Aizvēsturiskos laikos nimfas Rodas un Saules dieva Hēlija savienībā dzima Rodas sala. Saules dievs savu mītnes vietu padarīja par skaistāko salu Egejas jūrā, un viņa trīs mazdēli Lindoss, Kamiross un Ialisoss nodibināja katrs savu pilsētu. Mūsu laikos turp dodas tie, kas alkst saules un jūras, lai skatītu krāšņu dabu, vēstures liecības, kā arī baudītu grieķu viesmīlību. Pati būdama visai neliela tikai 80 km no salas ziemeļiem līdz dienvidiem , Roda ir lielākā Dodekanesas arhipelāga sala. Pirms salu iekaroja Sv. Jāņa ordeņa bruņinieki, kuri valdīja no 1306. līdz 1522. gadam, tā bija daļa no Romas un Bizantijas impērijām. Pēc tam nāca turku un itāliešu kundzības gadi. Par dažādu valdnieku atstāto ietekmi liecina fakts, ka salas 100 000 iedzīvotāju vidū ir gan pareizticīgie, gan katoļi, gan musulmaņi.
Slinkiem un aktīviem tūristiem
Kā pastāstīja "Latvia Tours" speciālistes Ruta Skrinda un Sanita Duka, tad pludmales ir brīnišķīgas visapkārt salai, bet tās ir ļoti atšķirīgas. Rodas rietumu pusē raksturīgas oļiem noklātas un svaiga jūras vēja appūstas pludmales, kuras izvēlas aktīvākie atpūtnieki, lai sērfotu, vadītu laiku pludmales bāros, dotos ekskursijās. Austrumu piekrastē rodamas lielas un krāšņas viesnīcas nomaļās vietās tā saucamajiem slinkajiem tūristiem, kuri dod priekšroku atpūtai dienvidu saules uzkarsētajās un smilšainajās pludmalēs. Arī ciemati šajā piekrastē drīzāk jāsauc par kūrortpilsētām, kas radītas tūristu izklaidei.
Visatraktīvākais ir Faliraki kūrorts garas smilšu pludmales, atrakciju parks, ūdens parks, dinamiska naktsdzīve, no izklaidēm iespaidīgākās ir gumijlēkšana un pasaulē augstākie brīvā kritiena torņi. Latviešu tūristi vislabāk varētu justies Iksia un Ialisa kūrortos, kas ir Rodas priekšpilsētas, kur starp skaisti koptām privātmājām, omulīgām viesnīcām, veikalu un kafejnīcu ieliņām valda viesmīlīga un īsteni grieķiska atmosfēra un visas apskates cienīgās vietas ir rokas stiepiena attālumā. Rodas iedzīvotāji sezonas laikā no maija līdz oktobrim laiku velta atpūtnieku apkalpošanai un izklaidēšanai, nodarbojoties ar veikalu, viesnīcu un cita veida uzņēmējdarbību, kā arī amatniecību un rokdarbiem, ko pārdod suvenīru veikaliņos. Vienkāršie, draudzīgie un ar humora dzirksti apveltītie zilacainie un melnmatainie salas iedzīvotāji nodarbojas arī ar lauksaimniecību audzē vīnogas un olīvas, kuru novākšana sākas pēc tūristu visiecienītākā Rodas apmeklējuma laika samtainā septembra beigām.
Pasaules brīnums Rodas koloss
Rodas salas rota un lepnums ir Saules dieva mazdēlu dibinātās senās pilsētas: Ialisa ir Rodas galvaspilsētas daļa, bet tās vārdu nes piepilsēta, kas atrodas pie senās akropoles. Nostāsti vēsta, ka Rodas ostā atradusies 32 40 m augstā Saules dieva Hēlija statuja jeb Rodas koloss, kura bronzā veidotās kājas bija novietotas katrā ostas mola pusē. Tas ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem, kas diemžēl gāja bojā zemestrīces laikā 227. gadā p.m.ē.
Roda pastāv jau vairāk nekā 2400 gadu un tiek dēvēta par trīs slāņu pilsētu. Iespējams apmeklēt gan antīko pilsētas daļu Afrodītes un Zeva tempļa paliekas, amfiteātri , gan lieliski saglabājušos viduslaiku pilsētu, kuru ieskauj 4 km gari divi paralēli pilsētas aizsargvaļņi, starp kuriem iekārtots gājēju ceļš. Lielmestru pils muzejā skatāmas no Kosas salas pārvestās romiešu mozaīkas. Senajā hospitālī darbojas arheoloģijas muzejs.
