Igaunijā mēdz sacīt, ka saule savu ritējumu pa debesīm ik rītu sāk, iznirstot no Peipusa ezera viļņiem, bet vakarā noslēdz jūrā pie Sāmsalas, tāpēc Peipusa ezeru reizēm dēvē par saules šūpuli un par vietu, kur saule dzimst. Tās gan ir vien poētiskas metaforas, toties realitātei atbilst apgalvojums, ka Austrumigaunijai piemīt spilgta, unikāla un fascinējoša pievilcība. Tā dēvētās saules dzimšanas vietas jeb Peipusa ezera piekraste, kā arī Narvas pilsēta un tās apkaime atšķiras no citiem valsts reģioniem ar savu multikulturālo identitāti, ko veido gan somugru un slāvu mentalitātes simbioze, gan triju reliģisko konfesiju luterāņu, pareizticīgo un vecticībnieku pasaules redzējumu un sakrālās arhitektūras līdzāspastāvēšana.
Tieši tie pasaules stūrīši, kuros satikušās vairākas nācijas, kultūras un dzīves stili, bieži vien ceļotājiem ir visinteresantākie, jo sagādā negaidītus atklājumus. Tā ir arī ar Austrumigauniju, kas prot pārsteigt, turklāt ne tikai ar kultūrvidi, bet arī ar apbrīnojami iespaidīgām, unikālām dabas ainavām, kuras ir savstarpēji tik atšķirīgas, pat kontrastējošas, ka neredzējušam grūti noticēt tās atrodas tuvu blakus nelielā gabaliņā Igaunijas. Klinšains jūras stāvkrasts un balto smilšu pludmale, gleznaina upes ieleja un gigantisks ezers, kura pretējais krasts nav saskatāms, civilizācijas maz mainītas meža ainavas un plašas degslānekļa ieguves vietas tas viss redzams Igaunijas austrumu daļā.
Mums, ceļotājiem, Austrumigaunijas raksturs atklājas, uzkāpjot Narvas cietokšņa tornī, domājot par garīgiem meklējumiem Kuremē Pihtitsas klosterī, izstaigājot ainavisko Oru parku, peldoties Peipusā, nobaudot kūpinātas zivis un, protams, sastopot šī reģiona iedzīvotājus, kuriem piemīt luterticīgās igauņu nācijas ziemeļnieciskais racionālisms un rāmā pašcieņa, pareizticīgo ekstravertums un patika pret košām krāsām, kā arī vecticībniekiem raksturīgā uzticība vērtībām un tradīcijām, kas reiz atzītas par labām un pareizām.
Pils, sarkanās klintis un zivis
Austrumigaunijai patīk sagādāt negaidītus atklājumus. Nomaļā apvidū, netālu no Peipusa ezera piekrastes, uz ziemeļiem no teiksmainās Igaunijas likteņupes Emajigi ietekas ezerā un mazliet uz rietumiem no mazās Alatskivi upītes grīvas, gluži negaidot skatam atklājas balta, gracioziem tornīšiem rotāta pils, kuras arhitektūrai piemīt apbrīnojama harmonija, elegance un izsmalcinātība. Tā ir Alatskivi pils, būvēta 19. gadsimta otrajā pusē Igaunijā ļoti populārās Lielbritānijas arhitektūras ietekmē. Alatskivi pils projektam iedvesmas avots bijusi Lielbritānijas karalienes Viktorijas vasaras rezidence Belmoralas pils Skotijā. No 19. gadsimta otrās puses interjera gan maz kas saglabājies, jo 20. gadsimtā Alatskivi pilī atradusies gan skola, gan robežsargu mītne, gan kantora telpas un tagad tajā ir iespējams apmeklēt igauņu komponistam Eduardam Tubinam veltīto muzeju, iedzert kafiju pils restorānā un nopirkt arī kādu suvenīru.
Tiek stāstīts, ka tajās retajās dienās, kad spēcīgs vējš pūš no austrumiem, pilī esot dzirdama par Igaunijas jūru dēvētā Peipusa ezera viļņu šalkšana. Patiešām tepat netālu no pils jau Peipuss ir, un, nonākot tā piekrastē, tas patiešām atgādina jūru, jo ezera otru austrumu krastu, Krievijas teritoriju, nav iespējams saskatīt.
Neapstrīdami, Peipuss ir viens no lielākajiem ezeriem Eiropā. Bieži vien par Peipusu dēvē 2670 km2 lielu ūdens klaidu, bet dienvidos esošo Pleskavas ezeru un Lemmijervu, kas savieno Peipusu un Pleskavas ezeru, uzskata par atsevišķiem ezeriem. Tomēr pastāv arī uzskats, ka visi trīs ezeri uzskatāmi par vienotu ūdens sistēmu, līdzīgi kā Saimā ezera sistēma Somijā.
Cilvēkiem, kas dzīvo Peipusa piekrastē piemīt izturība, humora izjūta un pašapziņa, jo viņi jau paaudžu paaudzēs pratuši sadzīvot ar neprognozējamo ezeru, gūstot no tā maksimālu labumu (zivju zvejā, tūrisma infrastruktūras attīstīšanā) un iemācoties izvairīties no ezera radītajām briesmām. Vietējie Peipusa piekrastes iedzīvotāji ir arī ļoti prātīgi cilvēki, kuri zina, ka nevajag peldēties ezerā tumšos, vējainos vakaros, nav ieteicams doties zvejot ezerā, vētrai tuvojoties, bet pavasaros nedrīkst riskēt, uzturoties uz ezera ledus.
