Moderns, 2001. gadā būvēts ātrgaitas prāmis Knosas pils ar graciozi veidoto
liliju prinča attēlu uz skursteņa un varenā korpusa sāniem vēlu vakarā atstāj Pirejas ostu. Tā galamērķis ir Krētas salas galvaspilsēta Herakleja (Irakleion) salas ziemeļu krastā. Prāmis atbilst savam vārdam tā interjers pirmajā mirklī patiešām liek justies kā vēstures grāmatu attēlos skatītajā Krētas valdnieka Mīnoja pilī. Tas ir moderni aprīkots, elegants, ar nevainojamu servisu. Braucienu vēl jo vairāk patīkamu dara lieliskā grieķu virtuve, un ir mazliet tā kā žēl, ka tas ilgst tikai nepilnas septiņas nakts stundas. Pavisam agri, vēl tumsā
mūsu pils piestāj Krētas krastā.
Samiegojušies no peldošās pils vēdera izbirst atbraucēji pāris tūristu grupas un nedaudzi individuāli ceļotāji, bet krietni vairāk paši salinieki tumsnēji, augumā nelieli un mazdrusciņ smagnēji veselām ģimenēm, apkrāvušies ar pirkumu saiņiem no Atēnām. Viņos ir tāds savāds miers un stabilitāte, ka, nudien, nav iespējams kļūdīties, ļaudis atgriežas mājās. Vēlāk, četrās dienās salu krustu šķērsu izbraukājot, nākas pārliecināties, ka pirmā sajūta nav pievīlusi krētiešus vaigā viegli atšķirt ne vien no mums svešiniekiem, bet arī no grieķiem, kas te atbrauc no Peloponēsas, Atikas, vai cietzemes Grieķijas. Izskatās, ka īstu atpūtnieku atbraucēju vidū ir maz, tie lielākoties dod priekšroku lidojumam uz Krētu salā ir divas lidostas. Taču šoreiz neierasts ir ceļš uz Krētu, un neierasts būs arī mūsu ceļojuma mērķis. Mēs ļausimies salas tūrisma industrijas vēl maz skarto kalnu pāreju, pavasarī ziedošo vai rudenī dzelteni iztvīkušo, Krētas salai tik raksturīgo augstkalnu līdzenumu, Eiropas garākās Samarijas aizas, Lībijas jūras tinteszilā ūdens, pavasarī nebeidzamo ziedošo un vienlaikus nobriedušo oranžo augļu pilno apelsīnu dārzu, bet rudenī augļu smagumā līkstošo olīvu plantāciju un nebeidzamo kazu baru vērošanas vilinājumam.
Eiropas pašos dienvidos
Vistālāk Eiropā uz dienvidiem izvirzīto punktu Grieķijai piederošo Krētas salu Vidusjūrā salinieki paši skanīgi sauc par
megali nisi, kas nozīmē Lielā sala. Senatnē to pazina kā vēju salu un ticēja, ka te ir mājvieta vēju dievam Eolam. Krēta ir Grieķijas lielākā sala ap 260 km gara un platākajā vietā 60 km, bet šaurākajā tikai 12 km plata. Savukārt, salām piebārstītajā Vidusjūrā, tā ir piektā lielākā sala.
Lielajai salai tiek pieskaitītas arī daudzās mazās saliņas, izkaisītas gar Krētas ziemeļu un dienvidu piekrasti. Krētu mēdz uzskatīt par Eiropas vistālāko dienvidu punktu. Tā atrodas uz 35. ziemeļu paralēles un, līdz ar to, vairāk uz dienvidiem nekā Āfrikas kontinenta ziemeļu piekraste. Patiesībā par šo godu Lielajai salai jāpateicas vienai no tai piederīgajām mazajām dienvidu piekrastes saliņām Lībijas jūrā vientuļajai Gavdas
(Gavdos) salai.
