Kalvadoss un Monsanmišels

 

 

Vai esat kādreiz dzēruši kalvadosu?

Ikreiz, dzirdot vārdu Normandija, mani pārņem viegls reibonis, tāds pats kā no stiprā Ziemeļfrancijas dzēriena. Kas ir kalvadoss, ko tik daudz dzēruši Remarka romānu varoņi? Nekas cits kā ābolu brendijs, bet par kalvadosu drīkst saukt tikai Normandijas un Bretaņas ražojumus.

Ja grādīgām un stiprajām dzirām esat pretinieki, tad varbūt dosiet priekšroku sidram – vieglam alkoholiskam ābolu dzērienam ar maigu šampanieša raksturu. Francija ir lielākā sidra ražotāja pasaulē, bet Normandiju uzskata par sidra dzimteni. Ābeles tur augušas vienmēr. Arī tagad ainavas bagātina neskaitāmi ābeļdārzi. Sidra tapšanai ir vajadzīgi trīs garšu āboli – saldi, rūgti un skābi, pie tam konkrētās attiecībās 2:2:1. Cik vienkārši!

Ja esat pretinieks jebkādam grādīgajam, tad noteikti nobaudiet kamambēra sieru, jo Normandija ir tā dzimtene un nekur citur tas negaršo tik labi. Kā pateicību par patvēruma sniegšanu franču revolūcijas laikā kāds priesteris no Brī (Brie) apvidus saviem glābējiem – normandiešiem esot uzdāvinājis siera pagatavošanas recepti. Tas noticis 1791.gadā, turklāt ir zināms arī zemnieces – siera radītājas vārds. Tā ir Marija Harela no Kamambēras ciema. Camambert nosaukums nav juridiski aizsargāts, tāpēc sieru drīkst ražot arī citur, bet tas nekad nebūs tāds kā Normandijā. Varat neticēt, bet Normandijas govis ir īpašas. Tās dod maz, toties ļoti treknu pienu, un tām garšo zāle, kas aug tikai Francijas ziemeļos. Tas tad arī kamambēram piešķir pareizo garšas niansi.

Ja tomēr baidāties no liekām kalorijām un gribat baudīt garīgās bagātības un patiesas kultūras vērtības tad Sanmišela kalna apmeklējums jums sniegs neaizmirstamas atmiņas par Normandiju. Monsanmišels īsti nepieder ne jūrai, ne sauszemei. Tas iezīmē robežu starp Normandiju un Bretaņu.

Kādreiz kalna vietā bijis līdzenums un auguši meži, bet tad, ap mūsu ēras 700. gadu, paisuma vilnis kokus aprijis un izveidojis salu – kalnu. Paisuma ūdeņi to sargāja, tāpēc kalns kļuva par drošu patvēruma vietu. Pirmajā gadu tūkstotī tur uz dzīvi apmetās emeritu mūki. Salā valdošais miers netraucēja emeritiem dzīvi pavadīt lūgšanās. Kalnu veltīja Svētajam Miķelim (Mišelam). Tas saistās ar vairākām viņa parādīšanās reizēm šajā vietā.Jau gandrīz pusotru gadu tūkstoti kalna virsotnē atrodas klosteris, kas celts Svētajam Mišelam par godu, un to apskatīt ierodas apmēram divi miljoni apmeklētāju gadā. Arī mēs dodamies turp.

Mūsu autobuss brauc caur ciemiem ar Normandijai raksturīgām mājām, caur koku alejām, garām sakņu dārziem un kartupeļu laukiem, un es stāstu leģendas par Sanmišela kalnu, par to, kā Normandijas aizgādnis, lai pasargātos no ļauniem spēkiem, uzcēlis sev jūrā mājokli, drošības pēc to apjozdams ar plūstošām smiltīm, stāstu par Ercenģeļa cīņu ar nešķīstajiem spēkiem, par emeritu mūkiem, kas vēlāk apdzīvoja kalnu un viņu pieradināto vilku. Šīs leģendas jau senos laikos Normandijas mājās tika stāstītas garajos vakaros, un tā – no mutes mutē, no paaudzes uz paaudzi.

Jau pa lielu gabalu pamanām Sanmišela kalnu. Tā virsotne paceļas 157 metrus virs jūras līmeņa.

Sanmišelā ierodamies ap pusdienas laiku. Siltais gaiss, jūras un smilšu aromāts ir sajaukušies vieglā dūmakā. Tā apņem kalnu un klostera torņus. Mēs skatāmies uz Sanmišelu, šo cilvēku un dabas radīto brīnumu. Visapkārt līdz pat apvārsnim bezgalīgi smilšu lauki, kuru vidū diženā klints - „smalki izgrebta kā kameja un gaisīga kā muslīns...” atceros Mopasāna vārdus.