Daba Peipusa piekrasti radījusi daudzveidīgu, bet viena no skaistākajām ainavām atklājas Kallastes pilsētiņā. Te Peipusa ezera viļņi spēcīgā vējā skalojas līdz pat sarkanrudām klintīm, radot apbrīnojami gleznainu, dabas veidotu mākslas darbu. Klintis ir patiesi iespaidīgas rudais devona smilšakmens atsegums stiepjas nepilna kilometra garumā, sasniedzot vairāku metrus augstumu. Klintīs izveidojušās nišas, padziļinājumi, savdabīgas arkas un nelielas grotas. Reiz Kallastē gadījās sastapt vietējo zvejnieku, kurš pastāstīja nostāstu: klintīs esot ala, kurā savulaik Kallastes iedzīvotāji paslēpuši pilsētas naudas lādi, bet līdz šim nauda neesot atrasta, lai gan daudzi to meklējuši. Tā gan, visticamāk, ir tikai leģenda. Rāmā laikā pa akmeņainu zemes strēli iespējams doties pastaigā starp divām stihijām ūdeni un zemi: Peipusa ezeru un Kallastes klintīm, un var jau būt, ka izdodas arī kādu alu atrast. Saulainās dienās rudās klintis veido lielisku krāsu kontrastu ar zilajām debesīm un Peipusa tumšzilo ūdens spoguli. It īpaši interesanti krāsu toņi izskatās agrā rudenī, kad Kallastes koki un krūmi iekrāsojas zeltītos un rudos toņos. Tiek uzskatīts, ka pilsētas nosaukuma Kallaste pamatā ir vārdi sarkanās klintis, lai arī mūsdienās ir grūti precīzi noteikt, no kādas valodas šis nosaukums radies. Kallasti igauņu zemes malā, Peipusa piekrastē nodibinājuši vecticībnieki, kuri ieradās Austrumigaunijā kā dzimtenē Krievijā vajāti bēgļi, jo 17. gadsimtā atteicās mainīt savu reliģisko doktrīnu, rituālus un tradīcijas atbilstoši tolaik īstenotajai baznīcas reformai, kas pazīstama kā patriarha Nikona reforma. Tā kā šai baznīcas reformai bija valsts varas atbalsts, daudziem vecticībniekiem nācās doties trimdā. Vēršanās pret vecticībniekiem Krievijas teritorijā turpinājās līdz pat 1905. gadam, un tikai 20. gadsimta septiņdesmitajos gados oficiāli kā nebijis tika atcelts vecticībnieku nolādējums, bet tikai 21. gadsimta sākumā pagātnē notikušās vecticībnieku vajāšanas oficiāli atzina par kļūdu. Tāpēc, loģiski, vecticībnieki izvēlējās dzīvot savrupi. Peipusa piekrastē viņi iesakņojās dziļi, laikam jau varēja labi saprasties ar vietējiem igauņiem. Netālajā Rajas ciemā, zvejnieku māju vidū 19. gadsimta septiņdesmitajos gados tika izveidots pat vecticībnieku klosteris.
 |
|
tradicionālais zvejas auto |
Gadsimtiem ilgi Kallastes iedzīvotājus barojis Peipusa ezers, respektīvi, tā bagātās zvejas vietas. Mūsdienās Kallastes pastāvīgie iemītnieki labi izpratuši arī tādu komercdarbības veidu kā uzņemošais tūrisms un ceļotājiem izīrē istabas savās mājās. Pludmale te akmeņaina, bet sauļoties un peldēties ir iespējams, turklāt interesanti aplūkot no koka būvēto Kallastes baznīcu, kuras arhitektūrai piemīt apbrīnojama simetrija, un daudzveidīgo pilsētas apbūvi, kas žilbina ar spilgtām krāsām.
Tomēr lielākā daļa Kallastes viesu ir cilvēki, kurus vairāk par arhitektūru un sauļošanos, interesē ezera zivis. Šiem atpūtniekiem zveja Peipusā ir hobijs, nevis iztikas avots, un viņi te ierodas, lai, ķerot ezera zivis, atpūstos no ikdienas, kas droši vien aizrit lielpilsētās, birojos. Kallastes iedzīvotājiem lieliski izdevies viesus piesaistīt ne tikai gada siltajā laikā, bet arī ziemā. Tad te apmetas zemledus zvejas cienītāji, kuri padara dinamiskāku ziemas snaudā grimstošās Peipusa piekrastes dzīves ritmu. Kallaste pat nereti tiek dēvēta par zemledus makšķernieku galvaspilsētu.
Zivis ir Peipusa ezera maize, svētums, zīmols un suvenīrs. Te ir pazīstams teiciens, ka mājā, kurā ir zivis, trūkumam nav vietas. Protams, mūsdienās katrs sevi cienošs ceļotājs grib nogaršot Peipusa zivis, tāpēc vietējiem jārada šāda iespēja.
Tāda sistemātiska apkārtējās vides pielāgošana tūrismam kā Sāmsalā un Tallinā šajā Igaunijas reģionā pagaidām nav notikusi, suvenīrkioski viens pie otra nav sabūvēti, uz katra soļa skatu kartiņas, suvenīrkrūzītes, suvenīrcepurītes un suvenīrkrekliņi ar Peipusa attēlu nav vis nopērkami, toties bieži iespējams pat ceļa malā ieraudzīt kādu zivju tirgotāju un iegādāties zivis. Peipusa ezera ūdeņos dzīvo vairāki desmiti dažādu sugu zivju, to vidū salakas, līdakas, raudas, asari, zandarti, plauži un vēl daudzas citas. Tāpēc tipiska maltīte Peipusa gaumē nozīmē zivis kā auksto uzkodu, zivju zupu, zivis otrajā ēdienā kopā ar vārītiem kartupeļiem un gan jau šejienes māju saimniecēm ir zināms arī kāds deserts, ko pagatavot no zivīm.
Upes viļņos šūpojas nelieli zvejas kuģīši, krastā slejas vidē harmoniski iederīgs piemineklis, pie ezera izveidots ainavisks parks un neliela pludmale, tai līdzās tirgo kūpinātas zivis, alu, kvasu un saldējumu, bet pilsētvidē labi pamanāmi četru dažādu konfesiju luterāņu, pareizticīgo, vecticībnieku, unitāriešu dievnami. Tā ir Mustvē pilsētiņa, kas cieši piekļāvusies Peipusa ezera piekrastei, un atklāj tai raksturīgo kolorītu. 21. gadsimts maz mainījis Mustvē gaisotni, daudzi vietējie iedzīvotāji nāk no dzimtām, kas jau gadsimtiem ilgi dzīvojušas Peipusa piekrastē, nodarbojušās galvenokārt ar zivju zveju, kūpināšanu, pārdošanu un arī mūsdienās tradīcijas turpina. Zvejnieku dzīvesveids vienojis nacionālā un konfesionālā ziņā atšķirīgos kaimiņmāju iemītniekus.