Lielajā salā dzīvo ap 500 tūkstošiem iedzīvotāju, par kuru stabilāko un ienesīgāko saimniecības nozari kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem ir kļuvis tūrisms. Ik gadus sezonas laikā salu apmeklē vairāk nekā divi miljoni atpūtnieku. Pateicoties salas ģeogrāfiskajam novietojumam, te valda maigs, veselīgs un noturīgs klimats. Karstā, Vidusjūras klimatam tipiskā vasara ir gara un sausa, garāka nekā citviet Grieķijā. Peldsezona sākas aprīlī, kad ūdens temperatūra jūrā ir apmēram tāda kā labā vasarā pie mums Baltijas jūrā jūlija vidū. Salas ziemeļu piekrastē, kur atrodas izslavētie Krētas kūrorti, sezona turpinās līdz oktobrim, kad gaisa temperatūra ir pie +30ºC un ūdens jūrā ir ap +26ºC silts. Naktis ir siltas un maigas, īsti piemērotas šeit tik raksturīgajai vēlo vakaru rosībai tavernās un veikaliņos. Grūti atrast piemērotu vārdu tai fantastiskajai svētlaimīgajai siltuma sajūtai, kas pārņem mūs pie drēgnuma un temperatūras svārstībām pieradušos ziemeļniekus.
Salas ziemeļu piekrastē gandrīz vairs nav neapdzīvotu vietu tā ir nepārtraukta kūrortu josla. Ceļabiedru arhitektu zinošais vērtējums piesaista īpašu uzmanību tam, cik tie moderni un acij tīkami. Ik rudeni vai pavasari, jau vairāku gadu garumā Krētas ceļus mērojot, acīs krīt straujā apbūve, kas vedina domāt par saimniecisku rosību. Salas ziemeļu krasts ir viegli pieejams te ir lidostas, te piestāj prāmji no kontinenta, te ir labas smilšu pludmales. Vasaras svelmi pat mums, Eiropas ziemeļniekiem, tīkamu dara vasarās valdošais
meltemi vējš, kas pūš no Centrālāzijas. Tiesa, šis vējš, kad tā pa īstam pieņemas, var būt arī nepatīkams. To piedzīvojām kādu pavasari maija sākumā, kad pēkšņi sagriezās tāds virpulis, ka autobuss, kas stāvēja ostmalā, dažās minūtēs pārklājās ar sāls kārtiņu un nācās krietni nopūlēties, lai to notīrītu. Pūtiens, tikpat ātri kā uznācis, norima, un debess atkal kļuva dzidri zila ar nedaudziem baltiem mākonīšiem. Par dabas untumiem atgādināja vien ar sāli piesūkušās ādas poras un stīvums matos.
Salas dienvidu krasts ir citāds skarbs, ar dažviet stāvām, citviet paugurainām klintīm. Piekļūšana jūrai te ne visur ir iespējama. Šur tur kailo klinšu pakājē pašai ūdensmalai pieplakuši māju puduri. Mājiņas ir tik žilbinoši baltas un Lībijas jūras ūdens tādā tintes zilumā, ka brīžam pārņem nerealitātes sajūta. Dažviet piekļūšana šīm apdzīvotajām vietām ir iespējama tikai pa jūru. Te valda karstais sirokko vējš, kas pūš no Sahāras tuksneša. Dažkārt tas ir licis piedzīvot svelmi, kas līdzinās tai, kāda palaikam nāk no karsti sakurinātas plīts virsmas, turklāt jāmēģina iedomāties, ka plīts virsma ir viss izplatījums jums apkārt. Citreiz tajā aužas kas maigi spirdzinošs, kā jau vējam, kas nāk no jūras. Tad, kad karstais Lībijas Sahāras vējš uzpūš paīstam, ir sajūta, ka visas ādas poras pievilkušās ar sāli un smiltīm. Savs valdzinājums un vilinājums, tomēr, ir arī sirokko tā dēļ salas mazapdzīvoto un neskarto dabas vidi dienvidrietumu piekrastē iecienījuši kaislīgi burātāji un sērfotāji, un vientuļnieki reizē, jo šejienes smilšainās pludmales vēl ir civilizācijas labumu piemirstas. Lībijas jūras tintes zilumā peldēties var līdz pat novembrim.
