Pagājušajā rudenī pavadīju nedēļu greznā Eiropas valstī, pareizāk sakot, valstiņā Monako. Nelielā patstāvīgā 195 hektāru teritorija Vidusjūras piekrastē jau gadsimtiem ilgi lepojas gan ar saviem karaļiem un karalienēm, gan slavenu kūrortu, kazino un citām tradīcijām. Pārliecinājos tuvplānā, ka laikā, kad plaukst globalizācija un vienveidība, patiesas tradīcijas nemirst un jebkuram ir iespēja tās aplūkot.
Šarmantā pundurvalstiņa
Kā tu domā, vai mani ielaidīs Monako, ja man ir Krievijas pase? jautā Dmitrijs, kad mēs pa kabrioleta logu Nicas lidostā vērojam palmas.
Ir novembris, un liekas nedaudz dīvaini skatīties uz koku zaļajiem stumbriem. Daudzviet esmu redzējusi, ka lidmašīnas nolaižas jūras krastā un mums pierastās lidlauka ainavas pelēcības vietā uzzied tirkīzzila lagūna. Taču ikreiz, ieraugot šo skatu, mani pārņem nerealitātes sajūta.
Ha-ha, iesmejas mūsu gids, jautrais franču valodas skolas direktors Pjērs. Monako un krievu emigrācija ir divas nedalāmas lietas. Kad redzēsi kādu večukiņu zelta brillēs īpaši rūpīgi pētām briljantus veikala skatlogā, zini tas ir kāds tavs tautietis no vecās emigrācijas bērniem. Nebaidies, ne tikai ielaidīsim tevi, bet sagaidīsim ar dziesmām un dejām! viņš līksmi uzsit pa stūri, traucoties gar mirguļojošo krastu ar ātrumu simt divdesmit kilometri stundā. Daudz naudas esat mūsu kazino atstājuši.
Dmitrijs pamet uz manu pusi pārmetošu skatienu, kas liecina tikai vienu franču un mūsu mentalitāte ir būtiski atšķirīgas. Puisis no Sanktpēterburgas, ar kuru kopā esam nokļuvuši vienā franču valodas grupā, vēl nekad nav bijis Monako. Šī valsts ģeogrāfiski ir apmēram tikpat liela kā Rīgas centra viens segments, tikai it kā vairākos stāvos, jo atrodas uz stāvas klints. Tas ir, Monako valsts aizņem 195 hektārus, un tajā mīt 30 000 iedzīvotāju.
Šie skaitļi gan neizsaka patiesību, jo daudzi, kuriem Monako pieder īpašumi, šeit uztur tikai vienu no vairākām rezidencēm. Tie ir cilvēki, kuri, piemēram, atbrauc no Itālijas vasarā padzīvot savā villā trīs nedēļas.
Tas ir kā jums dāča, stāsta Pjērs, nevērīgi pamādams uz granātu kociņiem noaugušajām terasēm.
Kāpēc vēl vajadzīga dāča, ja jau cilvēki tāpat dzīvo dienvidos? es jautāju.
Prestižs, greznība, izsmalcinātība! Pie mums dzīvo visi! Re, kur tajā galā ir Kārla Lāgerfelda villa, tur Monikas Beluči. Vakar pie mana drauga briļļu meistara pasūtīt lēcas bija atnākusi, ziniet, kas? Ornella Muti. Fan-tas-tis-ka sieviete!
Un, ilustrēdams savu sajūsmu, Pjērs ar plašu žestu norāda uz bezdibenīgo skaistumu, kāds paveras, miljoniem lampiņu iedegoties Vidusjūras krasta puskrēslā. To miriādes veido kādu īpaši krāšņu pasaku par Dolce Vita1. Nav brīnums, ka ļaudis, kuriem patīk ticēt pasakām, traucas uz šo mirdzošo krastu, lai atstātu tā greznajos restorānos un kazino savu naudu, slavu un daži pat dzīvību.
Pjērs gan ir noklusējis vēl kādu maģisku apstākli nodokļu atlaides, kas šo valsti padara ne tikai par Vidusjūras pērli, bet arī drošu ārzonu saliņu Eiropas Savienības dienvidos starp Franciju un Itāliju.
Jā, daudz lielāks apdzīvotības blīvums pavērtos, ja salīdzinātu Monako reģistrēto uzņēmumu skaitu vai pavērotu banku transakcijas. Vēl joprojām tā ir valsts, kur nodokļu parāds neskaitās tik bargs noziegums kā citur pasaulē, šis apstāklis gan parasti tiek kautrīgi noklusēts, stāstot par Monako izcilajām aristokrātiskajām tradīcijām un karaļu rituāliem. Taču mūsu mērķis nav nodarboties ar finanšu spēlēm, bet gan apgūt franču valodu šajā burvīgajā vietā, kur tā ir oficiālā valoda. Vienlaikus te runā angļu un arī itāliešu valodā.
Monako nav robežu, un, līkumojot pa Montekarlo kalnu ieliņām augšup un lejup, Pjērs visu laiku uzjautrinās, izteikdams frāzes: "Tagad mēs iebraucam Monako", "Bet nu esam atpakaļ Francijā." Kamēr mēs izlīkumojam attālumu, kurš aptuveni līdzvērtīgs nogrieznim Tallinas ielaCentrālā stacija Rīgā, šie saucieni atskan reizes piecas. Esam jau apbraukājuši tikpat kā visu Monako teritoriju! Tādu braucēju kā Pjērs ar kabrioletiem ir daudz, gandrīz katrs otrais, man pat rodas iespaids, ka Monako iedzīvotājiem kabriolets ir kaut kas tāds kā mums, teiksim, vidusmēra ģimenes golfiņš. Sadzīves priekšmets. Vērojot jahtas Montekarlo līcī, sāk likties, ka arī tās ir sadzīves priekšmets, vismaz spriežot pēc to daudzuma.
Par to, ka Monako nav parasta piejūras pilsētiņa pensionāriem, liecina dažādi amizanti sīkumi: vecas dāmas tīkliņzeķēs ar pūdelīšiem viņas nesteidzīgi malko kapučīno ar tādu pašapziņu kā supermodeles, pilsētas galvenā slimnīca, kas atgādina pili, kā arī vispārējā sakoptība, kurā jūtama izsmalcinātība un šarms. Šķiet, ka gaisā virmo kāda dīvaina un pazīstama smarža, nedaudz bīstama un ārkārtīgi vilinoša... naudas smarža.
Monako atšķirība no parastajām Eiropas valstīm te nav emigrantu no arābu valstīm. Taču līdztekus Armani tērptajām kundzītēm var redzēt arī demokrātiskus amerikāņu tūristu barus, un šaurajos kalnu celiņos, kuros, man liekas, es nebūtu spējīga apgriezt parastu vieglo automašīnu, virtuozi līkumo milzīgi tūristu autobusi no visas pasaules.
Prinču kults
Pa dienu mēs kopā ar Dmitriju apgūstam Bodlēra valodu, taču vakari ir brīvi un tad kāri iepazīstam nelielo, bet grezno valstiņu. Pirmais, kas piesaista mūsu uzmanību, Monako nelielajā teritorijā, šķiet, katrs kociņš, nē, katra smilga ir nosaukta kādā esoša vai bijuša valdnieka vārdā. Pieklājības pēc netiek aizmirstas arī princeses.
Mēs nokļūstam princeses Karolīnas laukumā, Alberta I alejā, trīs reizes uz prinča Renjē III ielas, dažādos šo pašu karaļu, prinču un princešu vārdos nosauktos dārzos, pagalmos un avēnijās. Garām ejot, pamanām arī neskaitāmas apvienības, bibliotēkas un pulciņus, kuri, protams, arī nosaukti karaļu vārdos.
