Apceļojot Rietumeiropu, vērīga tūrista ausis jau pa krietnu gabalu sasniedz Francijas viduslaiku pilsētas cietokšņa Karkasonas slava. Kamēr latviešu ceļojumu literatūrā par Franciju nav pieejama tik pamatīga grāmata kā "Zvaigznes ABC" izdotie ceļveži par Itāliju, Spāniju un Vāciju, tikmēr ziņas par Franciju ir jāsalasa pa kripatiņai vien no dažādiem avotiem. Un tad nu ceļojuma laikā atklājas, ka šis tas pat ļoti ievērojams palicis "aiz kadra". Tā bija ar Karkasonu. Man šo vietu pasvītrot savā ceļu atlantā ieteica vācieši, ar kuriem pavadījām kopīgu nakti laukumā pie kāda iespaidīga klostera Portugālē.
"Kritika no augšas"
Glābjoties no Rietumeiropā valdošās vispasaules ļaužu drūzmas, izvēlos mazākus un ne tik noslogotus ceļus. Tie sagādā īpatnēju, nekur iepriekš neapsolītu dabas skatu burvību. Esmu tikko kā no Spānijas nokļuvis Francijā. Attālinoties virzienā uz ziemeļiem no Pireneju kalnu grēdas galvenā masīva, kalnu tieksme radīt grūti pārvaramus šķēršļus cilvēka ceļā vēl krietnu laiku negrib mitēties. Vadu savu auto pa skaistu, starp augstām klintīm iespiestu nežēlīgi šauru līkloku ceļu, kur pretī traucošās mašīnas tik tikko var viena otrai paspraukties garām un kur pirms katra klinšu kraujas aizsegta līkuma drošības dēļ ir jāsignalizē, cik vien spēkrata taure to spēj. Ik pa gabaliņam ceļa zīmes brīdina par varbūtējiem nogruvumiem jeb, kā saku savai dzīvesbiedrei: "Ir sagaidāma kritika no augšas." Bet vai tas kaut ko izmaina? Tik un tā uz priekšu jātiek, jo atpakaļceļa nav. Vienā brīdī redzu, uz asfalta guļ dažas dūres lieluma klints atlūzas un tikko mašīnas priekšā noveļas vēl kāda. Pasteidzinu mašīnu cerībā tikt bīstamajai vietai ātrāk garām, kamēr nav nogāzies nākamais briesmonis. Te augstu virs ceļa brikšņos pamanu kādu spicu ļipu kustamies nu jā, bariņš ragaini bārdaino "velna ģīmju" siro pa krūmiem, atvases šķīdami un akmeņus brucinādami. Bet man tas gandrīz maksāja sadauzītu mašīnas priekšējo vējstiklu.
Cūkas nāve glābj Karkasonu
Pēc pārdesmit kilometriem kalni noplok un Karkasona ir klāt. Ir divas Karkasonas mūsdienīgā Apakšējā pilsēta ar 46 tūkstošiem iedzīvotāju un uz paugura otrpus Odas upei vēsturiskā Augšējā pilsēta. Mani, protams, galvenokārt interesē Augšējā pilsēta cietoksnis, nepārspēts viduslaiku celtniecības paraugs. Divdesmit gadsimtos daba, māksla un vēstures rats ir veidojuši šo unikālo kompleksu. Ķelti, romieši, vestgoti, Tuvo Austrumu arābi saracēņi, franki un visbeidzot Francijas karaļi, visi viņi ir pielikuši svētīgu roku Karkasonas ansambļa radīšanai. Ansambļa, ko dēvē arī par Pireneju vārtiem, jo gadsimtu gadsimtos Karkasonai cauri gājušas gan karotāju ordas, gan tirgoņu karavānas, gan svētceļnieku pulki.