Apmeklējot Vecticībnieku muzeju, iespējams ielūkoties šīs reliģiskās konfesijas vēsturē un atklāt vecticībnieku pārsteidzošo uzticību savai reliģiskajai pārliecībai, kas ir netipiska mūsdienu Rietumu pasaulei, kur cilvēki pasaules uzskatus un nereti arī reliģisko piederību maina atbilstoši pašu vēlmēm un dzīves laikā mēdz interesēties par daudzu, dažādu reliģiju doktrīnām. Muzejā vēstīts arī par to, kā vecticībnieki iedzīvojās Peipusa piekrastē un kā, mītot igauņu vidē, saglabājuši savu dzīves stilu līdz pat mūsdienām.
Savukārt par Peipusa tūristu metropoli sauktajā Kauksi ciemā valda relaksēta brīvdienu atmosfēra, kurā nav vietas ne steigai, ne stresam, ne rūpēm, ne smagām domām. Saules stari dejo baltās pludmales smiltīs, vējš viegli šūpo priežu galotnes, šalc Peipusa ezera viļņi, ezerā veldzējas peldētāji un šūpojas laivas patiesa vasaras atpūtas idille! Daba Peipusu nav lutinājusi ar balto smilšu pludmalēm, ezera krasti daudzviet ir purvaini, klāti sīkiem krūmiem, grūti pieejami un atpūtai nepiemēroti. Tāpēc, novērtējot pludmales pievilcību, Kauksi ciems izveidots par vienu no populārākajām relaksācijas vietām Peipusa tuvumā. Te uzbūvēts plašs kempinga komplekss, kas piesaista kā Igaunijas, tā ārvalstu viesus. Atpūta Kauksi nozīmē brīvdienas Ziemeļeiropas stilā dzīvošanu askētiski vienkāršās, bet labiekārtotās koka mājās, iespēju izbaudīt gleznainas dabas ainavas, no rītiem pieceļoties agri, ieraudzīt austrumos pār ezeru sauli uzlecam, peldēšanos vairākas reizes dienā, garas pastaigas gar ezera piekrasti un iespēju vienkārši priecāties par apkārt valdošo mieru.
Ticības un cerības apliecinājums
Pihtitsas klosteris tinas noslēpumainības plīvurā, ko pašķirot, ieraugāmi daudzi, interesanti slāņi. Klosteris atrodas mazajā, mežu ieskautajā Kuremē ciemā. Ierodoties ciemā, klosteris nav jāmeklē, dievnamu torņi, spilgtiem, krāšņiem kupoliem, un klostera ansambļa iespaidīgie vārti ir labi pamanāmi. Pareizticīgo sieviešu klosteris dibināts 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, un mūsdienās tajā mājo vairāk nekā simts mūķenes. Grūti izprast, kas pamudinājis šīs sievietes novērsties no laicīgās dzīves, jo nav jau baroka laikmets 17. gadsimts , kad dzīve klosterī piesaistīja daudzas sievietes ar intelektuālām ambīcijām, ko realizēt laicīgā dzīvē tolaik bija maz iespējams. Var jau būt, ka visos laikos bijuši cilvēki, kuru reliģiozitāte ir tik spēcīga, ka tai tiek pakārtots dzīves gājums un personības attīstība. Tur, kur tagad pret debesīm slejas Pihtitsas klostera krāšņās Dievmātes Aizmigšanas katedrāles kupoli un sešu mazāku baznīcu silueti, svētvieta, iespējams, bijusi jau pirmskristietības periodā, kad šeit, domājams, atradusies svētbirzs, savukārt šejienes avota ūdenim jau kopš seniem laikiem piedēvē brīnumaini dziedinošas spējas un to sauc par Svētavotu. Klostera simbols ir arī tā teritorijā augošais ozols, kura stumbra apkārtmērs pārsniedz 4 m. Daudzviet klosteri un baznīcas uzbūvēti uz senākajām svētvietām, un, pieļaujams, tā noticis arī šeit. Kāda vietējā leģenda gan vēsta, ka svētvietas auru Kuremē ciems ieguvis vēlāk, jau kristietības laikā: reiz kāds gans pie avota atradis neparastu svētbildi un netālu, pie ozola manījis arī noslēpumainu svešinieci. Vietējie iedzīvotāji nolēmuši, ka tā ir debesu sūtīta zīme, un ka svešiniece bijusi Vissvētākā Jaunava Marija. Tāpēc arī šeit uzbūvēta baznīca, bet noslēpumainā svētbilde novietota goda vietā. Vēlāk līdzās baznīcai izveidojies klosteris.
Ceļotājus, kuri ierodas Pihtitsas klosterī, vada ļoti atšķirīgi motīvi. Racionāla izziņas interese atved uz klosteri tūristus, kuri vēlas redzēt mūsdienās funkcionējošu pareizticīgo klosteri, kas turklāt tiek uzskatīts par vienīgo darbojošos pareizticīgo sieviešu klosteri Igaunijā. Šiem ceļotājiem interesē izpētīt klostera kompleksa arhitektūru 19. un 20. gadsimta mijai tipiskās baznīcas, ko rotā pareizticīgo krusti, klostera kompleksa vārtus ar septiņiem zvaniem un senlaicīgās dzīvojamās ēkas, kā arī savdabīgās malkas kaudzes, kas atgādina mākslas darbus.
