Lurda, pilsētiņa Francijas dienvidos, Pireneju kalnu grēdas pakājē, ir katoļticīgo pasaulē tālu izslavēta svētceļojumu vieta. Tur 1858. gadā dzirnavnieka bezgala dievbijīgajai meitai, četrpadsmitgadīgajai Bernadetai pie Mazsabiellas grotas astoņpadsmit reizes parādījusies Jaunava Marija. Tas esot noticis īpatnējā veidā, kas norāda uz Marijas neaptraipīto ieņemšanu. Nekas sīkāk gan šajā sakarībā nav teikts. Ir tikai apgalvots, ka ikviens, kas Lurdas svētvietās ieradies ar nodomu apmeklēt Masabiellas grotu, jau ir uzskatāms par svētceļnieku un ka apmeklēt Lurdas svētumus būs interesanti pat vispārliecinātākajam bezdievim.
Jaunavas Marijas parādīšanās brīnums
Braucot cauri Dienvidfrancijai ar nolūku iepazīt skaisto un interesanto Eiropu, neviens saprātīgs klaidonis nepalaidīs garām izdevību savai dzīves pieredzei pievienot neaizmirstamus iespaidus, ko piedāvā Lurda. Vispirms Masabiellas klinšu ala jeb Brīnumdarītājas grota, (Grotte Miraculeuse), kas ir pati galvenā Lurdas svētumu sarakstā. Tā ir stāvā nogāzē klintī izveidojusies ne visai liela tumša iedobe ar neskaitāmiem izciļņiem, ko izgaismo svecīšu liesmiņu tūkstoši. Gaiši dzeltenīgo plankumiņu miriādes mēmā gaismas rotaļu valodā nemitīgi stāsta par ticīgo lūgšanām un cerībām. Vidū uz paaugstinājuma, rokas pret krūtīm salicis, stāv brīnumdarītājas Dievmātes tēls, katoļu svētceļnieku dedzīgas pielūgsmes objekts. Turpat arī svētais avots ar brīnumaini dziedinošo ūdeni. Starp citu, ķīmiķi ir ņēmuši šā svētā avota ūdens paraugus un savās laboratorijās visvisādi analizējuši to, bet aparāti neko citu tā arī nav uzrādījuši, kā vien to pašu visparastāko vielu H2O bez citu īpašu vielu piejaukuma. Nākamā Lurdas svētumu sarakstā ir virs Brīnumdarītājas grotas jaungotu stilā 1876. gadā uzceltā baznīca ar 21 altāri, veltīta Jaunavas Marijas nevainīgajai ieņemšanai. Tā kā šī baznīca ar laiku nav vairs varējusi uzņemt visu baznīcēnu pieplūdumu, tad 1958. gadā turpat pazemē uzcelta otra gigantisku izmēru baznīca ar lietderīgo platību 1,2 hektāri, saukta par pāvesta Pija X pazemes baznīcu (Basilique Souterraine Saint-Pie X). Šajā dievnamā satilpst līdz 20 000 cilvēku. Turpat ielas pretējā pusē ir reliģiskās mākslas muzejs un paviljons par godu Jaunavas Marijas parādīšanās lieciniecei Bernadetai Subiru (Soubirous).Visā šajā Marijas parādīšanās brīnumā pats jocīgākais ir tas, ka viņu saskatīt spējusi tikai viena pati Bernadeta, kamēr meitenes jaunākā māsa un draudzene, kas tai bijušas līdzi uz žagariņu lasīšanu grotas apkaimē, pie labākās gribas nav varējušas apkārtnē neko dīvainu ieraudzīt. Lai šīs leģendas lasītājs vai klausītājs nesāktu prātot, vai tikai tā Bernadeta nav bijusi traka un vai no pārliecīgas dievbijības to nav sākušas mocīt redzes halucinācijas, tad baznīcas tēvi, drošs paliek bailīgs, esot aizveduši viņu pat pie augsti mācītiem gara slimnieku dziedniekiem. Taču arī tie pie Jaunavas Marijas parādīšanās liecinieces nav atraduši