Rodas iespaids, ka jebkura cilvēku kopa, kas sastāv no vismaz diviem partneriem biznesa apvienība, labdarības iestāde, slimnīca, veikals vai krodziņš , ir uzskatījusi, ka bez prinča vai karaļa vārda nosaukumā viņu lieta uz priekšu neietu. Vislielāko sajūsmu izraisa tas, ka pat publiskās tualetes Nicā palmām apaudzis zaļš pakalns cēli nes pašlaik valdošā prinča Renjē vectētiņa, okeanogrāfijas pētnieka Alberta I vārdu.
Apjukumu šajos vietvārdos rada tas, ka Monako valdnieku bērniem, tāpat kā citām pasaules aristokrātu dzimtām, vārdi tika doti atkārtoti par piemiņu to ievērojamajiem senčiem. Piemēram, šodienas princese Karolīna (skandalozās dziedātājas Stefānijas vecākā māsa) savu vārdu ieguvusi par godu slavenajai priekštecei princesei Karolīnai, Šarla III (Montekarlo dibinātāja) mātei, kura veicināja kazino biznesu Monako. Visjaunākais princis Alberts savu vārdu nes par godu vecvectētiņam.
Monako iedzīvotāji lieliski orientējas šajā ģenealoģijā un katru princi asociē ar kādu noteiktu īpašību. Tā Alberts I ir princis "Zinātnieks", princis Šarls III "Montekarlo tēvs", princis Onorē II "Lieliskais". Dinastijas pamatlicējs Fransuā Grimaldi "Viltīgais". Gluži kā pasakā par vairākiem tēva dēliem. Pašlaik tronī atrodas princis Renjē III, kuram tiek atturīgi piedēvēts epitets "Radītājs". Taču plašsaziņas līdzekļos viņa vārds uz mūžiem ir sakausēts kopā ar ģimeni mirušo sievu amerikāņu aktrisi Greisu Kelliju, viņas traģisko nāvi autokatastrofā, kā arī skandalozo meitu Stefāniju, kuras laulības un romāni ar miesassargu un cirka mākslinieku ir pamats arvien jaunām tenkām.
Mēs esam ieradušies pirms Monako nacionālajiem svētkiem, kuri kāda sagadīšanās notiek 19. novembrī. Un vēl kāda sagadīšanās visa pilsēta ir izpušķota ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem un ģerboņiem! Nacionālās krāsas Monako ir sarkanā atšķirībā no latviešu sarkanās tā ir gaišāka un baltā. Gandrīz katrs veikals ir izgreznojis savu skatlogu ar šo krāsu kombināciju, pat apakšveļas tirgotāji. Pilsēta tik tiešām atgādina greznu aristokrāti, kas izpušķojusies ne tikai ar ielu dekorācijām, bet arī mūsu ziemeļnieku acij tik veldzējošiem atribūtiem kā mandarīnu un granātu kociņiem ar visiem augļiem.
Vērojot izgreznotās ielas un veikaliņus, acīs iekrīt vēl kāda neiztrūkstoša detaļa. Stāvot pie kārtējās bodītes, Dmitrijs ar ironisku sajūsmu jau piekto reizi rāda man skatlogā:
Redzi, redzi, nu vai tiešām tas tev neko neatgādina?
Jā... Pamanām, ka ikviens sevi cienošs veikalnieks ir uzskatījis par vajadzīgu ievietot skatlogā vienu un to pašu attēlu, kurā valdošais princis Renjē III uz nacionālā karoga fona lepni raugās nākotnē kopā ar sava titula pārmantotāju nākamo Monako princi Albertu. Viņi stāv un smaidot nolūkojas uz mums gan no nelielas šokolādes trifeļu bodītes dziļumiem, gan atturīgi augstprātīgi no Cartier pulksteņu tirgotavas nepieejamā altāra, un visbeidzot abi, vecais un jaunais princis, neskatoties uz svinīgo stāju, nemaz nenoniecina iespēju pagozēties dāmu zeķu mežģīņu ielenkumā. Neraugoties uz dzīvespriecīgajām krāsām un visapkārt mirdzošajām dārgajām aristokrātu rotaļlietām, mēs nespējam bezkaislīgi uztvert šādu vadoņu reklāmu. Portretu kults mums neizbēgami asociējas ar tiem laikiem, kad kāda cita vadoņa portreti "brīvprātīgi obligāti" izdaiļoja katru darba kabinetu.
Domā, tā nav propaganda? jautā Dmitrijs, kura atmiņas par senajiem laikiem ir dziļākas un asociācijas neizbēgamākas.
Nu... nē, mēģinu viņu apstrīdēt. Es gan nesauktu par propagandu trīsdesmit tūkstošu ļaužu karaļvalsts prinča portreta ievietošanu cepumu veikalā. Drīzāk tas ir gudri pārdomāts patriotisms. Patriotisms, kurš iet rokrokā ar savas valsts publisko tēlu, kurā prinči un princeses ir greznumlietiņas, kuru citās, varbūt pat attīstītākās valstīs pietrūkst. Gluži kā sena ģimenes relikvija vecmāmiņas broša ar smaragdu, kuras vēstures smaržu nevar nopirkt veikalā. Un, lai gan Monako paviršam novērotājam var likties vienkārši maza, bagāta un garlaicīga valstiņa, papētot tās vēsturi, atklājas, ka šai valstij tāpat ir bijuši savi nabadzības periodi un politiskie kritumi, kad lielie kaimiņi Francija un Itālija ir mēģinājuši tai diktēt savus noteikumus. Taču Monako valdnieki ar gudru un viltīgu stratēģiju to ir pārvarējuši. Patiesībā Monako vēsture ir vienas nelielas valsts pārdomātas politikas piemērs.
Spēļu elles vēsture
Tipisks piemērs, kā vēsture var mest kūleņus, ir stāsts par kazino, kurā tad arī nokļūstam pie pirmās izdevības.
Dažas pilsētas tiek būvētas pie upēm, citas pie jūras, jo tur senāk krustojās ūdens braucēju ceļi. Montekarlo pilsētā krustojas spēlmaņu ceļi. Par pamatu Montekarlo pilsētas radīšanai ir kalpojis kazino, un tā ir nosaukta kazino idejas radītāja Šarla III vārdā. Taču nevienas pilsētas vēsture nebūtu pilnīga bez pretrunām un grūtībām, vēl jo vairāk, ja tā ir saistīta ar naudu.
1861. gads Monako nebija viegls. Princis Šarls bija nokļuvis dziļā finanšu krīzē. Monako cīņā ar Itāliju bija tik tikko zaudējusi divas pilsētiņas, un valsts kase stāvēja tukša. Kādu dienu uz Monako cietumu atveda ieslodzīto, taču valstij vairs nebija vajadzīgo 500 franku viņa uzturēšanai.
Šarls kopā ar māti kņazieni Karolīnu, kura bija atraitne, nolēma pievērsties riskantai un neizpētītai biznesa jomai tūrismam. Taču ar ko lai piesaista tūristus, kā lai liek viņiem saprast, ka mazā valstiņa garajā Vidusjūras krastā ir kas īpašs, un vēl likt viņiem atstāt tajā naudu? Bija vajadzīga kāda sevišķa atrakcija.
Šarls bija daudz ceļojis pa Eiropu un ievērojis, ka, piemēram, Vācijā arvien lielāku popularitāti iemanto tā saucamie spēļu nami. Viņš nolēma riskēt un izvēlējās spēļu biznesu par savu īpašo atrakciju, Monako "firmas zīmi". Kopā ar māti viņš sāka meklēt investorus, un, kā stāsta leģendas, tieši kņaziene Karolīna bijusi tā, kas no kāda inkognito miljonāra naudas maka izvilka vajadzīgo summu, lai pašā Vidusjūras krastā, klinšu pakājē uzbūvētu pilij līdzīgo kazino namu.