Piecas stundas vientulības Samarijas aizā
Mūsu brauciens pretī neredzētajam Krētas salā sākas Hēraklejas ostā piecos no rīta melnā tumsā. Pa salas rietumu piekrastē izbūvēto ātrgaitas šoseju, kas stiepjas gar pašu jūru. Cik vien ātri iespējams, mums jānokļūst gandrīz salas rietumu galā un iepretim ostas pilsētai Hanijai
(Chania) jānogriežas strauji uz dienvidiem. Sarkanu, violetu, zeltainu saules lēktu sagaidām vēl salas ziemeļu krastā, un tad rāpjamies ar savu moderno autobusu pa šauru kalnu ceļu uz augšu. Mums jānokļūst līdz apdzīvotai vietai
Omalos 1200 m augstumā. Ceļš ir labi būvēts, bet asiem līkumiem un šaurs, tādēļ uz priekšu virzāmies lēni. Ik pa brīdim nākas apstāties, jo stāvokļa noteicēji te neesam mēs Krētas eksotikas meklētāji, bet nebeidzami baltu, pelēku, brūnu un pavisam melnu kazu bari. Tiesa, tās gan nav slavenās Krētas savvaļas kazas
(capra aegagrus cretensis), ko šeit sauc par kri-kri. Tas esot Krētas visneparastākais dzīvnieks, kas mājo kalnu masīvā
Lefka ori (Baltais kalns) gandrīz nepieejamās klintīs un ganībās iznāk tikai naktīs. Mums jāsamierinās vien ar saldējumu, kura nosaukums ir
kri-kri un, kā mums šķiet, ne mazāk eksotiskajām ierindas kazām, kas te ganās visapkārt un, atkarībā no to šķirnes, tiek audzētas gan pienam, gan vilnai. Ja mūsu prieks ir acīmredzams, tad Krētas kazas pilnīgā vienaldzībā pret mūsu spēkratu klīst pa ceļu, un mēs pacietīgi gaidām. Visapkārt plešas Lefka ori kalnu masīvs, kura augstākā virsotne atrodas 2453 metrus virs jūras līmeņa.
Pēc krietnas stundas brauciena esam galā. Mums priekšā ir gājiens pa Eiropā garāko 18 km Samarijas aizu. No 1200 m augstuma mums jātiek lejā līdz Lībijas jūras krastam. Mūsu lepnie spēkrati mūs atstāj likteņa varā. Apdzīvotajai vietai aizas izejā pie jūras
Agia Roumeli var piekļūt tikai pa jūru, un mums no turienes ar kuģīti vēl būs jādodas meklēt mūsu autobusu. Līdzi ņemam vien pāris rikas Latvijas rupjmaizes ar speķi, vai pavasarī aprīlī, apelsīnu ražas laikā, saldos un sulīgos Krētas apelsīnus. Par dzeramā ūdens rezervēm nav jārūpējas, jo ceļā pa laikam ir ierīkoti dzeramā ūdens krāni, kuros ir izcili garšīgs ūdens. Drošības sajūtu rada arī ēzelīši vairākās atpūtas vietās, kas pacietīgi gaida, kad kādam gājējam vajadzēs palīgu. Tiesa, četras reizes mērojot šo ceļu, vēl nav nācies redzēt, ka kādam būtu jāmeklē ēzelīša pakalpojumi. Pirmās, turpat pāris stundas, ir grūtas, jo jākāpj ir strauji uz leju, bet, kad esam upes gultnē, kas vietām čalo itin naski, bet vietām ir pa pusei izžuvusi, katrs atrodam savu gājiena ritmu un apmēram piecas stundas esam vienatnē ar klintīm, pavasarī ziedošiem krūmiem un savvaļas puķēm, pāris sen pamestiem ciemiem, no kuriem saglabājušies vien iespaidīgi akmens krāvumi un izbijušu dievnamu kontūras. Viens mazītiņš dievnams ar tik zemu durvju aili, ka stingri jāpieliecas un aizkustinošu romānisku apsīda daļu, vēl šodien kalpo ceļa gājējiem. Gājēju ir daudz, bet sarunu maz. Pēdējie kilometri, kad jūru vēl nevar redzēt, bet sajust tās smaržu var pavisam labi, šķiet, ir visgrūtākie. Pelde Lībijas jūras dzidrajā ūdenī ir apbalvojums par izturību.
