Šambora ir varenākā no Luāras pilīm, pasakains arhitektūras brīnums, kas sevī ietver arī Leonardo da Vinči ģeniālās idejas.
Kad apstākļi Itālijā vairs nebija labvēlīgi, Leonardo devās uz Franciju un pieņēma galma mākslinieka vietu. Leģenda stāsta, ka izcilais itāļu ģēnijs esot miris karaļa Fransuā I rokās. Pils celta izpriecām un medībām valdniekam, kurš Francijas karaļa troni ieguva jau 21 gada vecumā, bet visā savas valdīšanas 32 gadu laikā tajā pabijis tikai 42 dienas.
Pils bija kā sapnis vai rotaļlieta jaunajam karalim, kurš vēlējās Šamborā realizēt Ēģiptes faraonu cienīgas ieceres, nu kaut vai izmainīt upes tecēšanas virzienu, lai tā plūstu gar pili un ierasties varētu kuģos, bet pati celtne spoguļotos ūdenī. Vēl tagad par to liecina pils sienās iemūrētie dzels riņķi laivu pietauvošanai. Šambora kļuva par lielāko Eiropas pili ar tikpat daudziem skursteņiem, cik gadā dienu, un 440 istabām 2000 cilvēku izmitināšanai. Pils sirds ir varenās kāpnes, kas, iespējams, bija Leonardo ģenialitātes apliecinājums. Pa to vītņveida dubultajiem akmens pakāpieniem abos virzienos varēja kāpt cilvēki viens otru nepamanot.
Pils nebija paredzēta sieviešu maigumam, te nekad nav bijis puķudārzu un tās apkārtne ir visai vienmuļa, toties medību apgabali, kas tagad ir dabas parka sastāvdaļa, vēl šodien aizņem lielāku teritoriju nekā Parīze. Katru gadu te rīko medības kā kādreiz karaļu laikos. Tās sākas un beidzas ar tauru skaņām un izšauto ložu un medījumu skaita paziņošanu beigās.
Braucot pa asfaltēto meža ceļu, pils atklājas kā sapņu vīzija. Tās siluets ar daudzajiem tornīšiem, skursteņiem un jumta izbūvju logiem atgādina rotaļlietu vai kaut ko tādu, kas lasīts bērnībā pasakās.
Katru reizi, braucot uz turieni, es domāju, vai man izdosies piesaistīt savas tūristu grupas uzmanību tā, lai arī viņi izjustu pils pagātnes elpu un domās pārceltos vairākus gadsimtus atpakaļ. Ko no tā viņi atcerēsies, atgriežoties mājās?
Katram tas ir citādi. Kad es Šamboras pilī pieskaros gaišajām akmens sienām, man blakus nostājas Fransuā I melnajā samta beretē, svītrainajā kamzolī tāds kā tikko izkāpis no Žana Kluē gleznas. Viņš lūkojas manī ar savām tumšajām acīm. 16. gadsimtā karaļa kaislīgais skatiens lika pat vistikumīgākai renesanses dāmai kust no laimes un iekāres saplūst baudā ar visdižciltīgāko vīrieti Francijā. Fransuā mīlnieka slavu daudzināja visā valstī. Un tomēr par visu šajā pasaulē ir jāmaksā, arī par izlaidīgu dzīvi, tāpēc karaļa nāves iemesls ir mīlas ceļā gūtā slimība.
Kad es stāvu Šamboras pils augšējā terasē, tāpat kā kādreiz galms, gaidot karali no medībām, es saklausu suņu rejas un medību tauru skaņas, bet, vērojot daudzo tornīšu un skursteņu jūkli, atceros Leonardo darbus par rotācijas kustību. Es saskatu labi organizētu sistēmu, jo atrodu katram elementam dubultnieku un man ausīs skan Leonardo balss Kustība ir visas dzīves iemesls!
Katru dienu 12.00 pils pagalmā var noskatīties teatralizētu uzvedumu zirgu šovu, tāpēc, ja palaimējas, gadās redzēt īstus jātniekus krāšņos tērpos, cepurēm galvās, pie cepuru malām piesprausti spalvu pušķi. Spēcīgo zirgu krēpes sapītas bizēs, bet aktieru vidū izceļas stalts maršala tēls mums tik labi pazīstamais Kurzemes tīkotājs, vēlākais Prāgas, Fotenuā, Rokūras, Lofeldas iekarotājs, Francijas Maršalas un Saksonijas grāfs vai vienkārši Saksijas Morics. Izrādās, ka ne tikai Moricsala Usmas ezerā, bet arī Šamboras pils ir bijusi viņa mājvieta, turklāt pēdējā. 18. gadsimtā ekstravagantais grāfs pilī ieradās ar savu pulku krāšņās uniformās ģērbtu, baltu ukraiņu rikšotāju mugurās. Pie viņa dienēja brīvprātīgie poļi, ungāri, turki, tatāri. Īpaši labi baltajos zirgos izcēlās sarkanās uniformās ģērbtie melnīgsnējie kareivji no Martinikas. Šambora ir pēdējās Morica mājas, jo karstasinīgajam grāfam mīlas intrigas, kas pavadījušas viņu visu mūžu, šoreiz izrādījās liktenīgas. Zobena dūriens un letāls iznākums, lai gan oficiālā versija ir smaga saaukstēšanās.
Ieva Avotiņa