Saules sala Roda

Lielākā (1400 km2) starp 200 vulkāniskas izcelsmes salām Egejas jūras dienvidaustrumos ir Grieķijai piederošā Rodas sala, kas nesen ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Nebeidzamas pludmales ar gleznainiem līčiem, bagāta zemūdens pasaule, zaļas kalnu grēdas, ēnainas ielejas un kristāltīri avoti, seno grieķu un romiešu laiku pieminekļi, draudzīgi salinieki un patīkams klimats padara šo salu par vienu no pievilcīgākajām atpūtas vietām sauli mīlošiem ziemeļzemju tūristiem — savos iespaidos par Rodā pavadīto laiku dalās tiesnese ZENTA KRŪMIŅA no Madonas.

Saules dieva Heliosa zeme

Leģenda vēsta, ka Visuma valdnieks Zevs reiz nolēmis pasauli sadalīt Olimpa dieviem. Viņš tā aizrāvies ar Zemes dalīšanu, ka nav pamanījis saules dieva Heliosa kavēšanos, un tas ticis apdalīts. Tad nu Helioss lūdzis Zevu apsolīt viņam to zemi, kas pacelsies no jūras viļņiem, un tieši tobrīd no dziļumiem iznirusi brīnišķīga, ziediem klāta sala, kuru laimīgais saules dievs apveltījis ar nebeidzamām gaismas un siltuma straumēm.
Jūras valdniekam Poseidonam bijusi meita vārdā Roda. Kad Helioss pirmoreiz ieraudzījis daiļo nimfu, viņš tūlīt tajā bezprātīgi iemīlējies un lūdzis Rodas roku. Tā nu viņi apmetušies uz dzīvi salā, kuru Helioss nosaucis savas sievas vārdā. Laimīgā laulībā abiem piedzimusi meita un septiņi dēli, bet mazdēli dibinājuši trīs lielākās salas pilsētas: Kamiru, Jalisu un Lindu.
Patiešām, droši var apgalvot, ka Roda ir dievu izredzēta zeme, jo tur ir vairāk nekā 300 saulainu dienu gadā. 78 kilometrus garajā un vidēji 30 kilometrus platajā salā dzīvo ap 90 000 cilvēku, kas izsenis nodarbojas ar vīnogu un olīvu audzēšanu un gada laikā uzņem vairāk nekā 1,25 miljonus viesu. Tieši pateicoties tūrismam, nelielajos lauku ciematiņos ir saglabājušās senās tradīcijas un svētku rituāli, kuros laipnie un sabiedriskie salinieki prasmīgi prot iesaistīt ceļotājus, tā nopelnot iztiku savām ģimenēm. Savukārt pludmalēs un tām pieguļošajās viesnīcās un restorānos valda īsti kosmopolītiska atmosfēra. Ja ir vēlēšanās, dienām ilgi var zvilnēt koši zilās Egejas jūras krastā, gaidot, kamēr kāds tumši iededzis rodosietis veikli izlaipos pāri kailajiem augumiem līdz jums ar atspirdzinājumu paplāti rokās, vai doties pārgājienā pa Rodas plakankalnēm un kalniem, no kuriem augstākais atrodas 1215 metrus virs jūras līmeņa. Var arī apbraukt apkārt salai (220 km), piekrastē apmeklējot lielākās pilsētas un senatnes pieminekļus.

Septītais pasaules brīnums

Dievu izredzētā sala vēstures gaitā piedzīvojusi dažādus valdniekus. Vispirms te apmetušies karieši, vēlāk feniķieši, attīstot Rodu par svarīgu tirdzniecības centru, bet 1400 gadus pirms mūsu ēras grieķi šeit izveidoja spēcīgu valsti, kas ar deviņiem kuģiem piedalījās pat Trojas karā.
408. g. p. m. ē. salas galējos ziemeļos tika dibināta pilsēta, kurai deva to pašu vārdu — Roda. Pēc Maķedonijas Aleksandra sagrāves pilsēta nodibināja ciešas ekonomiskās un politiskās saites ar Ēģipti, kas ļoti nepatika Sīrijas caram Antigonam, un viņš sūtīja sava dēla Demetrija vadītos karapulkus ieņemt Rodu. Neskatoties uz pretinieka milzīgo pārspēku, rodieši izturēja pilsētas aplenkumu veselu gadu un piespieda slaveno pulkvedi atkāpties, pametot kaujas laukā savu nocietinājumu ieņemšanas tehniku, kuru pēc tam pilsētnieki izdevīgi pārdeva. Par ieņemto naudu viņi nolēma uzstādīt pateicības zīmi salas aizgādnim Heliosam — 31 metru augstu kolosu, kuram vajadzēja izslieties pār ieeju ostā.
Darbu uzticēja veikt skulptoram Haretam, kurš iespaidīgo Heliosa figūru 12 gadu laikā (304. – 292. g. p. m. ē.) atlēja bronzā, veidojot ap to zemes uzbērumu, uz kura balstoties tika uzstādīta katra nākamā atlietās statujas daļa.
Diemžēl šā grandiozā mākslas darba mūžs nebija ilgs. Pēc 66 gadiem spēcīgas zemestrīces laikā kolosa ceļi neizturēja, un tas sašķīda pret krastu. Paklausot mītiskam pravietojumam, salinieki vairs necentās statuju atjaunot. Tās atliekas daudzus gadsimtus vēlāk esot nolaupījuši arābi un pārdevuši kādam uzpircējam no Eiropas, bet leģenda par Rodas kolosu bijusi tik spilgta, ka pilsētas iedzīvotāji vēl ilgi saukti par kolosiešiem.
Šodien par izcilā senatnes pieminekļa atrašanās vietu pie ostas vārtiem liecina Rodas jauno laiku simboli — briedis un briežumāte.

