Vienojošā igauņu zemes mīlestība

Kāds labs draugs man reiz sacīja, ka mūsu mazajā ziemeļu kaimiņvalstī Igaunijā var ieraudzīt, piedzīvot un izjust itin visu, kas vien vajadzīgs ceļotājam, lai interesanti pavadītu laiku un gūtu patīkamus, neaizmirstamus iespaidus: ir daudzveidīga, civilizācijas maz skarta daba, ir kolorītas pilsētas, ir arī iespējas dažādām sportiskām aktivitātēm, turklāt vienmēr ir arī kas jauns, ko atklāt – pateicoties pašu igauņu atjautībai, izdomai un prasmei ieceres īstenot dzīvē. Arī ikgadējā ceļotāju satikšanās salidojumā Ķīpsalā sastaptie Igaunijas apmeklējumu ceļabiedri gadu no gada spriež par to, kādu novitāti nākamajā tūrisma sezonā piedzīvot Igaunijā.

Un izvēles iespēju netrūkst, jo mūsu ziemeļu kaimiņi patiešām dara visu, lai ceļotāji (pat labi Igaunijas pazinēji), atkal un atkal atgriežoties šajā valstī, izbaudītu jaunatklāsmes prieku. Turklāt igauņi ir lieliski sapratuši, ka šolaiku ceļotājiem ir daudzkārt par maz ar skatu kartiņās redzētām dabas ainavām vai vietām, kas guvušās ievērību tikai tāpēc, ka tās sensenos laikos apdzejojis kāds pagātnes klasiķis; šolaiku ceļotāji alkst izjust svešo zemju dzīves garšu, kopīgi svinēt svētkus un iepazīt ikdienu. To apzinoties, Esti zemes saimnieki saviem viesiem prot sarūpēt noslēpumu atklāšanas azartu un patīkamus pārsteigumus.

 Minipasaules dāvātais smaids

Pa lauku ceļu mums, ciemiņiem no Latvijas, pretī uz autobusa stāvlaukumu graciozi ļepato dzīvespriecīgs kollijs, izvilinot smaidu sejā ikvienam, tiklīdz šis sagaidītājs ieraudzīts. Ne tikai tāpēc, ka kollijs izrāda neviltotu sajūsmu par mūsu ierašanos viņa mājās, bet arī tāpēc, ka augumā krietni vien mazāks par parasto kolliju, vienvārdsakot, – mini. Sagaidītājam pievienojas vēl viens tāds pats draudzīgs miniatūrsunītis un abi kopā viņi ved mūs, viesus, pie aplokiem, kuros rāmi ganās zirgi, poniji un govis, arī tikpat viesmīlīga izskata un arī mini – jā, mēs esam Dienvidigaunijas mini zoodārzā, kur mierīgi līdzās sadzīvo dažādu dzīvnieku sugu pārstāvji, un visus vieno miniatūrais veidols. Nu patiešām –  pundurdzīvnieku karaļvalsts!

Tur var pakasīt aiz auss omulīgi rukšķošai minicūciņai, paskatīties, kā minikaziņa izpilda nelielu deju valša ritmā skatītājiem par prieku, papriecāties par līksmajiem, daudzveidīgajiem miniputniem un paglaudīt abus viesmīlīgos minikollijus. Bet minisivēnus, šķiet, varētu nēsāt līdzi rokassomiņā, kā tagad pierasts pārvietot dekoratīvo sugu sunīšus.

