Teju ikkatrs ceļotājs, lai kāda iemesla vadīts un no kuras valsts izbraucis, vai pat devies kājām, nonācis Igaunijas galvaspilsētā, ir apmeklējis pilsētas vēsturisko centru. Savukārt, vecpilsētas viesi bez izņēmuma ir rausušies Doma kalnā, lai vērotu nupat jau par ikoniskām kļuvušās pilsētas ainavas no dažādiem skatu punktiem un laukumiem. Tie ir dakstiņu jumti ar veco Tomasu rātsnama astoņstūrainā torņa galā un Tallinas Manhetenu" fonā, mazāk pievilcīgo skatu uz Koopli un centrālo dzelzceļa staciju un, protams, neiztrūkstošo skatu no Patkula redutes. Nelielais skatu laukums ir nodēvēts Zviedrija karaļa Kārļa XI, Saksijas kūrfirsta, vēlākā Polijas karaļa Augusta II - pazīstama arī kā Augusta Stiprā, Krievijas imperatora Pētera I pavalstnieka, Livonijas bruņinieka un politiķa Johanna Reinholda Patkula vārdā. Par vienu no pievilcīgākajām vietām nodēvētais skatu laukums vērotāju tik drīz vaļā nelaiž. Tā ir labākā vieta, no kurienes vērot pilsētas mūri vai vismaz pievilcīgāko daļu no tā, majestātisko Svētā Olava baznīcas torni,
Tallinas jūras līča ūdens klaju un Tallinas pilsētas pasažieru ostu ar komfortablajiem laineriem, kuru bortu krāsojums kļūst arvien atraktīvāks. Kad tuvākā apkārtnē viss aplūkots, skats aizklīst līdz Dziesmu svētku estrādei, svētās Birgitas klostera drupu zelmenim Piritā un pat Tallinas tirdzniecības ostas elevatoriem Mūgā, kuru betona konstrukcijas slejas augstu virs Vīmsi pussalas mežiem. Pirms aiziešanas no skatu laukuma ceļotāji vēl pakavējās pie apvāršņa, un, norādīdami uz kādu salu līča galā, jautā: ... un kas ir tur?"
Naisāres sala pie izejas Somu jūras līcī ar saviem 18,6 km² ir lielākā Ziemeļigaunijā. Līdzās tādiem Igaunijas apceļotājiem zināmiem tūrisma grandiem kā Muhu, Sāmsalai un Hījumā salām, Naisāres sala šķietami izskatās tik vien kā pēc odu midzeņa". Pret šādu visai necilu vizualizāciju noteikti iebilstu šīs salas vēstures pazinēji, tās nedaudzie patstāvīgie iedzīvotāji un viesi, kuriem ir bijusi iespēja ciemoties vienā no savdabīgākajiem Igaunijas dabas parkiem.
Iespējams, ka tieši par šo salu 1075. gadā savā darbā Hamburgas Baznīcas Bīskapu Darbība" (Hamburgas Arhibīskapijas vēsture") rakstīja Brēmenes bīskaps Ādams. Hronikas oriģinālvaloda ir latīņu. Atsaucoties uz kādu cilvēku vārdā Alvards, kurš līdzīgi viņam pašam aktīvi iesaistījies Skandināvijas valdnieku pievēršanai kristīgajai ticībai, Ādams stāsta par salu, kuru apdzīvo tikai kareivīgas sievietes, tik skaistas, kādas nav sastopamas nekur citur. Ievērojamais viduslaiku hronists sava darba ceturtajā sējumā apraksta Skandināvijas ģeogrāfiju un cilvēkus. Ņemot vērā ar jūru saistītu ļaužu dzīvesveida sezonālo raksturu, situācija ar sievietēm sava pavarda aizstāvēm, zvejas un medību sezonā tiek skaidrota ar vīru - zvejnieku - mednieku prombūtni. Iespaidojoties no sengrieķu mitoloģijas, hronists nodēvē šīs sievietes par amazonēm, bet to apdzīvoto salu - par Sieviešu salu jeb Terra Feminarum. Saskaņā ar kādu citu viduslaiku leģendu sala izveidojās vietā, kur, glābdamās no kuģa katastrofas, kāda dievbijīga dāma iemeta jūrā gabaliņu altāra maizītes. Rakstītos avotos, kas ir jaunāki par Brēmenes bīskapa hroniku, parādās citas salas nosaukumu versijas. Narghetn, Nargo, Nargen ir tikai dažas no tām. Visu šo triju un citu līdzīgu nosaukumu versiju precīza izcelsme nav zināma. Tiek uzskatīts, ka tā senskandināvu valodā varētu tikt dēvēta vieta, kuras apraksts atbilst Sieviešu salai. Nelielā sauszemes pleķīša stratēģisko nozīmi jau 13. gadsimta nogalē tālredzīgi novērtē Dānijas karalis Ēriks VI Menveds, izdodot dekrētu par meža darbu aizliegumu uz salas. Kā pirmie patstāvīgie iedzīvotāji 15. gs. salas piekrastē apmetās zviedri, kuru Rietumigaunijā ir ne mazums, it īpaši Monzunda arhipelāga salās. Tā varbūt ir salas vēstures romantiskā daļa. Ne mazāk interesanta ir tās valdzinošā militārā vēsture. Tallinas pilsētas un vēlākajos gados arī Pēterburgas aizsardzībā šai salai ir milzīga nozīme. 
