Pilsētas, āboli un sieri

Ir vismaz trīs lietas, kāpēc ieteiktu doties uz Normandiju. Pirmkārt, jānobauda kamambēra sieri, jo Normandija ir to dzimtene un nekur citur šie sieri nevar garšot tik īpaši. Otrkārt, šeit teju vai katrai pilsētiņai vai pat mazam it kā neievērojamam miestiņam ir sava īpaša vēsture ar daudzām ievērojamām celtnēm un patiesi sevišķām vietām. Un kur tad vēl āboli, kurus laikam tik daudzpusīgi spēj izmantot tikai Kalvadosā — vienā no Normandijas apgabaliem. Šeit no tiem ražo triju veidu alkoholiskos dzērienus un plaši izmanto ēdienu gatavošanā. Tomēr pats galvenais ir Sentmišela kalns, kas gluži vienkārši ir jāredz, jo no tā gūtos iespaidus nemaz nevar tā īsti ietērpt vārdos.

Sentmišela kalns

Sentmišela kalnu jeb Svētā Miķeļa kalnu pamanām jau iztālēm. Tas burtiski iznirst, paceļas pāri zemei — tā virsotne atrodas 157 metrus virs jūras līmeņa. Šo kalnu apdzīvo maza pilsētiņa. Tur ir dīvainas izjūtas — no vienas puses it kā rodas tāda saspiestības, šaurības sajūta, piemēram, viena ieliņa, kurai devāmies cauri, bija tik ļoti šaura, ka pusi no tās neapzināti nogāju sāniski — ja nu pēkšņi iesprūstu? Tikai vēlāk pamanīju, ka man pa priekšu varonīgu gājienu pa šo pašu ieliņu bija uzsācis vīrs spēka gados — divtik plats kā es ... No otras puses, uzkāpjot pašā kalna galā, pārņēma plašuma sajūta, visapkārt jūra un vējš, nekā cita.
Sentmišelas iedzīvotājiem ir sava pasaulīte, mierīgi rit sava pilsētas dzīve. Šauras mājas ar logiem, no kuriem teju rokas attālumā var aizsniegt pretējo kaimiņu logus, iekopti minidārziņi, tāpat viņiem ir sava kapsēta. Protams, pilsētiņā ir arī veikaliņi (tiesa gan, pārsvarā dažnedažādu suvenīru), kafejnīcas un restorāni — viss orientēts uz tūristiem.
Sentmišela vairāk nekā 2000 gadu cilvēkiem bijusi pielūgsmes vieta, un to joprojām par tādu uzskata. Šeit jau 1300 gadus augtākajā kalna punktā atrodas baznīca, kas celta Svētajam Miķelim par godu. Napoleona laikā tā kalpojusi arī par cietoksni un cietumu. Baznīca ir atzīta par arhitektūras meistardarbu, un to apskatīt ierodas apmēram divi miljoni apmeklētāju gadā. Kristieši bieži šeit nāk, lai lūgtu ercenģeli un kopā ar benediktīniešu mūkiem (viņi šeit veikuši lielāko daļu būvniecības darbu) slavētu liturģiskos dievkalpojumus.
Sentmišela kalna pirmsākumi tīti leģendā. Stāsta, ka 709. gadā paisuma vilnis aprijis mežu un izveidojis šo salu, kas vienīgā netika ūdeņu noskalota. 11 gs. kalns kļuva par pastāvīgu dzīvesvietu cilvēkiem. Par svētāko vietu uz salas uzskata abatijas baznīcu, kuras tornis paceļas 157 metru augstumā virs jūras līmeņa. Baznīca būvēta aptuveni 100 gadus.
Taču patlaban kalna iedzīvotājus satrauc tas, ka kalnu arvien mazāk un mazāk apskalo ūdens. Tikai ļoti augstos paisuma brīžos jūras ūdeņi sasniedz kalna mūrus. Tāpēc patlaban norisinās darbi pie tā, lai ap kalnu joprojām notiktu laba ūdens cirkulācija un būtu augsti paisuma un bēguma viļņi. Tas nepieciešams tāpēc, lai kalns nepaliktu vienkārši zemes vidū, jo tad būs zudusi tā pirmatnējā burvība.
Pagaidām gan paisums joprojām katru dienu sākas noteiktā laikā — aptuveni ap pusdeviņiem vakarā, un tad vairs no šā kalna ar automašīnu nevar tikt projām. Savulaik šī pilsēta bijusi labs patvērums no ienaidniekiem, jo to bijis ļoti grūti ieņemt.

