Kā es braucu Grieķijas lūkoties

Uz katras mājas jumta Grieķijā redzamas šādas ūdens sildīšanas uzpariktes, kas izmanto saules siltumu

Izejot no Atēnu lidostas, pirmais kas pārsteidza – jaukā smarža, kas vēdīja vietā, kur tikdaudz motoru apkārt rūc. Iemesls ir vienkāršs – lidostas apstādījumi veidoti no rozmarīna krūmiem, kuru mēs pazīstam kā garšvielu no veikala plauktiem, kur mazus zariņus pērkam par bragu naudu, šeit dārznieks šos pašus zariņus pielīdzina ka šķīst vien. Pārņem pat neliela skaudība uz grieķiem, kam tā veicies. Vēl skaudība dabū papildspēkus, kad ieraugu ūdens sildīšanas bunduļus uz māju jumtiem – Grieķijā ūdeni līdz remdenai temperatūrai uzsilda ar saules palīdzību. 

Bet šai saules uz siltuma pārpilnībai nāk līdzi tomēr arī ēnas puse – lai gan daudzas upes kalnos ir nosprostotas un palu ūdeņi tiek rūpīgi uzkrāti, lai tos izmantotu vasarā, kad lietus var nelīt pat mēnešiem ilgi, ūdens ir un paliek deficīta prece. Kā paši grieķi teica – šogad bijusi pārāk silta ziema, sniega kalnos bijis maz un līdz ar to vasarā būs reālas problēmas ar ūdeni lauksaimniecībai. Turklāt sausā zāle un krūmāji ir ļoti ugunsbīstami un karu gadu lielas platības izdeg, pat neskatoties uz to, ka grieķiem nav kūlas dedzināšanas niķis. Lai nu kā, braucam garām Atēnām uz slaveno Peloponēsas pussalu, vietu, kur šķiet, nav zemes pleķīša, kur nebūtu kāds no antīkajiem Dieviem vai varoņiem spēries kāju. Pa cieļam piestājam pie Korintas kanāla, kuram cauri tieši tiek vilkts kāds kuģis.

Tepat blakus atrodas arī varena naftas pārstrādes rūpnīca, kurā darbs kūsāt kūsā un jūrā redzami vairāki tankeri, kas gaida savu kārtu uz izkraušanu. Ieskrietuvē pie Korintas kanāla notiek arī iepazīšanās ar Soulaki –šašlika grieķisku paveidu, kas pārsteidz ne tikai ar lelisko garšu, bet arī ar perfekto gaļas gabaliņu formu – nez kā tādus var izcept?

 Un tad jau vakara krēslā nonākam Peloponēsā, kur auglīgas ielejas ietver kalni, kas tumsiņā liekas līdzīgi Norvēģijas kalnājiem. Nonākot Argolīdas līdzenumā apkārtnē valda īpatnēja, ļoti patīkama smarža – visapkārt zied apelsīnu kociņi, kas ir galvenā audzējamā kultūra. Līdz ar kārtīgu tumsu esam Tolo – ciematiņā pie Argolīdas līča, kurš ar pāris salām ir tik labi aizsargāts no viļņiem, ka mājas tiek celtas gandrīz pie paša ūdens. Un vienā šādā tavernā pie pludmales ejam vakariņās – galds tiek izstiepts jau mitrās smiltīs un sēžamies klāt baudīt dažādās mezes jeb uzkodas līdz nonākam pie lieliski ceptas Vidusjūras zivs - doradas. Un te nu par sevi liek manīt vesela diedelnieku kaķu armija, kas nezin no kurienes parādās zem mūsu galda un itkā nejauši sāk berzties gar sēdētāju kājām. Kad mīļajiem mincīšiem zem galda tiek pasviesta zivs galva, tad tā tiek sadalīta ar tik briesmīgu kaušanos un bļaušanu, ka liekas, nupat iet vaļā cīņa par Patrokla bruņām Trojas karā. Lai nu kā, ar un bez kaķu palīdzības vakariņas ir pievārētas un laiks ir vēls – jākāto uz viesnīcu, pa ceļam priecājoties par mēness atspīdumu Tolo līča ūdeņos. Rīts modina ar saules staru un tūlīt, jau ap sešiem var just, kā saule tiešām silda.