Mini zoodārza saimniece stāsta, ka tieši tāda bijusi šīs lauku fermas attīstības iecere – iemitināt vienuviet minisugas un tad atvērt pagalma vārtus viesiem, lai šajā jaukajā dzīvās dabas stūrītī gan pieaugušie, gan bērni gūtu prieku un pozitīvas emocijas, kādas spēj dāvāt četrkājainie draugi dzīvnieciņi. Uz jautājumu kāpēc minidzīvnieciņi nevis parasta lieluma dzīvnieciņi? atbilde, protams, ir – lai būtu pārsteigums, lai būtu atšķirība no citām lauku tūrisma saimniecībām. Turklāt šķiet, ka par ciltsbrāļiem augumā mazākajām radībām piemīt īpašs labestības starojums, jo gandrīz tāpat kā delfīni, arī Igaunijas minidzīvnieciņi spēj dāvāt dzīvesprieku ikvienam ciemiņam. Prom braucot, mums visiem acīs vēl ilgi nezūd sirsnīga, nemākslota smaida uguntiņas un impulsīvā diskusijā vienojamies, ka no visiem mini zoodārza iemītniekiem minikolliji ir mūsu, latvju ceļotāju, favorīti un tie būs jāapciemo atkal!

 Fermeru dienas – Dienvidigaunijas būtības atklāsme

Ja ar igauņiem galvaspilsētā Tallinā vai romantiskajā Sāmsalā sāk sarunu par igauņu nācijas vēsturisko identitāti, tad parasti skan atbilde: Igauņi ir zvejnieku un jūrasbraucēju tauta! Igauņi ir mūziķu un dziedātāju tauta! (Jā, jā, dziedātāju tauta, tāpat kā mēs, latvieši. Turklāt igauņu pirmskristietības laika sakrālajā pasaules redzējumā visnozīmīgākais dievs nav vis karotājs, bet gan dievs dziesminieks Vanemuine, kurš spēlējis kokli tik skaisti, ka no viņa kokles skaņām modusies un atplaukusi daba, bet cilvēku vidū valdījusi saprašanās un labestība.) Un tikai sarunas nobeigumā varbūt izskanēs vārdi: Igauņi ir zemnieku tauta! Bet ja saruna par igauņu vēsturisko identitāti risinās Vīlandē vai Karksi-Niuē, tad vispirms dzirdēsim, ka igauņi ir zemnieku tauta. Tāpat kā daudzos latviešos, arī igauņos, it īpaši tajos, kuru dzimtas saknes vijas Dienvidigaunijā, mīt senais zemkopja gars. Kāds mans paziņa, Tartu universitātes lektors, pirms vairākiem gadiem iegādājās vienkāršu lauku māju netālu no Karksi-Niues, to atjaunoja un tur regulāri pavada vasaras un katru brīvo brīdi. Un tādu cilvēku Igaunijā ir ne mazums. Daudz ir tādu, kuriem līdz ar pavasara atnākšanu rodas vēlēšanās dārzā kaut ko stādīt, audzēt, apkopt un redzēt ienākamies ražu. Turklāt šī brīža ekonomisko pārmaiņu gaisotnē tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā daudziem uzņēmējiem un intelektuāla darba darītajiem apziņā ieslēgts rezerves plāns – finansiāli grūtākos laikus pārdzīvot laukos.

Lai arī Igaunija platības ziņā nav liela valsts, daba un pat klimatiskie apstākļi tās reģionos ir atšķirīgi. Dienvidigaunijas gleznainajās ainavās nav ne mazākā skarbuma, zeme tur mazāk akmeņaina nekā valsts ziemeļos vai salās, un arī mūsdienās Dienvidigaunijas iedzīvotāju labklājību nodrošina lauksaimniecība. Tāpēc ir gluži likumsakarīgi, ka vērienīgās Fermeru dienas, kas apliecina dziļi iesakņojušos zemes kopēja garu un zemkopības tradīciju slavinājumu, notiek netālu no Vīlandes, Janedā. Tur Melnā ērzeļa stallī ik gadu pulcējas daudzi simti Fermeru dienu dalībnieku un ciemiņu. Stallis uzbūvēts ap 1888. gadu kā mājvieta Janedas muižas zirgiem, bet tagad pārtapis par iecienītu pasākumu rīkošanas vietu. Fermeru dienās tur iespējams apskatīt lauksaimniecības tehnikas izstādi, pirkt un pārdot vasarā ienākušos dārzu un lauku ražu, apbrīnot un iegādāties amatnieku darinājumus, un, protams, netrūkst jautras mūzikas, degustāciju un līksmības. Tur var arī iemācīties igauņu folkloras dziesmas un dejas vietējo tautumeitu un tautudēlu vadībā. Jā, un vēl tur būs…. bet lai kāds noslēpums paliek neatklāts! Aizbrauksim turp šovasar un uzzināsim!