Nams bija skaists, un arī aiz tā iekoptais brīnišķīgais dārzs priecēja acis, taču kazino neguva panākumus. Un tas bija diezgan likumsakarīgi, jo eiropieši nevēlējās mērot ievērojamo attālumu, kurš šķīra, piemēram, Vāciju no Vidusjūras piekrastes, lai atstātu savu naudu kādā nezināmā pundurvalstiņā. Spēlmaņi joprojām pulcējās Eiropas vidienē, kur viņiem bija ērtāk un pierastāk. Monako valsts kasē krājās parādi.
Taču Šarls nedomāja padoties un nolēma, kā mūsdienās pieņemts teikt, piesaistīt reklāmas speciālistu. Šāds speciālists dzīvoja vācu kūrortpilsētiņā Homburgā un pārvaldīja turienes spēļu namus. Viņu sauca Fransuā Blāns. Šarls uzaicināja Fransuā Blānu paciemoties Monako ar domu parakstīt darba līgumu.
Tiklīdz Fransuā Blāns apskatīja nīkuļojošo piekrasti, viņam bija skaidrs, ka šajā pusē bizness nav iespējams. Kāpēc gan vidusmēra eiropietim būtu jāmēro garumgarais ceļš, lai pasēdētu pie ruletes galda šajā pasaules malā? Viņš gatavojās doties projām jau nākamajā dienā.
Taču Fransuā Blānam bija sieva Marija. Un Marija nebija laimīga Homburgā ar tās vācu mietpilsoniskajām tradīcijām. Viņa ilgojās pēc greznības un aristokrātu sabiedrības, nevis vācu birģeru pelēkajām intrigām. Vakarā, kad Blānu pāris ieradās Monako, princis Šarls ar gudru ziņu rīkoja pieņemšanu viņiem par godu, kurā bija uzaicināta vietējā nedaudz paputējusī, tomēr aristokrātija. Marijai sagriezās galva no greznības, dejām, šampanieša un komplimentiem. Un, ballei beidzoties, vēl pats princis noskūpstīja viņai roku! Viņa saprata tagad vai nekad!
Kad viņi atgriezās savā viesnīcas numurā, Marija teica, ka vai nu viņi paliek Monako, vai viņu ģimenes ceļi šķiras. Un Fransuā Blāns izvēlējās palikt Monako.
Tā tika radīta pilsēta sapnis. Vairākos gados ap kazino uzbūvēja Montekarlo pilsētu greznas viesnīcas, restorānus, ekskluzīvus veikalus un dziednīcas ar dārgām procedūrām. Visu, lai ļaudīm, kas uz šejieni atbraukuši, liktu aizmirst pelēko ikdienu, no kuras viņi bēga, un radītu sapni par paradīzi zemes virsū. Šāda aizmiršanās, protams, maksāja naudu.
Fransuā Blāns parūpējās arī par attiecīgās infrastruktūras izveidi, viņš noorganizēja, ka pāri Alpiem tika uzbūvēta speciāla dzelzceļa līnija, kas savienoja Monako ar Eiropu un ļāva spēlmaņiem ātri nokļūt pie ruletes galda. Tika uzbūvēta arī jūras piestātne un radīta jūras līnija, lai iemānītu potenciālos kuģotājus. Bagātajiem tūristiem bija sagatavotas grandiozas lamatas, kurās viņus ķēra uz vienu āķi cilvēka tieksmi pēc azarta. Un azartisku ļaužu netrūka. Monako valstij sāka klāties labāk. Vēsts par ekskluzīvo atpūtas vietu pamazām izplatījās pa visu Eiropu.
Taču īstena veiksme mazajai valstiņai uzsmaidīja 1871. gadā. Pēc desmit gadu ilgas "mārketinga kampaņas" patiesi milzīgu pakalpojumu prinča Šarla ģimenes biznesam izdarīja Vācijas imperators Vilhelms I, aizliedzot Vācijā spēļu namus vispār. Tā nu izrādījās, ka Marijas Blānas sievietes intuīcija bija zelta vērtē, jo nauda nāca kā pa reni. Kopš tās dienas Montekarlo vārds visā pasaulē kļuva par kazino sinonīmu.
No aristokrātu pūļiem, kuri traucās uz Monako nospēlēt naudu, vairs nevarēja atkauties. Eiropā skaitījās labais tonis vismaz reizi gadā aizbraukt uzspēlēt uz Montekarlo. Daži azartiskākie spēlmaņi pat ieguva Monako pilsonību kļuva par tā saucamajiem monegaskiem. Uzplauka arī netālās piekrastes pilsētiņas Nica, Kannas un Mentona.
Visai šai pasakai bija tikai viena neliela ēnas puse, kas parasti tiek noklusēta spēļu namu reklāmās. Kazino biznesa princips ir viens lai cik labs būtu spēlētājs, vienmēr uzvar kazino. Citādi šis bizness nevarētu attīstīties. Liekas loģiski, vai ne? Taču katra azartiska spēlētāja galvā valda cits dzinulis, kāda balstiņa, kas čukst: varbūt tieši viņam izdosies savākt lielo laimestu. Un ceļā uz to tiek paspēlēta manta, nauda, īpašumi un reizēm arī dzīvība.
Ne velti Montekarlo joks ir tāds, ka kazino spēlētāju profesionālā slimība ir pašnāvība. XX gadsimta sākumā Monako kļuva par valsti, kur, pēc statistikas datiem, visbiežāk Eiropā izdarītas pašnāvības katru gadu gandrīz 300. Un tas nebija brīnums, jo dažiem spēlmaņiem nekas cits neatlika kā ķerties pie galējā līdzekļa, kad kārtīs vai pie ruletes galda bija notriektas dzimtas bagātības.
Taču šī drūmā statistika neatturēja citus spēlmaņus. Vēl jo vairāk spēlētāju vidū pastāvēja māņticība, ka vieta, kurā sēdējis spēlētājs pašnāvnieks, ir laimīga un, ja tajā apsēžas nākamais spēlētājs tūlīt pēc tam, kad iepriekšējais gājis bojā, viņš var vinnēt lielu naudas summu. Tā reiz kāds vīrs, sēžot pie ruletes galda, pēkšņi izmisumā izrāva revolveri un nošāvās visu acu priekšā viņš bija zaudējis ne tikai visu savu naudu, bet arī to, kuru bija aizņēmies. Pie galda, uz kura vēl bija neveiksmīgā spēlētāja asinis, sēdošie aristokrāti, ieskaitot sievietes, tūlīt pat metās izdarīt likmes cerībā izvilkt lielo laimestu!
Ko par to visu teica princis Šarls "Montekarlo tēvs"? Viņš sekoja sava reklāmas speciālista Fransuā Blāna ieteikumiem un katru gadu maksāja lielākajām Francijas avīzēm milzīgas summas, lai tās publicētu cildinošus aprakstus par kazino neticamajiem vinnestiem. Tika izdotas arī neskaitāmas grāmatas un "pētījumi", kā iegūt laimestu. Visdažādākie "zinātnieki" apgalvoja, ka spēle ir tikai tīrā matemātika un ka, izmantojot noteiktas formulas, ir iespējams apspēlēt kazino. Allaž atradās kāds, kurš apgalvoja, ka viņš zinot kādu, kurš tieši ar šo metodi vinnējis fantastisku summu. Stāsti par pašnāvniekiem un nelaimīgo izputināto aristokrātu ģimeņu dzīves piemēri nevienu nepārliecināja, jo sabiedrība vēlas norobežoties no neveiksminiekiem.
