Autobuss attālumu veic ātri, mēs nogriežamies no nacionālā ceļa (route nationale) un sākam braukt pa tūristiem domāto. Brūni krāsotā norāde par to liecina. Tā ir elpu aizraujoša skaistuma baudīšana. Aiz katra pagrieziena skarbi krāšņā Bretaņas ainava, paisuma viļņu veidojumi, klintis un melnās akmens salas.
Es pētu karti. Vēl atlicis pavisam nedaudz. Autobusā skan klusa mūzika Bretaņas dziesma par brašo jūrnieku, kurš atgriežas no kara, bet viņa mīļotā pa to laiku jau aizgājusi pie cita...
Mūsu brauciena mērķis Kankale, zvejnieku ciems, kura ģerbonī attēlots kuģis ar sudraba burām, bet tam apkārt 10 austeres. Kankale tūrisma ceļvežos raksturota kā maza zvejnieku pilsētiņa un viens no Francijas austeru ražošanas centriem. Lielie paisumi un bēgumi, kas šeit esot visizteiktākie Eiropā, piešķīruši austerēm izcilas garšas īpašības. Gadu no gada aprīlī te sākusies lielā austeru zveja. Simtiem laivu atgriezušās krastā pilnas ar lomiem, bet tad katastrofāli sācis samazināties austeru skaits un zvejnieki pamazām kļuvuši par austeru audzētājiem. Šodien apmēram 520 saimniecības 375 ha platībā ar to nodarbojas.
Līkumainais ceļš no jūras attālinās un skarbo klinšaino ainavu nomaina kartupeļu un kāpostu lauki. Golfa straumes tuvums, izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis šo zemi padarījis auglīgu. Stāsta, ka te pat īsti jūrnieki neatsakoties no maziem zemes gabaliņiem, lai audzētu paši savus kartupeļus un pupas. Un tomēr galvenā Kankales iedzīvotāju nodarbošanās ir zvejošana un austeru un ēdamo gliemeņu vākšana. Austeres joprojām simbolizē Kankales bagātību un slavu.
Kankalieši vienmēr Francijā bijuši cienīti un apbrīnoti jūrniecības prasmes, manevrēšanas spēju un drosmes dēļ. Karaļi Luijs XIV un Luijs XV kankaliešus uzskatīja par visbrašākajiem jūrniekiem Francijā un aicināja savās flotēs. Kankalē dzimuši daudzi slaveni jūrasbraucēji. Arī tagad katrs jaunais kankalietis mācās cilāt airus un vadīt laivu gar piekrastes klintīm.
Ceļmalas mājas ieskauj krāšņi puķu dārzi, kuros izcēļas rozes un hortenzijas, kas zied visos krāsu toņos. Šejienes daba ir vairāk pasargāta no valdošajiem vējiem, tāpēc klimats maigāks nekā citur Bretaņā un apkārtnē aug pat siltumu mīlošās vīģes un mimozas.
Braucam uz Kankales Ules ostu, kura kādreiz uzņēma ap 300 kuģu. Pašlaik to skaits ir samazinājies desmit reizes. Ziemā te valda klusums, bet aprīlī viss atdzīvojas, jo 15. datumā sākas tinteszivju zveja. Tā turpinās divus mēnešus. Jūnijā, kad beidzies zivju nārsta laiks, sākas dziļūdens zveja. Tā līdz oktobra vidum mazie zvejas kuģīši ved krastā bagātus lomus butes, vēdzeles, makreles, asarus un vēžveidīgos radījumus omārus, krabjus. Te katrs var izmēģināt savu makšķerēšanas prasmi Kankales 15 km garajā krastmalā.
Mūsu autobuss apstājas stāvvietā jūras krastā. Izkāpjam un gar ostmalu dodamies uz austeru audzētavu pusi. Krastmalas māju pirmos stāvus aizņem mazi restorāniņi, kuros var dabūt nogaršot austeres dažādos veidos. Austeres nav ēdamas tikai jēlas, tās var grilēt, žāvēt, iecept mīklā, pievienot sautējumam, vārīt zupā un vēl citādi pagatavot, tomēr lielākā daļa uzskata, ka nevajag nomākt īsto garšu un austere jābauda svaigā veidā ar citronu sulu un vīnu.