Bet daudzi cilvēki, neatkarīgi no konfesionālās piederības, uz Pihtitsas klosterī dodas savā individuālajā svētceļojumā. Šos ceļotājus uz nomaļo Kuremē ciemu atved gan garīgie meklējumi, gan ticība un cerība izveseļoties no kādas slimības, jo arī mūsdienās pastāv uzskats, ka klostera avota ūdenim piemīt dziedinošas īpašības. Un ja kāds tam netic, tad, vienalga, nevajadzētu atņemt ticību un cerību līdzcilvēkiem, kuriem varbūt tiešām klājas grūti. Turklāt pat vispragmātiskākais cilvēks nevar būt drošs, ka viņa dzīvē reiz nepienāks brīdis, kad no viņa prom slīdēs kāda nozīmīga vērtība veselība, mīlestība, labklājība un liksies, ka ir par maz ar labi izglītoto mūsdienu eiropieša prātu, lai zūdošo noturētu, tāpēc jātveras pie ticības un cerības, jāpaļaujas uz garīgo enerģiju un brīnumu. Arī tad, ja ierašanās iemesls ir vien aplūkot Pihtitsas klostera arhitektūru, kad atvērtas baznīcas durvis un acu skats pievēršas apgleznotajiem griestiem, kas rada debesu perspektīvu, un no kuriem uz mums, atnācējiem, noraugās svētie, gribas lūgt, lai visas vēlmes un cerības, ko cilvēki atnesuši uz Pihtitsas klosteri, īstenotos, lai cilvēkiem, kuri te pulcējas garīgos meklējumos, prātā rastos visas gaidītās atbildes, un lai tie, kuriem neklājas viegli emocionāli vai fiziski taptu dziedināti. Kas zina, varbūt Pihtitsas klosteris atrodas patiešām svētā vietā
Narva pilsēta mūžīgajās krustcelēs
Ziemeļaustrumigaunijas metropole Narva ir pilsēta, kuras liktenis ir dažādiem notikumiem tik bagāts, ka noderētu par sižetu episkai, vēsturiskai sāgai. Turklāt šī pilsēta fascinē ar savu spēju izdzīvot, par spīti visam, un kā leģendārais fenikss no pelniem atdzimt atkal un atkal. Mūsdienās Narvai piemīt askētisks šarms un neapstrīdama pievilcība, kas nav vis pastkartes pilsētas klasiskā daile, bet radusies savijoties trim pilsētas raksturu veidojošajām līnijām, kas ir: vēsturiskais mantojums, robežpilsētas statuss un gleznainā atrašanās vieta.
Pa Narvas cietokšņa 50 m augstā torņa, kas tiek saukts par Garo Hermani, logiem, raugoties uz austrumiem, paveras skats uz iespaidīgo Narvas upes ieleju un pretējā upes krastā esošajiem Ivangorodas cietokšņa pelēkajiem mūriem. Paraugoties uz pilsētas pusi redzama baltpelēka, 20. gadsimtam raksturīga apbūve, kurai pa vidu vietām pavīd koku galotņu zaļums, bet tālumā samanāms baznīcas siluets. Pilsēta cieši piekļāvusies Narvas upei un izpletusies ziemeļu-dienvidu virzienā gar upes krastu, kā arī augusi rietumu virzienā, bet austrumos otrā upes krastā atrodas jau cita pilsēta un cita valsts.
Narvai būt par robežpilsētu, bet Narvas upei par robežupi bijis lemts jau daudzu gadsimtu garumā, jāpiebilst gan, ar pārtraukumiem. Šodien Narva atrodas cieši pie Igaunijas un Krievijas robežas, kas ir arī Eiropas Savienības austrumu robeža. Tāpēc šis nu nav tas gadījums, kad varētu šķērsot robežu, pat nemanot, kur tad īsti beidzas vienas valsts teritorija un sākās nākamā, kā tas ir daudzviet Eiropā. Te notiek nopietna dokumentu pārbaude un reizēm arī bagāžas pārskatīšana. Pilsētas iedzīvotāji jau ir pieraduši pie autotransporta, kas dienu un nakti brauc cauri pilsētai uz Krieviju un arī pretējā virzienā no Krievijas, jo šis ir viens no vērienīgākajiem robežkontroles punktiem uz Igaunijas austrumu robežas, turklāt ceļš cauri Narvai ved uz Krievijas Ziemeļu galvaspilsētu Sanktpēterburgu. (Par Pēterburgas ceļu tiek dēvēta arī viena no Narvas galvenajām ielām.) Nokļūšana no Igaunijas Krievijā notiek pa iespaidīgu tiltu, kas uzbūvēts augstu pār robežupi, un ir ieguvis Draudzības tilta vārdu. Ja kādreiz brauksiet cauri Narvai uz Pēterburgu, tad, kamēr notiek robežkontroles formalitāšu kārtošana, noteikti izbaudiet ainavu, kurai līdzīga nav viegli atrodama. Tas ir tā vērts! Šī ir viena no skaistākajām robežas šķērsošanas vietām visā Eiropā. It īpaši iespaidīgs skats uz diviem, pretējos upes krastos uzbūvētajiem cietokšņiem Narvas un Ivangorodas ir diennakts tumšajā laikā, kad cietokšņi tiek mākslinieciski apgaismoti, un šis gleznainais skats vien ir iemesls, lai brauktu uz Pēterburgu pa nakti.
Narva par savu esamību un attīstību var pateikties upei, kas tiek uzskatīta par Igaunijas lielāko upi pēc baseina lieluma un ūdens daudzuma. Narvas upes garums gan ir salīdzinoši mazs tikai 70 km, bet stratēģiskā nozīme izcila, jo tā savieno Peipusa ezeru ar Baltijas jūru. Šo ūdensceļu pazina jau Skandināvijas tirgotāji un karotāji vikingi, kuru laikmetā, 8.-11. gadsimtā, Narvas upe bijusi daļa no nozīmīgā tirdzniecības ūdensceļa, kas veda no Ziemeļeiropas un Dienvideiropu un bija pazīstams kā ceļš no varjagiem pie grieķiem. Mūsdienās senās vikingu tradīcijas braukt laivā pa Narvas upi turpina ūdenstūristi, kuri bieži pamanāmi upes viļņos pie Narvas krācēm.