Pēc Fransuā Blāna nāves viņa biznesu pārņēma sieva, kurpnieka meita Marija, kas visu mūžu bija lolojusi sapni kļūt par aristokrāti. Taču aristokrāti viņu nepieņēma, neskatoties uz viņas vīra gadiem ilgo pelēkā kardināla slavu un to, ka, pateicoties viņu ģimenei, Monako bija augšāmcēlusies. Tobrīd Marijai Blānai jau bija tik daudz naudas, ka viņa varēja atļauties nopirkt kņazienes titulu. Vīra atstātais mantojums vien bija 80 miljoni franku. Taču, kad viņa ar šādu priekšlikumu vērsās pie aristokrātiem, saņēma nicinošu noraidījumu.
Taču Marija nebija ar pliku roku ņemama. Viņa apprecināja abas savas meitas ar aristokrātiem un kļuva par sievasmāti vienam princim un vienam kņazam. Viņa pārņēma arī vīra biznesu un nodibināja akciju sabiedrību, kas pastāv vēl joprojām un kuras vārds mūsdienās jau apaudzis ar leģendām.
Šis vārds ir necila un šķietami neitrāla izkārtne "Jūras vannu sabiedrība". Tas ir milzīgs uzņēmums, kura lielākā akciju daļa joprojām arī mūsdienās pieder valstij un kura kontrolpaketi savā laikā bija iekārojis grieķu miljardieris Aristotelis Onasis, taču princis Renjē III bija viltīgāks par Onasi un neļāva sevi apspēlēt biznesā.
"Jūras vannu sabiedrība" ir holdings, kura redzamākā daļa ir leģendārais spēļu nams arhitektūrā iemūžināts piemineklis, kurā gribas uzkavēties vēl un vēl. Un nav brīnums lai to uzbūvētu, tika ataicināts Parīzes operas arhitekts. Holdingā ietilpst arī ekskluzīvas viesnīcas, restorāni un teātris, kuri ap grezno kazino ēku jūras krastā rada brīnišķīgu kompozīciju. Par to, lai kazino spēlmaņi varētu apmierināt ne tikai savas azartiskās, bet arī gastronomiskās un citas ar luksusu saistītās tieksmes, tiek gādāts ar īpašu eleganci. Arī dienvidu augu dārzs un tam piegulošā ekskluzīvā viesnīca ir ārkārtīgi izsmalcināta laika pavadīšanas vieta cilvēkiem, kuri to var atļauties.
Lai tas viss neradītu iespaidu, ka kazino ir nepieejams parastajiem mirstīgajiem, blakus galvenajai ēkai izvietoti arī citi kazino, kuros iespējams uzspēlēt jebkuram par absolūti demokrātiskām likmēm. Par to pārliecināmies jau trešajā vakarā Monako, kad Pjērs mūs veda iepazīšanās vizītē uz mazajiem kazino.
Dažas stundas azarta
Pēc dabas esmu mēreni azartiska, Dmitrijs noliedz jebko, kas saistīts ar spēlēšanu uz naudu. (Kāda jēga, ja kazino tāpat vinnē? Viņš ar biznesa vīrieša loģiku tikai parausta plecus, kad dodamies gar zaļajiem spēļu galdiem un mirdzošajiem automātiem vienročiem.) Pjērs spēlēt nedrīkst, jo vietējiem tas ir aizliegts.
Tādi noteikumi, viņš paskaidro, izpūzdams dūmu mutuli, Monako ir maza valstiņa, un, tā kā es te dzīvoju jau divdesmit gadus, te mani katrs bārmenis, katrs krupjē pazīst. Ja pieķers, tad... un franciskā daiļrunībā viņš šausmās saķer galvu. Uz manu jautājumu, kāpēc tā, viņš neatbild, tikai iekārtojas pie bāra. Acīmredzot Monako gudri sargā savus pavalstniekus no iespējamās izputēšanas.
Tādējādi vienīgo risku mūsu kompānijā rada Pjēra draugs, amerikāņu biržas brokeris Džo, kuš atbraucis uz Monako atpūsties, un kazino apmeklējums ir viņa atpūtas obligāta sastāvdaļa.
Es neaiziešu no šejienes, kamēr nebūšu paspēlējis visu līdzi paņemto naudu. Citādi es nebūšu pilnvērtīgi atpūties, viņa loģika ir visai nesaprotama, taču kaut kas tajā ir.
"Mazais" kazino ir samērā vienkāršs, jo, kā jau teicu, domāts vidusmēra spēlētājiem. Lai iekļūtu lielajā kazino, ir jāmaksā ieejas nauda, kas nav maza. Ir arī speciālas slēgtas zāles, kurās spēlē tikai noteikti cilvēki par ļoti lielām summām. Taču uz mums tas neattiecas.
Azartspēlēs ir savi ticējumi, piemēram, nedrīkst uz spēles laukuma likt dzērienus un ēdienus, neko, izņemot kauliņus. Ir savi tabu. Pat katram spēļu namam ir savi noteikumi gan spēlēs, gan attieksmē pret klientu. Tā daudzos kazino, arī Latvijā, dzērieni ir par brīvu, lai ļaudis ātrāk apreibtu un zaudētu mēra sajūtu.
Montekarlo kazino noteikumi ir samērā nelabvēlīgi spēlētājam, to pamanīju jau pirmajā spēlē, kad izrādās lai liktu uz izdevīgāku kombināciju, ir jādubulto likme. Amerikas spēļu pilsētās ir demokrātiskāka kārtība.
Taču tas neattur Džo no sajūsmas par pavadīto laiku un, atmetis ar roku tik primitīvām izklaidēm kā rulete un automāti, viņš sēžas pie kāršu galda, lai spēlētu pokeru.
Es viņiem parādīšu, tiem francūžiem, kā jāspēlē pokers! viņš sajūsmā berzē rokas.
Bet kā tad ar tavu plānu iztērēt visu naudu? vaicāju.
Džo nopūšas tēlotā grūtsirdībā. Es jau gribētu, bet ar tādām smadzenēm kā man ir tik grūti zaudēt.
Pokerā, kā zināms, uzvar tā spēcīgākā kombinācija, taču gadījumā, ja nav līdzvērtīgas kombinācijas, uzvar tas, kurš nepadodas līdz spēles beigām. Citiem vārdiem sakot, blefo. Man ir skaidrs, ka Džo ar blefošanu viss kārtībā, un es dodos spēlēt ruleti.
Minimālā likme, lai spēlētu ruleti, ir divdesmit eiro, tas ir, apmēram desmit lati. Nevilcinoties es iesaistos šajā samērā vienkāršajā spēlē. Drīz vien vinnēju summu, kas ir četras reizes lielāka par manu sākuma likmi, taču ak vai! tāpat kā vairākumam cilvēku arī man piemīt vājība nemācēt laikus apstāties. Un es, krītot prinča Šarla izliktajās lamatās, ieguldu savu jauniegūto laimestu jaunās kombinācijās, pamazām vērojot, kā tas aizplūst, no kurienes nācis "Jūras vannu sabiedrības" kasē un Marijas Blānas mazmazbērnu kontos. Kopā ar manu personisko ieguldījumu.
Viena teorija par kazino māca ja vinnēta lielāka summa, ceturto daļu no tās var ieguldīt, spēlējot tālāk, taču, ja vinnests neatkārtojas, ir jāapstājas. Esmu tā iepriekš darījusi, bet kur gan tagad palicis mans skaidrais prāts? Laikam to apmiglojis viltīgais Vidusjūras gaiss. Dodos pie Džo.
Viņam veicas, uz galda blakus Džo rindojas žetonu tornītis. Varbūt neesmu novērtējusi viņa izcilās prāta spējas?
Nu nekādi nevaru zaudēt savu naudu, ai, cik grūti... viņš tēloti sūkstās.
Tu jau esi tik daudz vinnējis, ņem naudu un ejam!
Nē, pagaidi, uzspēlēšu vēl reizīti, būs baigi labā kombinācija "pilnā māja", es to jūtu.
Bet, ja jau tu gribi zaudēt, tad kāpēc gaidi savu labo kombināciju?