Ostmalas krodziņos pie galdiņiem sēž nesteidzīgi cilvēki. Te svaigas austeres pasniedz šķīvī, kas nokaisīts ar saberztu ledu. Tā kā austeres lielākoties ēd ar rokām, viesmīlis pasniedz trauciņu ar ūdeni pirkstu skalošanai. Uz galda jābūt arī šķīvītim ar citronu, tad vēl maizei un, ja ir vēlēšanās pēc garšvielām, jums piedāvās piparus.
Savus tūristus es varu iedalīt divās daļās tie, kuriem austeres garšo, un tie, kas pat negrib pamēģināt. Pirmo parasti ir vairāk nekā otro. Arī tagad daži no mūsējiem, lai izvairītos no austeru degustēšanas, paliek krodziņā, lai nogaršotu īstu Bretaņas zivju zupu, kuras pagatavošanas recepte prasa divpadsmit dažādu sugu zivis.
Mēs pārējie ejam tālāk, kur blakus molam zili svītrotās nojumēs tirgo austeres, kas nākušas tikko no jūras. Tās pārdod dučos un cena ir atkarīga no lieluma. Latviešu vēderi pie austerēm nav pieradināti, tāpēc ņemam duci uz diviem. Īsts austeru ēdājs, kurš vienā reizē notiesā piecus dučus un pat vairāk, par to pasmīnētu. Ēdīsim turpat uz vietas, tāpēc pārdevējs ar naža palīdzību atvēris austeru vāciņus, tās saliek uz šķīvja ar speciāliem iedobumiem. Turpat var nopirkt arī citronu. Svaiga austere no citrona sulas piliena viegli saraujas, un tad to no čaulītes kopā ar visu šķidrumu iesūc mutē. Lai izbaudītu garšu, austeri uzreiz nevajag norīt, bet ar mēli viegli piespiest pie aukslējām. Garša ir pasakaina, īpaši te Kankalē kopā ar sauli, jūru un vēju.
Savus šķīvjus ar austerēm rokās žonglējot, meklējam ērtāku vietu, kur apsēsties uz piekrastes akmeņiem. Austeru vāciņus metam turpat zemē vai ūdenī. Jūras mala nosēta ar šiem gliemežvākiem, kurus vēl rūpīgi pārbaudījuši jūras putni.
Ak, kas tā ir par noskaņu sēdēt uz akmens, dzert vīnu no pudeles un mest jūrā izēstos austeru vākus!
Austere ir visseksuālākais radījums dzīvās dabas pasaulē, jo gadā spēj radīt līdz pusotram miljonam pēcnācēju. Šī iemesla dēļ valda uzskats, ka austere ir spēcīgs seksuālās potences veicināšanas līdzeklis.Varbūt tāpēc vien ir vērts tās pamēģināt?
Sanāk uz vīnu! sauc divi mūsu grupas biedri, no veikala puses nākdami, pilniem plastmasas maisiņiem no kuriem rēgojas pudeļu kakliņi. Kas gan ir austere bez vīna! Vīns kopā ar jūras veltes savdabīgi sāļo skābumu veido brīnišķīgu pēcgaršu. Vīns ir lielisks. Žēl, ka tā krāsu baltajā plastmasas glāzītē nevar apbrīnot saules gaismā, bet garša ir pasakaina. Tas ir gaišais muskadets. Labāka kombinācija pie Bretaņas austerēm nav iedomājama.
Paņemu pudeli rokā, lai apskatītu etiķeti. Tas ir Nantes reģionā ražotais Muscadet de Sevre et Maine. No visiem Nantes vīna darīšanas rajoniem šis ir visaugstāk vērtētais. Svarīgi ir zaļiem burtiem uz etiķetes rakstītie vārdi sur Lie. Tas apzīmē vīnus, kas izturēti uz savām nogulsnēm. Tātad tūristi no mana teiktā ir kaut ko iegaumējuši, jo nopirkts ir pats labākais. Muskadeti nav dārgi, jo tos parasti nedzer vienus pašus, bet kopā ar ēdienu.