Ziloņkaula un zivju Djepa

Atceļā no Sentmišelas iebraucām Djepā — it kā nelielā pilsētiņā (kā rāda atzīme kartē), kas, izrādījās, nav nemaz tik maza un kurai ir sava īpaša vēsture un ievērojamas vietas.
Patiesībā Djepa ir ceturtā lielākā pilsēta vienā no Normandijas apgabaliem Sentmaritimā un tajā dzīvo aptuveni 40 tūkstoši cilvēku. Šī bijusi pirmā vieta Francijā, kurā 1823. gadā tika atvērts jūrmalas kūrorts. To izveidojusi hercogiene Berī. Tāpat savulaik šeit bijusi daudzu slavenu mākslinieku (Monē, Renuāra, Pisaro) iecienīta „darbavieta”.
Viena no Djepas interesantākajām celtnēm ir Svētā Džeimsa baznīca, kas ir gandrīz tikpat liela, cik katedrāle. Daudzu gadsimtu laikā kuģu īpašnieki un jūrnieki to izveidojuši par savu baznīcu, kurai vienmēr bagātīgi atvēlējuši savus ziedojumus. Tas redzams arī baznīcas apdares elementos. Piemēram, Dārgumu kapelā izgrebts greznojums, kas attēlo grūtības un briesmas, ar kādām jūrniekiem nācies sastapties savu ceļojumu laikā. Tas, ka šī ir jūras pilsēta, jūtams arī pēc plašā jūras velšu piedāvājuma klāsta — zivju veikalu te ir gana daudz un produkcija izstādīta gluži uz ielas. Kad zivi savai maltītei esat izvēlējies, to turpat tirgū vai veikalā jūsu acu priekšā pārdevējs ļoti veikli un prasmīgi notīra. Zivis ir dārgākas par gaļu, piemēram, kūpināta skumbrija, sagatavota līdzīgi kā pie mums, maksā ap pieciem latiem kilogramā. Protams, visbagātīgākā ir jūras zivju izvēle (sevišķi daudz ir dažāda izmēra butes), taču šeit var aplūkot (un ne tikai) arī dažādus neredzētus spīļveidīgos — gan krabjiem, gan vēžiem līdzīgos, melnus, krāsainus un punktainus, gan dažāda izmēra gliemežus un, protams, austeres. Novērojām, ka tām austerēm piemīt savāda īpašība — jo vairāk austeru apēsts, jo gardākas kļūst un vairāk gribas...
Augstu pāri pilsētai paceļas vecās pils nocietinājumi (tie būvēti uz vēl senākiem nocietinājumiem) ar saviem torņiem. Patlaban te iekārtots muzejs, kurā atsevišķas zāles veltītas tikai ziloņkaulu grebumiem — vairākus gadsimtus Djepa uzskatīta par ziloņkaula galvaspilsētu. Pavisam netālu no Djepas, pabraucot uz priekšu desmit kilometrus, atrodas skaistā Miromesnilas pils, kura ievērojama ar to, ka šeit 1850. gada 5. augustā dzimis slavenais franču rakstnieks Gijs de Mopasāns.