Džo neko nesaka un aizdod man pāris žetonu, lai es arī nedaudz uzspēlēju, taču tie ātri aizripo projām. Man šovakar neveicas. Vai arī es neesmu tik gudra kā Džo.
Tā kā esmu iztērējusi visu spēlei paredzēto naudu, nopērku par pāris eiro dažus lētos žetonus un, kamēr Džo gaida, kad viņam izkritīs "pilnā māja", laika nosišanai dodos pie spēļu automātiem.
Jāsaka, muļķīgāku laika pavadīšanas veidu man grūti iedomāties, taču cenšos sev iegalvot, ka Monako pat dirnēšanai pie vienročiem piemīt zināma glance. Drīz vien man kompānijā uzrodas divi itālieši, kuri, neskatoties uz to, ka mūsu kopējās valodas zināšanas aprobežojas ar trīs vārdiem "bravo", "Barbara" un "bella", kā arī to, ka viņi pēc vecuma varētu vēl atcerēties dzelzceļa būvi pāri Alpiem, rada pamatīgu jautrību. Ar jau minētajiem trim vārdiem viņi vētraini izsaka visu to emociju kopumu, kas pārņem cilvēkus spēlējot un atrašanos pie spēļu automātiem padara līdzvērtīgu futbola mačam pasaules čempionātā. Mans žetonu spainītis tā vien pildās ar spožajām kapeikām. Varbūt līdzi itāliešiem atnākusi arī veiksme? Es nevilcinos to izmantot un metu žetonus spēļu mašīnas mutē vēl un vēl, kamēr... Kas tad tas? Pa kuru laiku? Palikuši tikai divi žetoni! Taču tie nes veiksmi, un spainītis atkal pildās. Lai lēnām iztukšotos "bravo" un "bella" saucienu pavadībā.
Kad paskatos pulkstenī, ir pagājusi stunda. Stunda! Un manā spainīti ir četri žetoni, tieši tik, ar cik es sāku spēli. Neesmu ne ieguvēja, ne zaudētāja. Vienīgais, ko esmu zaudējusi, ir laiks, taču esmu ieguvusi izklaidi. Itāliešiem par lielu sarūgtinājumu, metos meklēt Pjēru un pārējos kazino džungļos.
Džo joprojām sēž pie kāršu galda, tikai viņa žetonu kaudzīte sarukusi pavisam neliela.
Kā tad tā? Kur tad visas kombinācijas?
Ai... viņš atmet ar roku un nomet pēdējo žetonu. Ar tiem frančiem jau nevar spēlēt. Nav azarta... un viņš tēloti nožāvājas. Es jau tik un tā taisījos zaudēt naudu.
Tad jau tu esi pilnvērtīgi atpūties.
Jā, jā
viņš nervozi iesmejas un ar bēdīgu skatienu pavada pēdējo žetonu.
Grimaldi dinastijas 700 gadu
Staigājot pa mazajām kalnu ieliņām, līdztekus karaļu un prinču vārdiem tikpat bieži var pamanīt Grimaldi uzvārdu. Grimaldi ir dinastija, kura valda Monako jau 700 gadus un kurai tās iedzīvotāji var pateikties par savas valsts pastāvēšanu.
Par šīs karaliskās dinastijas dibinātāju tiek uzskatīts Fransuā Grimaldi "Viltīgais". Jau 1215. gadā Itālijas pilsētas Dženovas aristokrāti atklāja skaisto un nepieejamo Monako klinti un sāka uz tās būvēt cietoksni, uz kuras pamata atrodas arī prinča pils mūsdienās. Lai, kā tagad pieņemts teikt, piesaistītu investorus, jau tālajā 13. gadsimtā itāļu aristokrāti saprata, ka ar cietoksni uz klints nepietiks, un viņi izsludināja tiem, kas pārcēlās... visu veidu nodokļu atlaides. Šis princips Monako saglabājies arī mūsdienās, gan ar nedaudz striktākiem noteikumiem. Tā nu Monako ātri vien kļuva ne tikai par finansiāli izdevīgu darījumu vietu, bet arī visai iekārojumu zemes pleķīti, par kuru karoja divas valdošās itāļu partijas gvelfi un gibelīni.
1297. gada janvārī Fransuā Grimaldi, viens no gvelfu partijas spilgtākajiem pārstāvjiem, aristokrāts un jūras komersants, izdomāja, kā iekļūt kārotajā cietoksnī. Viņš uzvilka mūka tērpu un, kad kļuva tumšs, kopā ar dažiem citiem savas partijas pārstāvjiem, kuri arī bija pārģērbušies par mūkiem, iekļuva cietoksnī, lūdzot pajumti.
Naktī mūki uzbruka sargiem un tādā veidā ieguva varu, kura pieder Grimaldi ģimenei līdz pat šai dienai jau vairāk nekā 700 gadus. Uzvarētājus nesoda, un par šo viltīgo nodarījumu liecina Monako ģerbonis, kurā attēloti divi pinkaini mūki ar ieročiem rokās.
Fransuā Grimaldi bija ieguvis savā īpašumā to Monako teritoriju, kāda tā pastāv mūsdienās, kā arī divas kaimiņpilsētiņas Mentonu un Rokbrunu, kuras apmēram viena divdesmitā daļa no visas teritorijas tika no Monako atdalītas 1861. gadā, kad valsts pārdzīvoja vissmagāko krīzi.
Neskatoties uz Monako īpašo finansiālo un politisko situāciju, tās suverenitāte oficiāli atzīta tikai 15. gadsimtā no Savojas (feodāla valsts, kas pastāvēja Francijas Alpu teritorijā) un 16. gadsimtā no Francijas puses. Kādu laiku 17. gadsimtā Monako pastāvēja Spānijas atkarībā, taču vēlāk no tās atbrīvojās. Un tikai 1633. gadā Spānijas galmā princi Onorē II pirmo reizi oficiāli starptautiski atzina par princi. Kopš tā laika par princi tiek dēvēti visi viņa sekotāji. Prinča titulu parasti pārmanto vecākais dēls.
Tiesa, Monako gan nav tā vieta, kur prinči pastaigājas pa ielām un princeses kopā ar galma dāmām gatavojas rīta peldei. Pašreiz valdošais princis Renjē III dzīvo savā rezidencē vēsturiskajā pilī uz klints un katram no viņa bērniem Albertam, Karolīnai un Stefānijai pieder atsevišķa māja alejā kalna galā blakus prinča pilij. Ar īpašu publicitāti viņi neaizraujas. Vietējie iedzīvotāji labprāt piedalās prinču mitoloģizēšanā un lepojas ar viņiem. Pat neskatoties uz princeses Stefānijas skandalozo slavu un absolūti nearistokrātiskajām laulībām un simpātiju objektiem, viņi, acis nepamirkšķinot, aizstāv savu valdnieku karaliskās tiesības.
Vari iedomāties, kas pie manis šodien bija atnācis? ar sajūsmu mūsu pusdienas pārtraukumā dalās Pjēra brālis, ekskluzīvu pulksteņu bodītes līdzīpašnieks. Prinča Alberta privātsekretārs! viņš daudznozīmīgi paskatās apkārt, vai mēs esam cienīgi novērtēt šo ziņu. Jūs taču saprotat, ko TAS nozīmē! Un viņš izgaršo šo faktu kā ātri kūstošo un izsmalcināti gaisīgo tiramisū saldo ēdienu, ko mēs baudām uz terases, vērojot Vidusjūras zilgmes paleti.