Gadsimtiem ilgi tā bija nepieejama vieta paisuma ūdeņu dēļ. Tagad līdz salai uzbūvēts dambis, tāpēc vairs nav jābaidās no jūras viļņiem, bet ar katru gadu ūdens kalnu apskalo arvien mazāk un mazāk. Jūra atkāpjas. Tikai ļoti augstos paisuma brīžos ūdens to sasniedz. Paisums sākas noteiktā laikā vakarā, apmēram ap pulksten deviņiem.

Mēs ieejam pa apkaltajiem vārtiem aiz nocietinājumu mūriem un pa šauro ieliņu sākam kāpt augšup. Mēs priecājamies par mazajām ieliņām, mājīgajiem krodziņiem, veikaliņiem un to, ka nav svētdiena, tāpēc nav pārāk liela drūzma.

Granītā celtais klosteris atrodas pašā kalna galā un savas pašreizējās arhitektūras formas ieguvis jau 13. gadsimtā.

Ir skaidrs, ka šī nav vieta, kur staigāt visiem kopā lielā barā, tāpēc pamazām izklīstam katrs uz savu pusi, norunājuši pēc pāris stundām atkal satikties.

Klostera ēkām ir trīs stāvi un tas nav izvēlēts nejauši. Stāvi atbilst trīs cilvēka attīstības līmeņiem: zemākais – materiālajām tieksmēm, vidējais – zinībām, bet augstākais – garīgumam un savienībai ar Dievu. Pirmais stāvs ir visvienkāršākais. Tajā ir noliktava un telpa svētceļniekiem. Otrajā – viesu telpas un Bruņinieku zāle, kurā mūki pārrakstīja manuskriptus. Augšstāvā atrodas mūku ēdamzāle ar izeju gotiskajā krustejā, kas ietver iekšējo pagalmu.

Staigāju pa klosteri, jūsmoju par akmenī veidotajiem rotājumiem un apbrīnoju seno meistaru prasmi. Apsēžos uz akmens sola, skatos uz izžuvušo jūru un izjūtu lielu bijību šā svētuma priekšā. Es domāju par svētceļniekiem, kas viduslaikos te nākuši no dažādām Eiropas malām, un to laiku, kad klosteris pildīja cietokšņa funkcijas, par to, kā bruņinieki Luija d’Estutvila vadībā sargāja Normandiju un te izturēja angļu aplenkumu 100 gadu kara laikā un arī par to, kā Franču revolūcija pārvērta klosteri par cietumu. Mūkiem kalns bija jāpamet. Drūms būtu Monsanmišela tālākais liktenis, bet Viktors Igo kopā ar citiem franču kultūras darbiniekiem sāka cīņu par šīs vietas glābšanu. Viņa enerģiskā rīcība izglāba arī Parīzes Dievmātes katedrāli no nojaukšanas.

Izeju ārā pa klostera vārtiem un sāku klaiņot mazajās ieliņās bez konkrēta mērķa. Starp mājām paslēpusies neliela baznīciņa. Tās durvis ir vaļā un es ieeju. Skan klusa mūzika un deg svecīšu liesmiņas. Pie svečturiem plāksnīte ar lūgšanu franču valodā. Lasu to. Latviski tas skan apmēram tā:

Es neprotu lūgt,
Tāpēc nezinu, ko sacīt
Man laika nav daudz...
Un tāpēc –
Šī gaisma, ko dāvāju, ir daļa manas labestības,
Daļa mana laika
Un daļa no manis paša,
Ko es atklāju Tam Kungam
Un Svētajai Jaunavai.
Šī mirdzošā gaisma, lai simbolizē manu lūgšanu...

Es aizdedzu sveci un pateicos Dievam par šo dienu, tad apsēžos baznīcas solā, klausos mūzikā un pamazām laikam vairs nav varas pār mani... Nezinu, cik ilgi tā būtu sēdējusi, bet no domām mani iztraucēja ienākusī tūristu grupa. Cik labi!

Ārā spīd saule, un šaurajās ieliņās ir karsts. Vējš, kas pūta no smilšu klajumiem, nespēj tveici kliedēt. Mazie krodziņi apmeklētāju pilni, un gaiss piepildīts ēdienu aromātiem. Katrs krodziņš izdala savas smaržas – mērces, zivis, pankūkas... ēdienu smaržas rosina manu apetīti. Domās pārcilāju savu kabatas budžetu un eju vienā iekšā.

