Pēcpusdiena, īss mirklis pirms saule pazudīs aiz apvāršņa un oficianta atnestā baltvīna glāze lēnām sāk norasot. Ieturot vakariņas vienā no nelielajiem piekrastes krodziņiem, domās atgriežos savā pirmajā Horvātijas ceļojumā, kad tikko iepazinos ar Istras pussalas interesantākajām vietām. Grūti ir izcelt kādu vienu pilsētu vai ciemu, kādu leģendu vai pasakainu ainavu. Šķiet, Horvātijai ir viss, kas varētu ieinteresēt viskaprīzāko ceļotāju. Gribat dabu visa piekraste ir gluži kā mākslinieka uzņemta atklātne, gribat vēsturi to šī zeme var piedāvāt pārpārēm, laisku atpūtu lūdzu. Radītājs šai zemei tik tiešām ir devis ļoti daudz. Neviļus nāk prātā sakāmvārds kam Dievs daudz dod, no tā arī daudz prasa. Un Horvātija gan par savu izdevīgo atrašanās vietu, gan ainavu pasakaino skaistumu vēsturē ne vienu reizi vien bija spiesta cīnīties, nereti zaudējot.
Kaut gan, ja ticam leģendai par Horvātijas radīšanu, tad no apzinātas, īpaši skaistas vietas izveides te nav ne miņas. Kā izrādās, Dievs, esot ne visai lāgā omā, mētājis akmeņus diezgan haotiski, lai tikai izveidotu un nostiprinātu vienu no Adrijas jūras krastiem. Kad ieraudzījis savu veidojumu, sapratis, ka nemaz jau tik slikti nav salu labirinti, kraujas, bet tai pat laikā daudzi līcīši un savdabīgs reljefs. Pats pārsteigts par radīšanas labo rezultātu, Dievs nolemj, ka te (norādot uz mūsdienu Istras pussalu) būtu jāizveido kaut kas līdzīgs Paradīzei zemes virsū. Pats gan viņš vairs neķērās pie darba, bet pieaicināja eņģeļus, kas ar lielu aizrautību sāka attīrīt Istras vidieni no nejauši nokritušiem milzu akmeņiem, tos kraujot lielos maisos. Bet Nelabais nolēma izjaukt Dieva plānus, paķerot maisus un izkaisot eņģeļu tikko salasītos akmeņus. Daudzie Istras pussalas līcīši un arī Brijuni salu arhipelāgs ir šī nedarba rezultāts. Nezinu, vai vēlāk Radītājs izmantoja šo eņģeļu izveidoto Paradīzi, bet ceļotāji jau daudzus gadsimtus nebeidz vien apbrīnot Istru.
Istra ir viens no sešiem Horvātijas novadiem, kas atrodas tāda paša nosaukuma pussalā, Adrijas jūras ziemeļu galā. Senajā Romā Adrijas jūru dēvēja Mare Superum - "Augšējā jūra". Bet viduslaiku dokumentos un pierakstos parādās viens no seno etrusku koloniju nosaukumiem Adrija. Un, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc viduslaiku kartēs šo jūru dēvē par Mare Hadriaticum vai Mare Adriaticum. Adrijas jūra tiek uzskatīta par vienu no Eiropas tīrākajām jūrām. Bet tas vēl nav viss. Šīs jūras piekrastes ūdeņi sevī slēpj milzu bagātības, kas vēl joprojām atrodas nogrimušu kuģu vrakos. Asāku izjūtu cienītāji var ienirt vēstures dzīlēs un pārliecināties par to paši. Savukārt tie, kas nealkst doties Adrijas jūras plašumos, var izbaudīt tās siltos ūdeņus kādā no kūrortiem. Vietējie gan aizpogā savas jakas, redzot kā mēs, siltuma alkstošie ceļotāji pavasara vai rudens saulītē peldamies Adrijas jūrā. Tomēr jāņem vērā, ka Adrijas jūras klinšainajos krastos labi jūtas ne tikai latvieši, bet arī adatainie jūras eži, uz kuriem uzkāpt nebūtu ieteicams. Tādēļ nevajadzētu aizmirst par peldčībām. Tas ļautu izbaudīt peldi un jūras ežus atstātu kādai smalkai maltītei. Kā stāsta, tie esot ļoti veselīgi.
Istra ir vislielākā pussala visā Adrijas jūras reģionā. Tās forma kartē atgādina skaistu vīnogķekaru, kas pakāpeniski nogatavojas siltajā dienvidu saulē. Lai gan šobrīd lielākā pussalas daļa pieder Horvātijai, tā ne vienmēr ir bijis. Neesmu enciklopēdisku vēstures pārstāstu cienītāja, bet šoreiz bez nelielas vēsturiskas atkāpes neiztikt. Tā nepieciešama, lai varētu izdalīt Istru starp pārējiem Horvātijas novadiem. Neiedziļināšos seno indoeiropiešu cilšu (istru, illīriešu, liburnu, dalmātu, japidu) klejojumos pa mūsdienu Horvātijas teritoriju. Vien piebildīšu, ka jau Bronzas laikmetā pussalā parādās istru cilts. Ko viņi te atrada? Izdevīgu vietu, no kuras doties tālāk savu laupījumu meklējumos uz kaimiņu apmetnēm. Vēlāk šie sirojumi jau pārvērtās par izdevīgiem tirdzniecības sakariem. Un uz Istru jau devās grieķi (3.gs.p.K.), kam sekoja romieši (177.g.p.K.). Tika būvētas ostas, pilsētas, kā arī apgūta auglīgā zeme Istras vidienē, kas izrādījās ideāli piemērota olīvu un vīnogulāju audzēšanai. Lielākā daļa Istras piekrastes pilsētu ir dibinātas tieši romiešu laikā, kaut gan arī grieķiskais pamats nelielajos pilsētciematos ir saglabājies.