nekādas slimīgas novirzes. Tad nu viss bijis kārtībā un nekas cits vairs nav atlicis, kā, sākot ar 1862. gadu ķerties pie Dievmātes vēlmes piepildīšanas, kuru tā darījusi sabiedrībai zināmu ar Bernadetas starpniecību, tas ir, pie Masabiellas grotas uzcelt baznīcu. Izaugusi liela, Bernadeta iestājusies klosterī un savu mūžu veltījusi slimo kopšanai un citiem žēlsirdības darbiem. Bernadeta nomirusi 1879. gada 16. aprīlī. Katoļu baznīca 1933. gadā iecēla viņu svēto kārtā un noteica Bernadetas nāves dienu 16. aprīli par Svētās Bernadetas dienu. Toreiz, 1858. gadā tikšanās laikā ar Bernadetu Dievmāte veikusi arī vēl kādu citu brīnumu pārvērtusi pie grotas kādu dubļu dangu par skaidravota ūdentiņu. Tagad tas, sagūstīts metāla caurulē, ir ērti pieejams ikvienam, kas vēlas nodrošināties ar svētā, brīnumus darošā šķidruma krājumiem. Man līdzi bija divas piecu litru kannas. Negausīgi pietecinājis tās abas ar svēto ūdeni, es nodrošinājos ilgākam laikam ar šo izcilo šķidrumu. Lai gan ar to mājupceļā bieži kā kaķis ar ķepu mazgāju seju, no tā mana gribēšana nepiepildījās ne par mata tiesu ģīmis, kāds krunkains bija, tāds palika. Arī mati uz galvvidus nesāka ataugt. Laikam kaut ko nebiju izdarījis pareizi un tādēļ nekāds brīnums ar mani nenotika. Bet varbūt mana ticība brīnumam bija par vārgu.
Arī Latvijā, 1903. gada vasarā, tas ir, pirms 100 gadiem, tā pati Jaunava Marija esot parādījusies. Toreiz tas noticis rakstnieka Jāņa Poruka sievas Ernestīnes vecāku mājās Cēsu "Lāčos", kad tur viesojies komponists Emīls Dārziņš. Ernestīne Poruka atceras: Kādu nakti Dārziņš un Poruks ilgi uzturējušies "Lāču" kupli apaugušajā lapenē. Rīta pusē Poruks devies pie miera, bet Dārziņš vēl palicis. Tad viņš sadzirdējis brīnišķīgas skaņas un, paceļot acis, lapenes ieejā ieraudzījis Dievmātes stāvu. Parādība atkal izzudusi, bet melodija Dārziņu tā savaldzinājusi, ka viņš steidzies pie klavierēm to atskaņot. Tas bijis "Melanholiskais valsis".
Svētvietu bizness
Kad ceļotājs ir nokļuvis Lurdā, viņš vispirms attopas greznu viesnīcu, restorānu un spožu nieku tirgotavu gūstā. Pa ielām garlaikotā dīkdienībā klīst bagātnieki, braukā jaunāko izlaidumu limuzīni un nekas neliecina, ka šī vispirms ir cietēju un grūtdieņu pēdējās cerības vieta. Nevilšus prātā nāk Jēzus Kristus no svētnīcas izdzenam tirgoņus un naudas mijējus. Bet lai paliek augļotāji, naudas mijēji un muitnieki, ar kuriem pilnas ir Jaunās Derības lappuses. Pievērsīsim skatu cietējiem, kas te ieradušies no pasaules malu malām un kurus uz peldi brīnumus darošajā ūdenī nogādā ticības māsas un brāļi, stumjot nelaimīgos, sasēdinātus ratiņu krēslos. Bet pirms tam viņi laukumā pie grotas piedalās īpaši invalīdiem paredzētā mesā, atrazdamies sēdus vai guļus savos ratiņos, kurus pavada profesionāli invalīdu aprūpētāji. Franču rakstnieks Emīls Zolā (18401902) 1894. gadā publicēja savu romānu "Lurda",kur spilgti attēlojis iedzīvošanos uz reliģiskā fanātisma rēķina.