Zāle ir maza un apmeklētāju pilna. Ieraugu brīvu galdiņu un pie tā apsēžos. Tūlīt arī pienāk viesmīlis, iespējams pats saimnieks, pasniedz ēdienkarti, neaizmirstot veltīt sirsnīgu smaidu un neiztrūkstošo Bonjour, madam! Ko ēst? Ir tradicionālās plānās griķu miltu pankūkas. Parasti to mīklai tiek pievienots nedaudz kalvadosa. Garšīgas, bet tās nepasniedz piekrautu pilnu šķīvi. Saprotu, ka ar dažām vien man nepietiks, un izvēlos frī un omleti, kas nosaukta par godu tās izgudrotājai – Omelette de la mėre Poulard. Tā ir pavisam vienkārša. Atsevišķi tiek saputots olas baltums un dzeltenums. Uz sakarsētas pannas uzlej olas dzeltenumu, bet tad, kad tas sarecējis, pievieno krējumu un saputoto olas baltumu. Normandiešu omletēm ir bezgala daudz variāciju – ar garnelēm, ikriem, āboliem... Un tomēr, lai pareizi izceptu, nepieciešamas prasmīgas rokas un māka rīkoties ar pannu. Lai Francijā kļūtu par pavāru, ir jāprot izcept omleti.

Atceros, ka kādā grāmatā lasīju, ka normandieši tieši pirms pusdienām dzer kalvadosu, tāpēc arī es savu gastronomisko baudu iesāku ar to – aso, smaržojošo ābolu degvīna malku. Citi iesaka kalvadosu dzert pusdienu nobeigumā, vēl citi – pasniegto ēdienu starplaikā, jo tādējādi uzlabošoties gremošana. Kvalitatīvu kalvadosu var pagatavot tikai no labiem āboliem. Iegūto dzērienu jānogatavina ozolkoka vai kastaņkoka mucās.

Kaut arī Francija mums vairāk asociējas ar vīniem, tās ziemeļu daļai vairāk raksturīgi stiprie dzērieni. Normandija ir ne tikai kalvadosa dzimtene. Kā zāles pret malāriju 1510. gadā Fekamasklostera benediktīniešu mūks Bernardo Vinčelli izgudroja benediktīnieša recepti. Ilgus gadus unikālā recepte skaitījās pazudusi, bet tad laimīgā kārtā tā atkal atradās, un 1863. gadā atsākās liķiera ražošana. Benediktīnieša sastāvs ir sarežģīts. Tajā ietilpst tēja, krustnagliņas, kadiķogas, kardamons, kanēlis, vaniļa, medus un vēl citas sastāvdaļas. Uz īsta Normandijas benediktīna liķiera pudeles ir burti D.O.M., kas nozīmē Deo Optimo Maximo – Dievišķīgākais, Labākais, Diženākais.

Viesmīlis man atnes Normandijas kamambēru. Tas ir ļoti garšīgs, maigs, mīksti plūstošas konsistences siers. Siera gaišā garoziņa, kas patiesībā ir īpaša pelējuma kārtiņa nedod nekādu smaržu un noteikti negaršo pēc pelējuma. Ja pērkat sieru veikalā, raugieties vai uz iepakojuma ir abreviatūra AOC (appellation d’origine contrôlée). Tā ir kvalitātes zīme, kas apliecina, ka siers tiek gatavots pēc noteiktām gatavošanas tradīcijām konkrētā reģionā.

 Mans pusdienlaiks ir pagājis nemanot, un jūtu, ka no kafijas nāksies atteikties. Brīvā laika atlicis pavisam maz. Mums priekšā tāls ceļš līdz Honflērai, kur paredzēta nakšņošana, un šodien vēl daudz kas jāpaspēj. Jāapskata viduslaiku meisterdarbs Bajē paklājs, jāiebrauc Ziedošā krasta kūrortpilsētiņās Dovilā un Truvilā, kur vasarās iecienījuši atpūsties parīzieši.

Ziedošo krastu tikai pusgadsimts šķir no tām vēstures lappusēm, kad Eiropas liktenis izšķīrās Normandijas pludmalēs. 1944. gada jūnijā te tika izcelts vislielākais desants 2. pasaules kara vēsturē. Par baisajiem notikumiem Normandijas krastā liecina Atlantijas vaļņa kazemāti, kritušo kapi un piemiņas monumenti.

Es dodos atpakaļ uz autobusa stāvvietu, bet pa ceļam vēl aizeju līdz smilšu klajumam un salasu sauju gliemežvāku. Šeit satieku dažus savas grupas biedrus. Monsanmišela burvība mūs padarījusi sapņainus un nerunīgus. Mēs atvadāmies no kalna un izžuvušās jūras, lai dotos tālāk Normandijā.

Ieva Avotiņa