Ja vēl neesam apjukuši vēstures līkločos, tad turpinām ar slāvu ciltīm, kas mūsdienu Horvātijā ienāk ap 7.gs. Un te jau jūtu, kā vēsturnieki norāda uz gadsimta neprecizitāti. Te gan taisnošos un teikšu, ka sākot ar slāvu cilšu ienākšanu Adrijas jūras piekrastes teritorijās, Istrai ir atšķirīgs liktenis. Tās teritorijā miermīlīgi līdzās pastāv romiskais un slāviskais. Kamēr romiešu dibinātās ostas pilsētas turpināja tirgoties un cīnīties ar jūras laupītājiem, Istras pussalas vidienē, neviena netraucēti slāviskās kultūrtradīcijas popularizē tādi vīri kā Kirils un Metodijs, kas vēlāk tika iecelti svēto kārtā. Un gadījumā, ja esat noguruši laiskoties piekrastes kūrortos, tad ir vērts doties uz pasaulē mazāko pilsētu Humu, kurā dzīvo 17 iedzīvotāji, un izstaigāt 7 km garo Glagolicas rakstu taku. Neskatoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu, vēsturnieki arheologi to dēvē par pilsētu, jo 2.gs.p.K. te esot dzīvojuši 450 iedzīvotāji. Glagolicas aleja vai rakstu taka nav vēsturisks monuments, kur smelties iedvesmu senajās horvātu rakstu zīmēs. Aleju izveidoja 1985.gadā, kur vairāku kilometru garumā izvietoja 11 rakstu pieminekļus, kuros ir lasāmi visdažādākie teksti senajā rakstībā. Glagolicas rakstu taka nav izveidota nejauši nomaļus no ierastajām kūrortvietām. Šie senie rakstu paraugi atrodas netālu no Istras senajām cietokšņpilsētām, kurās reti dzīvo vairāk kā 50 iedzīvotāji. Bet tieši te var skatīt dzīvajā to vēsturi, kas attiecas uz slāvu tautu ienākšanu pussalā.
Turpinot ceļojumu vēsturē atgriežamies piekrastē. Tieši tās tuvums Itālijas krastiem un Venēcijai bija noteicošais Istras attīstībai. Venēcija ir vien pāris stundu brauciena attālumā. Lai arī Istras ostas pilsētas bija gana varenas, tomēr tām trūka savas flotes, kas ļautu veidot tirdzniecības sakarus ar tālām aizjūras zemēm un spētu pasargāt no jūrā klīstošiem laupītājiem. Tādēļ bieži ostas pilsētas pašas labprāt slēdza ar Venēciju šādus aizsardzības līgumus. Būtībā jau pirms 13.gs Istras pussala nonāca pilnīgā venēciešu pakļautībā. Ar tādu ekonomisko un kultūras attīstību, kādu piedzīvoja Istras pilsētas no 13. 17.gs, reti kura valsts var lepoties. Pussalā nav nevienas piekrastes pilsētas, kur nebūtu kas skatāms no venēciešu laika. Tās nebija apspiedēju apspiesto attiecības. Pat šobrīd klīstot pa senajām pilsētu ieliņām, var gluži vai sajust turīgo tirgotāju, kuģu būvnieku, kā arī olīveļļas un vīna ražotnes īpašnieku klātbūtni.
1797.gadā Istras teritoriju pievienoja Hābsburgu impērijai. Austrijas aristokrātija labprāt izmantoja atpūtas iespējas, ko sniedza Adrijas jūras piekraste, īpaši laikā, kad Vīnē bija rudenīgi ziemīgs laiks. Tomēr līdzās jaunajām villām aizsākās arī viesnīcu būvniecība. Tiek uzskatīts, ka pirmā viesnīca Adrijas jūras krastā tika uzbūvēta Opatijā 1884.gadā. Tieši Hābsburgu laikmets Opatijā ir visvairāk jūtams villas, restorāni, promenādes, jo, kur gan citur izrādīt savu smalkumu, ja ne promenādē. Tā vairākus gadsimtus (ar īsu Napoleona laika pārtraukumu) Istra kļuva par vienu no Austrijas provincēm.
Tomēr situācija būtiski mainās pēc Pirmā Pasaules kara, kad Istra, atšķirībā no pārējās Horvātijas) tika pievienota Itālijas teritorijai. Tika uzsākta skarba pāritāliskošanas politika. Istras pilsētās uz dzīvi pārcēlās vismaz 50 000 itāļu ģimeņu, kas automātiski ieņēma vadošos amatus pilsētu pārvaldēs. Tika atļauts lietot tikai un vienīgi itāļu valodu. Liela daļa slāviskās kultūras liecības tika iznīcinātas.
