Kurš gan nav dzirdējis par Aleksandra Dimā romāna varoni noslēpumaino grāfu Monte Kristo? Stāstu par viņa gaitām pasaule uzzināja tieši pirms 160 gadiem (1844). Tas nācis klajā miljonos eksemplāru daudzu tautu valodās, un kopš 1907. gada dažādās valstīs pēc romāna motīviem uzņemtas 23 filmas, ko aizrautīgi skatījušies un skatās dažādu paaudžu cilvēki. Tieši tādēļ, ar savu automašīnu apceļojot Franciju, grāfa Monte Kristo dzimtene piejūras pilsēta Marseļa bija viens no visvairāk kārotajiem apskates punktiem.
Visa sākums osta
Marseļa ir Provansas reģionālais centrs ar apmēram miljonu iedzīvotāju, taču vismaz mums likās, ka lielpilsētas nomācošais iespaids te nav izjūtams. Pilsēta uz kalnainā krasta izkārtojusies terasveidā, un dzīve norisinās it kā vairākos līmeņos. Visa pamats un sākums ir Vecā osta vieta, kur 600 gadus pirms mūsu ēras tirdzniecības vietu meklējumos apmetās senie grieķi. Romas valdīšanas laikā pilsēta, kuru tad sauca Masalija, ieguva varenību un slavu, tomēr Cēzara un Pompeja cīniņā nostājās nepareizajā pusē. Ticis galā ar Pompeju, Cēzars ķērās pie Masalijas, ieviešot tur savu kārtību. Tikai pēc vairākiem simtiem gadu Marseļa atkal ieguva tirdzniecības impērijas godu un laika gaitā izaugusi par Francijas lielāko ostu (un otru lielāko Eiropā pēc Roterdamas).
Kā tas daudzviet mēdz būt, arī Marseļas izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis visos laikos pievilinājis dažādus agresorus. Tikai 1480. gadā tā aneksijas ceļā kļuva par Francijas teritoriju, taču ātri izpelnījās pret centrālo varu noskaņotas pilsētas slavu. Iedzīvotāji ar entuziasmu atbalstīja Lielo franču revolūciju, un 1792. gadā ap 500 brīvprātīgo devās aizsargāt Parīzi. Lai ceļš uz ziemeļiem būtu priecīgāks, viņi soļodami dziedāja maršu, kas vēlāk kļuva par revolūcijas himnu Marseljēzu.
Ceļā uz centru rūpnieciskajās priekšpilsētās katrā krustojumā ņirb neskaitāmi mums nesaprotami ceļu rādītāji. Orientējamies uz vienu: Vieux Port un, pašiem par lielu brīnumu, bez maldīšanās, kas svešās pilsētās notiek reti, nokļūstam pie mērķa Vecās ostas. Kā visās megapolēs brīvu vietu mašīnai atrast ir tikpat kā neiespējami. Ar lielām pūlēm iegrozāmies šaurā spraudziņā laukumā, kas, šķiet, domāts kādas ostas iestādes dienesta lietošanai. Tomēr domas par šajā sakarā iespējamām nepatikšanām ātri aizvēdī fantastiskā dienvidzemes atmosfēra.
Ostas līcis ir pilns ar jahtām. To ir daudzi simti no visas pasaules valstīm, arī ļoti lielas un greznas, ar mirdzošu misiņu un sarkankoku apdarinātas, mēbelētiem atpūtas klājiem. Kuģītis, kas vizina tūristus uz slaveno Ifas salu, šajā "sabiedrībā" izskatās gauži pieticīgs. Esam ieradušies, lai tiktu uz pirmo reisu, kad bagātie ceļotāji vēl brokasto savās viesnīcās, un šis aprēķins attaisnojas: rindu nav un biļešu kasieris, izsniedzis mums 10 eiro vērtās turp un atpakaļceļa biļetes, starojošā laipnībā vēl pavada līdz klājam, kur netraucēti varam izvēlēties visērtākās vietas ar skatu uz četrus kilometrus attālo noslēpumaini drūmo Ifas cietoksni.
"Apgrūtinošais kaimiņš"
Friulas arhipelāgu, kurā ietilpst arī Ifa, veido klinšu salas trīs hektāru platībā. Ifas salas centrā esošo masīvo kvadrātveida cietoksni ar trim torņiem, kas domāti artilērijas izvietošanai, līdz pašai ūdens malai ieskauj nocietinājumu siena. Cietokšņa "krusttēvs" ir Francijas karalis Fransuā I, kurš 1516. gadā, no salas vērodams Marseļas aizsardzības sistēmu, nolēma, ka šajā vietā vajadzīga nocietināta būve. Kad pēc astoņiem gadiem Kārļa V karaspēks mēģināja aplenkt pilsētu, karaļa vietvaldim Mirandelam uzbrukumu atvairīt izdevās, tomēr šis incidents galīgi pārliecināja par nepieciešamību nocietināt pilsētas jūras vārtus. Tajā pašā gadā tika uzbūvētas pirmās cietokšņa sienas.
Marseļas iedzīvotāji gan par šo būvi, ko dēvēja par "apgrūtinošo kaimiņu", nebija sajūsmā un protestēja, kad cietoksnī tika izvietoti 200 karavīri un 22 smagās artilērijas lielgabali, ko marseļieši uzskatīja par centrālās varas ielaušanos viņu teritorijā. 1531. gadā cietokšņa būve bija pabeigta, un pēc dažiem gadiem Kārļa V karaspēks vēlreiz atdūrās pret nu jau droši aizsargātajiem Marseļas vārtiem.