  Vīlandes maģiskā poēzija

Tuvojoties Vīlandei, autoceļa malā itin visus atbraucējus laipni sagaida puisis igauņu tautastērpā, augumā pāri septiņiem metriem – pilsētas viesmīlības simbols. Vīlandi mēs apmeklējam siltā, vasarīgā dienā, kad saules stari dejo pilsdrupu mūros un atstarojas Vīlandes ezera ūdeņos, un pārliecinājāmies, ka šai daudziem mazpazīstamajai Igaunijas pilsētai piemīt itin viss, lai tā viesus saviļņotu ar brīnišķīgām ainavām un sasildītu savas pievilcības starojumā.

Vīlandes vēsture ir senāka par Rīgas un daudzu citu Baltijas pilsētu vēsturi – pilsētas vārds rakstītos avotos pirmoreiz minēts jau 1154. gadā. Vēloties izjust senvēstures burvību, apskati sākam ar pilsdrupu mūriem. Vīlandes pils likteņstāsts ir  tipisks šim Baltijas reģionam –  ap 1224. gadu mūra pili kā sava militārā spēka apliecinājumu igauņu zemē sāka būvēt Zobenbrāļu ordenis tieši nopostītās igauņu koka pils vietā, varbūt – lai tā demonstrētu savu varu, varbūt, atzīstot šo teritoriju par vispiemērotāko nocietinājuma būvniecībai. Pēc būvniecības pabeigšanas Vīlandes pils ilgu laiku bija viena no lielākajām pilīm Livonijā. Bet nekas jau nav mūžīgs – vairākos karos pils nopostīta, gadu gaitā vairs nav atjaunota, un, laikam ejot, kādreizējais iekarotāju militārās varas apliecinājums kļuvis par pilsētas ainavas dominanti, populāru pastaigu un kultūras pasākumu norises vietu – pilsdrupās ir uzbūvēta brīvdabas estrāde, kurā vasarās bieži notiek teātri un koncerti.

Iepretim estrādei apstājamies pie pilsdrupu mūriem, jo tur paveras patiesi elpu aizraujošs skats uz ieplakā dusošo Vīlandes ezeru. Tā vien šķiet, ka pa ezera rāmajiem ūdeņiem laivā brauc populārajā igauņu dziesmā apdziedātais Vīlandes laivinieks, kurš nespēj aizmirst reiz mīlēto meiteni, acīm tik zilganzaļām kā ezera ūdeņi, un ilgojas pēc savas mīļotās visu mūžu. Šī dziesma kļuvusi par neformālu pilsētas himnu. Mūzika Vīlandē ir lielā cieņā, un koncerti bieži notiek arī pilsētas vecākajā – Sv. Jāņa baznīcā, kas atrodas turpat pie pilsdrupām. Baznīcas pamatakmens likts jau 15. gadsimtā un šodien tā lepojas ar simetrisku, baltu arhitektonisko veidolu un lielisku akustiku. Durvis ir atvērtas, un askētiskajā, sakrālu gaišumu izstarojošajā dievnamā mēs brīdi klusumā raidām domas pret debesīm. No baznīcas dodamies tālāk parkā uz Vīlandes pilsētas slavenāko simbolu – gājēju tiltiņu sarkanām margām un gleznainām, sarkanām arkām abos galos. Ticējums vēsta, ka viesiem, kas kopā ierodas Vīlandē, jāsadodas rokās, un tad jāiet tiltiņam pāri, klusībā kaut ko vēloties. Vienotības gars stiprināšot vēlēšanos piepildījumu. To, mēs, protams, ari īstenojam! Tiltiņa garums ir vairāk nekā 50 metru, pa to ejot patiesi var koncentrēties vēlamajam, it īpaši tādēļ, ka apkārtnes ainava ir apbrīnojami skaista un harmoniska. (Pirmais tiltiņš šajā vietā tika uzbūvēts jau 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā, tilta vēsturiskās metāla konstrukcijas savulaik kaltas Rīgā, līdz mūsdienām tas piedzīvojis vairākas atjaunošanas.) 

