Ceļojumu uz Franciju sāku 2003. gada agrā pavasarī. To daru ar nodomu, lai neiekultos pārmērīgā ceļotāju drūzmā. No citu rakstītā un no paša pieredzes zinu, ka laikā, ko dēvē par tūrisma vasaras sezonu, visas ievērojamās vietas Eiropā būs ar dīkdieņiem pārpildītas. Es un mana uzticamā pavadone Zigrīda braucam savā automašīnā Ford Escort Universal, kas, manuprāt, ir ļoti piemērota mašīna tāliem daudzdienu ceļojumiem, ieskaitot nakšņošanu, kad nevajag ik vakaru dārgi maksāt par naktsmājām, bet pietiek pabēgt no lielceļa un likties uz auss mašīnas aizmugurē saklātajā gultā. Dažās dienās pievārējuši Lietuvas, Polijas un Vācijas attālumus, pa ceļam apskatot arī dažu interesantu vietu, ceturtās dienas rītā esam Francijā.
Svētais krusts
Sankruā tulkojumā nozīmē Svētais krusts. Tā sauc Francijas pierobežas pilsētu Reinas kreisajā krastā, kas pati pirmā viesmīlīgi sagaida ceļotāju, kad tas pie skaistās vācu Breizahas ir pārbraucis tiltu pār Reinu. Uz robežas nekādu kavēkļu. Postenī pāris brašu, uniformētu vīru, bet tie valsts cienīguma labad, jo viņi satiksmes plūsmu nekavē un nevienu nekontrolē.
Esam senajā franču un vācu teritoriālo ķildu zemē Elzasā. Tā pārmaiņus piederējusi gan Vācijai, gan Francijai un bijusi pat par ieganstu, lai Francija iesaistītos Pirmajā pasaules karā, jo Elzasu frančiem 1871. gadā varmācīgi bija atņēmuši vācieši. Saskaņā ar Versaļas miera līgumu Francija 1919. gadā Elzasu atkal atguva savā īpašumā. Bet kādreizējā tās piederība Vācijai joprojām ir manāma ik uz soļa. Elzasas novada vēsturiskajā apbūvē vērojama spēcīga vācu arhitektūras ietekme, kas jo spilgti izpaužas pildrežģu māju sienu rakstos.
Sankruā centrā ir iekārtota plaša autostāvvieta, kur neviens neprasa maksāt par tās lietošanu. Kad izkāpju no mašīnas, ar sajūsmu ieklausos slavenās valodas jaukajās skaņās, kas te rotaļājas visapkārt. Nesen vēl visur skanējušajā vācu valodā pēkšņi neviens vairs nerunā. To nomainījusi franču valoda ar pavisam citām skaņām. Francūži ir krietni runīgāki par vāciešiem. Tādēļ seko skumjš piedzīvojums, ko uztveru bezmaz kā traģēdiju uz ielas pie manis ar uzrunu monsieur vēršas kāda šarmanta madame, bet es bezpalīdzīgi raugos viņā un nesaprotu no teiktā ne vārda. To varētu dēvēt par akvārija efektu tepat līdzās visapkārt kūsā dzīve, staigā un sarunājas cilvēki, kaut ko vēstī uzraksti, bet tu uz visu to raugies kā zivs aiz akvārija stikliem, neko nesaprazdams.
Par to, ka Sankruā ir ar senu vēsturi, vecpilsētā visdrošāk liecina laika zoba sagrauztās baroka baznīcas un savrupmājas. Tās laimīgi pārdzīvojušas pagājušā gadsimta kara negaisus. Te jau jūtama arī pirmā saskarsme ar arābu pasauli. Pilsētā sastopami melnīgsnēji, dienvidnieku paltrakos satinušies ļaudis, kuri savā starpā sazinās ar pavisam nedzirdētām valodas skaņām. Šis ir Irākas kara laiks, un iespējams, ka sastaptie ir kara bēgļi, kuriem Francija devusi patvērumu, protestējot pret amerikāņu un britu militāro varmācību.