Sekoja Otrais Pasaules karš, kā rezultātā tika izveidota etniski raibā Dienvidslāvijas valsts, un lielākā daļa itāliskas izcelsmes iedzīvotāji bija spiesti emigrēt uz Itāliju, lai izvairītos no komunistu represijām. Diemžēl 1956.gadā Istras iedzīvotāju skaits uz pusi samazinājās. Un tikai 1991.gadā Istras pussala, kā atsevišķs novads, iekļaujas Horvātijas sastāvā, atdodot nelielu daļu no savas vēsturiskās teritorijas Slovēnijai.
Nacionālie parki Istras pussalā un Kvarnera reģionā
No iepriekš minētiem vēstures periodiem ir skaidrs, ka Istras pussalā no vēstures nebūs tik viegli izbēgt. Ja nu vienīgi kādā no tās trijiem nacionālajiem parkiem. Atliek tik izvēlēties Brijuni, Risņaka vai Plitvices parks. Lai gan daudzi mani steigs labot un teiks, ka Istras pussalā un Kvarnera līča teritorijā atrodas nevis trīs, bet četri nacionālie parki un esmu aizmirsusi Krkas dabas parku. Te būtu jāprecizē, ka Krkas sala nav gluži tas pats, kas Krkas nacionālais parks Krkas upes ielejā. Krkas nacionālais parks atrodas jau Vidusdalmācijā, Horvātijas kontinentālajā daļā, bet Krkas sala Kvarnera līcī. Kopumā Horvātijā astoņiem apgabaliem ir piešķirts nacionālā parka statuss. Istrā Brijuni, Kvarnera apgabalā Plitvices, Velebitu un Risņaka, Dalmācijā Krkas, Paklenicas, Mljetas un Kornati nacionālais parks.
Slavenākais Kvarnera reģionā ir Plitvices ezeru nacionālais parks, kas dibināts jau 1949.gadā, bet tikai pēc 30 gadiem iekļauts UNESCO Pasaules dabas mantojuma sarakstā. Lai gan arheologi te varētu atrast kādas Horvātijas senvēstures liecības, tomēr ceļotāji vismaz uz pāris stundām vēlas aizmirst par vēsturi, par kariem, par pilsētām un baznīcām. Parka nosaukumu Plitvices ezeri pirmo reizi minēja kāds garīdznieks Dominiks Vukasovičs jau 1777.gadā. Šeit 300 km2 plašajā teritorijā atrodas 16 ezeri. It kā jau nekas īpašs. Tomēr to atšķirīgais augstums virs jūras līmeņa, rada savdabīgu reljefu, kā rezultātā šie ezeri, kas savstarpēji ir savienoti, veido fantastiskas ūdens kaskādes. Līdz pat 1958.gadam plašā teritorija apmeklētājiem bija slēgta. Vēlāk izveidoja neskaitāmas gājēju takas un laipas, kas arī mūsdienās ļauj piekļūt visskaistākajiem ezeru nostūriem. Bet, ja vientulīgas pastaigas nevilina, tad var izvēlēties kādu no elektrobusiem, kas izvizina apmeklētājus pa īpaši izveidotiem maršrutiem. Jau kopš 1949.gada Plitvicē ir aizliegta jebkāda saimnieciska darbība, iespējams, tas ir iemesls bagātīgajai putnu un zvēru daudzveidībai. Te mīt gan vilki, lūši, gan lapsas un āpši, gan mežacūkas un stirnas, kā arī apmēram 160 putnu sugas. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc ik gadu te ierodas nepilns miljons apmeklētāji, ir smaragdzaļās krāsas ūdenskritumu kaskādes, kas, šķiet, ir visfotogēniskākais Horvātijas dabas objekts.
Brijuni nacionālais parks ir neliels salu arhipelāgs, kurā ietilpst 14 salas. Lai gan nacionālā parka statusu tas iemantoja tika 1983.gadā, arhipelāga vēsture iesniedzas vismaz 5000 gadu senā pagātnē. Kaut gan ikviens dabas parks ir vieta, kur ceļotājs mēģina izbēgt gada skaitļiem, tomēr Brijuni salas atrodas tik perfektā vietā, ka arī šeit no tiem neizvairīties. Arhipelāgs atrodas pavisam netālu no Horvātijas krasta. Tikai 2 km attālumā no nelielās Fažanas pilsētas, kur romiešu laikā ražoja vīna un eļļas amforas un 6 km attālumā no varenās romiešu Pulas. Daudzie līcīši bija kā radīti, lai uzmanītu ikvienu, kas pietuvojas Istras krastiem. 1332.gadā salas gadsimtu tika pamestas. Iemesls malārijas odu izplatība. Tomēr jau 15.gs iedzīvotāji atgriežas Brijunu salās, lai šeit izveidotu vairākas akmeņlauztuves un attīstītu rūpniecību. Bet, ja ceļotājs nav noskaņojies nedz uz 3.gs.p.K. romiešu mozaīkām vai Bizantijas laika pilsdrupām, tad apskates vērta ir senā augu valsts un eksotiskie dzīvnieki. Neierastu safari parku te izveidoja maršals Tito. Uz vienas no salām atradās viņa rezidence. Sākotnēji saskaņā ar viņa rīkojumiem, salā tik nogādāti eksotiski Āfrikas zvēri, vēlāk jau tos viņam dāvināja citu valstu līderi un viesi. Tādēļ mūsdienās te ir skatāms īstens safari zebras, dambrieži, mufloni, pāvi.