Skvērā pie pilsdrupām mūs sveicina Igaunijas brīvības cīņu varonis Laidoners, kurš dzimis netālu no Vīlandes un piemineklī attēlots kā militāristam pieklājas – sēžot zirga mugurā un noteiktu skatienu raugoties tālumā. Bet gluži pārsteidzoši pašā pilsētas vidū, pilskalna nogāzē mūsu skatienam atklājas sarkanrudi smilšakmens atsegumi. Sarkanrudu akcentu Vīlandes tēlā ienes arī Sv. Pāvila baznīca, kas būvēta no ķieģeļiem 19. gadsimtā plaši izplatītajā Tjūdoru neogotikas stilā – savulaik tā esot uzcelta, jo, pieaugot pilsētas iedzīvotāju skaitam, ar vienu baznīcu esot kļuvis par maz (mūsdienās Vīlandi uzskata par sesto lielāko Igaunijas pilsētu.)

Vīlandei ir savas sporta tradīcijas, piemēram, tradicionālais skrējiens apkārt ezeram. Mēs sportisko garu iedzīvinām, uzkāpjot vēsturiskajā ūdenstornī, kas tagad pārveidots par skatu torni, no kura paveras krāšņa, interesanta pilsētas panorāma, un arī, mērojot ceļu uz ezera piekrasti pa leģendārajām Vīlandes kāpnēm, kuru pakāpieni, lai atkal atgrieztos Vīlandē, katram pašam esot klusībā jāsaskaita: 151.,152., 153...un tā tālāk. Pie Vīlandes ezera ir lieliska pludmale, kur vasarās sanāk vai puse pilsētas iedzīvotāju un arī viesi, lai peldētos un vizinātos ar visu veidu laivām un laiviņām. (Vīlande un tās apkārtne ir Igaunijas ezeru zeme – pilsētā ir vēl otrs ezers – Pāla ezers, bet netālu uz austrumiem atrodas par lielāko Igaunijas iekšējo ūdenstilpni atzītais Vircezers, no kura sākas plašā, slavenā Emajigi upe, kas savieno Vircezeru ar Peipusa ezeru.) Pievilcīgajā, šarmantajā Vīlandē ir vērts sagaidīt brīdi, kad dienu nomaina vakars, jo vienā no pilsētas parkiem tad vizmo krāsaini izgaismota strūklaka.

 Vīns karaļpilī un ziedu karaliene roze

Nelielajā Piltsamā pilsētiņā var apbrīnot igauņu izdomu un patriotismu – pašiem savs vīns, savas rozes, sava karalistes rezidence, un turklāt vēl 18 tilti un tiltiņi! Īsta sapņu pilsēta romantikas mīļotajiem un ideju krātuve racionāli noskaņotajiem! Turklāt šeit ir darināts Igaunijas Republikas zilmelnbaltais karogs – kā ar lepnumu stāsta pilsētas gide, tieši Piltsamā iedzīvotāja Emīlija Bērmane sašuvusi zilmelnbalto karogu. Šis karogs 19. gadsimta nogalē Otepē baznīcā tika iesvētīts kā studentu akadēmiskās vienības karogs, bet pēc Igaunijas Republikas proklamēšanas tika apstiprināts par valsts karogu.

