa mugura ir 70 metru augstumā. Galvenais, - ka tur pa lēzenu taciņu var uzkāpt divdesmit minūšu laikā! Tagad vērts ķerties pie fotoaparāta. Pa kreisi - robotās Normandijas kaļķakmens klintis, pa labi - neliela, oļiem nosēta pludmalīte, bet tālāk Rītausmas krauja ( falaise d'Amont). Šos dabasskatus savās gleznās iemūžinājuši Gustavs Kurbē, Klods Monē un liels skaits dažādu paaudžu gleznotāju.
Ja jums pietrūkst naudas, - tā nav problēma. Piekrastē jūs laipni aicina neliels kazino. Es pats tikai tādā veidā papildinu sava maciņa saturu. Ja noticējāt man, tad paši vainīgi! Katrā ziņā, ja vinnēsit, tad varēsit sarīkot dzīres kādā no Etretatas mazajiem restorāniņiem. Tālāk mūsu ceļš ved uz Lejas Normandiju, uz Sēnas deltu. Neaizmirstams ir brauciens pāri Normandijas tiltam. Tā kopgarums ir 2 km, bet augstums virs Sēnas ūdeņiem - 60 metri. Sajūta - kā lidmašīnā! Otrā krastā apskatām mazo Onflēras ostiņu. Vecajā ostā tagad noenkurotas izpriecu jahtas, bet agrāk no šejienes uz tālo Kanādu devās franči, kas meklēja savu Apsolīto zemi svešā kontinentā. Vietējais 19. gs. gleznotājs Eižēns Budēns padarīja savu pilsētiņu par īstu mākslinieku paradīzi. Boningtons, Koro, Dobiņī, Monē un citi meistari allaž šeit ieradās gleznot veco ostu un Normandijas ainavas.
Sierus, sidru un kalvadosu mēs baudīsim Lejas Normandijā Kalvadosas novadā. Tāpēc šo stipro dzērienu tā sauc. Jūs noteikti gribēsit nokļūt kādā no kūrortpilsētiņām ar zeltainu smilšu liedagu. Kabūras pludmale šim nolūkam būs vispiemērotākā. Tikai nebrīnieties, ja līdz ūdenim būs jāiet vismaz simt metrus. Tā mēdz būt, kad iestājies bēguma laiks. Kad slavēju šos kūrortus Vidusjūras piekrastes iedzīvotājiem, - viņi rauc degunu un šausminās par neciešamo aukstumu Ziemeļu piekrastē. Un to viņi saka latvietim, kurš dzimis pie Baltijas jūras! Mani novērojumi liecina, ka šeit ir krietni mazāk ārzemju tūristu, salīdzinot ar Kannām, Nicu vai San Tropēzu....Un tas zināmā mērā priecē.
Uz Normandijas un Bretaņas robežas mūs sagaida neaprakstāms piedzīvojums - Monsenmišela klosteris! 8. gs Avranšas bīskapam Obēram erceņģelis Miķelis sapnī vairakkārt norādīja uz klints kalnu līcī. Tolaik to dēvēja par Kapa kalnu. Kādu rītu Obērs pamodās ar punu pierē. Eņģelis viņam laikam iesita krietnu knipi pa neattapīgo galvu. Nācās kalnā būvēt lūgšanu kapelu, bet 13. gs. Svētā Miķeļa kalnā slējās varens gotiskā stila dievnams un klosteris. To sauc par Brīnumu ( fr. Merveille). Paisuma laikā Monsenmišelu nevar sasniegt kājām, - ceļu aizšķērso ūdens. Šeit vērojams paisuma - bēguma rekords Eiropā - 15 metri. Pa vienīgo ieliņu augšup, kas ved no kalna pakājes līdz klosterim, nebeidzamā straumē plūst tūristi. Franči atvaļinājuma laikā ceļojumos mēdz ņemti līdzi savus četrkājainos mīluļus. Parasti tie ir mazi mopšeļi, kurus var nēsāt azotē, bet šeit viņus bieži liek mugursomā. Purniņš rēgojas ārā, un tu vari patērzēt ar priekšā ejošā franču atpūtnieka ģimenes lepnumu. Sanāk aizkustinošs dialogs.