Vārdu Narva pilsētai un upei devis iespaidīgs ūdenskritums tulkojumā no somugru tautas vepsu valodas vārds narva nozīmējot ūdenskritums. Pēc Narvas hidroelektrostacijas uzbūvēšanas 20. gadsimta piecdesmitajos gados, kad tika uzcelts aizsprosts un izveidota milzīgā Narvas ūdenskrātuve, no ūdenskrituma, kas savulaik dēvēts par vienu no ainaviskākajiem Ziemeļeiropā, gan maz kas saglabājies. Tāpat arī par Baltijas somugru valodu sanskritu (jo izcēlās ar ļoti senām, valodnieciskām formām) dēvētā vepsu valoda mūsdienās dzirdama ļoti reti. Ar Narvas ūdenskrātuvi nesen, kādā vasarā saistījās kāds mazliet komisks notikums: no Krievijas puses uz Igauniju aizpeldēja sala aptuveni 4 hektārus lielais sauszemes gabals atdalījās no Krievijas krasta un iepeldēja Igaunijas ūdeņos, liekot raizēties par aizsprosta drošību. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka peldošas salas Narvas upē varot novērot laiku pa laikam. Industriālu akcentu Narvas un apkārtnes ainavā ienesusi ne tikai hidroelektrostacija, bet arī termoelektrostacija. Tās tuvumā vērojams, kā degslānekļa ieguves un pārstrādes process mainījis apkārtējo vidi, par dominējošo padarot melnpelēku krāsu un liekot atkāpties augu valstij. Visa Ziemeļaustrumigaunija jeb Ida-Virumā apgabals ir bagāts ar degslānekļa ieguves vietām. Igaunijas elektroenerģijas ražotājs Eesti Energia ar ārvalstu sadarbības partneriem vienojies par jaunas degslānekļa spēkstacijas būvi, iespējams, Narvas apkaimē. Ieceri esot paredzēts īstenot līdz 2015. gada beigām.
Iespēja būt vēstures lieciniekiem
Narva lepojas ar to, ka ir viena no vecākajām pilsētām Igaunijā, un Narvas gaisotne par vēstures izzināšanu ieinteresē pat tos ceļotājus, kuriem pagātne parasti ir vienaldzīga, jo šajā pilsētā sagaida daudzus gadsimtus piedzīvojis cietoksnis, vairāki senlaicīgi bastioni un iespēja ceļot laikā, gan piedaloties dažādos vēsturiskas ievirzes pasākumos, gan iepazīstot pagātnei veltītas izstādes un ekspozīcijas, gan apskatot dažādu laikmetu arhitektūru.
Cietoksnī iekārtotā Narvas vēstures ekspozīcija veidota prasmīgi, tā ne tikai atklāj faktus, bet arī rosina interesi un iztēli, pavēstot, ka Narvas pilsēta izaugusi tur, kur savulaik bijusi pārceltuve pār upi, un pie pārceltuves radusies tirgotāju apdzīvotā vieta, jo, veidojoties Tallinas pilsētai, attīstījās sauszemes ceļš no Rietumigaunijas uz Novgorodu Krievijā. Sauszemes un ūdensceļa krustcelēs dzimusī Narva rakstītos avotos pieminēta jau 1171. gadā. Pirmais cietoksnis stāvajā Narvas upes krastā uzbūvēts 13. gadsimtā, kad šī teritorija atradās vikingu pēcteču dāņu pārziņā, un, kā jau daudzviet Eiropā, līdzās cietoksnim tika būvēti tirgotāju un amatnieku nami, respektīvi, izauga pilsēta. Pēc igauņu īstenotās Svētā Jura nakts sacelšanās, kas notika 14. gadsimta četrdesmitajos gados, dāņi dumpīgajam Ziemeļigaunijas reģionam ļāva nonākt Livonijas ordeņa kontrolē. Pilsētas militārā nostiprināšana turpinājās, tieši tad cietoksnis ieguva mūsdienās redzamās konventa tipa nocietinājuma iezīmes un augsto, balto torni Garo Hermani. Šis tornis tagad ir ne tikai lieliska panorāmas vērošanas vieta, bet arī pilsētas simbols, kas tiek attēlots uz dažādiem suvenīriem. Narvas cietoksnis maz līdzinās citiem Igaunijas cietokšņiem, bet ir visai iespaidīgs pelēki mūri ģeometriski precīzās līnijās, sarkanu dakstiņu jumts, vējrādītāji uz baltā, četrkantīgā torņa slīpā jumta, turklāt atrašanās vieta! Stāvā upes krastā, radot iespiedu, ka mūri izauguši no krasta zemes! Livonijas ordenis, pilnveidojot Narvas cietoksni, protams, vēlējās uzsvērt savu militāro varenību. Tāpēc, turpinot izzināt Narvas vēsturi, mēs ejam laukā no cietokšņa zālēm, un dodamies tuvāk upei, lai palūkotos uz ne mazāk iespaidīgo, cilindriskiem torņiem rotāto pelēko būvi, kas slejas augstu pār Narvas upi tās pretējā krastā Ivangorodas
cietoksni, tādu pašu militārā spēka demonstrētāju, arī uzbūvētu tieši upes stāvkrastā, gluži kā izaugušu no zemes. 16. gadsimtā, sākoties Livonijas karam, Krievijas cara Ivana Bargā armija iekaroja Narvu, bet krievu laikus drīz nomainīja zviedru laiki. Zviedri, domājams, uzskatīja, ka Narvā ieradušies uz palikšanu, un nopietni pievērsās ne tikai militāro nocietinājumu pilnveidošanai, bet arī pilsētas attīstībai. Īpaša uzmanība Narvai tika pievērsta pēc tam, kad tā 17. gadsimta piecdesmitajos gados kļuva par Zviedrijas provinces, sauktas par Zviedru Ingriju, galvaspilsētu. 17. gadsimtā Zviedrijas arhitektu vadībā piedzima Narvas baroks īpašs, pilsētai raksturīgs arhitektūras stils, kas uz trim gadsimtiem Narvu padarīja slavenu visā Eiropā un pilsētu pat poētiski dēvēja par Baltijas jūras baroka pērli.
