Stāsts par Francijas Rivjēru, kurā pazuda ziema
Manā iztēlē šim Vidusjūras krastam līdzi nāk tāds kā lavandu pūdera iesmaržināts izrādīšanās splīns. Grieķu un romiešu, angļu aristokrātu un krievu caru, mākslinieku un viņu mūzu vai vienkārši zvejniekpuiku brīvdomīgais defilē gadsimtu garumā ļauj piegriezt šo Provansas gabaliņu katram pēc savas vēsturiskās gaumes.
Dievinātie un apbrīnotie, apskaustie un villās nepieejamie, viņu bohēmas un drāmas... Un nu arī Tu- Air Baltic ekonomiskās klases pasažiere ar pretenziju priecāties par dzīvi - rādies pielipusi pie Francijas dienvidu joprojām krampīgā mušpapīra! Jāatzīst, ka Nicas jaunlaiku īstenības vārdā jau tā īsti nemaz negribas pārcelties atpakaļ 21.gadsimtā, lai labprātīgi sabojātu pašradīto rivjēras idilli, kas piesūkusies ar mafijas atmazgātās naudas un profesionāla ubaga deķa smārdu. Nē, nē!
Nu ļaujiet vēl drusku pamaldīties gadu desmitos un izdzīvoties kā dāmu romānos pieklājas - satikt īstu princi (vai vismaz pievilcīgu, kaut samaitātu bandītu) pie ruletes galda kazino, Nicas līča viļņiem laizoties gar kājām, malkot rozā vīnu un uz nebēdu sauļoties topless kā Fransuāzas Sagānas varonei pusaudzei piedien... Jahtas, palmas un mūžīgo sauli, džeza trakumu un austeru lēno aizguldzēšanu nav grūti piedomāt klāt, vai ne? Nu nepavisam nav garlaicīgi! Šādi es labprāt turpinātu Nicas vasarās "pazaudēties" ik gadu, ja vien šopavasar mani nebūtu pārsteiguši kādi atklājumi!
-
Kāpēc gaidīt līdz vasarai, ja pavasaris rivjērā sevi piesaka jau februārī?
-
Ja te notiek krāšņākie karnevāli Eiropā, kādēļ ļaut triumfēt tikai Venēcijas svētkiem vai pazemīgi kalpot sapnim kādreiz nokļūt "īsto karnevālu" zemē Brazīlijā?
Šķiet, ka visdrošākais pamats priekam ir pats pavasaris, kas Latvijas februārī vēl šķiet neaizsniedzams, bet Francijas dienvidos jau ir uzplaucis un starojošs. Piejūras Alpi, kas vasarās ir klintspelēki un atturīgi zaļi, tagad mimozām saziedējuši zeltaini, pilsētu parkos jau pilnām sejiņām zied atraitnītes un narcises, bet citronkokos kā mazas, spožas laternas vīd kārdinoši augļi! Svētku sajūtu paspilgtina tradicionālais Provansas tirgus aromāts. Uz turieni izsalcis nemaz nevari iet, jo gribas pilnīgi visu - no marcipāna līdz sāļajai olīvai...
Īpašā vieta, kur vitaminizēties pēc garās ziemas, ir Montona - saukta arī par Rivjēras citronu galvaspilsētu, jo, pateicoties īpašajam klimatam, tie te padodas izcili aromātiski. Ir grūti paiet garām vietējam zemniekam, kas citronus un mandarīnus ielas malā tirgo tieši no piekabes. Grumbuļaini, smaržīgi, ar lapiņām vēl... tik ņemt nazi, griezt un lieliem kumosiem bāzt šo pavasari ar visu saldskābumu mutē iekšā! Tāds aptrakums mani sen nebija pārņēmis!
Bet patiesībā šo Francijas mēroga mazpilsētu par pavasara kārotāju meku padara ap 300 profesionāļu, kas ik gadus izlieto ap 150 tonnu citronu un apelsīnu, lai uzburtu fantastisku augļu ainavu saviem viesiem.