Notikums, kuram daudzi latviešu tūristi gatavojas gadiem, - tā ir austeru ēšana. Piestājam netālu esošajā Kankalas ostiņā. Te ir pasaulē plaši pazīstama austeru audzētava. Piekrastē pie neliela mola no vietējām zvejnieku sievām varat iegādāties vēlamā izmēra moluskus. Viņas atver gliemenes, uzliek tās uz īpaša šķīvja, iedod jums pusi citrona, un varat nodoties vēdera priekiem. Sauso Muskadē baltvīnu varat nopirkt turpat līdzās ( glāzītes dabūsit par brīvu). Sēžam uz piekrastes betona kāpnītēm, - gliemežvākus metam jūrā, bet šķīvīti un izspiesto citronu atdodam saimniecei. Austerēm uzpilina citronu sulu un gluži vienkārši tās norij. Jā, jā, - dzīvas! Parasti jāņem kāds ducis. Reiz es ceļoju kopā ar trim cienījama vecuma kundzītēm, kuras paziņoja, ka tādu draņķi mutē neņems. Manī pamodās kārdinātāja instinkts. Paplāte sagatavota, citrona suliņa virsū, vīns glāzēs..."Kundzes, lūdzu, nogaršojiet! Es cienāju!" Kundzes, protams, kategoriski atsakās...Tad sāk darboties īpatns ļaužu grupiņas instinkts. Visām šausmīga interese, kā tas garšo, bet bail mēģināt. Tad divas pievēršas trešajai, kura ir psiholoģiski vājākā. Alma, tu nogaršosi!" Alma, šausmu pārņemta, saprot, ka atteikšanās gadījumā viņa tiks izstumta no draudzeņu pulka un būs lemta vientulībai. Draudzenes jau iestāda fotoobjektīvus, lai iemūžinātu šo eksekūciju. Alma, drebošām rokām, paņem austeri, aizver acis un... foto zibspuldžu gaismā norij nešķīsto recekli... Iestājas gara pauze. Mocekles sejas izteiksme neizteic neko." Nu, kā bija! Runā!": - dāmas nevar savaldīt ziņkāri. Seko vārga atbilde: Hm, tā nekas..." Protams, ka tā nav nekāda atbilde, un drosmīgākā no trijotnes nolemj mēģināt pati. Pēc austeres nobaudīšanas viņas seja izplūst svētlaimīgā smaidā, bet trešā bikli palūdz, vai arī viņa drīkst nogaršot vienu austerīti. Tūlīt pat viņas sāka strīdēties - pirkt vienu duci vai divus, jo ar vienu duci austeru visām trijām varētu nepietikt. Brīdinu, - kopš seno romiešu laikiem tiek uzskatīts, ka austeres stimulē seksuālās dziņas.
Bretaņa stāv uz granīta pamatiem. Ne velti tas ir galvenais celtniecības materiāls elegantajām, bet skarbajām bretaņiešu mājiņām. Tās vasarā slīgst krāsainu hortenziju kupenās. Arī baznīcas ir granītā kaltas un krasi atšķiras no reliģiskajām celtnēm citos Francijas novados. Bretaņieši paaudžu paaudzēs bijuši jūrnieki. Nostāsts vēstī - bretaņieša vēnās plūst sāļais okeāna ūdens. Jūras braucēju tauta! Bretoņu valodā piekrasti sauc par Armoriku", bet iekšzemi - par Argoatu". Mazās upītes veido savdabīgus fjordus, ko vietējie sauc par abēriem". Bēguma laikā šajos abēros" guļ apgāzušās zvejnieku laivas kā beigtas vaboles. Izrobotā Bretaņas piekraste ir neaizmirstams baudījums dabas mīļotājiem. Frehelas zemes raga zaļganpelēkās klintis, Breā salu arhipelāga sarkanās klintis, Perro - Girekas sarkanā granīta krāvumi, - nekur citur Francijā jūs neko tādu neredzēsit. Karnakas ciemata tuvumā izvietojušās kilometriem garas megalītu rindas. Tie ir stāvus saslieti akmeņi apmēram metru augsti. Bretaņā tos sauc par menhīriem, un neviens nezina, kas bija šo kompleksu cēlāji. Gandrīz 3000 menhīru! Reiz vienai kundzei mūsu autobusā iezvanījās mobilais telefons. Viņa skaļi sarunājas ar kādu no tuviniekiem: Ko daru? Ko daru? Skatos akmeņus!...Jā, jā, jau trešo dienu! Nu, ko rāda, to skatos! Ko lai dara... "
Neaizmirstams ir brīdis atklāta Atlantijas okeāna krastā Kiberonas pussalā. Tur ir kāds līcis, ko latviešu valodā varētu saukt par Bangu ostu. Pat visrāmākajā laikā okeāns dārdēdams veļ milzīgus viļņus, kas sitas pret klintīm. Tad liekas, ka okeāns ar jums sarunājas. Šalkoņa jūs nomierina un tai pat laikā enerģētiski uzlādē. Mēs vismaz stundu vērojam dabas varenību un kāds neatvairāms spēks neļauj doties projām. Tad tu pamazām sāc nojaust, kas ir Bretaņa.