Izjust tālaika noskaņas ļauj cietokšņa Ziemeļu pagalmā iekārtotais Amatnieku kvartāls slavenā Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas brīvdabas muzeja Skansena miniatūra līdzinieks. Tur darbojas kalēja smēde, keramiķa ceplis, mežģīņu tirgotava, kokamatniecības darbnīca un pat monētu kaltuve atgādinājums par to, ka Narvai Zviedrijas karalis bija piešķīris tiesības kalt savu naudu. Pēc neilgas viesošanās Amatnieku kvartālā un mazliet pielietojot iztēli, mēs kļūstam par 17. gadsimta Narvā valdošās noskaņas pazinējiem. Visai iespaidīga ir aptieka, kurā netrūkst biedējošu krūku un noslēpumainu uzlējumu, un šķiet, tolaik ne tikai vietējās floras, bet arī faunas pārstāvji tikuši izmantoti farmācijā
Savukārt Narvas likteni 18. gadsimtā iedzīvina divi pieminekļi lauva un krusts. Sākoties 18. gadsimtam, Narvas mierpilno attīstību satricināja Lielais Ziemeļu karš, kurā Krievija centās iekarot Zviedrijai tolaik piederošās teritorijas Baltijas jūras piekrastē, un tieši pie Narvas 1700. gadā notika viena no pirmajām, nozīmīgajām kaujām starp zviedru un krievu armijām, kas beidzās ar spožu zviedru uzvaru. Par godu šim notikumam 2000. gadā, atzīmējot 300 gadus kopš zviedru armija sakāva un padzina no Narvas krievu karaspēku, tika atklāts piemineklis, kurā karaliskās Zviedrijas simbols lauva gozējas uz postamenta, ķepu elegantā graciozitātē uzlicis lielgabala lodei. (Visai spilgtu Narvas 1700. gada kaujas aprakstu sniedzis latviešu rakstnieks Aleksandrs Grīns savā tēlainajā Ziemeļu kara hronikā romānā Saderinātie , gan ļoti uzsvērti demonstrējot simpātijas pret zviedriem.)
Savukārt iespaidīgais krusts, kas uzstādīts 19. gadsimta piecdesmitajos gados, atgādina par kauju, kas notika tikai dažus gadus pēc zviedru uzvaras 1704. gadā. Tad Krievija Zviedrijai Narvu atkaroja, un šis piemineklis savukārt likts par godu krievu armijas uzvarai. Tai bija liktenīga loma Narvas turpmākajā liktenī, jo pilsēta nonāca Krievijas kontrolē un līdz pat Igaunijas neatkarības proklamēšanai 1918. gadā bija parasta Krievijas iekšzemes pilsēta.
Iepazīt 19. gadsimta Narvu mēs dodamies uz Krenholmas salas rajonu. Nelielajā salā, kuras nosaukums liecina, ka senāk to apdzīvojušas vārnas (zviedru valodā: Krähneholm vārnu sala) 19. gadsimta piecdesmitajos gados pēc britu uzņēmēja iniciatīvas tika uzbūvēta manufaktūra, kas tolaik bija viens no lielākajiem tekstilrūpniecības uzņēmumiem Eiropā. Līdzīgi kā daudzviet, piemēram, Tamperes pilsētā Somijā, manufaktūras teritorijā ietilpa ne tikai ražošanas korpusi, bet arī uzņēmuma administrācijas ēkas un dzīvojamās mājas strādājošajiem. 2011. gada vasarā, kad piebraucam pie vēsturiskās Krenholmas manufaktūras, uz to iespējams vien palūkoties pa puspavērtiem vārtiem, bet sargbūdā sēdoša kundzīte stāsta, ka te nekas nenotiek, bet jāsargā ir. No rudiem ķieģeļiem būvētā ražotne šķiet pamesta un skatās uz mums tukšām logu acīm
Tad jau redzēs, kāds pielietojums gigantiskajam manufaktūras kompleksam turpmāk tiks atrasts. Baltijā, kā zināms, pilsētas mainās strauji, un pamestas ēkas ātri atgūst dzīvību.
Savukārt Narvas Baltijas jūras baroka pērles eleganto, krāšņo arhitektūru šodien mēs varam ieraudzīt gandrīz tikai pagātnei veltītā fotoizstādē. Lūkojoties uz vēsturiskajām fotogrāfijām, šķiet neticami, ka tajās redzamā pilsēta ir šī pati mūsdienu Narva, jo bagātīgi dekorēto, valdzinošo apbūvi iznīcināja Otrais pasaules karš, kas Narvai bija tikpat postošs kā Kēnigsbergai, Klaipēdai, Gdaņskai un vēl vairākām citām Baltija jūras reģiona pilsētām. 1944. gadā no marta līdz jūlijam Narva piedzīvoja sistemātiskus aviācijas uzlidojumus, bombardēšanu, apšaudes un ugunsgrēkus, jo Vācijas armija nevēlējās atkāpties no vērtīgajiem Ziemeļaustrumigaunijas rūpniecības rajoniem, bet padomju spēki neatlaidīgi tiecās šo teritoriju iekarot. Dažu mēnešu laikā drupās pārvērtās liela daļa pilsētas apbūves, daudzi iedzīvotāji Narvu atstāja uz neatgriešanos un pāri palika vien krāsmatas tukša čaula bez gadsimtiem senās dvēseles. 1944. gadu pārdzīvoja vien nedaudzas vēsturiskās celtnes. Tāpēc par pieminekli Narvai, kāda tā reiz bijusi, var uzskatīt izdzīvojušo Rātsnamu, kas celts 17. gadsimtā ziemeļu baroka stilā. Tā fasādes pulkstenis arī tagad rāda pareizu laiku Narvā un laukums pie Rātsnama ir populāra satikšanās vieta. Savukārt simbolisks piemineklis Narvas sakrālajai arhitektūrai, kas arī stipri cieta 1944. gadā, ir Voskresenskas baznīca, kura slavena ar Brīnumdarītāja Nikolaja attēlu un to, ka praktiski neguva bojājumus karā. Baznīca būvēta 19. gadsimta otrajā pusē, tipiskā krievu pareizticīgo baznīcu stilā un pārsteidzoši atgādina pareizticīgo dievnamu Rīgā, Brīvības ielā, pie Esplanādes.
Unikāls vaibsts Narvas sejā, kas to vērš interesantu ceļotājiem, ir līdz mūsdienām saglabājušies aizsardzības bastioni. To vidū ievērojamākie ir Victoria, Pax un Gloria.