2009.gadā Horvātija uzsāka vērienīgu projektu Brijuni rivjēra, kā rezultātā arhipelāga salas tiek modernizētas, un tajās tiek attīstīts tūrisms. Salā vienlaikus plānojot izmitināt ne vairāk kā 800 viesus.
Risņaka nacionālais parks ir mazāk zināms un retāk apmeklēts Horvātijas dabas parks. Tomēr, lai cik arī dīvaini neizklausītos, tas atrodas Istras novada teritorijā. Skatoties kartē, šķiet, ka tas atrodas tālu zemes vidienē, turpat pie Slovēnijas robežas. Tomēr tā dienvidu robeža ir tikai 15 km no Adrijas jūras krasta. Un gadījumā, ja horvātu saule ir pārāk spoža, no tās var patverties Gorski Kotaras kalnos. Tā vien šķiet, ka 18. un 19.gs mežu izciršana, pilsētu teritoriju paplašināšanās būtiski samazināja Istras mežu teritorijas. Un, lai saglabātu ekoloģisko līdzsvaru, 34 km2 lielai teritorijai jau 1953.gadā tika piešķirts nacionālā parka statuss. Mūsdienās parka teritorija ir divtik liela. Dižskabaržu, Slavonijas ozolu un sudrabegļu audzes aizņem parka teritorijas lielāko daļu. Parka augstākās virsotnes ir Sņežnika (Snježnik) 1506 m v.j.l. un Veliki Risņaka (Veliki Risnjak) 1528 m v.j.l. Parka un vienas virsotnes nosaukums ir saistīts ar vienu no tās galvenajiem iemītniekiem lūsi. Horvātu valodā lūsis ir ris. Bet šobrīd te savvaļā mitinās ne tikai lūši, bet arī lāči, vilki, stirnas, mežacūkas un vēl daudzi citi zvēri.
Parka teritorijas izpēte jau aizsākās 19.gs, kad slavenā botāniķa J.Šlosera publikācijas par Risņaka kalnu nogāzēm un tajās sastopamajiem retajiem augiem pirmo reizi piesaistīja plašāku uzmanību. 1949.gadā vēl kāds botāniķis Ivo Horvāts jau aicināja šo teritoriju pasargāt no jebkādas saimnieciskās darbības. Salīdzinoši nesen (1995.gadā) tika izveidota Leskas dabas taka, kuras garums ir vien 4 km, kuru pa spēkam ir pievarēt ikvienam. Atšķirībā no Plitvices ezeriem vai Brijuni safari, te cilvēkus gandrīz nemanīt. Klusuma un miera meklētājiem šī būtu īstā vieta, kur pavadīt dažas Horvātijas ceļojuma stundas. Bet aktīvāku pārgājienu mīlētājiem triju stundu kāpiens virsotnē arī ir iespējams.
Ievērojamākās Istras un Kvarnera pilsētas
Poreča
Kā ikviena Istras pilsēta, arī Poreča var lepoties ar tūkstošgadīgu vēsturi. Tomēr pieminēt vēsturi pārlieku daudz es vairs negribētu. Un mans mērķis nav uzskaitīt visas apskates vērtās vietas. Ja nu vienīgi pieminēšanas vērts ir fakts, ka 1267.gadā Poreča bija pirmā Istras pilsēta, kas izvēlējās nonākt venēciešu valdījumā. Tādējādi vecpilsētas ielās ir jūtams venēciskais raksturs. Kopš tā laika pilsētas mēram piešķīra titulu Viņa Gaišība. Jau 13.gs te atradās lielas kuģu būvētavas, kas nodrošināja vareno venēciešu floti ar kuģiem. Viens no pieprasītākajiem izejmateriāliem bija izturīgais Slavonijas ozols, kas Porečā tika piegādāts no Istras pussalas vidienes.
Tomēr ne tikai vēsturiskie fakti ir pieminēšanas vērti. Arī mūsdienās katru gadu tiek rīkots savdabīgs konkurss par gada sakoptāko pilsētu Horvātijā. Poreča pastāvīgi iegūst šo vērā ņemamo balvu.
Tūristi pirmo reizi te parādījās jau 1844.gadā, kad tika atklāta dzelzceļa līnija no Vīnes uz Parenzo jeb Poreču. Popularizējot šo pilsētu kā iespējamu ceļojuma galamērķi, jau 1845.gadā pirmo reizi tika izdots Porečas tūrisma buklets. Līdzās pilsētas 20 populārākajām pludmalēm, te ir daudz apskates vērtu vietu. Vecpilsēta atrodas uz nelielas pussalas, kur romiskais plānojums vien ir ko vērts Dekumana un Kardona perpendikulārās ielas. Porečas iedzīvotāju turīgums vilināja daudzus iekarotājus un laupītājus, tādējādi pilsēta bija pakļauta neskaitāmiem uzbrukumiem, kā rezultātā 17.gs te dzīvoja vien 100 cilvēki. Salīdzinājumam mūsdienās Porečā mīt nepilni 8000 iedzīvotāji. Arī Otrais Pasaules karš nesaaudzēja pilsētu. Aviācijas uzlidojumu laikā 75% no vecpilsētas tika nopostīti. Tomēr jau 1945.gadā uzsāka pilsētas restaurāciju.
