Cilvēki Francijā ir pavisam citādi nekā pie mums. Pat vārdiņš "lūdzu" frančiem ietver sevī frāzi "ja tas tev patīk", stāsta franču valodas skolotāja un gide Anda Minulova. Viņi viens otram neko neuzspiež un šo prasmi apgūst jau no bērna kājas. Nav labi sacīt: "Atveriet logu!" Pareizi jāsaka: "Man ir karsti", un visi tūlīt domās, kā jums palīdzēt.
Katrai dienai savs siers
Franču virtuves neatņemama sastāvdaļa ir daudzveidīgie sieri. Uzskata, ka šķirņu skaits līdzvērtīgs dienu skaitam gadā. Patiesībā to ir vēl vairāk ap 800 dažādu sieru. Jo ir tik daudz mazu siera darītavu provincē un kalnos, kas pārdod savu produkciju tikai uz vietas vai tuvākajā pilsētiņā un nav plašāk pazīstamas. Frančiem siers skaitās atsevišķs ēdiens. To pasniedz uz liela šķīvja, sagrieztu mazos gabaliņos, un vienlaikus var nogaršot vairākas šķirnes. Tām viņi pat nezina nosaukumus, ja vien nav iekļāvuši ģimenes ēdienkartē un nebauda ik dienu. Galu galā ēšana viņiem nav tik svarīga, cik iespēja pie galda papļāpāt, tikties ar cilvēkiem. Rakstnieks A. de Sent-Ekziperī tieši savstarpējo saskarsmi nosaucis par lielāko skaistumu, ko cilvēks var piedzīvot.
Nenoliedzami, atraisīties palīdz arī izslavētie franču vīni. Ir tāds ēdiens la fondue siers, kausēts vīnā. To gatavo uz lēnas uguns, un visi kopīgajā traukā mērcē savu maizes gabaliņu. Lai būtu lielāka jautrība, tam, kurš maizi pazaudē, jādod ķīla. Tās izpirkšana izvēršas par interesantu piedzīvojumu. Par nožēlu straujais dzīves temps frančiem vairs neļauj vairākas stundas veltīt maltītei. Ātrā ēšana bojā franču virtuves tradīcijas, kuras ir tik smalkas, ka mums grūti iedomāties. Piemēram, viņi atšķir vistas gaļu no gaiļa. Ir pat tāds ēdiens "gailis vīnā". Reiz es pajautāju, vai tas tiešām ir gailis, un dabūju noklausīties veselu lekciju par atšķirībām. Gaiļa gaļa esot cietāka un vāroties neizšķīstot.
Savukārt uz Ziemassvētkiem tradicionāli galdā tiek celts tītars. Tad televīzijā gari un plaši stāsta, kā to izvēlēties tirgū un ka vislabākais esot kastrēts tītars. Lūk, cik smalki! Ģimenes visvairāk laika velta vakariņām. Tad tiek aicināti viesi. Piedāvājumā ir seši septiņi vitamīniem bagāti ēdieni un katram piedien savs vīns. Sākumā tiek pasniegts aperitīvs. Ja to nepaspēj izdzert, pie nākamā ēdiena tas vairs neder. Pirms otrā ēdiena jāieņem piecdesmit grami ļoti salda, stipra dzēriena, lai kuņģi sagatavotu gremošanai. Pēc tam atsevišķi baudāmi salāti, sieri un deserts, kafija un kāds no saldajiem liķieriem.
Parīze Francijas sirds
Cilvēki, dodoties ceļojumā uz Parīzi, no dzirdētā un lasītā ir izveidojuši paši savu pilsētas tēlu. Tas pirmajā mirklī ne vienmēr atbilst iedomātajam. Mūsu tūristu viesnīcas parasti neatrodas dienvidu daļas bagātnieku rajonos. Pie Parīzes jāpierod un jāuzmana naudas maki. Te apgrozās visraibākā publika, jo Francija pamatoti lepojas ar visdemokrātiskākās valsts slavu. Kad beidza pastāvēt kolonijas, viņi ļāva iebraukt savā zemē visiem, kas sevi uzskatīja par frančiem. Protams, daudzi šo labdarību izmantoja savtīgos nolūkos.