Jau kopš 16. gadsimta Ifas cietoksnim bija arī ieslodzījuma vietas funkcija. Labāku cietumu vēlēties nevarēja! Biezas sienas, augsti mūri, līdz krastam četri kilometri
Pirmais Ifas mūros nokļuva un savā kamerā mira bruņinieks Anselms, kas 1580. gadā uzstājās pret monarhiju. Pēc karaļa ienaidniekiem nāca reliģisko pretinieku kārta: divsimt gadu laikā Ifas cietoksnī bija ieslodzīti ap 3500 protestantu. Te tika turēti arī bagāto ģimeņu nepaklausīgie dēli, franču revolucionāri, tad revolūcijas upuri, pēc tam republikas pretinieki. Vārdu sakot, Ifas mūri lieti noderēja visām varām
Cietoksnis kā vēsturisks piemineklis publikai atvērts 1890. gadā, un šobaltdien uz to tiecas tūristu pūļi. Jāteic gan, ka Ifas vēsturiskās peripetijas viņus interesē mazāk. Daudz vairāk vilina leģenda par Marseļas jūrnieku Edmonu Dantesu jeb grāfu Monte Kristo, kurš, pēc Dimā romāna sižeta, intrigu dēļ uz 18 gadiem nokļuva drūmo mūru gūstā.
Samaksājuši 4,5 eiro par ieejas biļeti, bijīgi kāpjam pār akmens slieksni un nonākam šaurajā iekšējā pagalmiņā. Saule te iespīd vienīgi no augšas, apkārt mūri ar biezām, restotām durvīm, pie kurām piestiprinātas plāksnītes ar kādreizējo ieslodzīto reālu personu vārdiem. Plāksnīte atrodas arī pie "vēsturiskās" Dantesa kameras, kuras stūrī redzama slepenās ejas atvere. Neko liela tā nav, bet, jādomā, Ifas cietumsargi ar pārmērīgu ēdināšanu savus gūstekņus nav lutinājuši
Vairākās telpās atrodas televizori, kuros tiek demonstrētas dažādu kinostudiju filmas par grāfu Monte Kristo, un vitrīnā var apskatīt slavenā romāna izdevumus. Interesanta ir uz sienas novietotā tabula, kurā romāna sižets izsekots saistībā ar reālā vēsturiskā laika notikumiem. Atsauksmju grāmatā ieraksti no visvisādām valstīm nē, mūsu valodā te neredz ne rindas un lieliem burtiem rakstām LATVIA.
Kad kameru drūmā gaisotne sāk nomākt garu, ir pats īstākais brīdis uzkāpt cietokšņa torņos, no kurienes paveras lielisks skats uz pilsētu un netālajām kaimiņu salām. Tās 17. 19. gadsimtā izmantotas kā karantīnas vieta holeras slimniekiem, joprojām redzamas Otrā pasaules kara nocietinājumu (tos izmantoja vācieši) drupas un Ratonē forts, bet mūsdienās tur apmetušies jūras putni un milzīgs skaits jahtu. Ja ir vēlēšanās, var apmeklēt arī šīs salas, tikai biļete jānopērk laikus jau krastā.
Kuģītim dodoties atpakaļceļā uz Marseļu, sevišķi labi redzama pilsētas ainavas dominante
NotreDamedelaGarde katedrāles ansamblis ar milzīgu Jaunavas Marijas un bērna statuju. Katedrāles iekšiene bagātīgi greznota ar bizantiešu mozaīkām, un katrs telpas elements izceļas ar savu krāsu. Ne velti šī katedrāle tiek uzskatīta par izcilu polihromā stila paraugu.
Kamēr ceļojām pa jūru, ostas mierīgā ainava manāmi mainījusies. No zvejas pukšķēdamas atgriežas motorlaivas, turpat krastmalā tiek uzstādīti galdi un iet vaļā skaļa, rosīga zivju tirdzniecība. Lomi, izskatās, nav bijuši slikti. Lai arī konkurence ir liela, tomēr salīdzinoši neilgā laikā galdi tiek iztukšoti un tirgus pazūd, kā nebijis. Nevarētu teikt, ka Vidusjūras zivis būtu lētākas nekā mūsējās: cenas turējās ap 8 eiro par kilogramu.
Ja laiks atļauj, pastaigai pa pilsētu piemērots Lakanebjēras bulvāris, kas tieši no vecās ostas iet taisni kalnup. Dabas mīļotājiem iesakām pa krastmalu doties uz dienvidu pusi Kasī virzienā, kur patiesi burvīga ir skarbā dziļu, klinšainu līču ainava (tiem ir īpašs nosaukums
calanques). Bet, ja vēlaties nakšņot ārpilsētas kempingā, pārlieku nekavējieties, jo septiņos vakarā viesu uzņemšana tur beidzas. Arī mēs tādēļ nakšņojām zem klajas debess, ar grūtībām atrodot nomaļāku vietiņu, jo visi piejūras ceļi ir pārrakti ar grāvjiem (acīmredzot bailēs no tūristu izraisītajiem ugunsgrēkiem, kuru pēdas plašajos, brikšņainajos apkārtnes krūmājos uzskatāmi redzamas). Teltis celt tur nedrīkst un naktī vairākkārt apkārtni pārbaudīja policija. Miegs nebija sevišķi labs, toties visas neērtības atsvēra spožas zvaigznes dienvidu debesīs un klintis sārtojošais saullēkts Vidusjūras krastā
Gunta Lapiņa
Latvijas Avīze
2004. gada 15. aprīlis