Lielākoties izdzirdot Francijas vārdu, tas izraisa asociācijas ar neatkārtojamo Parīzi vai kādu no Vidusjūras piekrastes kūrortpilsētām Nicu, Kannām, bet varbūt iztēlē uzburas ainavas ar nepārredzamiem vīna laukiem un šampanieša dzirkstīm, vēl kāds iedomāsies par izsmalcinātu vecās ozolkoka mucās izturētu konjaku vai franču gardajiem sieriem, bet visdrīzāk neviens neaizdomāsies par Normandiju vienu no franču zemes ziemeļu reģioniem, kas tāpat spēj pārsteigt ar savu vienreizīgumu un sevišķumu. Tāpēc droši varu apgalvot, ka jūs nekļūdīsieties, ja atvaļinājuma mērķis būs nokļūt tieši tur neskaitāmi daudzo piļu, pakalnu un ieleju, kā arī piejūras klinšu zemē.
Dažāda gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski
1469. gadā Francijas karalis Luijs
XI šo apgabalu sadalīja augšējā un apakšējā Normandijā un tas nebūt
nav mazs, tāpēc provinces statuss šim reģionam īsti nepiestāv. Normandija
ir nedaudz mazāka kā puse no Latvijas jeb gandrīz tikpat liela kā Beļģija
30 tūkstošu kvadrātkilometru liela.
Īpaši labvēlīgs Normandijai ir ģeogrāfiskais stāvoklis, kas tai piešķir
sevišķu šarmu un vienreizību, jo var izbaudīt lielu dabas daudzveidību. Reģionā
ir ievērojama daļu Francijas mežu, līdz ar ko tas ir ļoti zaļš un var
lepoties ar lielu augu dažādību. Normandijas iedzīvotāji aizrāvušies ar
rapša audzēšanu: kurp vien brauc, visur plešas lieli rapša lauki (pie viņiem
tie zied jau aprīlī) un visapkārt mirgo spilgti zaļā un dzeltenā krāsa.
Arī provinces Ziemeļjūras krasta līniju var uzskatīt par sevišķu, jo reti
kur Eiropā būs atrodamas vēl tikpat krāšņas piekrastes ar stāvām klintīm,
kas vietām paceļas 100 metru augstumā virs jūras krasta. Tās teju vai atgādina
pasaku filmās redzētas celtnes tādas kā nereālas, mistiskas, varētu
domāt, ka mākslinieka rokas radītas, taču patiesībā laikam jau ar dabas mātes
radīto skaistumu nespēj sacensties pat vistalantīgākais no māksliniekiem.
Savukārt vēsturiskie apstākļi ietekmējuši Normandijas kultūrvēstures
daudzveidību, jo savulaik tās iedzīvotāji iekarojuši gan Angliju, gan
Dienviditāliju, gan Sicīliju, līdz ar to daļēji šo tautu kultūru ietekmes
redzamas arī arhitektūras stilos, izmantotajos māju celtniecības materiālos
un citos šā reģiona kultūras elementos. Tas viss vēl vairāk pastiprina sajūtu,
ka Normandijai ir vairākas sejas.
Krasts kā dārgakmens
Ceļojuma pirmā pieturvieta bija Kalē
Francijas ostas pilsēta, par kuru pirms septiņiem gadsimtiem norisinājušās
sīvas cīņas starp frančiem un angļiem. Pēc kara Kalē vēl joprojām vairāk
nekā 200 gadus bija Anglijas pilsēta. Tieši tāpēc pilsētas arhitektūrā
jaušama angļu ietekme Rātsnama celtni jau iztālēm pamanāmu padara
Londonas "Big Ben" zvanu torņa līdzinieks ar visu pulksteni. Tiesa
gan, vēlāk ceļojuma laikā šādi angļu stila "bigbeņu" torņi
vairākkārt ieraugāmi arī citās Normandijas pilsētās un apdzīvotās vietās.
Un vēl Kalē daudziem pazīstama ar to, ka no šejienes pa tuneli, kas izbūvēts
zem Lamanša jūras šauruma, ar ātrvilcienu var ātri nokļūt Anglijā.