Ja izvēlēsieties Lielo Francijas tūri, tad noteikti ceļosim pa Luāras ieleju. Reiz nejauši atklāju kādu zīmīgu sakarību. Luāras garums ir 1020 km, bet mūsu Likteņupe Daugava, kas sākas Valdaja augstienē, arī ir 1020 km gara. Pat dabas apstākļi Luāras ielejā atgādina Latviju. Upē mīt tās pašas zivis - līdakas, asari, zuši, brekši... Tikai piekraste gan daudzviet ir atšķirīga, - tufa ( mīksts mālains kaļķakmens) kraujās vietējie iedzīvotāji iekārtojuši savas troglodītu" mītnes ( tie ir cilvēki, kas mitinās alās). Vietējie vīndari šīs alas izmanto arī kā vīna pagrabus, kuros ozolkoka mucās briest slavenais Luāras ielejas vīns. Alās žāvē arī ābolus, bumbierus un citus augļus. Daudzviet iekārtotas eksotisko sēņu audzētavas. Vispār Luāras ielejā brīžiem rodas sajūta, ka esi nokļuvis Abavas senlejā. Ne velti, savulaik klaida latvieši nopirka Vimas ciematā renesanses laika pili, kuru nosauca par Abreni". Laiki mainījušies, un pils vairs nepieder latviešiem. Žēl!
Luāras ieleju droši var dēvēt par valdnieku ieleju". Kopš 15. gs. sākuma šeit bija Francijas karaļu rezidences - Šinona, Tūra, Ambuāza, Bluā....Vietējie feodāļi centās sekot jaunajai modei un pārbūvēja savus viduslaiku cietokšņus par krāšņām pilīm itāliešu renesanses stilā. Apmēram 150 gadus Valuā dinastijas valdnieki noteica modi un dzīves stilu Luāras ielejā.
Mēs apskatīsim trīs ārkārtīgi atšķirīgas pilis: Šamboru, Šenonso un Vilandrī. Varenā Šamboras pils ir lielākā Luāras ielejā. Tā ir Fransuā I lolojums. Valda uzskats, ka Leonardo da Vinči piedalījies pils projektēšanā, jo sava mūžā pēdējos gadus viņš pavadīja Fransuā I tuvumā pavisam netālajā Ambuāzā. Celtne ir 2 m un 04 cm garā valdnieka cienīga! Tā bija iecerēta kā tipiska medību pils, kurā varētu uzturēties tūkstošiem galminieku. Tai laikā svētkus svinēja ar vērienu! Mūsdienās pils apkārtne ir Francijas prezidenta medību rezervāts - dabas liegums. Plašā pļavā mežu ielokā slejas milzu ēka ar daudziem tornīšiem uz jumta. Rodas iespaids, ka draiska galma dāma izskrējusi pļavā ar vējā plandošu rokoko stila frizūru.
Toties Šenonso ir īsta dāmu pils, - intīma un mājīga. Nav ne miņas no pārspīlētas pompozitātes. Šeit saimnieces allaž bijušas dāmas - Diāna di Puatjē (karaļa Anrī II favorīte), Katrīna Mediči ( Anrī II laulātā draudzene) un vēlāk citas cienījamas dāmas. Pils uzbūvēta Luāras pietekas Šēras krastā, bet daļa celtnes atrodas uz tilta, kas savieno upes krastus. Ja man piedāvātu kļūt par šīs pils saimnieku, es ne mirkli nesvārstītos. To pašu es nevarētu teikt par Šamboru... Jāsaka gan: Prātiņ nāc mājās! Ne nu kāds tev ko piedāvās... "
Toties Vilandrī pils mūs pārsteigs ar saviem brīnišķīgajiem dārziem. 16. gs. mūki pārvērta pils dārzu par neparastu ornamentu mozaīku. Te ir dažādi garšaugi un dārzeņi, te ir mīlas dārzs, kas ataino gan kvēlu mīlu, gan greizsirdību, gan nodevību, gan mīlas sāpes. Augi kalpo par krāsu paleti aizgājušo laiku māksliniekiem.