Cerības uz brīnumainu izveseļošanos
Vēl pirms Otrā pasaules kara Lurdas svētvietās gadā ieradās ne vairāk kā 200 tūkstoši svētceļnieku, bet mūsdienās katru gadu Lurdu apmeklē jau ap pieciem miljoniem cilvēku no visas plašās pasaules. Te ierodas gan kristīgi ticīgie, gan nekristītie jeb neticīgie, gan grēcīgie, gan šķīstie, lai nožēlotu grēkus, lai lūgtu par savu dvēseli, lai iemantotu Dieva žēlastību. Viņu vidū ir ne mazāk kā 70 tūkstoši sirgstošo, kas cer uz pēkšņas izveseļošanās brīnumu, jo tepat līdzās baznīcai taču ir muzejs, kur tas viss uzskatāmi parādīts: kā te cilvēks ieradies gaudens un nespējīgs, bet aizgājis sprauns un dzīvespriecīgs. Bet ne jau visiem cietējiem pēkšņās atlabšanas laime ir lemta tas katram saprotams, vērojot Lurdas parkā bezgala garo ratiņu krēslu rindu, kuru sēdekļiem joprojām piekalti nelaimīgo simti. Kā rāda statistika, Lurdas apmeklētāju pamatmasa ir visparastākie tūristi, kas te ierodas apmierināt visparastāko cilvēcisko ziņkārību, pasēdēt lepnā krogā un sapirkties grabuļus, kas apliecina, ka es tur biju.
Gan veselajiem, gan slimajiem, gan ratiņos sēdošajiem, gan uz nestuvēm gulošajiem ir nodrošināta iespēja gremdēties Masabiellas avota ūdenī. Pasākuma organizācija ir labi pārdomāta. Pie ieejas ir trīs nodalījumi viens sievietēm, otrs vīriešiem un tiem abiem pa vidu savs aizgalds kustību invalīdiem. Te jāapbruņojas ar pacietību, jo uz procedūru jāgaida stundām ilgi un pa to laiku jāņem līdzdalība baznīcas dziesmu dziedāšanā. Ja franciski dungot neproti, neviens neiebildīs, ja dziedāsi latviski. Ja neproti baznīcas dziesmas arī latviski, vari kopējā meldiņā vilkt līdzi kādu citu dziesmu, kurai vārdi zināmi, piemēram, par Pidriķi, kas staigā baltās biksēs paradīzes dārziņā. Kad pienāk tava kārta, mūks vai mūķene (atkarībā no tava dzimuma), laipni ieved tevi tādā kā vannas istabā, liek izģērbties, tad ietin palagā un pa kāpnītēm noved vannā, kur ūdens līdz jostas vietai. Tad nu tu tur tā lēnprātīgi stāvi, kamēr mūki par tevi aizlūdz. Pēc tam arī tev liek skaitīt Tēvreizi un bučot mazu akmens Dievmātes tēlu, kas iemūrēts vannas galā. Bet ko tu padarīsi, ka liek, jābučo vien ir. Vai nu tādēļ man kāds gabals nokritīs. Kamēr abi mūki skaita savu lūgšanu, gaidu, kas tagad sekos. Pēc mirkļa tieku ar veikli ietrenētu paņēmienu augšpēdus iegremdēts ūdenī līdz kaklam. Tas arī viss. Vari kāpt no vannas laukā, ņemt savas drēbītes un staigāt. Uz svētīgo peldi ielaiž līdz pulksten 16. Ja esi ieradies par vēlu, tad neko darīt, jāgaida līdz citam saullēktam. Atliek vien vēl piebilst, ka apkalpošana Lurdas šķīstītavā ir izmeklēti uzmanīga pret ikvienu grēcinieku un paliek tam labestīgā piemiņā uz laiku laikiem.
Līdztekus reliģiskajai slavai Lurdā saglabājušās arī aizvēsturiskā cilvēka eksistences pēdas, fortifikācijas būves no romiešu laikiem un viduslaiku pilscietoksnis, kura celtniecība un iekārtošana vilkusies gadsimtiem ilgi. Tā nemanot ir pienācis vakars, kad jādodas projām no burzmas Lurdā, lai atrastu mierīgu nakšņošanas vietu kaut kur zem zvaigžņotām debesīm.
Viljars Tooms