Bizantijas vēstures pētniekiem Porečas Eifrasija bazilika unikāls atradums. Izcils bizantiešu meistardarbs, kuru uzbūvēja 6.gs. vietā, kur jau kopš 4.gs atradās neliela Sv.Maura Mocekļa kapela. 1997.gadā bazilika tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tomēr vēsturiskā bazilika nav tikai muzejs vai vienkārša sakrāla celtne ar unikālām senām mozaīkām, bet tā darbojas arī kā koncertzāle, kurā no jūlija līdz septembra vidum notiek klasiskās mūzikas koncerti.
Roviņa
Roviņa bieži tiek dēvēta par Horvātijas romantiskāko pilsētu. Tieši te daudzi jaunie pāri izvēlās pavadīt savu medusmēnesi. Tā ir tradicionāla kūrortpilsēta ar pludmalēm, krodziņiem, vakarīgām izklaidēm, kur tiek rīkoti gan koncerti, gan dažādi festivāli.
Vēsturiski Roviņa tika būvēta uz nelielas salas. Un tikai 1763.gadā aizbēra nelielo šaurumu, kas atdalīja pilsētu no piekrastes. Roviņa nav tikai pilsēta, tās administratīvajai teritorijai tiek pieskaitītas vēl tuvumā esošās 22 salas, tādējādi veidojot Roviņas arhipelāgu. Iespējams, tāpēc tā bieži tiek salīdzināta ar Venēciju.
Roviņā grūti ir izdalīt ko apskates vērtu. Pati senpilsēta ir kā brīvdabas muzejs. Ik uz soļa ir jūtama senatnes klātbūtne. Ne velti jau 1963.gadā to iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Roviņas pilsētai ir divi simboli logu slēģi un lavanda. Ja ieskatītos rūpīgāk seno ēku logos, tad pamanītu slēģu daudzveidību gan formas, gan krāsu ziņā. Savukārt lavanda bija iecienīta kopš romiešu laikiem. Arī mūsdienās no šī aromātiskā auga tiek ražots viss iespējamais dažādi kosmētiskie līdzekļi, aromātiskās sveces, eļļas.
Pilsētas galvenais ienākumu avots ir tūrisms, tomēr ne mazāk svarīga ir zvejniecība un tabakas ražotne. Par tabakas labumiem man ir grūti spriest, bet noteikti vajadzētu atvēlēt laiku, lai nobaudītu visdažādākās jūras veltes. To var darīt nelielajos krodziņos pa smalko, bet var arī kādam ielas tirgotājam palūgt, lai turpat sacep tikko ķertās sardīnes. Un neatceros gardāku maltīti, kā Roviņas sardīnes, kuras pa vienkāršo notiesāju turpat piestātnē, rokas nomazgājot Adrijas jūras ūdeņos.
Un, ja vēl neesat noreibuši no Roviņas atmosfēras, tad atliek tik nobaudīt slaveno Roviņas vīna zupu. Šķiet, ka to spēj pagatavot vienīgi īstens šīs pilsētas pavārs. Pats zupas gatavošanas process ir šķietami vienkāršs nedaudz uzsildītu sarkanvīnu (protams, vietējo šķirņu) lielā traukā samaisa ar pipariem un nedaudz cukura. Un zupa gatava. Pasniedz ar pamatīgi sagrauzdētu baltmaizi. Izklausās dīvaini, bet šāds mikslis ir baudāms tikai Roviņā.
Pula
Pula ir lielākā pilsēta Istras novadā. Šodien te dzīvo vairāk kā 62 000 iedzīvotāji. Pateicoties savai atrašanās vietai Istras pussalas dienvidos, tā vienmēr ir bijusi nozīmīga ostas pilsēta. Visas varas, kas gāja pāri Horvātijai, nemeta līkumu arī Pulai. Pētnieku vidū nav vienprātības par pilsētas dibināšanu. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka to dibināja romieši, tomēr arheoloģiskās liecības liecina ko citu. Iespējams, pirms tam te saimniekoja grieķi. Leģendu pētnieki uzskata, ka seno pilsētu dibināja tie paši argonauti, kas devās pēc Zelta aunādas. Un tikai pēc tam romieši izmantoja Pulas dabisko ostu Istras pussalas dienvidos.
Arī Hābsburgu laikā Pula bija galvenā Adrijas jūras tirdzniecības un militārā bāze. Un šobrīd te atrodas viens no Horvātijas jūras kara flotes centriem. Tomēr līdzīgi kā tās kaimiņpilsētu Roviņu, arī Pulu var uzskatīt par brīvdabas muzeju, jo tās ielas, ēkas un drupas ir tūkstošgadīgās vēstures liecinieces. Un pazīstamākais Pulas simbols ir tās amfiteātris. Nevis vienkārši sena romiešu laika būve (tādas Istras novadā netrūkst), bet pasaulē 6.lielākais šāda veida amfiteātris, kas vienlaikus spēj uzņemt 22 000 skatītājus. Skatītāju tūkstoši šeit pulcējas vēl joprojām, kad uz vēsturiskās skatuves tiek uzvestas izrādes, operas, rīkoti koncerti un, protams, slavenais Pulas filmu festivāls, kas šeit tiek rīkots jau kopš 1953.gada.