Vēl no Napoleona laikiem Francijā saglabājusies tāda ierēdniecības struktūra, kas ļoti sarežģī iebraukšanas dokumentu izskatīšanu. Bet pašreiz spēkā esošie likumi paredz, ja noteiktā laikā nav saņemts atteikums, tad imigrants var šeit apmesties uz dzīvi. Vienkāršu darbu nav grūti atrast kādā restorānā vai kļūt par apkopēju. Jo franči jau prastu darbu darīt uzskata zem sava goda.
Valodas prasme nozīmi iegūst tad, kad svešinieks grib iekļauties sabiedrībā. Jāpiekrīt, franču valoda ir ļoti skaista. Kā visas lielās tautas, arī viņi nelabprāt runā svešā mēlē, lai gan skolās mācās arī angliski. Kaut līdzīgi itāliešiem, te populārs ir teiciens "visi ceļi ved uz Parīzi", apmeklējot šo desmit miljonu pilsētu, nevar sacīt, ka esi redzējis Franciju. Šī zeme ir negaidīti kontrastaina. Parīzieši un provinču iedzīvotāji pārstāv it kā divas dažādas pasaules un viens par otru parasti labus vārdus nerunā. Uzturoties Francijas sirdī, nedrīkst aizmirst, ka zem kājām atrodas pazemes pilsēta, kas radusies, iegūstot celtniecības materiālu, tajā skaitā, arī Parīzes Dievmātes katedrālei. Tagad labirintu sistēma 30 kilometru garumā tiek rūpīgi kopta, iesaistoties arheoloģijas un ģeoloģijas studentiem. Tūristiem tiek piedāvāta arī katakombu un seno kanalizācijas ietaišu apskate. Vietējie tur degunu nebāž, jo valda diezgan liela netīrība un jābrauc ar laivām. Bet ārzemniekiem tā ir eksotika. Atliek tikai pārlapot Viktora Igo darbus, lai iztēlotos milzu peles, žurkas, revolucionārus un klaidoņus, sauktus par klošāriem, kas tur reiz mituši.
"Sarkanās dzirnavas"
"Moulin Rouge", latviski "Sarkanās dzirnavas", ir pasaulslavens šovs. Katru vakaru notiek trīs izrādes. Ik sezonu tās tiek mainītas, saglabājot publikas iemīļotāko. Priekšnesumā dominē ne tikai skaistās klasiskās dejas. Tostarp, uzstājas vēderrunātāji, kuru profesija pazīstama jau no viduslaikiem. Domāts par to, lai arī bērniem būtu interesanti. Galveno lomu izpildītāju vidū ir talantīgi krievu baleta skolas pārstāvji.
Modernāks šovs ir "Lido" Elizejas laukos, kur reizēm pat četros no rīta ir vairāk ļaužu nekā dienā, "Chey le Milliardaire", "Crazy Horse" netālajās šķērsielās un "Les Folies Bergeres" Monmartrā. Franči ir atsaucīga publika, jo pēc dabas daudz emocionālāki nekā mēs un nekautrējas nekavējoties izrādīt savu sajūsmu vai sašutumu. Viņi neskopojas ar atzinību, reizēm aplaudējot pat divdesmit minūtes no vietas. Jo saprot, ka tas ir mākslinieku īstais atalgojums. Bet viņi var arī vienā rāvienā sadumpoties, tādēļ streiki Francijā nav nekas neparasts. Par iemeslu bieži kalpo kāda kolēģa nepamatota atlaišana vai neapmierinātība ar darba samaksu. Aizstāvot savas intereses, viņi ir apskaužami vienoti. Nevienam nenovēlu piedzīvot franču streiku, jo tad patiešām viss apstājas. Neskatoties uz platajām ielām, arī satiksmes sastrēgumi gadās bieži. Taču auto plūsma Parīzē pilnīgi nesastingst kā pie mums Rīgā. Franči ir atklāti un tieši. Ja reiz 1429. gadā Žannu d' Arku ievainoja pie Luvras Rivoli ielā, tad tur, visdzīvākajā ceļu krustojumā, arī viņai uzcēla pieminekli.
Zigmunds Bekmanis
Latvijas Avīze
27.04.2004