Kalvadoss, pastētes un sieri

Ruāna ir pazīstama ar saviem pīlēniem jeb, precīzāk, no tiem pagatavotajām maltītēm. Piejūras pilsētiņa Djepa ir vieta, kur jābrauc ēst jūras butes, bet Kāna sevi padarījusi slavenu ar ēdieniem no dzīvnieku iekšām. Piemēram, franču aknu pastētes gluži vienkārši citādi nevar aprakstīt kā burvīgas, vismaz nekur citur neesmu ēdusi tik gardi pagatavotas pastētes. Tās papildinātas ar dažnedažādām piedevām un gatavotas visdažādākajos veidos — ar svaigiem (vēl gluži zaļiem) melnajiem pipariem, ar papriku un zaļumiem, ar cūkgaļu un speķa gabaliņiem, samaltas vienlaidu masā un gatavotas graudainas tā, lai varētu izbaudīt īpašās piedevas.
Tālāk seko Kalvadosa. Šādu vārdu apgabalam devušas pāris klintis un, kā jau pats nosaukums liecina, šī ir dzimtene slavenajam no āboliem gatavotajam alkoholiskajam dzērienam kalvadosam, kas ir šā reģiona viens no galvenajiem eksporta produktiem. Vēl šis reģions interesants ar to, ka Kalvadosā ir virkne ceļojumu maršrutu, piemēram, Sidra ceļš, Tradīciju ceļš, Normandijas hercogu ceļš un daudzi citi.
Vēl šeit izgudrots Latvijā maz dzirdētais pommē — maisījums no ābolu brendija un ābolu sulas, kā arī nu jau Latvijā labi pazīstamais dzirkstošais dzēriens sidrs, kas garšas ziņā tomēr ievērojami atšķiras no mums pierastā. Kalvadosā darinātais sidrs vairāk atgādina viegli iepuvušu ābolu garšu un to pasniedz nevis glāzēs, bet iepilda tādās kā tējas tasītēs. Taču jābrīdina, ka noreibt no tā var ātri.
Šeit dzīvojošo franču lielo mīlestību uz āboliem varējām izbaudīt arī mēs. Bijām izsalkuši, tāpēc nolēmām sameklēt kādu mazu vietējo krodziņu, kurā varētu nobaudīt viņu tik izslavētos garšīgi gatavotos ēdienus. No ceļojuma mūžīgajām sviestmaizītēm bijām noguruši, tāpēc nolēmām paēst kaut ko siltu. Diemžēl izrādījās, ka esam drusku nokavējušies, lai varētu pasūtīt siltu maltīti, jo tās šeit gatavojot tikai līdz plkst. 16, bet pulkstenis nepielūdzami rādīja 16.05... Tāpēc vienīgais siltais ēdiens, ko šeit vēl varēja pasūtīt, bija dažādas omletes ar franču tradicionālajiem frī kartupelīšiem. Omletei nebija ne vainas, bet tai pievienotie salāti gan bija visai netradicionāli pagatavoti (mūsu izpratnē), jo tajos varēja atrast visu, ko vien sirds kāro — sākot ar zaļajiem salātiem, tomātiem, vārītām olām, kamambēra sieru, šķiņķi, zilcgaļu (jeb kaut ko līdzīgu rupja maluma pastētei) un visbeidzot tam visam pa virsu bagātīgā kārtā pārklāti nomizoti un šķēlītēs sagriezti āboli.
Kalvadosas apgabalā atrodas arī mazmazītiņš miestiņš Kamambēra, no kurienes cēlies slavenais kamambēra siers. Netālu no tā uzcelts piemineklis šā sevišķā siera radītājai — zemniecei Marijai Harelai, kas šo sieru sāka tirgot 1791. gadā. Atļāvāmies degustācijas un sieru zināšanu papildināšanas nolūkā nopirkt piecus dažādus Normandijas kamambēra sierus — tie bija ļoti atšķirīgi. Kamambēra sieri šeit ir lētāki nekā Latvijā. Kā siera miestiņš slavens ir arī Pontlevekē, kur jau kopš viduslaikiem ražo slavenos smirdīgos sierus. Viens no tiem bija tik ļoti īpašs, ka pats kusa mutē.

Normandijā jārēķinās:

• pēkšņi var "uzrasties" maksas ceļi, kas Francijas kartēs nav uzrādīti.

• hoteļa numurs vidēji šeit maksā 65 eiro, taču, ja esat pieticīgs (numurā nav dušas un tualetes), numuriņu var dabūt arī par 25 eiro. Savukārt viena diena kempingā, kuru šeit ir ļoti daudz, izmaksās aptuveni līdz 10 eiro dienā.

Linda Sārta

"Lauku Avīze"
10. jūlijs