Pilsētas iedzīvotāji ir nodarbināti ne tikai tūrisma sfērā, bet arī nozarēs, kas saistītas ar zivju apstrādi. Te atrodas vairākas slavenas vīna ražotnes, kā arī turpina pastāvēt tādas vēsturiskas nozares kā stikla rūpniecība un kuģubūve.
Līdz pat 1914.gadam pilsētā veiksmīgi darbojās observatorija, kuru izmantoja tā laika Eiropas pazīstamākie astronomi. Visā observatorijas pastāvēšanas vēsturē Pulā tika atklāti 29 asteroīdi. Vienu no tiem pazīstamais austriešu astronoms Johans Polisa 1875.gadā nosauca par Pulanu, bet 1878.gadā ieraudzīto asteroīdu Istras vārdā.
Opatija
Lai gan Opatija arī ir sena apdzīvota vieta Kvarnera līča krastā, tomēr savu uzplaukumu tā piedzīvoja tikai 19.gs, kad 1845.gadā kāds Rijekas aristokrāts Idžinjo Skarpa te uzbūvēja savai ģimenei Villa Angiolina. It kā jau nekas neparasts, tomēr dažus gadus pēc smalkās villas būvniecības pabeigšanas, te apmetās Austrijas imperatore Marija Anna. Protams, ka tas tika uzskatīts kā smalkais tonis, rezultātā liela daļa Austrijas aristokrātu ģimeņu arī izvēlējās Opatiju kā savu jauno villu būvēšanas vietu. Vēlāk tika uzbūvēta dzelzceļa līnija Vīne Rijeka, kuru papildināja tramvaja maršruts Rijeka Opatija. Arī imperators Francis Jozefs nereti savā villā uzturējās ziemas periodā. Šķiet, ka arī mūsdienās te valda aristokrātiski lēnīga atmosfēra, ar smalkajiem restorāniem, kas izvietoti gar 12 km garo promenādi, kur, nesteidzīgi pastaigājoties, var izbaudīt savdabīgo 19.gs kūrortu atmosfēru.
Par mūsdienu Opatijas vienu no simboliem ir kļuvusi mākslinieka Zvonko Cara 1956.gadā veidotā skulptūra meitene ar kaiju. Nostāsti vēsta, ka Opatijā dzīvojis viens saskanīgs pāris. Puisis bija zvejnieks, kas ik pa laikam devās jūrā, kuru mīļotā vienmēr ir pavadījusi un arī sagaidījusi mājās. Kādas vētras laikā zvejnieks ir gājis bojā, bet jaunā sieviete, neatmetot cerību, katru vakaru gaidīja savu iecerēto. Mūsdienās šī skulptūra ir ne tikai Opatijas, bet arī mūžīgas mīlestības simbols.
Opatija arī 21.gs ir saglabājusi zināmu aristokrātisma piegaršu. Te neredzēt tūristu masas. Pilsēta spēj uzņemt ne vairāk kā 8000 viesu. Apmēram tikpat liels ir tās iedzīvotāju skaits. Opatijā bieži tiek rīkoti kongresi un semināri, kur vienuviet satiekas kādas nozares speciālistu elite. Tomēr ikvienam pilsētas viesim (pat tikai cauri tai braucot) ir iespējams uzkavēties skatu platformā, no kuras Adrijas jūras tālēs ir raudzījusies arī slavenā balerīna Aisedora Dunkana.
Un kā jau pienākas smalkam kūrortam, te nebūs pārāk vētrainas naktsdzīves vai daudz aktīvas atpūtas iespējas. Ir labiekārtoti tenisa korti un slēgtie baseini. Izveidota jahtu piestātne. Šīs pilsētas apmeklētāji labprātāk uzturas kādā no spa centriem. Tā vien šķiet, ka Horvātijas glaunākie spa atpūtas kompleksi atrodas Opatijā.
Rijeka
Rijeka ir Horvātijas trešā lielākā pilsēta, kas vienlaikus ir arī viena no lielākajām ostas pilsētām. Savā vairāku tūkstošu gadu pastāvēšanas laikā tā ir pieredzējusi visdažādākos valdniekus, kas to ir dēvējuši dažādos vārdos, piemēram, Trsata vai Tarsatika, Fiume vai Sankt Veit. Lai gan Rijekas vēsture ir notikumiem tikpat bagāta kā citas Kvarnera līča pilsētas, tomēr tās ostas lielpilsētas atmosfēra ne visus spēj uzrunāt. Plašas ielas, noslogota satiksme, tikai Korzo gājēju ielā var atkal sajusties kā ceļotājs. Tomēr 145 000 iedzīvotāju klātbūtne ir jūtama. Jā, te var atrast gan romiešu arku un senos pilsētas mūra fragmentus, 15.gs pilsētas torni un virkni viduslaiku baznīcu, bet šī lielpilsēta nevar sacensties ne ar vienu no daudzām mazajām pilsētiņām vai ciemiem. Viss ir pārāk kosmopolītiski bezpersonisks, nevis horvātiski individuāls.
