Šenonso ir viena no šarmantākajām Luāras ielejas pilīm, jo 400 gadu laikā te valdījušas sešas dižciltīgas sievietes.
Caur ēnainu platānu aleju mēs tuvojamies Šenonso dāmu valstībai. Pils nav liela, bet izsmalcināta, būvēta daļēji uz Šēras upes, veco dzirnavu vietā. Pils ir privātīpašums. Tās apkārtne rūpīgi kopta. Mūsu acis priecē skaistie vīna lauki un nopļautie zālieni. Tuvākajos dārzos strādā dārznieki. Nav viegli mūsdienās uzturēt tādu īpašumu. Vai tā pievilcība spēj ieguldīto atpelnīt? Vai es būtu laimīga, ja kāds man uzdāvātu pili un liktu par to gādāt? Grūti atbildēt...
Ir apmākusies novembra diena un tūristus te tikpat kā nemana. Mums tikai labāk. Netraucēti varēsim izbaudīt visu, ko pils sniedz. Pa apkaltām ozolkoka durvīm ieejam pils pirmajā stāvā. Par pils pirmo īpašnieku Boijē liecina iniciāļi T.B.K. un iegravētais teksts Kas kādreiz te atnāks, lai atceras mani. 16. gadsimtā Katrīnas Boijē vadībā te noritēja vecā viduslaiku cietokšņa pirmās pārbūves renesanses stila garā. Vēlāk pils nonāca karaļa Fransuā I īpašumā, kurš to vēlējās izmantot medībām.
Pilī rudens vēsums nav manāms. Te ir mājīgi un silti. Kamīnos gruzd lielas malkas šķilas, vāzēs smaržo ziedu pušķi, bet uz galda šķīvjos āboli. Tie mums. Liekas, ka pils dāmas ir tepat kaut kur blakus istabās.
Ieejam telpā, kur viss ieturēts sarkanos toņos. Te mitusi Diāna de Puatjē. Pie sienas viņas portrets medību dievietes izskatā, bet virs durvīm karaļa ģerbonis, kurā saskatāmas Diānas zīmes pusmēness un burts D. Par pils īpašnieci viņa kļuva, saņemot Šenonso kā dāvanu no Francijas karaļa Fransuā I dēla Anrī II. Tas liekas neparasti, bet Diānu ilgus gadus karsti mīlēja 20 gadus jaunāks vīrietis varenas Eiropas valsts valdnieks, karalis Anrī II, vīrietis, kuru tīkoja daudzas bagātas un daudz jaunākas skaistules.
Diāna prata pievērst sev uzmanību. Karaļa Fransuā I galmā ap viņu grozījās daudz pielūdzēju, tomēr dāma palika tiem nepieejama. Viņa reti apmeklēja balles un citas galma izklaides, labāk veltot laiku lasīšanai un muzicēšanai. Izlaidīgajam gadsimtam tas bija neparasti un pat nepieņemami. Ko gan viņa no sevis iedomājās un kādu sapņu princi gaidīja? Karaļa dēls Anrī auga, un izaudzis par skaistu jaunekli, bruņinieku turnīrā savu karogu nolieca skaistās Diānas de Puatjē priekšā, izvēloties viņu par savu sirds dāmu, kuras dēļ gatavs iet cīņā. Tas bija liktenis. Galmam šis sakars, kurš vairs nebija tikai dēka, bet sāka ieilgt, nebija pieņemams un princi izprecināja itālietei Katrīnai Mediči. Anrī un Katrīnu kronēja Reimsā, bet, lai kā centās jaunā karaliene, viņai nācās samierināties ar otrās dāmas vietu, jo karalis nepārstāja mīlēt Diānu. Diāna pat audzināja mazos prinčus un palīdzēja pārvaldīt valsti. Ārzemju sūtņi bija neapmierināti, jo ilgi nācās gaidīt audienci pie valdnieka. Anrī lielāko diennakts laiku pavadīja kopā ar Diānu.
Tas saniknoja Katrīnu Mediči, un varbūt tieši tāpēc viņa savā aizvainojumā organizēja asinspirti Bērtuļa naktī. Uz Mediči sirdsapziņas guļ tūkstošiem hugenotu apkaušana, kas ir viens no vismelnākajiem traipiem katolicisma un Francijas vēsturē.