Elzasas lielpilsēta Kolmāra
Francijas austrumos autoceļu krustojumā atrodas pēc lieluma trešā Elzasas pilsēta Kolmāra (ar 66 tūkstošiem iedzīvotāju). Kolmāra ir viduslaiku vecpilsēta, kas rūpīgi un pamatīgi atjaunināta. Apbrīnas cienīgs ir 1609. gadā celtais savrupnams Maison des Tetes, ko rotā tēlnieku veidotas simts galvas un gotiskā dominikāņu baznīca, kur atrodas slavenā glezna "Madonna ar rozēm". Novada muzejā ir elzasiešu tautas mākslas pastāvīgā izstāde, senas vācu gleznas. Elzasieši, viņu ir ap 1,5 miljoniem, runā franču un vācu valodā, viņiem ir savas īpatnējas kultūras tradīcijas, tautastērpi un tautas dejas.
Kā jau lielpilsēta Kolmāra cieš no pārmērīgas satiksmes drūzmas. Uz mani tā atstāj nomācošu iespaidu, jo visu laiku baiļojos par savu mašīnu nepazīstamā pilsētā un tādā braucēju jūklī viegli var kļūdīties un iedzīvoties lielās nepatikšanās. Par laimi, līdz šim nekas ļauns man nav atgadījies, jo Rietumu zemēs ir krietni augstāka braukšanas kultūra, kas neatzīst līdzcilvēku drošības apdraudēšanu ar nekaunīgas auto vadīšanas paņēmieniem. Šaurajos ceļos līdzbraucēji ir pacietīgi arī tad, ja aiz mums cerībā tikt garām sakrājušās dažas mašīnas, reizēm kopskaitā ap simtu. Cits pasignalizē maigi un draudzīgi, cits taurē ar pilnu jaudu. Tad pamūku kādā ceļmalas kabatiņā, lai palaistu ātrbraucējus garām. Bet pēc brītiņa viss atkārtojas. Aiz mums atkal ir sastājusies gara rinda. Tas nekur neder. Tādēļ labāk meklēšu mierīgākus ceļus, kas ved pa klusiem lauku ciematiem, kur visu laiku kāds nemin uz papēžiem.
Turkheimas vīndaru valstībā
Manā rīcībā ir ziņa, ka Elzasā var iepazīties ar īstu viduslaiku pilsētu Rikuevīru. Tāda vilinājuma dēļ esmu uz dažām dienām tīšām nomaldījies no sava ceļojuma galvenā mērķa Ibērijas pussalas. Bet Francijas ceļa rādītāju izvietotājiem Rikuevīra šķitusi tik nenozīmīga, ka nav bijis pat vērts nopūlēties, lai palīdzētu to atrast. Tepat kaut kur tuvumā tā ir. Braucam gan šā un braucam arī tā viss velti, tādas Rikuevīras nekur nav. Pa tām starpām gadās cits ciemats, par Turkheimu saukts. Piestājam pie ārēji necila māju pudura, kur otrpus ceļam stāv vīnūzis ar uzrakstu Vins fins Bulabois caveau. Šķita, ka tam ir sakars ar anglisko cave ala. Taču nekāda cauruma uz pazemi tur nav. Izrādās, tā ir vieta, kur degustē un pērk vīnu. Es atrados pie stūres un saprotu, ka šādi prieciņi nav man domāti. Jāpaskatās labāk, kas tajā māju pudura pagalmā, kurp ved vārtu arka. Paejoties aiz vārtiem dažus soļus, aizraujas elpa te taču ir kā viduslaikos, kur Tils Pūcesspieģelis klaiņojis un uz izstieptas virves dejojis. Lūk, kā aiz nezināšanas vai paviršības ceļojumā viegli var palaist garām ievērojamas un skaistas vietas. Izstaigājam Turkheimu krustu šķērsu un iemūžinām fotogrāfijās šo pagātnes brīnumu. Ja jau Turkheima izskatās kā pasaku valstība, tad kādai ir jābūt Rikuevīrai, kuras slava kautrīgi sasniegusi arī Latviju? Ceļa meklējumi turpinās ar jaunu sparu.
