Pagājušās sestdienas "Lauku Avīzē" stāstījām par Nemunas ielejas pilīm Lietuvā. Līdzīgu kultūrvēsturisku tūrisma maršrutu var izveidot arī pa Dienvidigauniju, tiesa, par pilīm gan tur var runāt visai nosacīti... Stāsta tūrisma firmas "Impro ceļojumi" konsultants IVARS BĒRZIŅŠ.
Tatāri posta Baltiju
Dienvidigaunijas un mūsu Vidzemes nelaime bija tā, ka 16. gadsimta otrajā pusē tur, izmantojot Livonijas valsts vājumu, iebruka Krievijas cars Ivans Bargais ar saviem karapūļiem. Cars kaut kādos vecos papīros bija atradis, ka Tērbata apņēmusies maksāt viņam nodevas, taču solījumu nebija pildījusi. Iemesls karagājienam, protams, bija formāls. Ivans Bargais pilnībā attaisnoja savu vārdu kur gāja pāri, tur palika tikai iznīcība. Viņš zem sava karoga lielākoties bija sapulcējis somugru tautu pārstāvjus, arī tatārus, bet krievi bija mazākumā visus kopā viņus dēvēja par tatāriem. Gaidīt, lai viņi negrautu pilis un nepostītu baznīcas, bija bezcerīgi. Labi, ka tatāri netika līdz Kurzemei, tāpēc jau šajā novadā Livonijas laika celtnes ir saglabājušās labāk. Livonieši sasauca palīgos zviedrus un poļus kā Stefans Batorijs nāca, tā satrieca Ivanu Bargo lupatu lēveros un vēl krietni pastaigājās pa Pleskavas apkaimi. Tā Dienvidigaunija uz laiku nokļuva poļu pārraudzībā, bet nopostītās pilis un baznīcas tā arī netika atjaunotas.
Pirmais pieturas punkts, šķērsojot Valkas/ Valgas robežpunktu, varētu būt Helme, kur atrodas 14. gadsimta pirmajā pusē celtas Livonijas ordeņa pils drupas, bet zem tām smilšakmens alas. Izskatās, ka pils iedzīvotāji dabas radīto bija pielāgojuši savām vajadzībām un alas izmantojuši kā pagrabus, par to liecina zināms alu ģeometriskums. Pils sargājusi ceļu no ordeņa mestra sēdekļa Cēsīs līdz komtura pilij Vīlandē. Līdzīgas sargpilis ar saimnieciskām funkcijām bijušas arī Rūjienā, Ērģemē un Tarvastu. Jāpiestāj arī Karksi Nuijā, kur tāpat redzamas plašas drupas ledāja veidotas ielejas malā un brīnumainā kārtā arī baznīca.
Sava pils arī cūkām
Netālu no Vīlandes ir vieta, kas ievērojami disonē ar apkārtni. Tur atrodas, kā igauņi apgalvo (gan bez pārliecīga lepnuma par tik grandiozu būvi), Baltijas lielākā cūkkūts. Milzīgās celtnes sešos stāvos mīt 50 000 cūku, kuras ik dienu saražo 600 m3 jeb desmit dzelzceļa vagonu mēslu. Pabraukt garām nav iespējams pat tumsā, jo ko neredz acs, to sajūt nāss Tūristiem ieeja cūkkūtī gan liegta lai neievazātu kādu sērgu. Bet arī pa gabalu skats ir iespaidīgs. Celtne uzbūvēta vēl padomju laikā un ne bez apzināta nolūka ļoti tuvu igauņu brīvības cīnītāja un pirmo neatkarības laiku bruņoto spēku virspavēlnieka Laidonera dzimto māju vietai un piemineklim...