Tolo vēl nav tā īsti modies, bet laiks rīta agrumā ir īstais, lai palūkotos uz miestiņu saules gaismā. Un tā, gar vēl miegainajām tavernām un viesnīcām jūras malā nonāku piestātnē, no kuras ik dienu atiet ekskursiju kuģis uz lielākajām Argolīdas līča salām – Hidru un Spetsi.

astoņkāja tintes pēdas uz Tolo pietātnes

Uz paša piestātnes mola var izsekot, kā pēc grieķu paražām ticis “nomušīts” astoņkājis – redzami tintes pilieni, un tad lielāks pleķis, - te mīkstmiesis ticis vispirms klapēts pret mola akmeņiem un pēc tam kādu brīdi berzēts kā grīdlupata, kā uzskata grieķi, tikai tā var panākt, lai astoņkāja gaļa cepot nepaliek par gumiju.

Šodien dodamies apskatīt seno Epidauru, kas bijusi gana liels centrs antīkajā pasaulē. Pa ceļam iegriežamies olīveļļas spiestuvē – olīva kā nekā ir grieķu pārtikas pamatu pamats jau kopš neatminamiem laikiem. Arī atlētus dažādās antīkajās spēlēs apbalvoja ar olīvu (un nevis lauru!) vainagiem. Tā arī šodien olīvas tiek turētas godā un cieņā – pakalnu nogāzes visur noaugušas ar sudraboti zaļajiem olīvkokiem, kas modernās saimniecībās un tur, kur lēdzenāks, tiek apčubināti un laistīti, bet citur, kur nogāzes slīpums lielāks, tur braši aug arī bez visas apkopšanas, tikai, protams, raža mazāka. Paši grieķi apgalvo, ka , kamēr vien laukos katram ir kāds olīvkoks, nekāda krīze viņiem nav bīstama! Lai nu tā būtu, bet pati ražotne tiešām ir moderna, kur redzama visa mašinērija lai olīvas no mašīnas kravas kastes tiktu attīrītas, noskalotas, sasmalcinātas un ar milzīgu spēku izspiesta eļļa.

Izspiestie atlikumi nebūt netiek izmesti – šīs granulas nonāk apkures katlos, lai apsildītu mājas tais dažās dienās gadā, kad tomēr grieķiem ar sauli vien nepietiek lai sasildītos. Te ir arī lieli būri zem nojumes, kur katrs no apkārtnes zemniekiem var atvest un novietot savu olīvu kravu, lai to fabrikā izspiestu un tad varētu saņemt eļļu.

Te nu arī uzzinām par olīveļļas kvalitāti – sezonas sākumā (novembrī), kad olīvas vēl zaļas, tiek iegūti apmēram 3 litri eļļas no 6 kg olīvu, savukārt janvārī, kad sezona iet uz beigām un olīvas jau melnas, nogatavojušās, tad eļļas iznākums ir jau vairāk nekā 4 litri no tiem pašiem 6 kg olīvu, bet eļļas kvalitāte jau zemāka! Njā, ir par ko padomāt. Protams, runājot tiek teikta un slavēta tieši grieķu olīveļļa, jo tās pārējās Vidusjūras valstu eļļas katra ar savu vainu. 

Epidauras antīkais teātris

Pēc iepazīšanās ar eļļu nonākam Epidaurā – vienā no senās Grieķijas garīgajiem un arī medicīnas centriem. Un atkal, izkāpjot no busa, pārsteidz smaržīgais gaiss – Epidaura atrodas skaistā priežu mežā un liekas, ka atrodies Garkalnes mežos. Protams, Eidaurā pārsteidz senā amfiteātra izmēri – 15000 skatītājiem un arī lieliskā akustika – tas ir par maz teikts, par to jāpārliecinās pašam!

Bet šeit bijusi kārtīga pilsēta – blakus ir gan celtņu drupas, gan stadions, gan muzejs, kurā izstādīts tepat izrakumos iegūtais. Visinteresantākais liekas romiešu laika izgudrojums – marmora Imperatora stautja togā, ar maināmu galvu un rokām, kuru savienojumu vietas noslēptas tērpa krokās. Ļoti ērti un praktiski – manoties imperatoram, atliek tikai statujai noskrūvēt un aizlidināt “vēstures mēslainē” bijušā valdnieka galvu un uzstutēt jaunā tirāna galvu vietā. Un tā pēc vajadzības atkārtot. No Epidauras dodamies uz turpat netālu esošo pirmo modernās Grieķijas galvaspilsētu Nafplionu, jo, kad 19.gs. sākumā risinājās grieķu brīvības cīņas, liela teritorijas daļa joprojām bija turku rokās, tikai vēlāk galvaspilsēta tiek pārvietota uz Atēnām. Pilsētiņa ļoti simpātiska, bet pats jaukākais ir skats no tuvējā kalna virsotnē esošā Palamidi cietokšņa uz Nafplionu, Argolīdas līdzenumu un jūras klaju. No pilsētas uz cietoksni ved kāpnes ar tieši 999 pakāpieniem, bet daudz vieglāks ir apkārtceļš, pa kuru ar lielu līkumu var piebraukt pie pašiem cietokšņa vārtiem.