Pēc vēl apmēram stundas brauciena ar kuģīti gar Krētas salas klinšaino dienvidu krastu esam
mājās mazā baltā māju pudurī, ko sauc vārdā Hora Sfakion. Ar krietnu troksni un haosu ražena auguma krētietis cienījamos gados iekārto mūs dažādos hotelīšos, jo tik liela, kurā varētu izvietot visus mūs, turpat vai piecdesmit, nav. Jezga ir vienmēr tā pati, sākumā tā sabojā noskaņojumu, bet brīdi vēlāk, sēžot pie vakariņu galda pašā ūdens malā un baudot silto, maigo dienvidu nakti, prātā nāk sen lasītais, ka krētietis ir raksturā iecirtīgs un neļaus gan sevi mācīt. Kārtība būs tāda, kādu viņš ir radījis, un neviens tūrists ar savu dziesmu grāmatu savu kārtību te neieviesīs. Par to pārliecināmies no rīta brokastīs, kad solītajā laikā visi sēžam pie tukšiem galdiem un pāris viesmīļi lēni un pašapzinīgi liek mums saprast, ka šeit ir cita laika mēraukla, un jāsteidzas ir tikai mums, pasaules skrējējiem, nevis viņiem. Taisnības labad jāsaka, ka paēdām ļoti garšīgu svaigi ceptu Krētas maizi ar medu no šejienes kalnu pļavām un paspējām gan visu apskatīt, gan laikus mājās atgriezties.
Krēta zied un nes augļus
To, kā agri pavasarī no aprīļa līdz maijam Krēta zied, izstāstīt nevar, tas jāredz katram pašam. Rūpīgi kopti oleandru stādījumi ātrgaitas ceļu malās no baltiem līdz tumši rozā. No aprīļa līdz oktobrim ziedoši
bugenviliju krūmi, oranžsarkani hibiskus ziedi. Gan pazīstamas, gan nepazīstamas savvaļas puķes orhidejas un gladiolas, lupīnas, anemones un samtaini brūnās
aracejas visās varavīksnes krāsās veido tādu kā paklāju, kas zib acu priekšā, autobusam rāpjoties pa salas kalnu pārejām no vien krasta uz otru.
Krētas neskartā dabas vide tiek uzskatīta par unikālu. Homērs Odiseja ceļojumus aprakstot, salu sauca to par skaisto, mežiem apaugušo. Mežu te, tāpat kā viscaur Grieķijā, gan vairs gandrīz nav. Senatnē tos izcirta ēku būvniecībai, vēlāk, kad sala piederēja Venēcijas republikai un Osmāņu Turcijai, kokus intensīvi cirta, lai izmantotu gan daudzo cietokšņu būvei, gan kuģubūves vajadzībām. Vēlāk savu darīja ugunsgrēki, savu kazas. Kalnainā sala ir apaugusi ar sīkām priedītēm, akmens ozoliem un galveno kazu barību dzelkšņainiem krūmiem, kas esot degradēts visā Vidusjūras baseinā sastopamās mahijas paveids, bet zem tiem unikāls augu, tai skaitā garšaugu un ziedu paklājs pavasarī, violets viršu klājiens rudenī, ja vasara nav gadījusies pārāk sausa un viss nav izdedzis.
No vairāk nekā 1700 salā sastopamajiem savvaļas augu nosaukumiem 10 % esot tādi, kas sastopami tikai Krētā. Ne velti viens no Krētas simboliem vēl senatnē bija bite, kuras zeltā veidotās figūriņas arheologi atraduši, pētot Krētas Mīnoju kultūru sevišķi salas dienvidu pusē valdnieku Mīnoju vasaras pilī
Festos. Ne velti pie tipiskiem Krētas salas suvenīriem pieder visur nopērkamais medus.