Vīlande ir jauka mazpilsētiņa ar patiesi grandiozām pilsdrupām Vīlandes ezera ielejas stāvās kraujas malā un vairākiem vaļņiem tiem apkārt. Tur atradusies Vīlandes (jeb Fellīnas) komtura pils. Starp citu, pilsētiņas vecāka gadagājuma ļaužu vidū populāra melodija ir mūsu "Gaujas laiveniekiem" identiska dziesma, tikai igauņu valodā. Arī dziesmu teksti līdzīgi tikai vienā variantā laivinieks ceļ pāri Gaujai, otrā pāri Vīlandes ezeram. Purvaino Vīlandes apgabala rietumdaļu igauņi tradicionāli dēvē par "Mulgamaa". "Maa" igauņu valodā nozīmē "zeme", tiktāl būtu skaidrs, bet kas tas par "Mulgi"? Kamēr valodnieki kasa pakaušus, vienkāršajai tautai viss sen jau skaidrs: vainīgi tie nekauņas latvieši, kas nabaga igauņus, kuri vai pušu plēsdamies, šejienes liesajā zemītē mēģinājuši kādu labības graudu izaudzēt, saukuši par muļķiem! Tā nu šis vārds pielipis un palicis kā šā apvidus iedzīvotāju iesauka. Tiesa, tikai kārtīgam igaunim mēle nav tik lunkana, lai divus mīkstinātus līdzskaņus blakus izrunātu, tāpēc muļķis tapis par mulgi. Redz, kāda tā kaimiņu būšana ir, nevar vien beigt apcelties.
Tālāk ceļš ved gar Igaunijas otra lielākā ezera Vertsjerva ziemeļu krastu uz Tartu. Ezera krasta kempingos var palikt pa nakti.
Kur eņģeļi un velni sadziedas
Tartu pirmām kārtām ir studentu pilsēta. Universitāte tur dibināta jau 1632. gadā. Tur jaunlatviešu periodā studēja lielākā daļa nacionālās atmodas gaišo prātu Veidenbaums, Barons, Alunāns... Tajā laikā, ja kāds latvietis kaut kur studēja, tad tā bija Tartu universitāte nozīmīgākā apkaimes augstskola.
Pilsēta izvietojusies Emajegi (jeb, kā raksta Veidenbaums Mētras) upes ielejā. Apskates vērtas ir Doma baznīcas drupas Doma kalnā, kurā atrodas arī interesants ziedojumu akmens, uz kura studenti alus un dziesmu pavadībā pēc veiksmīgi nokārtota eksāmena mēdzot sadedzināt savus lekciju pierakstus.
Parkā ir divi zīmīgi tiltiņi viens celts par godu universitātes pirmajam rektoram Parrotam un tautā iesaukts par Eņģeļu tiltiņu. Otru uzbūvēja par godu Romanovu dinastijas 300 valdīšanas gadiem Krievijā un igauņi to nodēvēja par Velna tiltu nav grūti iedomāties, kāpēc. Studentu svētku laikā uz viena no tiltiņiem stāv sieviešu koris, uz otra vīriešu un iet vaļā sadziedāšanās. Saprotams jau, kas uz kura tilta atrodas...
Savukārt Rātslaukumā atrodas savs pilsētas Pizas tornis šķība māja, kas trešā stāva augstumā no vertikāles novirzījusies par veselu metru. Šī ēka savulaik piederējusi Krievijas maršalam Barklajam de Tolli. Netālu no pilsētas kādreiz viņam piederēja arī Jigevistes muiža. Apglabāts karavadonis turpat muižas kapličā uz to padomju laikā vedušas arī oficiālas tūristu takas. Tagad tur dzelzs ķēde priekšā.
Tartu atrodas arī piemineklis Barklajam de Tolli un viņa vārdā nosaukts hotelis, kurā PSRS pastāvēšanas pēdējos gados savā dienesta dzīvoklī dzīvojis pirmais Čečenijas prezidents, tolaik vēl gaisa spēku daļas komandieris Džohars Dudajevs, kurš, kā zināms, ar lielu lojalitāti izturējās pret igauņu neatkarības centieniem.Mājup uz Latviju var doties cauri skaistajai Otepes paugurainei, uz kuru patiesi lielisks skats paveras, ja uzkāpj tramplīna (jā, jā, arī tāds te lepni slejas kalna galā) skatu laukumā, pa ceļam vēl apmeklējot Pihajervu jeb Svētezeru, kā arī iegriežoties Sangastes pilī 19. gadsimta beigās neogotikas stilā celtā britu karaļpils Vindzoras samazinātā atdarinājumā.
Autors: Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2003. gada 22. februāris.