No Nafplionas atgriežamies Tolo un dodamies izbraukumā ar motorlaivu uz neapdzīvotu salu, kas piesedz Tolo ostu no dienvidu vējiem un lielim viļņiem. Salas otrā pusē ir līcītis ar izolētu pludmali, kur peldēties un sauļoties pilnīgā vientulībā. Neviena cilvēka, ja vien vēl kāda laiva neatbrauc.

Atgriežamies Tolo, pa ceļam piestājot pie mazās Apustuļu saliņas, kuras virsotnē atrodas jauka, koši krāsota baznīciņa, kas naktī tiek jauki izgaismota – viens no Tolo interesantākajiem skatiem. Pie baznīciņas esošajos kaktusos mūs pēkšņi pārsteidz salas iemītnieks – trusis, kurš gan šķiet ir ne mazāk pārsteigts par mums un ātri vien pazūd drošībā.

Vakariņas atkal Tolo pludmales tavernā. Nākamais rīts gan ir drusku apmācies, bet lietus nesanāks. Dodamies uz slavenajām Mikēnām – vietu, kur amatieris Šlīmanis “iebāza maisā” sava laika mācītos vēsturniekus, atrokot pārsteidzošas lietas. Protams, šajos izrakumos daudz kas arī gājis zudībā, bet impulsu senvēstures pētīšanai viņš bija devis ievērojamu.

Atreja dārgumu krātuves mūri

Esam te pirmie šorīt un neviena netraucēti izstaigājam ga Atreja “dārgumu kambari”, gan pašu Mikēnu citadeli ar Lauvu vārtiem un no virsotnes ieraugām, ka situācija mainījusies – stāvlaukums piepeši izskatās itkā tūlīt te notiks Imantdienas vai kas tikpat grandiozs.

Viss laukums kā uz burvja mājienu pilns ar autobusiem, starp kuriem vēl mēģina šiverēt vieglās mašīnas, un kam npietiek vietas, tie stājas uz piebraucamā ceļa. Prātā nāk “Sprunguļmuižas gadatirgus”, - ... un pa šauro ganu ceļu nāk vēl divi duči peļu... . Tie nav divi duči, bet varens tūristu vilnis, kas veļas šurp no stāvlaukuma puses. Vēl paspējam iesprukt Mikēnu arheoloģijas muzejā, kur izstādīts vairums no šeit atrastajiem labumiem, bet visamizantākās liekas mazas, koši krāsotas māla figūriņas, kas liek domāt, ka daži moderno skulptūru veidotāji nudien nav smādējuši  piesavināties svešas, lai arī antīkas, formas un idejas.

Pēc Mikēnām ierodamies netālā, modernā vīna darītavā, kur mūs sagaida ne tikai milzīgi spoži tērauda bunduļi un ozolkoka mucu grēdas, kuras tiek turētas dažādas temperatūas un mitruma telpās, bet arī varen atraktīvs un dzīvīgs vīnotavas gids, kurš ir dzīvs piemērs tam, ka Dionīss senajiem grieķiem bija nevien vīna, bet arī teātra dievs.

Jau pati vīnu prezentācija ir izcili estētiska – pudeles noguldītas tepas vidū uz gara galda, un katra ielikta atvērtā grāmatā ar melnām lapām – te gluži vai jāatceras Rainis.

Degustācija paiet vienā elpas vilcienā un mēs pacilātā noskaņojumā dodamies uz tuvējo Karakalas klosterīti, lai miesa nenomāc garu.

Apkārtne ir skaisti apstādīta ar rozēm un puķes rotā arī klostera pagalmu, pa kuru mūs izvadā māsa Aleksandra.

Pēc klostera vēl dodamies uz Asini zemesragu netālu no Tolo – te arī pēc izrakumiem atsegtas senās Grieķijas dzīves liecības, tajā skaitā slīpa akmens plāksne ar iedobumu zemākajā galā – senā vīnogu spaidītava, kur antīkais Čelentāno bradāja pa vīnogu ķekariem un iztecējusī sula satecēja iedobumā, no kurienes acīmredzot pārceļoja uz mucām.