Atgriežoties pie vēstures, jāmin fakts, ka ne tikai Fransuā "Viltīgais", bet arī citi Grimaldi ģimenes pārstāvji izcēlās ar prāta spējām, atjautību un dažādiem talantiem. Jau minēju princi Šarlu "Montekarlo tēvu" un viņa apķērīgo māti kņazieni Karolīnu, kuri izvilka valsti no finanšu bedres. Arī prinča Šarla dēls Alberts I bija neordināra personība, zinātnieks un pētnieks, kura lielākā kaislība bija jūra un tās noslēpumainie iemītnieki. Un šādu jūras aicinājumu var saprast, vērojot Vidusjūras ainavas apbrīnojamo zilumu, kuru no bezgalības šķir tikai divi sauszemes klintsragi, kas apauguši ar villām un mazām priedītēm. Princim piederēja vairāki kuģi, un viņš savu dzīvi veltīja okeāna izpētei, tās laikā veicot pavisam 3698 jūras ekspedīcijas.
Viņš ne tikai pētīja zivis, bet arī atklāja vairākas jaunas zinātniskas metodes, zīmēja okeāna dibena kartes, un 1919. gadā tapa viņa lielākais projekts Okeanogrāfijas muzejs, kurš pilnībā veltīts ūdens iemītnieku daudzveidīgajai pasaulei. Ja ne katram iet pie sirds kazino spēļu zāles kaislības, tad muzejs ir vieta, kuru noteikti ir vērts apmeklēt, lai veldzētu ne tikai acis, bet arī dvēseli un neizdzīvotu jūrasbraucienu piedzīvojumu alkas. Jo tādu dienvidu, tieši dienvidu jūru zivju bagātību redzēt kur citur Eiropā diez vai ir iespējams.
Pēc savas uzbūves muzejs, kā jau visi jūras muzeji, tajā skaitā jūras muzejs Klaipēdā, atgādina milzīgu akvāriju. Apmēram 90 baseinos peld visneiedomājamāko krāsu un formu dienvidjūru zivis. Te var sastapt gan milzīgas melnās Klusā okeāna haizivis, gan gigantisku Sarkanās jūras koraļļu rifa daļu, ap kuru naski spriņģo tūkstošiem zivtiņu visās varavīksnes krāsās, gan pie griestiem novērot piekārtu gigantisku kalmāru, kurš, šķiet, tikko izkāpis no Žila Verna piedzīvojumu romānu lappusēm. Ilgus gadus muzeju vadīja ievērojamais franču okeānu pētnieks Žaks Īvs Kusto.
Alberts I ierīkoja arī eksotisko augu dārzu, kurš atrodas netālu no prinča pils un kurš ir lielisks Monako izsmalcinātās ainavas papildinājums. Staigājot gar ziedošu rožu krūmiem un vērojot eksotiskos pundurkociņus, ir grūti aptvert, kā tik nelielā teritorijā var iekārtot tik daudz izsmalcinātu lietu.
Dārzs ir šedevrs, tomēr manas simpātijas pieder citam nelielam dārziņam, kurš iekārtots pašā Montekarlo pakājē, apbrīnojami harmoniski iekombinējot nelielā zemes pleķītī starp lielceļu un jūru visus japāņu dārza elementus koku, ūdeni un akmeni. Kā arī mazus atpūtas tējas namiņus, koka tiltiņu un obligāto dīķīti ar daudzkrāsainām karūsām.
Leģendas par Greisu Kelliju
Ne mazāk baumu un leģendu kā ap aizgājušajiem valdniekiem, saistās ar Alberta I mazdēlu, šobrīd valdošo princi Renjē III, kurš atgādina ūsainu runci. Sirmais kungs, kurš jau no agras jaunības bija pazīstams ar aizraušanos ar greznām lietām un sacīkšu mašīnām, galvenokārt paliks Monako vēsturē, pateicoties savai bojā gājušajai sievai, amerikāņu aktrisei blondajai dīvai Greisai Kellijai.
Viņas šarms, aktrises karjera un atteikšanās no tās pēc laulībām, kā arī noslēpumainā un pāragrā nāve autokatastrofā, neskatoties uz to, ka tā notika pirms divdesmit gadiem, vēl joprojām aktrises talanta pielūdzējiem liek veidot īpašas lapas internetā un rakstīt par viņu grāmatas.
Vēl joprojām ārzemju dzeltenajā presē laiku pa laikam parādās kāda sensacionāla ziņa, kur no "pilnīgi droši ticamiem avotiem" ir atklāts, ka Greisa Kellija patiesībā ir bijusi nimfomāne vai arī, ka viņas mūža lielākā mīlestība bija tēvs. Ar Greisu Kelliju tiek salīdzinātas jaunās aktrises Gvineta Paltrova un citas blondīnes, piezīmējot gan, ka līdz aizgājējas patiesajam šarmam viņām tomēr nedaudz pietrūkst.
Būtībā Greisu Kelliju var dēvēt par princeses Diānas priekšgājēju, ja vispār var salīdzināt divas leģendas, kuras saistās ar karalisku ģimeņu traģisku bojāeju. Diemžēl arī nāve ir publicitātes iegansts.
Princis Renjē III iepazinās ar aktrisi 1955. gada Kannu filmu festivālā, kad viņa bija uzaicināta kā šā festivāla viešņa, un līdztekus festivālam tika noorganizēta arī viņas vizīte pie Monako prinča. Vizītei bija skaidrs mērķis.
Princis, kurš jau sešus gadus atradās tronī, ko bija pārņēmis no sava vectētiņa okeanogrāfa Alberta, jau kādu laiku meklēja sev piemērotu sievieti, lai radītu ģimeni.
Princis bija jau iepazinies ar vairākām līgavas kandidātēm, taču viņam likās, ka " īstā" sieviete joprojām vēl nav atrasta. Sievietei, kuru viņš meklēja, vajadzēja būt ne vien skaistai un gudrai, bet arī tikumīgai, kā arī jāpieder pie elites.
Greisa Kellija, kurai tolaik bija 25 gadi, jau bija viena no tobrīd pasaulē pazīstamākajām amerikāņu filmu zvaigznēm. Viņas nevainīgais un vienlaikus liktenīgās sievietes skaistums piesaistīja daudzus režisorus, tajā skaitā arī Alfrēdu Hičkoku. Būdams neliela auguma plikpauris, viņš visu mūžu mocījās ar apsēstību un vienlaikus bailēm no liktenīgajām blondīnēm, ar kurām viņš izrēķinājās savās filmās, tās noslepkavojot vai pašas padarot par slepkavām. Greisa Kellija ideāli atbilda Hičkoka sievietes tipāžam.
Bulvārprese piedēvēja Greisai Kellijai neskaitāmus romānus ar viņas slavenajiem partneriem Klārku Geiblu, Aleksu Ginesu un Frenku Sinatru, taču viņa vēl nenojauta, ka savu galveno dzīves lomu viņa nospēlēs nevis uz skatuves, bet gan kā prinča Grimaldi sieva.
Viņu tikšanās bija sarunāta prinča pilī Montekarlo, un Greisa Kellija bija ieradusies nedaudz agrāk. Viņa stāvēja pie spoguļa un kā jau aktrise izmēģināja, kā varētu labāk stādīties priekšā princim. Pagriezusies atkal jaunā rakursā, viņa pamanīja, ka princis ir jau ieradies un kādu laiku viņu uzjautrināti vēro. Tad viņi izgāja eksotisko augu dārzā, kur ilgi runāja par dzīvi.
Atgriezusies Amerikā, Greisa jau saprata, ka viņu attiecības ir nopietnas un viņai būs jāizvēlas starp aktrises karjeru un aristokrātes dzīvesveidu. Abas šīs lietas nebija savienojamas, jo karaliskā etiķete nepieļāva, ka ar tik augstu titulu apveltīta persona varētu filmēties. Viņas ģimenei bija jāatrisina arī kutelīgais pūra jautājums, jo saskaņā ar karaliskajām tradīcijām līgavai pienācās dot zināmu ieguldījumu. Taču arī šis jautājums ne bez prinča Renjē palīdzības tika atrisināts.