Atlantijas okeāna krastā mūs gaida Larošela. Īsta bauda staigāt pa šīs baltās ostas pilsētas ieliņām saulainā vasaras dienā. Es nezinu citu pilsētu Francijā, kur vienmēr var paglābties no karstuma bezgalīgajās arkādēs. Saule karsē, bet tu allaž esi ēnā. Te būtu īstais brīdis ostas krodziņā baudīt ēdamgliemenes jeb mīdijas ( fr. moules). Te tās pasniedz Šarantas gaumē ar vieglu karija un konjaka piegaršu. Šaranta ir upe, kas tek cauri Konjakas pilsētiņai uz Atlantijas okeānu. Tie, kas nekādos apstākļos neēd jūras veltes, var notiesāt liellopu gaļas cepeti.
Mīdijas var nopirkt arī Rīgas veikalu zivju nodaļās. Protams, runa ir par svaigām mīdījām, kuras parasti pārdod nelielos tīkliņos. Tur ir apmēram kilograms. Pilnīgi pietiek, lai divi cilvēki varētu sarīkot īstas dzīres. Cena - tikai 3,50 lati. Veikalā pircēji bieži vien brīnās, ko es ar tiem gliemežiem daru. Atklāšu jums savu recepti! Apmēram 20 minūtes ļaujiet mīdījām padzīvot aukstā ūdenī izlietnē. Palielā katliņā iemetiet pikuci sviesta, ļaujiet tam izkust un pievienojiet vienu sakapātu sīpolu (var sakapāt arī kādu ķiploku daiviņu). Kad sīpoli kļūst mīksti, izzvejojiet no izlietnes mīdijas un saberiet tās katlā. Uzkaisiet virsū saišķīti sakapātu pētersīļu un šķipsniņu timiāna. Uzlejiet apmēram 75 gramus saldā krējuma, uzmaliet mazliet melnos piparus un pievienojiet nedaudz sāls. Tad pārlejiet visam pāri 300 gramus sausā baltvīna (var lietot vislētāko kastīšu vīnu). Tikai, lūdzu, nelietojiet kādu pussaldo baltvīnu! Ar lielu karoti visu samaisiet un uzlieciet katlam vāku. Vārīšanās laiks apmēram 10 minūtes! Vīna tvaikos mīdijas atvērsies un celsies uz augšu. Pa brītiņam tās var apmaisīt. Lūdzu! Ēdiens gatavs. Piedevās parasti ēd frī kartupelīšus vai franču gareno baltmaizi. Parasti klāt dzer sausu baltvīnu vai gaišo alu. Šim nolūkam izvēlieties kādu smalkāku sauso baltvīnu. Zupiņu, kas paliks šķīvī, noteikti apēdiet. Tas ir liels gardums! Domājat, ka no mīdījām nevar paēst? Ticiet man, - jums būs pamatīga sāta sajūta!
Nu ir pienācis pēdējais brīdis baudīt slaveno franču konjaku. Konjakas pilsētiņā mīt tikai 20 000 iedzīvotāju. Tā izvietojusies Šarantas upes krastos. Tikai apkārtnē audzētās vīnogas cienīgas kļūt par izejmateriālu dievišķās dziras brūvēšanai. 90000 hektāru platībā audzē Ugni blanc" vīnogas. Vīns nav nekāds dižais! Toties pēc pārtvaicēšanas, kas parasti notiek ziemā, mēs iegūstam vīnogu spirtu. Viss notiek tieši tāpat kā ar kalvadosu! Tikai šoreiz ābolu spirta vietā tiek lietots vīnogu spirts. Ozolkoka mucas dod īpatno garšu un krāsu. Pilsētiņā ēku sienas ir gluži melnas, jo konjaka sēnītes, kuras pārtiek no spirta izgarojumiem veido plašus kapu laukus. Lai radītu noteiktu konjaka marku, tiek jaukti dažāda izturēšanas laika spirti. Tāpat svarīgi, tieši kurā laukā augušas vīnogas, jo vīnogulāju kvalitāte ir atšķirīga. Otard" markas konjaks tiek ražots pilī, kurā 1494. gada 12. septembrī piedzima valdnieks Fransuā I. Tātad varēsit baudīt vēstures stāstus un izsmalcinātu dzērienu! Tepat līdzās ieraudzīsit pazīstamus nosaukumus : Hennessy", Camus", Martell", Remy Martin"...Franči nav nekādi lielie konjaka cienītāji. Piemēram, Otard" 98 % produkcijas eksportē uz citām valstīm. Rīgas lielveikalā to vieglāk atrast, nekā Parīzē. Slavenais franču valstsvīrs Taleirāns mācīja, kā baudīt konjaku: Jūs sēžat pie kamīna kopā ar interesantu sarunu biedru un plaukstā sildāt konjaka glāzi. Tad pieliekat to pie nāsīm, ieelpojat burvīgo smaržu, noliekat glāzi uz galdiņa un turpināt sarunu
Protams, ka Francija ir vīnu zeme. Bordo apkārtnē un Burgundijā atrodas visslavenākie vīnogulāji. No turienes nāk vīni, kas nezaudē garšas kvalitāti gandrīz simts gadus. Bet vērts nosaukt arī citus slavenus reģionus - Luāras ieleju, Ronas ieleju, Langedoku, Elzasu, Savoju... Provansa slavena ar rozā vīniem, Reimsas apkārtnē top šampanietis....