Salā ir labvēlīgs klimats lauksaimniecībai, un ražu te vāc visu gadu; ja vajag, izmanto segtas platības. Varens skats paveras dienvidu krastā tuvojoties auglīgajai Mesāras ielejai: banāni un baklažāni, tomāti un gurķi slēgtās platībās, apelsīnu un citronu dārzi, kas pavasaros aprīlī, maijā un rudeņos oktobrī, pēc pārtraukuma karstajās vasarās, vienlaikus zied un nes augļus. Tad mazo ceļu malās var nopirkt maisiem apelsīnu, un tie mums, ceļotājiem, ir maizes vietā. Šie apelsīni garšo pavisam citādi nekā pie mums veikalā nopērkamie, tālu ceļu veikušie. Rudenī nāk vīnogu raža. Vietām var redzēt, kā virtenēs savērtas vīnogas laukā, speciālās nojumēs žāvē rozīnēm. Citur tās izklātas uz zemes kā brūns paklājs. Ciemiņiem neiztrūkstoši tiks piedāvāts vīnogu degvīns
rakija un nereti ar saimnieka ieteikumu ņemt to, kas ražots no īpašas vīnogu šķirnes (Sekojiet, lai uz divosainās krūkas būtu rakstīts
Raki Mulberry tāds bija Rethimnonas raki tirgotāja ieteikums, kas latviešu pārbaudi veiksmīgi izturējis!). Ja ļausiet tavernā vakariņu galdu jums uzklāt pēc saimnieka gaumes, tad saņemsiet ne vien lielisku ēdienu, bet saimnieks uzcienās jūs ar izcilu
rakiju. Neiztrūkstošas ir olīves un vislabākais, ko varat atvest ciemakukulim, ir lieliska olīvu pasta, mājas kārtībā pagatavota un vislabākā skaistās ziemeļu piekrastes pilsētas, kuru mēdz salīdzināt ar pērli gliemežvākā,
Rethimnonas elegantajos veikaliņos nopērkama.
Lepnie krētieši
Krētieši pieder pie tā sauktā Vidusjūras tipa. Tie ir lepni, ilgu gadsimtu cīņās pret dažādiem svešzemju tīkotājiem norūdīti ļaudis. Jāatceras, ka sala atrodas vienādā attālumā no Eiropas, Āzijas un Āfrikas. Vēsture te gājusi pāri nežēlīgi sākot ar mikēniešu iebrukumu no Peloponēsas un mīklaino unikālās Mīnoju civilizācijas bojāeju 2. gadu tūkstotī pirms Kristus, un beidzot ar smagām kaujām par Krētas salu Otrā pasaules kara beigās, kad salā postījumi bija tādi, ka tā atgādināja tuksnesi. Salā ir saimniekojuši romieši, arābi 824. gadā sala nonāca arābu laupītāju bandas rokās un simts gadus pirāti to izmantoja kā atbalsta punktu uzbrukumiem salām un tirdzniecības kuģiem Vidusjūrā. Tad sekoja bizantieši, turki, venēcieši, kādu laiku 19. gs. sākumā, kad Grieķija atbrīvojās no Osmāņu turku jūga un kļuva neatkarīga valsts, Krētas sala piederēja Ēģiptei. Vēlāk to pārvaldīja Eiropas lielvaras un tikai no 1913. gada Krētas sala pieder Grieķijai. Tiesa, arī Atēnas salinieki ilgu laiku esot uztvēruši kā svešu varu, kam nedrīkst pakļauties.