Vēl viena problēma, kas bija jāatrisina topošajai Monako princesei, bija obligātā ārsta pārbaude, kas apliecinātu viņas spēju radīt karaliskos pēcnācējus. Un, kaut arī viņas nākamais vīrs varēja nojaust, ka divdesmit piecus gadus vecai filmu zvaigznei Amerikas Savienotajās Valstīs varētu būt personiskās dzīves pieredze, formālā karalisko laulību prasība bija, lai līgava būtu nevainīga. Taču arī šis jautājums tika atrisināts, un laulības varēja notikt.
Tā Greisa Kellija pameta filmēšanos un sāka spēlēt citu Monako princeses lomu savā dzīvē. Un šeit princis Renjē bija izdarījis pareizo izvēli, jo, šķiet, nebija labākas personas, kura tik ideāli piestāvētu mazās un dižciltīgās valstiņas tēlam. Viņa nodarbojās ar labdarību, audzināja trīs bērnus Stefāniju, Karolīnu un Albertu, kā arī bija vislabākā Monako reklāmas seja pasaulē.
Taču bez cildenās ģimenes mātes misijas Greisai Kellijai bija arī citas labas īpašības, arī tā, ka viņa joprojām saglabāja labus sakarus ar ietekmīgiem un bagātiem amerikāņiem. Brīdī, kad viņa precējās ar Renjē III, Monako spožums jau bija sācis norietēt, un kazino slava vairs nebija aktuāla. Pasaulē bija attīstījušās dažādas jaunas izklaides vietas, un eiropieši vairs tik ļoti netiecās pēc jau nedaudz apnikušās Vidusjūras. Bagātās valstiņas tēls Eiropā sāka bālēt. Taču amerikāņiem Monako bija atklājums. Ar savām nodokļu atlaidēm, patīkamo mazas miermīlīgas tautas tēlu un paraugģimeni, kas pār to visu valdīja, amerikāņu investoriem Monako bija īsts atradums. Tā Greisas Kellijas šarms piesaistīja ne tikai daudzus skatienus, bet arī dolārus. Pateicoties Monako īpašās valstiņas statusam, šeit pavērās visdažādākās iespējas apgrozīt naudu tālāk no svešām acīm. Valstī atkal sākās uzplaukums, un kazino ugunis iemirdzējās spožāk.
Sešus gadus pēc viņas laulībām Hičkoks atkal piedāvāja Greisai Kellijai vadošu lomu kino, taču nevarēja būt ne runas, ka karaliska persona filmētos, vēl jo vairāk, ja scenārijā runa bija par slepkavību. Viņa atteicās.
Par viņas pēdējiem gadiem, kā arī attiecībām ar princi Renjē liecības ir visai pretrunīgas. 1982. gadā, braucot kopā ar tolaik septiņpadsmitgadīgo princesi Stefāniju, viņas mašīna noripoja no augstās kalnu klints. Izcilās Montekarlo dziednīcas ārsti nespēja viņu glābt. Greisa Kellija gāja bojā, aiznesdama sev līdzi noslēpumu, cik daudz no princeses lomas bija patiesība, un cik teātris.
Monegaski un franči
Monako valstiņas aprises ir tik ļoti sajaukušās ar Franciju, ka grūti ir atšķirt vienu no otras. Arī tās iedzīvotāji ir tikpat sajaukušies. Taču seši tūkstoši no valsts trīsdesmit tūkstošiem ir tā saucamie monegaski.
Kāpēc monegaski? prasu Pjēram. Vai viņi runā savā valodā?
Nē, franču valodā... arī itāliešu. Mēs gandrīz visi runājam franču un itāliešu valodā.
Kāpēc tad viņus sauc par monegaskiem?
Tā ir īpaša pilsonība.
Tu esi monegasks?
Nē, es esmu francūzis.
Un tu pazīsti kādu monegasku?
Pjērs paskatās uz mani tā, kā es lūkojos uz ārzemniekiem, kuri man Latvijā vaicā, vai es sarunājos ar krieviem.
Jā, pazīstu. Daudzi mani draugi ir monegaski. Tie ir cilvēki no senām dzimtām, kuriem šeit pieder īpašumi. Viņiem ir savas tiesības, tikai monegaski var būt Nacionālajā padomē, kā arī tikai monegaski var ietilpt prinča izveidotajā Kroņa padomē. Tam ir savas tradīcijas, kāpēc tas tā ir jau gadu simteņiem, un monegaski aizsargā šīs tradīcijas. Protams, tā ir ļoti liela privilēģija, ja tev ir monegaska pase.
Monegaski svin savus Ziemassvētkus, tieši tā arī tie saucas Monegasku Ziemassvētki, uztur citas senās tradīcijas ikgadējo karnevālu, saulgriežu svētkus vasarā (līdzīgi kā pie mums Jāņus) un citas.
Bet franči? Ko par to saka franči, ja jau viņi ir vairākumā, un Monako jau pati arī tikai tāda poga pie Francijas lielās zemes vien ir? Arī franči ir dažādi, par to es pārliecinos jau nākamajā dienā Nicā, kas ir Monako kaimiņpilsēta un viens no izslavētākajiem kūrortiem pasaulē. Par Nicu varētu rakstīt atsevišķu stāstu, tā ir pilsēta, kas iedvesmojusi daudzus cilvēkus. Šeit dzīvoja un gleznoja slavenais franču mākslinieks Anrī Matiss, kurš iedvesmu bagātīgajām krāsu kompozīcijām smēlās tieši Nicas neatkārtojamajā gaismā. Nica kā Eiropas civilizācijas mala, kur tikai Vidusjūras zilā josla to atdala no Alžīras krastiem Āfrikā, man vienmēr likusies viena no noslēpumainākajām pilsētām pasaulē. Pilsēta, kuru jūra pāršķeļ tik negaidīti kā putna spārna vēziens.
Nicas vecpilsētas daļā viduslaiku ieliņas ir tik šauras, ka tajās ar mašīnu izbraukt nevar. Uz visām ieliņām plāksnītes ar nosaukumiem divās valodās franču un vēl kādā, kura aizdomīgi atgādina franču valodu, taču ir citādāka.
Kas tā par otru valodu? prasu Pjēram.
Tas ir Nicas dialekts ( nicoise franču val. ).
Vai jūs tajā runājat?
Nē, bet mēs to saglabājam. Nicas franči ir panākuši, ka ielas tiek sauktas šajās divās valodās franču un Nicas dialektā. Tā ir cita valoda, viņš skumīgi nopūšas. Jā, Nicas iedzīvotāji savu ir panākuši, veicas viņiem, ne tā kā mums Savojā
Savojā?
Pjērs nāk no Savojas, kas ir teritorija Francijas kalnainajā Alpu daļā pie Šveices. Viduslaikos Savoja bija neatkarīga spēcīga valsts, kurā valdīja sena dzimta. Taču feodālo karu rezultātā Savoja tika pievienota Francijai. Liekas, kurš gan vispār atceras tādu faktu. Taču paši savojieši to ļoti pārdzīvo.
Mēs, tā Pjērs dēvē savojiešus, bijām daudz attīstītāki un dižciltīgāki nekā "viņi" ar šo vietniekvārdu viņš apzīmē frančus, kaut arī pats pēc pases ir francūzis. Un tad atnāca viņi un mūs iekaroja. Mums bija sava valsts, sava elite, un sava valoda. Tagad... viņš noplāta rokas kā izmirstošas indiāņu kopienas pēdējais pārstāvis.
Taču arī Savojā ir cilvēki, kuri joprojām cīnās par savu valsti. Nu, vismaz par valodu. Varbūt kādu dienu arī mums izdosies panākt, ka ielu nosaukumi būs divās valodās kā šeit, Nicā, viņš cerīgi nopūšas.