Tālāk mūsu ceļš veda gar jūru, kas ļoti līdzinājās Latvijas piejūras
ceļiem, sajūta aptuveni tāda pati, it kā mēs brauktu cauri Tukuma rajona
zvejnieku ciemiem. Smilšaina zeme, tādas pašas priedes. Lai tuvāk aplūkotu
jau iepriekš aprakstītās baltās klintis, iegriezāmies Etretatā mazā
restorānu un Anglijas karaļa Edvarda laikmeta villu ciematā, kas visvairāk
ievērojams ar savām Ziemeļjūras krasta klintīm. Šo piekrastes gabalu pie
Etretatas dēvē par alabastru jeb "pusdārgakmens krastu"
spilgti zili zaļā ūdens dēļ un balto klinšu atspulga tajā. Kad tur ieradāmies,
bija bēgums un līdz ar to piekraste bija paplašinājusies par kādiem 100
150 metriem. Daudzi vietējie iedzīvotāji spaiņos lasīja krastā izmestos jūras
dzīvnieciņus mīdijas, dažādu veidu gliemežus. Krasts šeit ir ļoti
akmeņains akmeņi ir visdažādāko izmēru un formu un tik interesanti, ka
nevarējām noturēties, pāris neielasījuši mazās meitas līdzpaņemtajā
rotaļu spainīti. Viņa bija ļoti vīlusies, kad ieraudzīja, ka no spēlēšanās
jūrmalas smiltīs šoreiz nekas nesanāks, jo, kā mazā, izteicās: "Šeit
diemžēl ir drusciņ par maz smilšu." Patiesībā šeit vispār nebija
smilšu. Atgriežoties no kāpelēšanas pa jūrmalas klintīm, nejauši uzsākām
sarunu ar diviem gleznotājiem, kas turpat jūras piekrastē strādāja. Mākslinieki
vedināja, lai nu parādot arī viņiem, cik lielus "zvērus" tad mums
izdevies salasīt. Ieraugot spainīti gandrīz līdz pusei pielasītu ar akmeņiem,
viņi sāka gardi smieties vieni uzlasa jūras izsviestās delikateses, citi
akmeņus ...
Atceļā no klintīm uz hoteli, iegriezāmies Fekampas pilsētiņā, kas ievērojama
ne tikai ar savām daudzajām neogotiskās un neorenesanses laika celtnēm, bet
arī ar to, ka no šejienes cēlies slavenais benediktīniešu liķieris, kuru,
izmantojot dažādus Fekampas ielejas augus, 1510. gadā radījis mūks Bernardo
Vinčelli.
Torņu un katedrāļu pilsētas
Augšējo un apakšējo provinces daļu
savieno Normandijas tilts, kuru uzbūvēja 1995. gadā un kura kopējais garums
ir 2141 metrs. Tas ir viens no garākajiem vanšu tiltiem pasaulē. Gan augšējai,
gan apakšējai Normandijai iedalītas savas galvaspilsētas. Augšnormandijas
galvenā pilsēta ir Ruāna, Lejasnormandijai Kāna.
Abas pilsētas joprojām ir ievērojamas gan ar savu vēsturi, gan tās patiesi
sevišķajām celtnēm. Ruāna, kuru Viktors Igo nodēvējis par 100 torņu pilsētu
tās daudzo baznīcu torņu dēļ, slavena ar to, ka šeit pilsētas laukumā
1431. gada 30. maijā uz sārta sadedzināja "dumpinieci" Žannu d`
Arku, kura toreiz frančiem nozīmējušas būtiskākās tā gadsimta pārmaiņas
(beidzot franči sāka uzvarēt pēc 100 gadu ilgās karošanas). Pilsētas
vecajā tirgus laukumā, kur jaunā franču cīnītāja beidza savas dzīves
gaitas, uzcelta Svētās Žannas d` Arkas baznīca, kuru uzskata par interesantu
modernās reliģiskās arhitektūras paraugu.