Tauriņu ieleja

Apmēram 10 kilometrus no Paradisi pilsētas un Rodas vienīgās lidostas atrodas viens no oriģinālākajiem Eiropas dabas rezervātiem — Tauriņu ieleja. Neparasti gar takas malām lasīt uzrakstus: “Tauriņus ar rokām neaiztikt!” Te patiešām uz koku stumbriem to ir miljoniem, jo no jūnija līdz septembrim šos kukaiņus pievilina šeit augošā koka Liquidabar Orientalis sveķu spēcīgā smarža. Tikko izkūņojušies, jaunie tauriņi lido šurp no visas salas, lai apaugļotos un, glābjoties no tveices, pavadītu vasaru Tauriņu ielejā, kur pat karstākajos vasaras mēnešos valda patīkams vēsums. Šo vietu bieži apmeklē ne tikai tūristi. Ielejā regulāri strādā entomologi no visas pasaules, kuri mēģina izzināt tauriņu sugu īpatnības un izplatību.
Tikai divus kilometrus no Tauriņu ielejas kalnā paceļas Kalopetras klosteris, kuru 1784. gadā licis būvēt Aleksandrs Ipsilantis. Par pretošanās kustības organizēšanu viņu turki bija izsūtījuši trimdā uz Rodas salu.
Šis fakts varbūt neliktos nemaz tik svarīgs, ja grieķiskais vārds jau nebūtu dzirdēts kādā skaitāmpantiņā: “Aleksandrs Ipsilantis sasodīts sēž “mukančā”. Sarūsēj’šas logu dzelzis barga vētra raustīja.” Šīs rindas nāk no Andreja Upīša romāna “Vecas ēnas”.

Ginesa rekorda cienīgais iepirkšanās piedāvājums

Grūti iedomāties citviet pasaulē kādu tikpat nelielu pilsētu kā Roda, kur būtu vēl vairāk veikalu un amatnieku darbnīcu, kurās dažu dienu laikā iespējams tikt pie neatkārtojama fasona kažoka vai ādas jakas. Vietējie iedzīvotāji ir sapratuši ienākošā tūrisma būtību un piedāvā ārzemniekiem atstāt savu naudu arī simpātiskos mazveikaliņos, kur par pieņemamu cenu pārdod vai visu pasaulē pazīstamāko modeļu namu produkciju. Tāpat brīnišķīgi ir sudraba un keramikas izstrādājumi, rokdarbi un paklāji, kurus var pasūtīt nelielās lauku austuvītēs. Daudzas galantērijas un trikotāžas preces rotātas ar Rodas simboliku un jaukākajiem salas skatiem.
Rodiešu virtuvē grieķu fantāzija apvienojas ar eiropeiskām un austrumnieciskām smaržām. Vecpilsētas tavernās lielākoties pasniedz jūras veltes, piepilsētās un tuvākajos ciematos dominē gaļas ēdieni. Kādā viduslaiku namā var pavakariņot arī sveču gaismā, bet iepretī izgaismotajam Bruņinieku cietoksnim — peldošā restorānā. Kafejnīcās, kas bieži vien ir arī mazas konditorejas, bez kafijas, saldējuma un jau ierastajiem saldumiem var dabūt pa glāzei vīna un, protams, grieķu nacionālo dzērienu uzo — anīsu šņabi ar uzkodām.
Kosmopolītisko noskaņu Rodā paspilgtina jestrā naktsdzīve. Tikko rietošā saule izlej zeltu pār Egejas ūdeņiem, apmeklētājiem veras mūzikas saloni un deju zāles, kur neskan ieraksti, bet tradicionālo un mūsdienu grieķu mūziku spēlē īsti muzikanti. Vecpilsētas brīvdabas teātrī notiek tautas deju koncerti, stadionā tiek izrādītas antīkās grieķu traģēdijas un komēdijas, bet Bruņinieku pils dārzā — muzikālas izrādes ar lieliskiem gaismu efektiem, kas ataino Grieķijā piedzīvotos turku laikus. Ik vakaru tās notiek citā valodā — vai nu vāciski, angliski, franciski vai zviedriski.

Zigmunds Bekmanis

Artis Drēziņš
"Lauku avīze"
3. jūnijs