Grūti iztēloties izsmalcinātos un pieklājīgos frančus kā barbariskus iebrucējus, kas sadragājuši Savojas smalko kultūru. Grūti arī iztēloties vispārējā Eiropas Savienības apvienošanās procesā, kāda tad varētu izskatīties Savojas cīņa par neatkarību. Taču Pjēra acīs es redzu tādu nopietnību un vēl ne vienu reizi vien dzirdu maģisko frāzi "bet pie mums, Savojā... ", ka man ir skaidrs smīnēt par šādiem ideāliem būtu necienīgi. Mazu tautu sapnis par savu zemi ir mūžam dzīvs, un nav svarīgi, vai tas virmo pie Baltijas jūras vai Alpu ledājos, trūkumā vai pārticībā. Šis sapnis nekad nemirst.
Protams, tagad gan frančiem, gan viņu savojiešu daļai ir kopīgs ienaidnieks Eiropas Savienība. Franči, kuri ir vieni no lielākajiem Eiropas Savienības idejas ieguvējiem un tieši viņu intereses ir visvairāk pārstāvētas šajā "tautu draudzībā", kā kaprīzi bērni nebeidz purpināt par ļauno "Eiropu", kura viņiem uzliek dažādus ierobežojumus.
Cik bija sieru pirms Eiropas un cik tagad vai tu zini? Pjērs nebeidz šausmināties, pārtraukdams manus argumentus par subsīdijām franču zemniekiem no visas Eiropas nodokļu maksātāju naudas. Un, galvenais, tu vari iedomāties, kas ir pats šausmīgākais, ko Eiropa no mums prasa? Lai siers veikalā būtu ledusskapī! Labam franču sieram ir diennakti jāpastāv istabas temperatūrā. Tikai tad tas sāk elpot! Eeeeiropa! viņš nicīgi novelk pēdējo vārdu, kā pieminēdams kaut ko nepieklājīgu.
Nicā var atrast daudz kaktiņu, kur paslēpties no Eiropas un globalizācijas. Kur valda tikai Laiks un Vēsture. Viena no šādām vietām ir Negresko viesnīca jūras krastā, viena no pazīstamākajām viesnīcām pasaulē, kurā savulaik apmetušās vai visas iespējamās pasaules slavenības. Tā pieder kādai vecai aristokrātei, un viņa šo viesnīcu uztur tikai kā vienu eksemplāru. Tāda līmeņa viesnīcas pasaulē pastāv ķēdēs Četri Gadalaiki, Plaza. Citādāk tās nemaz nevarētu eksistēt pasaules drudžainajā tieksmē apvienoties. Cilvēki ir pieraduši, ka, atbraucot uz Radisonu Maskavā, viņi dabūs to pašu produktu, ko Londonā. Nevienam nav laika iedziļināties detaļās, izgaršot atšķirīgo. Taču Negresko ir viena un tā pastāv savā unikalitātē, spītējot globālajai vienveidībai.
Sēžot viesnīcas bārā, ja tā var nosaukt ar senu augstmaņu portretiem apkarinātu milzīgu viesistabu ar ozolkoka sienām, un dzerot kafiju, es izdzirdu pazīstamu valodu. Kā tad, mūžīgie krievu emigranti, kur tad bez viņiem! Manis sastaptā sieviete ir ieprecējusies Francijā pirms desmit gadiem un atnākusi vakariņās ar draugiem.
Jūs dzīvojat šajā viesnīcā?
Nē, kur nu... es vienkārši atnācu apskatīties, man patīk izpētīt tādas vietas.
Ai, cik jauki. Te ir burvīgs restorāns, viens no slavenākajiem pasaulē. Jums noteikti tas jāredz!
Jā? Un kur tas ir?
Tūlīt. Tikai...ai... ak, jā... es parunāšu ar apkalpotāju... Marina saminstinās.
Kas par lietu? Vai tas ir ciet?
Nē, bet, redziet
tā kā jūs esat viena, es baidos, ka sievieti bez pavadoņa viņi šajā restorānā neielaidīs.
Bet es tikai paskatīties... es pat neiešu iekšā.
Marina enerģiski dodas pie oficianta un notiek tradicionālā žestikulēšana franču stilā. Pēc viņas reakcijas un mīmikas es saprotu, ka rezultāts ir negatīvs.
Man ļoti žēl, bet, viņa kā atvainojoties saka. Atnāciet rītvakar ar draugu, viņa vēlreiz noplāta rokas. Tradīcijas.
Nu, ko lai dara, aiz tradīcijām slēpjas noteikumi. Citādāk taču tās nevarētu pastāvēt.
Pēdējā diena
Dodos atpakaļ uz Monako. Tas ir piecpadsmit minūšu garš brauciens ar ērtu metro tipa vilcieniņu no Nicas gar jūras krastu. Ir darba dienas beigas un vilcieniņā drūzmējas visdažādākā publika trokšņaini itāliešu skolēni, kuri brauc uz tuvējo Itālijas pierobežas pilsētiņu, kas atrodas tūlīt aiz Monako, lietišķas franču kundzītes ar pērļu virtenēm ap kaklu un izklaidīgi jaunieši, kuriem acīmredzot vēl nav izdevies sapelnīt naudu kabrioletiem.
Tu biji Nicā? vaicā Pjērs. Ai, ai, tur ir daudz nemierīgāk nekā pie mums, Monako. Tur ir arābi, pie mums nav neviena arāba. Pie mums ir daudz augstāks līmenis, pavisam cita dzīve! viņš nebeidz lepoties ar to, ka dzīvo pavisam citā valstī, kura atrodas pusstundā izbraukājamā teritorijā. Un tomēr citā. Žēl, ka jūs braucat prom, būs nacionālo svētku parāde.
Mēs tik tiešām braucam projām, un Dmitrijs ir nopircis šampanieti ar 1. formulas atribūtiku. Es mēģinu atrast kādu grāmatu par Monako vēsturi, taču visas tūristiem sarakstītās grāmatas plīst no tādas ideoloģiskas frāžainības, ka, šķiet, bērnībā lasītie komunisma uzsaukumi vēl bija tēlaina dzeja salīdzinājumā ar tām. Prinču ģimene un visa Grimaldi dinastija tiek tēlota kā absolūtās būtnes, cilvēki, kuriem nekad nav piemituši nekādi trūkumi. Un visa Monako vēsture vispār atgādina sapni par plaukstošo komunismu, neko mazāk. Paši iedzīvotāji par to, protams, smejas.
Nu, ko tu gribi, saka Pjērs. Tā taču ir tikai reklāma. Lai cilvēki te brauktu, atstātu savu naudu. Cilvēkiem jau vajag tādu sapni par mazo paradīzi, laimes saliņu, neviens jau negrib zināt, ka mums te ir savas problēmas.
Par godu nacionālajiem svētkiem Montekarlo pašā jūras krastā blakus neskaitāmajām jahtām ir apstājies ceļojošs lunaparks ar dažādiem grabuļiem un spīguļiem apkarinātu atrakciju kvartāls, brālis tam, kurš arī pie mums mēdz iebraukt Stacijas laukumā. Žvadz spožas rotaļlietas un bērni mēģina tās noķert, nomedīt, notriekt viens otru ar krāsainām plastmasas mašīnām un izkaukt no vecākiem vēl vienu sērijveida krāsainu ķēmu.
Atrakciju parks ir plaši apmeklēts, un dižciltīgie monegaski pa to pastaigājas ar savām atvasēm, nemaz neuztraucoties par tā uzkrītošo, acīm redzamo bezgaumību uz karaļa pils klints fona. Viņi zina cenu šādam pārejošam spožumam un ļaužu vājībai aizmirsties mirkļa izpriecās. Kā arī to, ka tādi mākslīgi vizuļi nāks un pāries, bet karaļa pils stāvēs, kur bijusi.
Baiba Zīle
Mājas viesis,
2004. gada 12. marts un 19. marts.