Aiz zemesraga paveras plašais Asini līcis ar līdzenu smilšu pludmali, kas vēlreiz pierāda to, ka Grieķijā šķiet nav nevienas vietas, kur senatnē nebūtu noticis kaut kas ievērības cienīgs, - šī lūk esot bijusi grieķu flotes pulcēšanās vieta, lai dotos Trojas karā.

Sintagmas laukums ar Grieķijas parlamenta ēku

Jau vakara krēslā uzzinām arī vēl ko interesantu par mūsdienu vīna darīšanas tradīcijām – kad tuvojas vīnogu novākšanas laiks, mazie vīna mājražotāji mēdzot tukšās mucas ievelt jūrā un atstāt tur uz nedēļu, lai sāļais ūdens tās dezinficē pirms jaunās vīna raudzēšanas cēliena.  Nākamajā rītā atvadāmies no Tolo un dodamies atpakaļ uz Atēnām – jāiepazīst taču galvaspilsēta. Un sākam ar Sintagmas laukumu – modernās pilsētas sirdi, kur atrodas Mūžīgā uguns, kuru sargā tradicionālos kostīmos tērpti zaldāti, parlamenta ēka, kas savulaik celta kā karaļa pils un protms pats laukums, kas ik mīļu brītiņu kalpo par pulcēšanās vietu visvisādiem protestētājiem, jo grieķi mīl streikot un protestēt. Šobrīd gan te nekādi nemieri nav gaidāmi un lielāko rosību rada daži skrituļotāji, kā arī tūristi.

Plakas ieliņas

Nekādus bēģļus no Sīrijas arī te neredz, paši grieķi nebeidz lādēt masu medijus, kas rādot greizu ainu un stipri pārspīlējot bēgļu problēmu. Ja kāds grieķis par to izsakās, tas šajās runās noteikti tiek pieminēti divi dzīvnieki – ods un zilonis... . Pārejot uz ielas otru pusi nonākam metro stacijā, kuras noformējums ir ļoti atjautīgs – vitrīnās gar sienām salikti atradumi, ko izrakuši metro celtniecības gaitā, tā ka stacija drīzāk atgādina muzeju. 

Tālāk ejam pa iepirkšanās ielu, gar glauniem veikaliem līdz nogriežamies uz drusku prastāku ielu un attopamies Atēnu tirgū. Te nu ir ko redzēt – jūras paviljonā vai visas Vidusjūras zivis un bezmugurkaulnieki izlikti uz ledus grēdām un apkārt rosās pārdevēji kas, savu preci slavējot, cenšas cits citu pārbļaut, jāsaka, ka mūsu Centrāltirgus daudz ko zaudējis no šādas tirgus atmosfēras.

Stipri skarba šobrīd izskatās gaļas nodaļa – tā kā tuvojas pareizticīgo Lieldienas un griekiem tas nozīmē uz iesma ceptu jēru, kā arī skābeņu zupiņu ar tā paša jēra ķidām, tad visas vietas tirgū piekārtas ar jēriem, īsta “jēru klusēšana”. No tirgus iznākuši, dodamies Akropoles virzienā un nonākam vecākajā Atēnu daļā – Plakā ar līkām un haotiskām ieliņām, kas ved gan kalnā gan lejā, pie tam neizskatās ka te tāda brangāka mašīna ( tieksim- ugunsdzēsēju) spētu izspraukties cauri.

Un kā jauks Atēnu apskates nobeigums ir, protams,  modernā Akropoles muzeja apmeklējums – pēc tā izstaigāšanas nudien ir cieņa un respekts pret tādu vēstures cienīšanas un sargāšanas kultūru, ne par velti  tas atzīts par vienu no pasaules labākajiem muzejiem. 

Uz saulrieta vērošanu dodamies braucienā gar Attikas rivjēru – Saronijas līča piekrasti pie Atēnām, līdz Sūnija zemesragam, kur paugura virsotnē slejas Poseidona tempļa varenās kolonnas, kas samtainajā saulrieta gaismā ir īpaši pievilcīgas.

 Vārdu sakot – Grieķija nebeidz patīkami pārsteigt. Tas tad ir arī mūsu brauciena atvadu akcents, Atēnās atgriežamies jau tumsiņā, lai no rīta lidotu mājup.