Lai gan mūsdienu Horvātijā automaģistrāles krietni atvieglo nokļūšanu no vienas pilsētas otrā, tomēr nekas nevar līdzināties mazajām pilsētiņām, kas ir ērti iekārtojušās Istras pussalas Adrijas jūras piekrastē. Piemēram, Buijē, kur aizsākas slavenais Istras vīna ceļš, kuru izbraucot, var iepazīties ar vismaz 23 Horvātijas vīndariem vai Kvarnera līča romiešu pasta stacijas pilsēta Crikvenica ar ceļotāju augsti novērtēto grantaino pludmali. Tomēr pēc pilsētu drūzmas atkal rodas vēlme izbēgt burzmai un pameklēt kādu civilizācijas mazāk skartu piekrastes nostūri.
Kvarnera līča ievērojamākās salas Krkas, Cresas un Rabas sala
Lai gan Horvātijas piekrastē atrodas apmēram 2000 dažāda izmēra salas, tikai 67 no tām ir apdzīvotas. Kvarnera līča aizsegā ceļotāji ir iecienījuši trīs lielākās no tām Krku, Cresu un Rabu. Kāds ceļotājs izvēlas uzkavēties te vairākas dienas, bet kāds īsā vienas dienas ekskursijā apmeklē vienu salu, lai vakaru pavadītu savā ierastajā kūrortpilsētā.
Krkas sala
Krkas sala ir lielākā Adrijas jūras sala, kuras platība ir 409 km2. Tā atrodas Kvarnera līcī un to no pārējās Horvātijas šķir vien 1430 metrus garš tilts, ko atklāja 1980.gadā. Kvarnera līča dziļums ir pietiekams, lai starp salām kuģotu lielie kruīza kuģi un piestātu Adrijas jūras vistālāk uz ziemeļiem esošajā Rijekas ostā. Gluži kā citviet Horvātijā, gan par šo salu, gan par Adrijas jūras piekrasti jau izsenis ir cīnījušies pasaules varenie. Jau 1.gs.p.K. Jūlija Cēzara un Pompeja flotes te mērojās spēkiem. Arī venēcieši un austrieši bija labi apguvuši šīs salas līču sniegtās priekšrocības. Bet mazāk zināms fakts, ka te ir atrastas interesantas vēsturiskas liecības, kas saistītas ar glagolicas tradīciju. Daudzie atradumi šobrīd ir aizvesti uz Zagrebu, kur glagolicas rakstu plāksnes atrodas lielākajos valsts muzejos. Slavenākā no tām ir Baškas plāksne.
Krkas salu var uzskatīt par savdabīgu lingvistisku robežu. Uz ziemeļiem no tās Istras pussalā dominēja latīņu un itāļu valoda, turpretim uz dienvidiem no Krkas vairāk jūtams ir tieši slāviskais valodā. Ne velti Istras pussalā visi vietvārdi tie rakstīti divās valodās horvātu un itāļu.
Tomēr mūsdienu ceļotājs neieinteresēti uzklausīs šādu stāstu, jo vairāk par visu Krkas sala ir slavena ar savām pludmalēm, vīnu, olīveļļu un medu. Lai arī atpūta Adrijas jūras piekrastes pludmalēs tiek minēta kā galvenais iemesls Horvātijas apmeklējumam, tomēr no saules un jūras vien paēdis nebūsi. Tieši Krkas sala tiek ieteikta īsteniem gardēžiem, kur te audzētām olīvām piemīt īsteni dienvidnieciska garša, ko izcili papildina gan neskaitāmas aitas sieru šķirnes, gan pršut vītinātas gaļas plānās šķēlītes. Arī medus te garšo savādāk. Par visgardāko ir atzīts dažādu ziedu medus, ko bitītes atrod nelielajos piekrastes ziediņos. Bez tam, esot saskaitīts, ka Horvātijā var nobaudīt vismaz 700 dažādu veidu vīnus. Bet esot Krkas salā, noteikti ir jānodegustē kāds no Zlahtinas baltajiem vīniem. Salas lepnums ir Zlata Zlahtina vai Zlahtina Vbrik vīni.
Bez saules un vīniem Krkas salā ir vēl kāds neatklāts noslēpums Biserujkas jeb Vitezičevas (Vitezićeva) ala, kas atrodas nieka 300 metrus no nelielā Rudines ciematiņa. Tomēr ne jau dažādas formas stalaktītus interesē ceļotājus, ne arī dažādu dzīvnieku kauli, kas atrasti alas nišās, bet gan venēciešu apslēptie dārgumi. Biserujkas ala ir viena no lielākajām Adrijas jūras piekrastes karsta alām, kurā 150C temperatūra ir ideāli piemērota, lai pārbaudītu vienu no zināmākajām salas leģendām par apslēptajiem dārgumiem. Nostāsti vēsta, ka venēcieši, baidoties no pirātiem, savulaik Krkas salas alā ir paslēpuši visas zelta monētas. Alas kopgarums ir 110 metri. Savulaik, dārgumu meklētāji paplašināja ieeju alā, izveidoja īpašas takas un pat ievilka elektrību. Lai gan dažādos gadsimtos te ir valdījis īstens zelta drudzis, monētas tā arī nav atrastas. Toties mūsdienās tiek piedāvātas interesantas ekskursijas profesionālu zelta meklētāju gidu vadībā.