Es jums stāstīju par austeru baudīšanu Kankalā Bretaņā, bet netālu no Bordo mēs nogaršosim Arkašonas līcī audzētās austeres. Ja gribat padižoties kādā no Rīgas delikatešu veikaliem, tad pavaicājiet: Jums tās austeres ir no Kankalas vai Arkašonas?"
Kad ceļosim pa Dordoņas ieleju, aizbrauksim uz Mersjē kunga fermu. Viņa ģimene nodarbojas ar zosu un pīļu akniņu ražošanu. (fr. les foies gras). Frančiem tā ir delikatese, ko liek galdā īpašās reizēs - Ziemassvētkos vai sagaidot mīļus ciemiņus. Dordoņas ieleja slavena ar trifeļsēņu vākšanu. Kulināriem tās ir zelta vērtē. Tur audzē tabaku, valriekstus un slavenās Perigoras novada zemenes.
Lasko alā jūs redzēsit 20 000 gadus vecus alu zīmējumus, ko atstājuši kromaņjonieši. Šo mūsu senču skeletus 19. gs. atrada pavisam netālu Kromaņjonas ciematā. Lasko alas krāsainos dzīvnieku attēlus zinātnieki dēvē par aizvēsturisko laiku Siksta kapelu"... Līkloču lauku ceļi, viduslaiku pilis Dordoņas stāvajos krastos... Šis novads mani sajūsmina, jo dabu nav samaitājis mūsu nežēlīgais rūpnīcu un fabriku laikmets.
Provansa ir pavisam citāda. Nosaukumu devuši senie romieši. Gluži vienkārši, - province. Plašā Ronas upes delta, ko sauc par Kamargu. Plašajā purvainajā līdzenumā starp daudzajiem kanāliem ganās aitas un melnie Kamargas buļļi. Rudenī Rīsa ražas svētkos Arlas senajā gladiatoru arēnā ierodas pasaulslaveni toreadori. Tauromahijas tradīcijas šai novadā ir lielā cieņā. Arlu dibināja viens no romiešu leģioniem. Tāpēc šeit ir antīkais teātris, termu drupas un atliekas no Foruma laukuma. Arla ir Vincenta van Goga pilsēta. Šeit tapa viņa lieliskākie darbi, un šeit aptumšojās viņa prāts. Viņš pavadīja gadu Sen Remī psihiatriskajā klīnikā, kas atrodas pavisam netālu, un tad brālis aizveda slimo mākslinieku uz Ovēru pie Uāzas Parīzes tuvumā.
Provansa ir mana lielā mīlestība, kur gribētos pavadīt vecumdienas. Es mīlu pelēkās, saulē sakarsētās Provansas Alpu kalnu klintis, plašos olīvdārzus, spalgo cikāžu dziedāšanu un lavandu smaržu. Bet, diez vai man lemts tur dzīvot.....
Mums vēl atliek aizbraukt līdz Alpu ziemas sporta centram Šamonī, lai trosu vagoniņā šķērsotu Eiropas augstākos kalnus un nokļūtu Itālijā. Skaidrā laikā šis pārbrauciens ir neaizmirstams piedzīvojums. Jūs karājaties mazā stikla kapsuliņā virs sniega klajuma, bet turpat līdzās ir varenais Monblāns. Kaut kur lejā kā mazas skudriņas lēnām pārvietojas alpīnisti...
Gribēju tikai mazliet pastāstīt par to, kas mīļš manai sirdij. Sanāca mazliet garāk nekā bija iecerēts. Vēlos dot jums padomu, - uzmanīgi izlasiet Impro" ceļojumu bukletu 2011. gadam un izpētiet ceļvedi pa Franciju. Jūs tam ziedosit pāris vakarus, bet noaudīsit pamatīgu tīklu, kurā varēsit noķert ceļojuma iespaidu zivtiņas visās varavīksnes krāsās. Nekad nedomājiet, ka jums viss zināms. Klasiķis teicis: Jo vairāk es zinu, jo vairāk apzinos, ka nezinu neko..." Vēlu Jums veiksmi!
Ar cieņu un mīlestību - Arnis Ozols.