Teatralizēts muzikāls gājiens ar īpašajām citrusplatformām ir tikai viena no pasākuma daļām, vēl arī Bioves dārzi, orhideju kolekcijas, amatnieku tirdziņš...
Spītējot dūmakainajai dienai, saule valda gan tērpos, gan fotoobjektīvos - pilsētas ielās asuma netrūkst. Tā kā francūži uz gavilēm un aplausiem nav mudināmi, smaidu un omulības vilnis katru veļ līdzi, un tas, ka tu nerunā franciski, pret vakaru sāk likties dīvaini arī pašai...
Centrālie pasākumi Nicas karnevālā vairāku nedēļu garumā ir Ziedu kaujas un Gaismu naktis. Lai piedod holandiešu puķu fani, bet, kopš esmu piedzīvojusi Nicas karnevālu, ziedu parādes bez franču dzīvesgaršas man turpmāk laikam liksies pārāk stīvas un iepriekšparedzamas...
Nicā neatrāda ziedu greznumu vien, te ļaujas dāvināšanas priekam! Lielās parādes platformas pēc pāris skatītāju piekšā izbrauktajiem apļiem pārvēršas par Ziedu kauju laukiem: pa gaisu lido ne tikai pelnrušķes mimosas, seko arī rozes, antūrijas, gerberas un orhidejas... Rāmie franču kungi, kas sākumā likās dīki izvedam ielās atrādīt savas mīļotās, pamazām kļūst par medniekiem un mēģina pierunāt ratu augstumos valdošās puķu fejas sviest smalkākos pušķus tieši viņu sirdsdāmu rokās.
Pēc parādes dāmas ielās staigās appuķotas kā līgavas, bet no ratu greznības pāri būs palicis tikai karkass... lai floristus mudinātu strādāt atkal, jo karnevāla programmā šādas dāsnās iztrakošanās ir veselas piecas!
Vakarā, kad satumst, nedrīkst ļaut franču vakariņām sevi ieaijāt, jo pienācis laiks izbaudīt karnevālu gaismās. Ja dienā uzsvars tika likts uz ziedu un sieviešu krāšņumu, tumsā izceļas milzu tēli, kas radīti tieši vakara parādēm un atbilst katra gada svētku devīzei. Šopavasar sagaidījām ciemos Vidusjūras Ķēniņu, bet 2012.gada pavasari būšot ļauts ieskandināt Sporta Karalim, kas, iespējams, nāks no olimpiskās Londonas. Tā kā Rivjērai un angļiem ir izsena vēsturiska radniecība, paredzama arī turienes karalisko personu ierašanās visnegaidītākajās mizanscēnās...
Nicā karnevālā "mēdz viesoties" gan pašmāju politiķi, gan starptautiski atpazīstami Karaļi, piemēram, jūras dzīļu pētniecības ķēniņš Žaks Īvs Kusto un komēdiju karalis Luijs de Finess...
Nakti pielīksmo arī dažādi Vidusjūras galmam piederīgi radījumi:
Kad kopīgā vakara priecāšanās galā, vēl nemaz negribas doties pie miera, jo kas gan rīt tāds smags būtu darāms? Jāatpūšas? Nē, labāk vēl druksu paklejot pa Nicu, jo cilvēku ņirboņā daudz kas var palikt nepamanīts..
.
..nu kuram gan vasarā ir laiks Nicas baznīcās skatīties?
Un te Angļu promenāde pavasara nakts noskaņās...
Ko darīt, ja karnevālu cienītājs jūsos vēl snauž?
Tad modiniet sevī puķu mīli, vīna baudītāju, svaiga gaisa vai Vidusjūras ekspertu!
Mēs vienkārši ļausim, lai saule ātrāk jums uzdāvina pavasari!
Franču Rivjērā gozējās Ilva Picka, fotografēja Jānis Ozols