Pilsēta Linda atrodas uz zemesraga 40 km braucienā no Rodas. Žilbinoši baltās mājas, krustnešu pils un akropole jūras krastā piesaista daudzus tūristus, bet nūdisti iecienījuši zemesragu, kas ietiecas Sv. Pāvila līcī, kur mūsu ēras 43. gadā krastā izkāpa apustulis, atnesot Rodā kristietību. Pie šā idilliskā, gandrīz noslēgtā līča ar debeszilu ūdeni atrodas balta Sv. Pāvilam veltīta kapela. Pilsēta Kamira gadsimtiem ilgi atradās zem zemes, to atklāja salīdzinoši nesen 19. gadsimtā.
Roda ir īpaši iecienīta atpūtas vieta tāpēc, ka pirms vai pēc karstām saules peldēm pludmalē var doties neilgās ekskursijās. Iecienīta pastaigu vieta ir Taureņu ieleja, kur, ambras koku sveķu vilināti, no jūlija līdz septembrim sarodas tūkstošiem taureņu un gluži vai nosēj koku stumbrus. Ielejā tek upītes ar ūdenskritumiem, pār kuriem izveidoti koka tiltiņi. Var doties uz Filerimosa kalnu. No kalna kores galā apskatāmā klostera lēnā pastaigā ēnaina ciprešu aleja ved pie milzīga, aptuveni piecu stāvu mājas augstuma krusta, kura iekšienē izbūvētas kāpnes tiem, kuri vēlas skatīt Rodu no putna lidojuma.
Putojoša kafija ar ledu Roda ir īstā vieta tiem, kas vēlas sajusties kā uzaicināti uz pasaules dzīrēm. Tavernas, gan lielas, gan mazas, atrodamas it visur. Pilsētas viduslaiku daļā ielu malās un pagalmiņos palmu vai vīnogu lapeņu paēnī iekārtoti krodziņi. Šaurās vecpilsētas ieliņās, ar svētbildītēm un tamborētām sedziņām izrotātā mazā krodziņā jūs laipni sagaidīs pats krodziņa saimnieks, lai personīgi uzzinātu katra klienta vēlmes. Mielasts Rodas salā nav tikai vienkārša paēšana, bet vesels rituāls. Vispirms jānobauda mezedes uzkožamie. Ēdājiem tiek atnesta maize un mazi trauciņi ar dažādiem našķiem, bet apetītes veicināšanai jāiebauda vīns vai uzo vīnogu šņabis ar anīsu. Lai paēstu atbilstoši grieķu izpratnei, jāpasūta vairākus ēdienus. Kad pie siltas kraukšķīgas grieķu maizes iebaudīti tsaziki (no jogurta gatavota uzkoda), taramasalata (kaviāra pastēte), saganaki (apcepts fetas siers), pamazām galdā tiek likti kalmāru gredzeni mīklā, austerēm līdzīgās kitodonva, vīnogu lapās ietīta kapāta marinēta gaļiņa dolmades, cukini ziedi, pildīti ar fetas sieru. Tālāk var turpināt ar grieķu salātiem, bet nostiprināt to visu ar pamatēdienu. Atliek tikai izvēlēties starp jūras veltēm, pastām, jēru, putnu, cūkgaļu vai teļa gaļu. Pēc pamatīgās maltītes piedāvātais saldais ēdiens ir viegls. Tradicionāli augļi, jogurts ar medu vai smilšu mīklas kūkas ar jogurta krēmu.
Īpašs Rodā ir vietējais vīns un uzo, un kalnu ciematos mājās gatavotā saldenskābā vīnogu kandža suma. Svaiguma sajūtai tiek iebaudīta ar ledu sagatavota auksta un putojoša kafija. Dodoties mājup no Rodas salas, līdzi jāņem dabiskā olīveļļa un no tās ražotās ziepes, timiāna un priežu medus ar riekstiem, vīns, izšuvumi un austās segas, spilvendrānas un galdauti; no koka, dzintara un metāla darinātie dažāda izmēra rožukroņi, kurus vietējie iedzīvotāji novieto pie sienas veiksmei, mājiniekiem būs kā liecības par zilzaļā ūdens apskaloto un jūras vējiem appūsto kalnaino salu ar vīna dārziem un olīvkoku birzīm.
Baiba Aprāne
Latvijas Avīze
14.07.2004