Tāpat noteikti jāapmeklē pilsētas katedrāle, kurā atrodas Žannai d` Arkai
veltīta skulptūra. Varenībā un krāšņumā tā nekādā gadījumā
neatpaliek no pasaulslavenās Parīzes Dievmātes katedrāles Parīzē. Tieši
Ruānas baznīcas tornis (152 metri) ir augstākais Francijā. Tas lepni izslējies
pāri visai pilsētai un vietējiem iedzīvotājiem ir pilsētas simbols. Šīs
katedrāles galvenā ieeja nosaukta par "Nabaga cilvēka Bībeli"
tā "uzrakstīta" ar skulptora kaltu. Arī citi celtnes ārējie
elementi ir tikpat bagātīgi rotāti. Sākot ar 4. gadsimtu, katedrāle ir
nemitīgi uzlabota, taču mūsu gadsimtā to gandrīz iznīcināja, jo 1944. gadā
tajā trāpīja septiņi šāviņi. Tikai pateicoties kāda vietējā celtnieka
uzcītībai un ģenialitātei, tā tika izglābta. Pagāja aptuveni 12 gadi, līdz
katedrāli atjaunoja tiktāl, ka dievlūdzējiem bija atkal droši tajā ieiet.
Taču baznīcas atjaunošanas darbi tā arī nav beigušies un to joprojām
restaurē.
Turpat vecpilsētā ir vēl viena ievērības cienīga Svētā Maklova baznīca,
kas būvēta laika posmā no 1437. līdz 1517. gadam un ir gotiskā stila
paraugs visā tā krāšņumā. Baznīcas ieeju uzsver piecas arkas, kā arī ārkārtīgi
niansēti izstrādāti akmens grebumi un skulptūras, kas pārliecinoši parāda
tā laika akmeņkaļu brālības meistarības augsto līmeni. Šo baznīcu vērts
apmeklēt arī tās neparastās kapsētas dēļ. Tā dibināta 16. gadsimtā pēc
lielā mēra un rada ļoti īpašu iespaidu ar to, ka lielākā daļa kapsētas
ēku sienas ir veidotas no kolonnām un pīlāriem, kas izskatās tā it kā būtu
radītas no cilvēku galvaskausiem, kā arī no kapraču darbarīkiem un citiem
bēru elementiem.
Noteikti jāiziet cauri vecpilsētas Grosorlanpas ielai, kas ievērojama ar to,
ka bija pirmā gājēju iela Francijā un, protams, ka arī patlaban tā ir gājēju
visapdzīvotākā iela visā Ruānā. Tā ir iela, pa kuru pastaigājoties,
vislabāk var iepazīties ar pilsētas dzīvojamo ēku seno arhitektūru. Tā kā
Ruānā ir tik uzkrītoši koša reliģiskā arhitektūra, šīs it kā "parastās"
mājas var itin viegli nepamanīt. Taču tās nekādā gadījumā nav mazāk ievērojamas.
Dodoties tālāk no pilsētas centra, rodas sajūta, ka esi iemaldījies kādā
no Vidusjūras pilsētiņām mājas stipri vien atgādina Itālijas kūrortpilsētiņu
namus, visapkārt ieskautas ar augstiem nožogojumiem kā cietoksnī. Ruāna
atstāj neparastu iespaidu: no vienas puses tajā vienkopus ir daudz senu un
grandiozu celtņu, no otras joprojām laika zoba maz skartas saglabājušās
senās ieliņas ar šaurām, šaurām ieliņām un zemām mājiņām.
Savukārt Kānā ir divas ļoti vecas un ievērojamas abatijas (to torņi
sniedzas aptuveni 80 metru augstumā) Svētās Trīsvienības un Svētā Stīvena
abatija, kas celtas 11. gadsimtā. Abām ir interesanta izcelšanās vēsture.
Viljamss Iekarotājs un viņa sieva Matilde ir likuši uzcelt šīs celtnes kā
samaksu par to, ka apprecējušies bez pāvesta piekrišanas (Viljamss un
Matilde bijuši attāli radinieki).
Runājot par šejienes francūžu pilsētām, nevar neievērot kādu interesantu
un nekur citur neredzētu "atvieglošanās sistēmu": daudzviet pilsētās
pie senajiem pils mūriem tādā kā nelielā padziļinājumā iebūvēti vīriešu
pisuāri, kas nekā īpaši nav norobežoti, gluži vienkārši nokāp lejā, pačurā
un dodies tālāk savās gaitās. Mazliet smieklīgi.
Linda Sārta
Artis Drēziņš
"Lauku avīze"
31. maijs