Visi atnācēji atstājuši pēdas vidē, vaibstus salinieku sejās un iezīmes raksturā, tomēr krētieši ir saglabājuši identitāti, un stingrāk nekā ļaudis citur Grieķijā turas pie senām tradīcijām un paradumiem. Viens no tādiem ir stipra, liela patriarhāla ģimene, kurā tēva autoritāte ir neapstrīdama. Ģimenes lielie svētki ir kristības un kāzas. Par šo tradīciju vēstī slavenais Krētas kāzu kliņģeris: cepums no mīklas, kas līdzinās cietai smilšu mīklai gredzena formā ar filigrāni veidotām rozītēm. Vēl tagad siltajos vēlajos vasaras vakaros šad tad izdodas būt par aculieciniekiem tā dēvētajam līgavu tirgum: ģimenes iznāk pastaigāties, vai arī atsevišķi grupās vīrieši un sievietes pastaigājas pa ciema laukumu vai pa krasta promenādi. Tā tiek radīta iespēja uzturēt kontaktu ar kaimiņiem un draugiem, nākamajiem laulības partneriem vienam otru noskatīt un vecāku uzraudzībā uzsākt flirtu. Nerakstīts likums nosaka, ka jaunā sieva ienāk vīra tēva ģimenē.
Pavērojot ciemu dzīvi, cauri braucot, redz vīrus sēžam vīriem vien domātās kafejnīcās
kafenionos. Sievietes pasaule tradicionāli ir mājas dzīve, bet, ieskatoties sievu vēju appūstajās sejās vienu tādu ilgi vēroju uz prāmja, tajās šķita mājojam apskaužams miers un pašvērtības apziņa. Protams, tāpat kā visur Eiropā, arī salā ienāk jauna dzīve un jauni ļaudis dzīvo pilsētās vai atstāj salu, jo pamatos, izņemot tūrisma industriju un lauksaimniecību, citas nodarbes šeit atrast grūti.
Vēl viens patvērums krētiešiem bijusi un joprojām ir grieķu ortodoksālā baznīca. Tas tā ir vēsturiski veidojies, jo apmēram divsimt gadu ilgās Osmāņu turku okupācijas laikā baznīca bija tā, kas saturēja ļaudis kopā un ļāva saglabāt kristīgās kultūras garīgās vērtības. Nozīmīgākie svētki krētiešu kalendārā ir Lieldienas. Tradīcija, pie kuras salas ļaudis stingri turas, ir magiritsa Lieldienu svētdienā tiek ēsta jēra iekšu zupa un tad tiek grilēts pats jērs. Neiztrūkstoša ir deja tautastērpos, kuros dominē baltā, melnā un sarkanā krāsa. Ja laimējas, var sastapt vecākus vīrus tradicionālajā tērpā platās biksēs ar īpašu galvassegu-lakatu.
Lai gan krētiešiem raksturīgā senā paraša philoxenia viesmīlība reizē ar tūristu bumu gandrīz esot izzudusi, ļaudis ir laipni un atsaucīgi, sevišķi vietās, kur tūristus vēl jūt maz. Ja vajag, vīri pārcels automašīnas, lai autobuss var izgriezt līkumu. Vienā tādā reizē pārbraucienā no dienvidu krasta uz ziemeļu krastu mūsu milzenis iestrēga pavisam nopietni. Salu krustu šķērsu braukājot, ātrgaitas šosejas vēl ir retums, tādēļ nākas braukt caur daudzām mazām apdzīvotām vietām, kuru nereti vienīgā iela ir labi ja autobusa platumā. Krietnu pusstundu vīri, kas bija sasēduši zem varenas platānas zariem, jauni un veci, pie automašīnas stūres un garāmgājēji visi bija nodarbināti autobusa izpestīšnā no ķibeles. Neviens nepacēla balsi, neviens nesignalizēja, bet visi piedalījās. Pa ceļam redzējām, ka jauna autoceļa būve rit pilnā sparā. Droši vien nākamsezon vairs neiestrēgsim, bet izpaliks arī mazo apdzīvoto vietu autentiskums un ļaužu raksturi.