Piltsamā centrā visi ceļi ved uz pili, kuras vēsture sniedzas līdz 13. gadsimtam. Pilsētas gide erudīciju apliecinošā un precīziem faktiem piepildītā vēstījumā izklāsta pils raibo likteni, kur viena no spilgtākajām epizodēm saistās ar 16. gadsimtu un Livonijas kara laiku. Tad, cerot pakļaut Livonijas teritoriju, Krievijas cars Ivans Bargais izveidoja politisku savienību ar dāņu hercogu Magnusu, Dānijas karaļa Frederika II jaunāko brāli. Hercogs Magnuss tika pasludināts par Livonijas karali, bet Piltsamā kļuva par Livonijas karalisko rezidenci. Kā jau bieži gadās, politiskā savienība drīz izjuka un Piltsamā zaudēja karalistes centra statusu. Līdz šodienai no tiem tālajiem laikiem saglabājies vien vietvārds – Kuningamägi – Karaļa kalns. Vēlāk pils kļuvusi slavena ar savu rokoko stila veidolu, bet cietusi Otrā pasaules kara laikā, un tagad no senās godības un spožuma nav palicis pārāk daudz. Toties esošais tiek lieliski apsaimniekots – pils kompleksā mēs atrodam gan nelielu muzeju, kur fotogrāfijās un sadzīves priekšmetos tiek atklāts pilsētas vēstures un iedzīvotāju likteņu stāsts. Kaimiņos muzejam mājo arī tūrisma informācijas centrs, neliela mākslas galerija un amatnieku darinātu suvenīru tirgotava.

Jā, bet pils pagraba velvēs atrodas Piltsamā lielākais pārsteigums – vīna degustācijas zāle. Mēdz sacīt: ir par maz valsti redzēt, to vajag arī izgaršot un atklāt visa veida materiālajā kultūrā. Bet kurš gan būtu domājis, ka Igauniju varēs izgaršot vīnā (gluži kā Ungāriju, Franciju vai Portugāli...). Mūsu ziņkāri remdē stāstījums par vīna darītavas vēsturi un ražošanas gaitu. Piltsamā vīns tiek darināts jau daudzus, daudzus gadu desmitus, kā vīna darītavas dibināšanas gadu min 1920. Nē, igauņi necenšas konkurēt ar mūsu Sabili, kas savulaik Ginesa rekordu grāmatā esot iekļauta kā vistālāk ziemeļos esošā vieta, kur audzē vīnogas. Piltsamā, spītējot vēsajam klimatam, nepūlas audzēt vīnogas, bet vīnu darina no ģeogrāfiskajam stāvoklim gluži tipiskām dabas veltēm – vietējiem augļiem un ogām. Tā piemēram, viens no populārākajiem vīniem Põltsamaa Tõmmu tiek darināts no upenēm, citi vīni – no āboliem, no ķiršiem....

Piltsamā tiek dēvēta par Igaunijas Rožu galvaspilsētu. Pilsētas rozārija rožu izsmalcinātā daudzveidība pierāda, ka rozi pamatoti atzīst par ziedu karalieni un atklāj, kādēļ daudzās, dažādās kultūrās tieši rozei bijusi īpaša nozīme skaistuma un mīlestības kultā. (Jāatceras kaut vai indiešu dailes dieviete Lakšmi, grieķu mīlestības dieviete Afrodīte, un kristīgajā reliģijā tik nozīmīgā Jaunava  Marija – rozei ir bijusi saistība ar viņām visām.) Tādēļ laime ir ierasties Piltsamā pašā rožu ziedēšanas laikā! Jā, patiešām laime, jo rožu smaržu uzskata par laimes piesaistītāju, par iedvesmotāju un spēka devēju kā sirdij, tā prātam. Ir brīži, kad laimei pietiek ar vienu vienīgu rozi, bet vasarā Piltsamā rožu dārzā zied ap 900 (!) šķirņu rozes – visdažādākajās krāsās, bagātīgām smaržas tonalitātēm un neizsakāmi skaistām ziedu veidola niansēm, apliecinot vien rozēm piemītošu izsmalcinātu eleganci, daudzveidību un krāšņumu.

Mums katram dzīvē ir sava lielā mīlestība, bet Piltsamā rožu skaistums un saldā laimes smarža mūs vieno kopīgā mīlestībā pret Igauniju.Dosimies šovasar to atkal izjust!

Magda Riekstiņa