Atrodoties Tallinas līča visšaurākajā daļā, tā kalpoja par lielisku platformu lielgabarīta artilērijas ieročiem, ar mērķi nepieļaut formāla ienaidnieka nonākšanu pozīcijās, kas ļautu apdraudēt Tallinu. Pirmie nocietinājumi parādās vēl 17. gs beigās, laikā, kad salā saimnieko zviedri. Pēc Ziemeļu kara, cara Pētera I uzdevumā Naisāre tiek iekļauta Igaunijas rietumu piekrastes aizsardzības kompleksā. 19. gs beigās tiek izbūvēts šaursliežu dzelzceļš vairāku desmitu kilometru garumā. Sliežu klājuma uzdevums ir atvieglot smagās artilērijas un jūras mīnu pārvietošanu pa salas perimetru.
Padomju varas gados sala bija īpaši nozīmīgs militārs objekts. Atsevišķi sektori salā bija īpaši slepeni, tajos tika nogādāti jūras mīnu korpusi, kuru sagatavošanai un to funkciju izpildei ieradās īpašas brigādes.
Pirmie civiliedzīvotāji turp atgriežas pēc piecdesmit gadu pārtraukuma 1995. gadā. Kopš tā laika sala ir pieredzējusi gan Igaunijas armiju, kas nomontēja tikai to interesējošās, stratēģiskās daļas no mīnu sagatavošanas cehiem un pameta salu marodieriem. Tai pašā gadā tiek izveidots Naisāres ainavu liegums. Augsne daudzviet ir piesārņota ar naftas produktiem un smagajiem metāliem, taču, neskatoties uz šādu lokālu dabas katastrofu, ekosistēma pēc padomju armijas aiziešanas uz salas ir
saglabājusies tuvu dabiskajam. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka šī sala ir vienīgā vieta Igaunijas teritorijā, kur zem augsnes segkārtas, cik nu tās tur ir, iegulst jūras, vēju un ledāju kušanas ūdeņu nogulumi. Teritorija ir pieskaitāma Ziemeļigaunijas priekšglinta līdzenuma ģeobotāniskajam reģionam. Augsne nav bagāta ar organiskajām vielām. Tā pamatā sastāv no smilts, oļiem un grants materiāla. Šie dažādie klimatiskie un ģeomorfoloģiskie apstākļi, augsni veidojošie cilmieži veido ainavu, kāda tā bija raksturīga Baltijā pēcledus laikmetā un priecēja pirmo mednieku - vāceju acis, ieceļojot šajā teritorijā. Braucot uz salu un cerot ieraudzīt eksotisko padomju paramilitāro mantojumu, mēs patiesībā nonākam vēl senākā pagātnē. Ceļu uz salas ir maz! Braukšana pārsvarā
veicama ar divām militārajām kravas automašīnām vai arī jādodas kājām. Tiek aplūkotas gan mīnu izkraušanas platformas, cehi to sagatavošanai pirms nolaišanas dzelmē, zviedru zvejnieku ciems, Dāņu karaļa dārzs, vienīgā 45m augstā betona bāka un visbeidzot nobaudīts arī elegants brauciens cauri mežam ar šaursliežu lokomotīvi, darbinot tauri, kas atbalsojas turpat augošajā skujkoku mūrī".
Bijušajā padomju armijas klubā ir izveidots viesu nams, savukārt kādā no virsnieku dzīvojamajiem namiem ir izveidots muzejs. Ekspozīcija sniedz ļoti interesantu un izsmeļošu informāciju par salas saimniekiem pēc Otrā
Pasaules kara un to militārajām aktivitātēm Baltijas jūras reģionā. Lai to visu izbaudītu, ir tik vien, kā jāizkārto sev brīva nedēļas nogale, ieplānojot to laikā, kad lieliski laika apstākļi, un jādodas ceļā. No Tallinas pasažieru ostas neliels izpriecu kuģītis aizvedīs uz šarmantu salas jahtu ostiņu, kas atrodas aptuveni 24 km attālumā no Tallinas. Brauciens aizņems mazliet vairāk kā divas stundas. Šajā laikā atpūsties gribētāji var nodoties saules peldēm, vecpilsētas ainavas vērošanai no tik neierasta rakursa, kas atrodas gandrīz ūdens līmenī vai nodoties nesteidzīgām un priecīgām sarunām ar draugiem. Jo Jūs taču nebrauksiet vieni paši, vai ne?
Ivars Pētersons 2011