Ķermenis piepildās ar patīkamu siltumu, bet prātu un domas pārņem vārdos neizsakāma romantika.
Austeres apēstas, un cik tad ilgi tā sēdēsim un sapņosim, tāpēc ceļotāju grupa labprāt pieņem manu ierosinājumu uzkāpt tuvajā klintī. Kāpiens pa šauro akmeņaino taku nav ilgs un drīz jau esam augšā.
Mēs stāvam uz klints, pilnu krūti elpojam spēcīgo jūras smaržu un skatāmies lejup uz ūdens klajumu, ciemu, zvejnieku laivām. Līdz pašam apvārsnim plešas jūra, no kuras dzīlēm nāk Kankales labklājība. Paisums jūrā slēpj austeru audzētavu kvadrātus. Bēgumā mēs redzētu ar žagaru žogiem vai akmens krāvumiem atdalītas teritorijas, kur savus lolojumus aprauga austeru audzētāji. Paisuma laikā tīrais jūras ūdens skalo austeru čaulas. Austeru audzēšana ir pacietības un rūpju pilns darbs, jo prasa pastāvīgu uzraudzību. Lai austere pieaugtu, vajadzīgi četri gadi.
Dūmaka šoreiz neļauj saskatīt tālumā esošās Džersijas un Gērnsijas salas. Miglas vāli slīd, atklādami tikai tuvāko klinšu kontūras, bet tad pie paša apvāršņa uz Normandijas krasta pusi cauri dūmakai pavīd leģendām apvītā kalna pelēkie apveidi. Tas ir Sanmišels jeb vienkārši Svētā Miķeļa kalns mūsu šodienas brauciena galamērķis. Sanmišels mums atgādina, ka diena jau tuvojas pusdienlaikam, tāpēc jādodas lejā, lai, iegādājušies ostmalas tirdziņā Kankales jūras veltes, turpinātu savu ceļojumu.
Mēs vēlreiz aizejam uz zili svītrotajām nojumēm un nopērkam vienkāršo ļaužu austeres mīdijas vakariņām. Jūras veltes mums ir iepatikušās. Jau noskaidrots, ka šoferītim līdzi ir katliņš un plītiņa. Vēl jānopērk vīns, jo vispopulārākais gatavošanas veids ir šo gliemeņu sautēšana baltvīnā, klāt pieliekot nedaudz garšvielu. Tad vāku virsū, un galvenais nedrīkst pārvārīt! Jo platāks katls, jo ātrāk un labāk gliemenes izsautēsies. Pērkot jāraugās, lai mīdīju vāciņi ir aizvērušies. Uzsitot pa vāku mīdijai jāreaģē un jāaizveras ciešāk, bet pēc vārīšanas tieši otrādi nedrīkst ēst tās mīdijas, kuru vāki ir ciet.
Latvijā mīdijas ierindotas jūras delikatešu kategorijā, bet Francijā tās ir ikdienišķs produkts. Krodziņos vispopulārākais mīdīju pasniegšanas veids ir komplektā ar frī kartupeļiem. Porcija izskatās iespaidīga, jo tiek pasniegts katliņš ar mīdījām un vēl pilna bļoda kartupeļu. Lai arī Francijā līdzīgi austerēm mīdijas tiek audzētas rūpnieciski, jūras piekrastē vietējie par to galdā likšanu rūpējas paši, smeļot tīkliem vai noņemot no klints gabaliem un akmeņiem. Pareizie mīdīju baudīšanas mēneši ir visi tie, kuru nosaukumos ir burts r, tātad, no septembra līdz aprīlim. Karstajās vasaras dienās jābūt uzmanīgam, jo šī gliemene ātri bojājas un var izraisīt saindēšanos. Mūsdienu modernās dzesēšanas un saldēšanas iekārtas to visu ir padarījušas daudz vienkāršāku.
Arī mūsu autobusa ledusskapis ir pārpildīts ar tikko pirktajām mīdījām un laiks doties tālāk. Uz redzēšanos, Kankale!
Ieva Avotiņa