Viduslaiku sadzīves dzīvā bilde
Ar neatlaidību var panākt daudz. Beidzot ceļu rādītāji apžēlojas un sāk virzīt uz pareizo pusi. Piebraucam pie Rikuevīras mūriem. Aiz tiem, tāpat kā Turheimā, nekas nav redzams. Līdzās pietiekami plaša vieta, lai atstātu mašīnu un joztu pretī savam sapnim. Bet es neesmu vakarējais. Kā tad, tepat jau slaistās arī puisis ar naudas tarbu kaklā, kas nelegāli ievāc no autobraucējiem stāvēšanas nodevas. Kāpēc man būt slinkam un nepameklēt sev vietu citur? Pabraucu pārsimts metrus vēl uz priekšu un aiz stūra atrodu brīvu vietu, kur manas mašīnas stāvēšana nevienu neinteresē. Nu var nodoties viduslaiku vizuālajām baudām, pie reizes ietaupījis dažus eiro.
Ieeja augsto mūru ieskautajā pilsētiņā ir pa sargtorņa vārtiem. Aiz tiem sākas līkloču šauro ieliņu valstība. Ielas abās pusēs, cieši viena piespiedušās, uzkumpušas no gadsimtus ilgā mūža nastas, slienas divstāvu pildrežģu mājas. Tās ir apdzīvotas, un vismaz no ārpuses tām nemana eiroremonta pēdas. No dzīvokļa uz dzīvokli, klaudzinādams pie durvīm, staigā skursteņslauķis. Ak jā, tādā apdzīvotības blīvumā taču līdz baismīgam ugunsgrēkam tikai viens neuzmanīgs solis. Un skursteņslaucītāja uzdevums te sekot pie laika, lai apkures ierīces būtu pienācīgā kārtībā. Iztēlojos, cik neērti mūsdienās tādos puskrēslas mitekļos dzīvot. Tādēļ viss gods un cieņa elzasiešiem, kas pratuši saglabāt tik romantisku pagātnes liecību. Jācer, ka valsts viņiem sniedz vismaz kādu materiālu atbalstu, jo tāds tūrisma objekts taču ir visas Francijas lepnums.
Galvenā ieliņa stiepjas no viena sargtorņa līdz otram pilsētas pretējā pusē. Te namu pirmajos stāvos kopš seniem laikiem ir ierīkoti veikaliņi, krodziņi un vīna pagrabi. Apkārt staigājošas maizīšu tirgotājas ir tik vēlīgas, ka par velti dod nogaršot cepumus, taču klusībā tomēr gaida, ka garšotāji arī kaut ko pirks. Kādā pagalmā apskatei izlikta smaga un neveikla dzelteni krāsota pasta kariete. Tai seši zirgi priekšā jūdzami. Var just līdzi agrākajām paaudzēm, kam tik bīstamos un neērtos satiksmes līdzekļos nācies ceļot.
Vēroju šīs laika zoba neatlaidīgi grauztās ēkas, kur viss joprojām vēl izskatās oriģināls, neatdarināts, un domāju ziemā tādas taču slikti satur siltumu, neatbilst mūsdienu higiēnas prasībām un vasarās te ne dienu nav miera no tūristu bariem. Ir jau skaisti kādu stundu papriecāties šādā pasaku pilsētiņā, atcerēties brāļu Grimmu pasaku varoņus, kam līdzīgs bija viss dzīves fons, bet pavadīt te savu mūžu tas laikam no manis būtu par daudz prasīts. Varbūt līdzīgi par mūsdienu mītnēm domās arī nākamās paaudzes, jo dzīvē taču viss plūst, viss mainās.
Atgriešanās realitātē
Bet pietiks romantikas. Jāatgriežas ikdienā, tas ir, uz ātrumceļa, kur katrā virzienā nepārtraukta trīsrindu kustība, neatlaidīga skriešanās ar laiku, troksnis un dūmgāzu saindēts gaiss. Daudz lielo vezumnieku, starp kuriem mans fordiņš ir kā aizā. Abās pusēs skarbu dziesmu rēc dīzeļmotori, griezīgi šņāc autoriepu simti, dzelžaini klab sakabes. Tādā jezgā kājas nevilšus sāk trīcēt ceļgalos, bet nervi jāsavalda. Ceļi šķiras, pagriežas citā virzienā, un stūrētājam ceļa rādītājos jāpagūst nolasīt pareizo virzienu. Apstākļi piespiež ievērot kopējās plūsmas tempu, lai gan ļoti gribētos svešajos apstākļos braukt mazliet lēnāk. Šo Rietumeiropas lielceļu nesimpātisko drūzmu varētu dēvēt par praktisko kapitālismu, kas ar laiku draud sasniegt arī Latviju.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"