Anrī gāja bojā bruņinieku turnīrā no Montgomerī šķēpa trieciena acī. Starp citu, to jau laicīgi bija pareģojis Nostradamus, tāpēc karalis būtu varējis no turnīra izvairīties. Diāna krita nežēlestībā, šo vietu nācās atstāt un mūža atlikušo daļu pavadīt Anē pilī. Labi, ka ne cietumā. Beidzot pa īstam varēja sākt valdīt Katrīna. Diānai pils tika atņemta un Katrīna to sāka pārveidot pēc saviem ieskatiem. Rezultātā piebūvēta galerija pāri upei un ierīkoti jauni dārzi. Galeriju atklāja 1577. gadā un tās atklāšana sākās ar svinībām, kuras organizēja Katrīna Mediči par godu savam dēlam Anrī III.
Katrīnas laikā pils piedzīvoja visvērienīgākās balles un garandiozākās uguņošanas Luāras ielejā. Savā testamentā Katrīna Šenonso pili novēlēja sava mazdēla Anrī III sievai Luīzei de Lorēnai.
Luīze bijusi visnoslēpumainākā pils iemītniece, saukta par Balto dāmu. Luīze pilī gaidījusi pārrodamies vīru karali Anrī III, bet viņš neatgriezās, jo mira no sadursmē ar Žaku Klemānu gūtā ievainojuma. Īsi pirms nāves karalis nosūtījis Luīzei vēstuli, cerot uz drīzu izveseļošanos un lūgumu sagaidīt viņu Šenonso. Anrī tomēr nomira, bet Luīze solījumu gaidīt pildīja visu mūžu.
Luīzes istaba atrodas pils pēdējā stāvā, un nokļūt tajā var pa šauriem akmens pakāpieniem. Istabā vienmēr ir patumšs. Arī mūsu ierašanās reizē dienas gaisma skopi iespīd pa loga rūtīm. Koka paneļi, sienas, griesti viss te nokrāsots melnā krāsā, tikai vietām to atdzīvina balts ornaments. Grīdas dēļi čīkst zem mūsu soļiem, un telpa piesūkusies ar smaržu, kāda raksturīga vecām koka mājām. Uz galda novietota vāze baltiem smaržīgiem ziediem, bet uz lūgšanu sola atvērta bībele un aizdegta svece. Ziedu, veco mēbeļu un sienas koka paneļu smaržām jaucoties, domas sāk vīties līdzīgi sveces dūmiem un liekas, ka Luīze ir tepat tuvumā sieviete, kas savu dzīvi te pavadījusi vientulībā, bez smaida, skaitot lūgšanas mūža garumā. Atbilstoši senām tradīcijām viņai vienmēr mugurā bija baltais sēru tērps. Kāpēc Luīze atteicās no dzīves? Vai tāpēc, ka bija apsolījusi gaidīt? Bet varbūt tās bija bailes no jauna iemīlēties, bailes vilties laimē un cerībās...
Luīzes pili mantoja viņas brāļameita Fransuāza, bet pēc tam Šenonso nonāca bagāta baņķiera un zemes īpašnieka Kloda Dipēna rokās. Viņa sieva, būdama liela mākslas, dzejas un literatūras mīļotāja, pilī ierīko salonu. Tā bieži viesi bijušas tādas laikmeta slavenības kā Monteskjē, Voltērs, Ruso...
Pēdējās pils pārbūves, nu jau 19. gadsimta stilā, tika veiktas nākamās īpašnieces Pelūzas kundzes vadībā. Visas ieceres realizēt neizdevās, to traucēja dzīves likstas, naudas grūtības, kā rezultātā mantas, līdz ar to arī pils konfiskācija. Par pils īpašnieku kļuva bagāts rūpnieks Anrī Menjē. Menjē dzimta ir pils īpašnieki arī tagad.
Flāmu gobelēni, greznas mēbeles, lādes, gleznas, misiņa trauki virtuvē rada savdabīgu gaisotni, kas uz laiku apmeklētājus padara romantiskus un liek pārcelties citā laikmetā.
Tie, kas vēlas skatīt dāmas vaigu vaigā, var doties uz bijušajās saimniecības ēkās iekārtoto vaska figūru muzeju un sastapties ar Diānu de Puatjē, Katrīnu Boijē, Dipēna kundzi, intriganti Katrīnu Mediči un Balto dāmu Luīzi. Tur ir arī dāmu kavalieri Anrī, Ruso, Voltērs un citi iepriekš minētie.
Var iegriezties arī pils pagrabā, kur rindās stāv mucas ar īstu Šenonso vīnu. Te iespējams ne tikai nobaudīt karaliskā dzēriena garšu, bet arī nopirkt un aizvest to mājiniekiem, lai, atgriežoties un stāstot viņiem pils dāmu dzīves stāstus, ļautu izjust to pils auras burvību, ko uzsūcis sevī Šenonso vīns.
Ieva Avotiņa