Antīkās Romas laika pierakstos minēts, ka 20. gadā pirms mūsu ēras pastāvējusi Jūlija Karkaso kolonija. No tā vēlāk cēlies Karkasonas nosaukums. Par Karkasonas vārda izcelsmi ir leģenda. Franku valsts Kārlis Lielais (742 814), ar kariem paplašinādams savu impēriju, uzbrucis Akvitānijas hercoga valstij un piecus gadus turējis aplenkumā Akvitānijas cietoksni, zvērēdams tās aizstāvjus nomērdēt badā. Kad izmiris viss aizstāvju garnizons, cietokšņa aizstāvību uzņēmusies vietējā valdnieka sieva, dāma vārdā Karkasa. Viņa izgatavojusi lelles karavīru izskatā un izlikusi tās visos cietokšņa torņos, bet pati ar bultām apšaudījusi ienaidniekus. Tad Karkasa izbarojusi cūkai pēdējo atlikušo maisu ar graudiem un izmetusi šo cūku ienaidniekiem. Krītot no torņa, cūkas vēders pārplīsis, graudi izbiruši un aplencēji no tā secinājuši, ka viņu pūles panākt pils padošanos ir veltīgas. Kārlis Lielais atvilcis savu karaspēku, bet dāma Karkasa, kaitinot imperatoru, pūtusi tauri. To dzirdējis, karaļa ieroču nesējs teicis: "Sir, Karkasa jūs sauc." ("Sire, Carcas te sonne"). No tā arī pilsētas nosaukums.
Ķeceru dzimtene
Augšējo pilsētu apjož divkāršs nocietinājumu gredzens, kas veidots no 5. līdz 13. gadsimtam. Tajā ir 52 sargtorņi, kas mūsdienu cilvēka acīs padara visu šo veidojumu sevišķi interesantu, senas romantikas apdvestu. Cietokšņa mūros ir tikai divēji vārti austrumu un rietumu sienā. Galvenie ir austrumu sienas Narbonas vārti, vienīgie, pa kuriem cietokšņa teritorijā var iekļūt braukšus. Viduslaiku cietokšņos vārti bija visvieglāk iedragājamā vieta, tādēļ tos veidoja iespējami stiprākus. Izejot no cietokšņa, vispirms ir tērauda plāksnēm apkalti vārti. Tad pa vadotnēm pārvietojams režģis. Virs tā lūka, pa kuru uzbrucējus nomētāt ar akmeņiem. Tam seko vēl otri vārti un nolaižams režģis un atkal atvere nelūgtu ciemiņu sagaidīšanai ar akmeņiem. Tālāk dziļš grāvis, pār kuru paceļamais koka tilts un tad vēl šķērsām ceļam nostiepta pamatīga ķēde, kas paredzēta kavalērijas aizkavēšanai. Aizsardzības torņi ir apmēram 25 metrus augsti, tiem sienu biezums pie pamatnes ir četri metri, augšdaļā 2,8 metri. Vispamatīgāk ir būvēti Narbonas vārtu aizsardzības torņi, kas radušies ap 1280. gadu. Šo torņu ārpusē visā to augstumā ir kuģa ķīlim līdzīgs izcilnis, kas mazinātu pret mūri radītos triecienus. Ziemeļu puses torņa pirmajā stāvā bijusi ap 100 kubikmetru tilpuma tvertne lietus ūdens uzkrāšanai, bet dienvidu puses torņa apakšējā daļa kalpojusi kā pārtikas noliktava. Torņu otrajā stāvā ir plašas un skaistas zāles, trešajā stāvā abu torņu platības ir savienotas, veidojot milzīgu zāli ar pieciem uz cietokšņa iekšpusi vērstiem gotiskiem logiem, sauktu par Bruņinieku zāli.
Karkasonas novads viduslaikos plauka un zēla, pateicoties plašiem tirdzniecības sakariem ar Vidējiem Austrumiem un 11. gadsimtā tur izveidojās kataru sekta, kas neatzina laulību, nievāja krusta zīmi, pasludināja par velnišķīgiem māņiem visus kristiešu izdomātos brīnumus, svētbildes un svētos. No kataru vārda, kas grieķiski nozīmē tīrs, cēlies vācu Ketzer ķeceris. 1209. gadā pāvests Inokentijs III pieteica Krusta karu ķeceriem. Kad krustneši no Francijas ziemeļiem devās uz dienvidiem katarus iznīcināt, katari patvērās Karkasonas citadelē. Krustnešiem tomēr izdevās cietoksni ieņemt un pakļaut katarus inkvizīcijai. Kataru sakāvē atklājās Karkasonas cietokšņa nepilnības, un uzvarētāji ķērās pie cietokšņa pamatīgas pārbūves. Tika uzcelts otrs, ārējais aizsargmūris un veikti daudzi citi uzlabojumi, jo pēc Krusta kara Francijas teritorija sniedzās jau līdz Karkasonai.