Meklējumi un atradumi
Tomēr vairums namu Narvā nav vecāki par sešdesmit gadiem. 20. gadsimta otrajā pusē pilsētā un visā reģionā tika forsēta rūpniecība, un padomju gados Narva ieguva vizuāli bezpersonisku māju sakopojumu. Turklāt pilsētā palicis maz iedzīvotāju no senajām iemītnieku dzimtām. Narva šodien ir trešā lielākā Igaunija pilsēta pēc galvaspilsētas Tallinas un universitātes pilsētas Tartu, bet vairāk nekā 90% Narvas iedzīvotāju ir krievvalodīgie, turklāt daudzi no viņiem ieradušies te padomju gados, tāpēc šeit bieži dzirdama krievu valoda, kā arī labi pamanāms, ka pilsētā dominē slāviskā mentalitāte un gaume. Par to var pārliecināties ik uz soļa muzejā, viesnīcā, veikalos un kafejnīcās.
Vakarā Narvā, pēc iekārtošanās viesnīcā, atraktīvākajiem ceļotājiem prātā nāk doma, ka derētu atrast kādu krodziņu, vēlams ar labiem ēdieniem un muzikālu, patīkamu atmosfēru. Meklējumi gan izvēršas par piedzīvojumu. Viesnīcas recepcijas darbinieces ieteiktais krodziņš kādas pagalma mājas pagrabā uzticību neiedveš jau no pirmā durvju pavēršanas brīža un doties pa kāpnēm nezināmā pagrabā vēlēšanās nerodas. Apjautājoties uz ielas satiktām pilsētniecēm par labiem krodziņiem, saņemam slāviskās viesmīlības paraugstundu mūs gluži vai vilkšu aizvelk uz sastaptās dāmas paziņam piederošu kafejnīcu, stāstot, ka vismaz kafiju varēsim tur padzert. Paziņa kafejnīcā vienatnē garlaikojas aiz bāra letes, filozofiski lūkojoties pāri biljarda galdam televizorā, kas, protams, rāda programmu krievu valodā. Atmosfēra, kā mēdz teikt, neuzrunā, un mēs dodamies prom, vēl uzklausot, ka te, Narvā nekādas prātīgās vakara dzīves nav, bet netālajā piejūras kūrortpilsētā Narva-Jēsū tur gan esot krodziņš pie krodziņ un aizbraukt no Narvas centra uz kūrortu varot ar taksometru. Tomēr kūrortpilsētas apmeklējums tiek atlikts uz nākamo ceļojumu, un par vislabāko vakariņošanas vietu tiek atzīts mūsu viesnīcas restorāns. Jāpiebilst gan, ka viens patiešām izcils krodziņš Narvā ir tas atrodas cietokšņa kompleksā un ļauj izbaudīt vēsturiskā romantisma gaisotni, jo tur uz galdiem deg sveces, apspīdot iespaidīgās mūra sienas, skan viduslaiku mūzika un atbilstošā, senatnīgā stilā ir veidotas gan mēbeles, gan ēdienkartes. Cietokšņa senlaicīgais restorāns labi raksturo Narvas būtību zem pelēkās virskārtas, ko veido rūpnieciskie kvartāli un vienveidīgā padomju laiku arhitektūra, tomēr saglabājās neiznīdējamais, askētiskais šarms, bet tas ir jāpameklē.
Cauri gadsimtiem saglabāto šarmu var izbaudīt arī ainaviskajā cietokšņa parkā, kas īpaši pievilcīgs ir zelta rudens laikā, un, iespējams, tāpēc Narva ieguva poētisku apzīmējumu Igaunijas rudens galvaspilsēta. Narva arī tiek dēvēta par labās enerģijas pilsētu. Pilsētas liktenis liecina, ka enerģija tai nepašaubāmi piemīt. Jātic, ka tā ir iedvesmojoša arī pilsētas viesiem.
Parks uz klintīm un skaistuma dāvātāja Pühajõgi
Igaunijas ziemeļu piekraste fascinē katru ceļotāju, kam tuvas pirmatnēji skaistas, mazliet skarbas dabas ainavas un, galvenais, jūra. Te iespējams no klinšaina stāvkrasta raudzīties turp, kur Baltijas jūra ar debesīm tiekas, sameklēt taku, pa kuru norāpties klinšu pakājē un mēģināt cauri krūmājiem nokļūt līdz jūrai, kuras viļņi te slīpē oļus un skalojās pār akmeņiem. Un te var iemērkt roku Pühajõgi (igauņu valodā: Svētupe), kas plūst cauri sirsnīgajai, mājīgajai kūrortpilsētiņai Toilai. Ziemeļigaunijā, tāpat kā visā Baltijā, tic, ka upēm un ezeriem, kuru nosaukumā ir vārds svēts, piemīt maģisks spēks. Par Toilas Svētupi stāsta, ka pelde tās ūdeņos pilnmēness laikā dodot spēku, veselību, kā arī apbrīnojamu skaistumu. Protams, labāka reklāma par šo teiku nemaz nav vajadzīga, lai Svētupes krastos atpūtnieki, bet, it īpaši, atpūtnieces pulcētos lielā skaitā.
Toilas ainaviskajā Oru parkā vijas pastaigu celiņu labirinti, romantisku akcentu ienes strūklakas un ziedu paklāji, iespaidīgas kāpnes ļauj nokļūt skatu terasē, upei pāri liecas gleznaini tiltiņi, turklāt parkā ir atrodams pat grotā ieslēpies avots. Parkā savulaik atradusies arī eleganta, krāšņa pils, kas bijusi Igaunijas Republikas prezidenta Konstantīna Petsa vasaras rezidence. Pils gan tika nopostīta Otrā pasaules kara laikā, bet parks tiek rūpīgi kopts un pazīstams kā ļoti iemīļota Toilas viesu pastaigu vieta. Nonākot paviljonā, kas uzbūvēts stāvā nogāzē un savulaik nodēvēts par Bezdelīgas ligzdu, patiešām rodas izjūta, ka
skats uz apkārtni ir gluži kā no putna lidojuma vai no klintsmalā iekārtas putna ligzdas, ko šūpo vējš.
Toilā pēdējā laikā atdzimušas vēsturiskās kūrorta tradīcijas, pilnveidota tūrisma industrija un šī nelielā apdzīvotā vieta izvērtusies par lielisku variantu vasaras atpūtai, it īpaši tāpēc, ka te atrodas ērti pieejama pludmale.