Stāsts par Zevu, Eiropu un Mīnoju
Vēju salā ir vēl kāds vilinājums. To mēdz dēvēt par Eiropas civilizācijas šūpuli. Sala glabā vissenākās zināmās Eiropas civilizācijas Krētas Mīnoju kultūras pēdas. Grieķu mitoloģija vēsta, ka Krētas salā ir dzimis un uzaudzis Zevs. Viņa māte Reja esot jaundzimušo paslēpusi alā salas austrumos
Dikti kalnu masīvā, jo tēvs Krons, lai nezaudētu troni, visus savus bērnus aprijis. Jaunāko Zevu Rejai izevies paglābt, bērna vietā viņa iedevusi Kronam lupatās ievīstītu akmeni. Zevs uzaudzis Dikti alā, nimfu aprūpēts un ar kazas Amaltejas pienu barots. Izaudzis par staltu jaunekli, tālā zemē Feniķijā ziedošā pļavā jūras malā viņš ieraudzījis brīnumskaisto Feniķijas princesi Eiropu. Balta vērša izskatā Zevs parādījies Eiropai, ņēmis to mugurā un pārvedis uz Krētas salu, kur tie zem varenas platānas lapām savienojušies. Eiropa tam dāvājusi trīs dēlus Sarpedonu, Radamantu un Mīnoju.
Krētas sala glabā daudzas vairāk nekā četrtūkstoš gadu senās Krētas valdnieku Mīnoju civilizācijas liecības. Arheologi domā, ka šīs civilizācijas pastāvēšanas laikā bijuši ap divdesmit valdnieki jeb mīnoji. Tā bijusi kultūra, kura aiz sevis atstājusi fantastiski būvētas pilis, bet nevienu nocietinājumu šķiet, tai nav bijis vajadzības pēc šādām būvēm. Krētas Mīnoju civilizācijas bojāeja tā arī visticamāk paliks vēstures noslēpums. Mums, šodienas racionāli domājošiem ļaudīm, jātic arī tam, ko īsti nevar izskaidrot. Iespējams, ka šo kultūru iznīcināja ciltis, kas salā iebruka no ziemeļiem Grieķijas, vēl iespējams, ka tā bijusi dabas katastrofa, kas noslaucīja no zemes virsmas šo unikālo augsti attīstīto kultūru.
Krētas Mīnoju pils ir angļu arheologa Artura Evansa mūža darbs. Pēc piecu gadu ilga cīniņa ar zemes īpašnieku turku Evansam izdevās nopirkt lielāko daļu teritorijas un 1900. gadā viņš uzsāka izrakumus. Evanss pili rekonstruēja. Arheologi šodien teic, ka tā daudzējādā ziņā ir paša Evansa fantāzija, taču savādās, uz leju sašaurinātās kolonnas, delfīni valdnieces guļamistabas sienas gleznojumos, graciozais liliju princis kādā citā sienas gleznojumā, valdnieka akmens tronis raugās no katras Grieķijas vēstures grāmatas, un to dabā vēlas skatīt vai katrs tūrists, kas kaut uz dienu piestāj Krētas salā. Ja laiks atļauj, noteikti ir vērts apmeklēt Heraklejas arheoloģijas muzeju un apskatīt fantastiskās vannas, kurās mazgājās pirms trim, četriem tūkstošiem gadu, elegantās augļu vāzes, krūkas vīna un graudu glabāšanai, neskaitāmas rotaslietas un daudz citu šīs kultūras liecību.
Par labirintu grieķu mitoloģija zin vēstīt, ka to Mīnojs licis meistaram Dadalam izbūvēt, lai tajā paslēptu savas sievas Paisipejas un brīnumskaista balta vērša mīlestības augli cilvēku ar vērša galvu, Mīnotauru. Šo traģisko mīlestību Paisipejai uzsūtījis Poseidons, jo Mīnojs skaisto vērsi liedzies ziedot jūras dievam, kā bijis nolikts, jo Poseidons palīdzējis Mīnojam pieveikt brāļus cīņā par troni. Par to, kas īsti atrodas zem pils redzamās daļas ir vairāk spekulāciju nekā patiesības. Droši var teikt tikai to, ka tā vieta, kur bijusi ieeja pils labirintos, ir aizmūrēta, Tomēr par labirintu mūždien atgādina grieķu tradicionālā dzīves līnija rotaslietās meandrs.
Vija Daukšte