Nākamo nopietno pārbaudījumu Karkasona izturēja Simtgadu karā (1337 1453), kad tai uzbruka angļu karaspēks Melnā Prinča (1330 1376) vadībā. Uguns liesmās bojā gāja Apakšējā pilsēta, bet citadele palika uzbrucējiem nepieejama. 17. gadsimtā Francijas dienvidu robeža pavirzījās vēl vairāk uz dienvidiem un Karkasona zaudēja savu militāro nozīmi. 19. gadsimtā norisinājās cīņa par vēstures pieminekļa statusa un attiecīgu naudas līdzekļu piešķiršanu Karkasonai. Lietu par labu Karkasonai izšķīra franču rakstnieka Prospēra Merimē (1803 1870) vizīte. Viņš, būdams vēstures pieminekļu ģenerālinspektors, panāca restaurācijas darbu atsākšanu Karkasonā.
Pēdējais patvērums
Droši patvērusies aiz cietokšņa varenajiem dubultmūriem, kopš 1130. gada savā vietā joprojām stāv autentiska viduslaiku pils. Tās konstrukcijā izmantoti visi viduslaiku militārās aizsardzības labākie sasniegumi, tādēļ vēstures pētniekiem Karkasonas pils kalpo kā lielisks kara arhitektūras uzskates līdzeklis. Tā būvēta ar apsvērumu, lai varētu kalpot kā pēdējais patvērums gadījumā, ja ienaidniekam izdotos izlauzties aiz aizsargmūriem. Pils tuvumā atrodas 13. gadsimtā būvēts Pulvertornis. Laikam gan šaujamā pulvera glabāšanai šis tornis pielaikots kādu gadsimtu vēlāk, jo šaujamo pulveri cilvēce izgudroja 14. gadsimtā. Turpat arī 28 metrus augstais sargtornis, kas vienlaikus kalpojis arī par signāltorni. Francijas monarhijas laikā pilī dzīvojuši karaļa īpašumu uzraugi. 18. gadsimtā pili jau izmantoja kā pārmācības vietu jaunekļiem, kas nepakļāvās savu vecāku gribai. 19. gadsimtā nemājīgo pili pārvērta par kazarmu, bet Pirmā pasaules kara laikā tajā turēti vācu virsnieki karagūstekņi. 1944. gadā pili un pie reizes arī visu citadeli aizņēmuši vācieši sava štāba vajadzībām.
Staigājot gar Karkasonas cietokšņa biezajiem mūriem, dzirdamas daudzveidīgās pasaules valodu skaņas. Bet tad notiek brīnums: svešo, nesaprotamo valodu jūklī negaidīti atskan vārdi, kuru nozīmi labi saprotu. Jā, tie ir latvieši, atbraukuši savā mašīnā no Jēkabpils, četrdesmit četrās stundās paveikuši trīs tūkstošus kilometru. Dodos viņiem zināms ar vārdiem, ka tādu franču dialektu pat es protu runāt. Izrādās, Latvijas brālis atbraucis pie sava Francijā darbu dabūjušā brāļa uz dzimšanas dienu, atvedis viņa līgavu un mašīnas brīvajās vietās vēl līdzi paņēmis ar draugus. Braukuši bez atelpas dienu un nakti, viens otru nomainīdami pie stūres. Francijā nav daudz skopojušies, izmantojuši tikai maksas ceļus, par to iztērējot ap 50 latu, jo viņus steidzina ierobežotais laiks jau pēc nedēļas jābūt atpakaļ savā darba vietā.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"