No Toilas mazliet uz rietumiem valda gluži citāda atmosfēra: savrupi māju puduri, plaši izpletušies krūmāji un ceļš, kas ved paralēli stāvkrastam, brīžiem pietuvojoties tā malai pavisam tuvu. Jūras tuvumā, šķiet, ka laiks ir apstājies kādā pārpasaulīgā dimensijā, un fragmentāri pamanāmās civilizācijas iezīmes tūlīt, tūlīt pagaisīs. Rodas iespaids, ka pastāvīgo iedzīvotāju šeit ir ļoti maz, pamanāmi vien ceļotāji, kurus vilina Sakas-Ontikas stāvkrasta mežonīgā burvība un ainava, ko veido Ziemeļigaunijas glints, koku lapotnes un Somu jūras līcis, kura ūdens nokrāsa mēdz strauji mainīties, atbilstoši laika apstākļiem un diennakts stundai.
Viesos pie igauņu nācijas varoņa
Katrai nācijai ir savi varoņi, jo cilvēkiem varoņi ir vajadzīgi, lai tie iedvesmotu pārspēt pašiem sevi. Tā kā parastiem cilvēkiem, kas uz laiku nonāk nācijas varoņa statusā, agrāk vai vēlāk atklājas gluži cilvēciski trūkumi un kritiens no pjedestāla ir praktiski neizbēgams, tad visnoturīgākā popularitāte parasti ir varoņiem, kas nāk no teiku un leģendu pasaules. Igauņu nācija šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Par visslavenāko, visigauniskāko nācijas varoni mēdz dēvēt leģendāro Kalevipoegu, un mūsu ziemeļu kaimiņus nemaz nemulsina tas, ka šis varonis viņiem ir kopīgs pašu ziemeļu kaimiņiem somiem. Par visigauniskāko igauni Kalevipoegu sauc arī tāpēc, ka viņam piemitušas īpašības, ar kurām paši igauņi lepojas izveicība, sīkstums, strādīgums, atjautība, drosme, spēks. Par Kalevipoegu stāstīts daudzās teikās: viņš, kā jau pienākas varonim, bijis milzis un stiprinieks, radījis Hānjas apkārtnes reljefu un arī slaveno Lielo Munameģi, būvējis pilsētas, veidojis ceļus. Tātad, saskaņā ar igauņu folkloru, tieši Kalevipoegs radījis Igauniju tādu, kādu mēs to šodien redzam. Kalevipoegs arī drosmīgi cīnījies ar dažādiem tumsas spēkiem, to vidū velnu, un kā zināms, velns ir simbolisks tēls, ar to var metaforiski apzīmēt, ko vajag, respektīvi to, kuru nācija attiecīgajā laika periodā uzskata par savu lielāko ienaidnieku. Jāsaka gan, igauņu (un arī somu) folklorā valda ir miermīlīga noskaņa, karošana un iznīcināšana nav mitoloģisko tēlu galvenā nodarbošanās, jo igauņu teikas nav vis Skandināvijas biedējošās sāgas, kurās iekodēta mūžīga dzīvības un nāves mijiedarbība. Arī Kalevipoegs vairāk nodarbojies ar pasaules pilnveidošanu nevis cīnīšanos cīņas dēļ, bet pēc tam, kad 19. gadsimtā igauņu vidū dzīvojošais vācu izcelsmes ārsts Frīdrihs Reinholds Kreicvalds uzrakstīja eposu par Kalevipoega varoņdarbiem, igauņiem Kalevipoega tēls ieguva patriotisku dimensiju. Līdzīgi kā mums, latviešiem Andreja Pumpura eposs Lāčplēsis padarīja vārdu Lāčplēsis par sinonīmu vārdam varonis, tā arī Kalevipoega vārds kļuva par sinonīmu igaunim, kas cīnās par savas nācijas tiesībām gan tikt atzītai par līdzvērtīgu citām Eiropas tautām, gan iegūt savu neatkarību un valstiskumu. Igauņu varoņa vārds Kalevipoegs tulkojumā nozīmē Kaleva dēls. Arī Kalevs ir nozīmīgs tēls igauņu mitoloģijā, pat mūsdienu Igaunijas galvaspilsēta Tallina savulaik dēvēta viņa vārdā par Kolõvan jeb Kaleva pilsētu, turklāt igauņu teika vēsta, ka Tallina uzbūvēta uz Kaleva
kapavietas un lielo Tompea kalnu, pār kuru slejas Tallinas vecpilsētas torņi, no akmeņiem uz Kaleva kapa uzbērusi viņa sieva Linda, vēloties iemūžināt aizgājēja piemiņu. Folklora arī vēsta, Kaleva un Lindas dēls Kalevipoegs esot dzimis te, Austrumigaunijā.
Milžu saimniecībā, kas dēvēta par Kalevipoega dzimto sētu, varoņteikas tiek stāstītas ar rotaļas palīdzību, bet ticamību palīdz panākt tas, ka te viss ir gigantisks: milzu zobens, ar ko Kalevipoegs varētu būt cīnījies pret velnu, iespaidīga lieluma krēsls, kurā Kalevipoegs, iespējams, atpūties, gigantisks galds, pie kura varonis varētu ieturēt maltīti un vēl gigantiskāki rati, piemēroti milzim Kalevipoegam, dodoties pasaulē. Milžu saimniecībā, šūpojoties gigantiskās šūpolēs, gribas izteikt atzinību igauņiem par prasmi, veidot interesantas apskates vietas. Savukārt iepretim Milžu sētai atrodas Kalevipoega stāstam veltīts muzejs. Nonākot pie pilskalna, ko dēvē par Kalevipoega gultu, paveras gleznaina ainava; šis apvidus, kur vēl mīt leģendāra Kaleviepoga gars, ir vienkārši, neapstrīdami skaists. Te var brīdi apstāties un apsveikt sevi par to, ka sanācis nokļūt Austrumigaunijā
Ceļojums uz Austrumigauniju ļauj izbaudīt šī daudzveidīgā, multikulturālā, reģiona burvību, šajā ceļojumā ieraugāmas reģiona iespaidīgākās dabas ainavas, interesantākās dažādu laikmetu liecības un spilgtākās atšķirīgu mentalitāšu rakstura līnijas.
Tāpēc ir vērts turp doties jau šovasar!
Eva Lapiņa
Ulda Klepera foto