Cresas sala
Kvarnera līcī, netālu no Krkas salas un Istras krastiem atrodas garenas formas sala. Tās kopgarums ir apmēram 65 km, bet platums svārstās no 2 km visšaurākajā vietā līdz 12 km visplatākajā. Senajās kartēs Cresas un turpat uz dienvidiem no tās esošo Lošinjas salu dēvēja par Absirtīdām. Leģenda vēsta, ka netālu no vietas, kur šobrīd atrodas abas salas, Mēdeja esot nogalinājusi savu brāli Absirtusu, nocirtusi viņam abas rokas un iesviedusi tās jūrā. Abas rokas ir pārvērtušās par divām salām Cresu un Lošinju. Skan diezgan baisi, vai ne?
Viena no senāk apdzīvotajām vietām Lubenice atrodas salas rietumos, nepieejamā klintī, 400 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tomēr mūsdienās lielākā pilsēta ir Cresa. Salā nav tikai nepieejamas vēsturiskās pilsētas, bet arī dabas mīļiem ir ko redzēt, īpaši ornitologiem. Tās ziemeļu daļa ir pasludināta par aizsargājamu teritoriju, jo Cresas salas krastos mitinās un ligzdo vietējo grifu kolonija.
Uzmanību piesaista salas centrā esošais Vranskas ezers (Vransko jezero), kas vienlaikus ir svarīgs dzeramā ūdens avots ne tikai Cresas iedzīvotājiem. Arī kaimiņsalas Lošinjas pilsētiņām no ezera tiek piegādāts dzeramais ūdens. Vranskas ezers ir sestais lielākais Horvātijā. Tā platība ir 5.8 km2, garums 7 km, bet platums 1.5 km. Ezera maksimālais dziļums ir 74 metri. Tas nozīmē, ka Vranskas ezres ir arī dziļākais Horvātijā. Arī makšķernieku vidū ir iecienīta šī vieta. Te mājo gan līdakas, gan karpas, gan līņi.
Vienīgais veids, kā nokļūt salā, ir izmantot kādu no prāmjiem, kas regulāri kursē no Rijekas un Krkas salas. Cresā pludmales nav pārlieku plašas, bet toties lēzenas. Nelielās viesnīcas, kempingi un mazie krodziņi ir kā radīti klusuma un skaistu saulrietu baudītājiem.
Rabas sala
Rabas sala atrodas paralēli Velebitu kalniem, veidojot grūti kuģojamu šaurumu starp salu un Horvātijas piekrasti. Jūras šaurumā valdošie vēji ir gana spēcīgi, lai tās ziemeļaustrumu piekrasti padarītu diezgan klinšainu un neauglīgu, kam pretstatā ir Rabas rietumu
krasts, kur līdzās olīvām, var redzēt pat kuplas ozolu audzes. 22 km garā Rabas sala tiek uzskatīta par vienu no zaļākajām Kvarnera līča salām. Tās kopējā teritorija ir 90,84 km2. Te atkal jāmin fakts, ka ceļotāju uzmanību parasti nepiesaista tās senatne, kaut arī te tā ir sataustāma, īpaši tās senākajā apdzīvotā vietā Rabas pilsētā. Lai gan mūsdienās te dzīvo tikai 500 iedzīvotāji, tās vēsture, kā jau ierasts, ir saistīta ar daudzām leģendām. Viena no tām vēsta, ka romiešu laikā te esot dzīvojuši impērijas vislaimīgākie cilvēki. Kāpēc tā, neviens īsti nemāk teikt. Tomēr mūsu ēras sākumā, kartēs ne reizi vien Raba tiek dēvēta arī par Laimīgo (Felix Arba) salu.
Kāds nostāsts vēsta, ka 4.gs Rabas salas Loparas pilsētā esot piedzimis Svētais Marins, vēlākais San-Marino dibinātājs.
Rabas salas nelielajā ciematiņā Supertaska Draga atrodas visvecākais baznīcas zvans visā Adrijas jūras piekrastē. Zvans esot izliets tālajā 1059.gadā.
Tomēr plašākai pasaulei sala kļuva zināma pēc Anglijas karaļa Edvarda VII un Volisas Simpsones apmeklējuma. Tiek uzskatīts, ka tieši Edvards VII ir aizsācis nūdisma tradīcijas Rabas salā, nopeldoties kails kādā no pludmalēm. Tādēļ Rabas sala nereti tiek asociēta ne tikai ar skaistām smilšu (!) pludmalēm, bet arī ar īpaši nūdistiem atvēlētajām pludmalēm.
Jau pēc pirmās viesošanās šajā valstī bija skaidrs, ka te noteikti atgriezīšos. Jo pirmo reizi esot šajā zemē, ceļotājs mēģina iegaumēt faktus, nesajaukt apmeklēto pilsētu nosaukumus un nobaudīt visus našķus. Ar katru nākamo reizi arvien uzmanīgāk ieklausies šajā zemē, kur vēsture runā pati. Un nav jārušinās bibliotēku grāmatu plauktos, lai uzzinātu kādu nostāstu vai leģendu. Pilsētu mūros daudzās leģendas dzīvo vēl joprojām. Galvenais prast uzklausīt un nepaskriet tām garām.
Ilze Neikena
Fotogrāfiju autori: Ilze Neikena, Juris Levics, Egita Cirīte